— Ir skaidrs, ka 1949. gada marta deportācijas bija genocīds pret latviešu tautu. Tomēr vai režīmam tobrīd nebija arī kādi citi, "praktiskāki" mērķi?

— Ko ar 1949. gada deportācijām gribēja panākt? Pirmkārt, Latvijā divus gadus pirms tam bija strauji uzsākta lauksaimniecības kolektivizācija. Bet cilvēki kolhozos negāja. Vispirms ķērās pie vietējā mēroga deportācijām — tos, kuri nebija kolhozā, izlika no mājām un pārvietoja uz pagasta nomalēm. Bija arī noteikums: turīgo zemnieku — kulaku — artelī uzņemt nedrīkst. Tāda sistēma saglabājās, kamēr kolhozi bija mazi. Vēl pirms kara Staļina paustā direktīva vēstīja, ka kulakus nedrīkst izsūtīt, kamēr nav "kolhozu, kas dos labību kulaku saimniecību vietā". Kad sākās vienlaidus kolektivizācija, radās doma par izsūtīšanu kā metodi. Igaunijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Nikolajs Karotamms uzrakstīja Staļinam vēstuli, meklējot atbalstu idejai bagātos lauksaimniekus nosūtīt uz republikas ziemeļaustrumiem, bet saņēma ļoti negatīvu atbildi un norādi, ka kulaki jāizsūta ārpus Baltijas. Pēc 25. marta deportācijām cilvēki burtiski sabēga kolhozos, jo baidījās no nākamā represiju viļņa. Taču kolhozi bija tikai viens mērķis. Es uzskatu, ka līdz ar 43 000 Latvijas pilsoņu izsūtīšanu tika atbrīvota vieta migrantiem.

— Izsūtīšana pēc tā laika likumiem bija pilnīgi likumīga metode?

— Ir viena detaļa, kas liecina, ka izsūtīšanas dokumenti būtu jāpēta arī juristiem. Proti, 1949. gada lēmumā par deportācijām teikts, ka bērnus vecumā līdz 16 gadiem izsūta kopā ar vecākiem. Bet ir simtiem gadījumu, kad bērnus izsūtīja vienus pašus bez tuviniekiem, ko absolūti nedrīkstēja darīt pat pēc tā laika likumiem. Otrkārt, kad bērns tā sauktajā specnometinājumā sasniedza 16 gadu vecumu, viņam piešķīra izsūtītā statusu. Vēl viens gadījums, kad kliedzoši tika pārkāpti tā laika likumi, attiecas uz izsūtīto kategorijām. LPSR Ministru padomes lēmumā par izsūtīšanām ir minēts, ka izsūtāmas 10 000 kulaku ģimenes, bet par pārējiem nav ne vārda. Tikai šiem cilvēkiem jau esot Sibīrijā, 1949. gada vasarā un rudenī Sevišķā apspriede ("osoboje soveščaņije") pieņēma lēmumu par viņu nometināšanu uz mūžīgiem laikiem un mantas konfiskāciju, absolūti nenorādot šo cilvēku vainu. Tā bija grandioza patvaļa. Bija taču instrukcijas, ka nedrīkst izsūtīt cilvēkus, kas apbalvoti ar PSRS ordeņiem vai medaļām, arī tos, kuri karojuši Sarkanajā armijā. Bet izsūtīja tik un tā.

1947. gada augustā pēc Staļina, Padomju Savienības valdības un Finanšu ministrijas norādēm Latvijā bija jānosaka kulaku saimniecības pazīmes, bet divus gadus vēlāk deportācijās tās neņēma vērā. Tā vietā izmantoja 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas datus! Daudziem zemniekiem vairs nebija ne tās zemes, ne lopu. Pēc tam šie cilvēki Sibīrijā rakstīja lūgumus, lai viņus atlaiž, bet saņēma Valsts drošības ministrijas standartatbildi: 1939. gadā jums (mātei, tēvam) piederēja kulaku saimniecība. Dokumenti liecina, ka izsūtīja gan tos, kam bija 120 hektāri, gan tos kam bija 8 hektāri vai zemes vispār nebija. Bijuši arī rezerves saraksti — gadījumam, ja īstās personas nav mājās.

— Cik daudzi pēc tam atgriezās?

— Precīzi to ir grūti pateikt, jo cilvēki tika laisti mājās ļoti pakāpeniski, sākot ar dažiem simtiem un beidzot ar 18 000 cilvēku, kā 1956. gadā. Pavisam 1949. gada deportācijas skāra vairāk nekā 44 000 Latvijas iedzīvotāju. Izsūtījumā dzima arī bērni. Jāņem vērā, ka 1941. gada 14. jūnijā vīriešus nošķīra no ģimenēm un aizsūtīja uz nometnēm, kur daļu nošāva, daļai piesprieda ieslodzījumu. 1949. gadā ģimenes neizšķīra. Atskaitot atsevišķus gadījumus, Sibīrijā tās dzīvoja vienkopus. Nošaušanu nebija. Bet daudzi, īpaši veci cilvēki un bērni, nomira ešelonos ceļā. Ja kāds saslima, lai pamestu izsūtījuma vietu un dotos pie ārsta, vajadzēja komandantūras atļauju. Pa to laiku varēja būt jau par vēlu.

Bargais nometinājuma režīms saglabājās līdz 1954. gadam. Pēc Staļina nāves vispirms no specnometinājuma režīma atbrīvoja bērnus līdz 16 gadu vecumam. 1955. gadā atlaida vecos un slimos. Kad Hruščovs piecdesmito gadu vidū gribēja uzlabot attiecības ar Rietumvācijas kancleru Adenaueru, izdeva atsevišķu dekrētu par vāciešu atbrīvošanu. Cilvēkus laida mājās ļoti pakāpeniski un arī tad tikai, parakstot dokumentu, kurā bija teikts, ka atgriežoties konfiscētais īpašums netiks atdots un iespēja atgriezties agrākajā dzīves vietā liegta. Tā vietā, lai reabilitētu visus izsūtītos ar vienu dekrētu, notika process, ko var salīdzināt ar astes ciršanu sunim gabalu pa gabaliņam.

— No kurienes nāca pavēles par 1949. gada marta izsūtīšanām un ko var atrast arhīvos?

— Ziņas vispirms var atrast izsūtīto lietās. Latvijas PSR Ministru padomes arhīvā ir 1949. gada 17. marta lēmums par izsūtīšanām, 24. marta lēmums par izsūtīto īpašuma konfiskāciju. Pirms dažiem gadiem no Krievijas Federācijas Valsts arhīva ieguvām svarīgu PSRS iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 12. marta pavēli par uzdevumiem, kas jāveic Iekšlietu ministrijai, un LPSR iekšlietu ministra Eglīša atskaiti PSRS Iekšlietu ministrijai par to, kā deportācija noritējusi. Bet trūkst paša galvenā dokumenta — PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra slepenā lēmuma par kulaku ģimeņu, nelegālā statusā esošo "bandītu un nacionālistu" ģimeņu, bruņotās sadursmēs nogalināto vai notiesāto, "naidīgu darbību turpinošo legalizēto bandītu" un viņu ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas PSR teritorijas. Minētais lēmums atstāstā ir vienā no PSRS Iekšlietu ministrijas pavēlēm. No tās izriet, ka meklētajā dokumentā minēts, cik daudz un kādas iedzīvotāju kategorijas jāizsūta, kurām institūcijām kādā posmā kas jādara — čekistiem jātransportē līdz vagoniem, Iekšlietu ministrijai jānoformē ešeloni, to apsardze un jāaizved izsūtītie līdz Sibīrijai.

— Vai nav savādi, ka tāds svarīgs dokuments noklīst tā, ka to nevar atrast?

— Atmodas sākumā daži Krievijas arhīvu zinātāji runāja par tā saucamo "Staļina mapi". Tajā dažādas padomju spēka struktūras Staļinam nosūtīja pašus svarīgākos lēmumus. Tagad daudzi dokumenti no šīm mapēm ir publicēti, bet īstā nav. Iespējams, tas "nogūlis" Krievijas prezidenta arhīvā, kur ir slepenākie papīri. Es ļoti negribētu ticēt, ka lēmums ir iznīcināts. Kaut gan trīsdesmitajos gados, mainoties amatpersonām, dokumentus mēdza iznīcināt. Kad 1938. gadā PSRS iekšlietu tautas komisārs Ježovs krita nežēlastībā un viņu nomainīja Berija, lietā pret Ježovu bija minēti partijas centrālkomitejas norādījumi par spīdzināšanas lietošanu. Pieminēto dokumentu arhīvos neizdevās atrast, taču zināms, ka 1939. gada janvārī Staļins nosūtīja uz apgabaliem slepenu vēstuli ar atļauju arī turpmāk lietot spīdzināšanu. Šo vēstuli vēlāk atrada nevis centrālajos arhīvos, bet gan Dagestānā, kur to bija aizmirsuši iznīcināt. Arī pēc Staļina nāves un Berijas nošaušanas sekoja dokumentu dedzināšana. Es ļoti negribētu domāt, ka PSRS Ministru padomes rīkojums par deportācijām ir zudis. Bez tā ļoti grūti ko precīzi izpētīt, taču mums jānoskaidro, kā totalitārisma mehānisms griezās. Piemēram, 1945. gada februārī no Rīgas uz Komi izsūtīja ap 700 vācu tautības iedzīvotāju un tā saucamos bezpavalstniekus. Vēlāk lēmumu par šo deportāciju velti izmeklējās visos arhīvos. Izrādījās, ka Rīgā tobrīd bija PSRS valsts drošības ministrs Merkulovs un viss notika uz viņa mutiska rīkojuma pamata.

— Krieviski vēstošajos masu informācijas līdzekļos diezgan bieži izskan apgalvojumi, ka patiesībā jau izsūtīšanās vainojami paši latvieši, kas veidoja sarakstus un parakstīja dokumentus.

— Muļķības. Visas deportācijas akcijas bija ļoti stingri noteiktas no Maskavas. Tur viss bija reglamentēts — kad, cik, no kurienes uz kurieni. 1949. gada janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, februāra sākumā LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki jau sāka iekārtot izsūtāmo uzskaites lietas. Tās gatavoja līdz 17. martam. Tikai tad LPSR Ministru padome pieņēma formālo lēmumu par izsūtīšanu un to parakstīja Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Ministru padomes lietu pārvaldnieks Bastins. Tajā brīdī viss jau bija gatavs un lietas noformētas. Krievijā gatavībā ir vagoni, stacijas un operatīvās grupas, konvoji. Latvijā sabrauca pilns ar operatīvajiem čekas virsniekiem. Ne jau te uz vietas kāds deva rīkojumu sākt deportāciju. Tā bija no sākuma līdz beigām centralizēta akcija. Pētot dokumentus, man radies iespaids, ka četrdesmito gadu otrajā pusē totalitārais režīms vispār "pievilka skrūves". 1948. gada februārī pieņēma lēmumu par Otrā pasaules kara beigās atbrīvoto otrreizēju apcietināšanu, pamatojoties uz iepriekšējo apsūdzību. Novembrī PSRS AP prezidijs izdeva dekrētu, ka iepriekšējos gados izsūtītie uzskatāmi par izsūtītajiem uz mūžu, jaunas pilnvaras ieguva tāds ārpustiesas surogāts kā Sevišķā apspriede. Var redzēt, ka represīvais aparāts kļūst nežēlīgāks.

— Jautājums kāpēc…

— Tas vēl prasa rūpīgu analīzi. Latvijā 1951. gada sākumā pēkšņi sāka apcietināt bijušos sociāldemokrātus. Piemēram, Ati Ķeniņu. Viņiem nevarēja uzrādīt nekādas konkrētas apsūdzības, bet vesela virkne šo cilvēku ar Sevišķās apspriedes lēmumu nonāca izsūtījumā. 1947. gadā PSRS atcēla nāvessodu, bet piecdesmito gadu sākumā atkal atjaunoja. Tas bija galīgi nesaprotami, jo karš bija beidzies un arī mežabrāļu cīņa norima. Varbūt, ja Staļins būtu nodzīvojis ilgāk, mēs pieredzētu vēl šausmīgas lietas. Tāpat nav īsti izpētīts, kā trīsdesmitajos gados darbojās tā saucamās "troikas" un "dvoikas" ar kuru lēmumu tik daudz latviešu aizgāja nebūtībā. Tajās bija republiku, apgabalu vai novadu boļševiku partijas pirmie sekretāri, Iekšlietu komisariāta pārvaldes priekšnieki un prokurori. No Iekšlietu komisariātiem "troikas" saņēma tiesājamo sarakstus, tos apstiprināja un cilvēkus nošāva. Kad totalitārā sistēma pārgāja pie PSRS dzīvojošo vāciešu, poļu, korejiešu un citu pierobežas tautu represijām, parādījās "dvoika" — iekšlietu ministrs Ježovs un prokurors Višinskis. Vienā dienā ar vienu spalvas vilcienu viņi parakstīja nāvesspriedumu vai izsūtījumu tūkstošiem cilvēkiem. Un tāds režīms saglabājās līdz 1953. gadam.

— Tātad represīvajā mehānismā nejaušību nevarēja būt.

— Nekādā gadījumā. Viens piemērs. 1937. gadā safabricēja maršala Tuhačevska "militārfašistisko sazvērestību". Tajā laikā arestēja arī bijušo latviešu strēlnieku, padomju ģenerālštāba darbinieku un sarkanās armijas militāro pārvadājumu priekšnieku Ernestu Apogu. Viņu sita, lai panāktu liecības "militārfašistu" lietā. Sistēma bija vienkārša — vienu arestēja, "izsita" no viņa liecības par nākamo, pēc tam arestēja nākamo un izsita liecības par citiem un tā tālāk. Bet Apogs liecības nedeva. Par to ziņoja Staļinam. Atbilde bija: "Doprosiķ Apoga krepko" ("nopratināt Apogu stingri"). Un viņu piekāva vēl pamatīgāk, iegūstot liecības pret aizsardzības tautas komisāra vietnieku aviācijas lietās Jēkabu Alksni un citiem latviešu komandieriem. Apkopojot spīdzināšanās iegūto, jau varēja noformēt "latviešu nacionālistisko kontrrevolucionāro pretpadomju organizāciju", kas esot izvērsusi darbību Padomju Savienības mērogā un ko NKVD vīri "atmaskojuši". Vienlaikus tas radīja pamatu visu PSRS dzīvojošo latviešu represēšanai. Augstāko amatpersonu pratināšanas protokoli nonāca uz galda Staļinam un viņš ar tiem iepazinās. Tuhačevski tāpat kā Apogu un daudzus citus notiesāja par valsts nodevību un nošāva. Nekas nenotika vienkārši tāpat.

Latvijas Avīze, 2004. gada 22. janvāris