Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
VDK: spridzināt?
Aivars Pastalnieks

Lielākā daļa LPSR inteliģences un arī padomju administrācijas pārstāvju bijuši pret spridzināšanu.

Jānis Peters 3. marta Republikas rakstā Tās ir jūsu zvaigznes, tad paši tās nokaliet! stāsta par Rīgā dzimušās krievu tēlnieces Veras Muhinas lomu Brīvības pieminekļa saglabāšanā. Viņa nav baidījusies savu viedokli pateikt PSRS Kara padomes locekļiem tieši acīs. Tas ir viens stāsts par to, kā tika saglabāts Brīvības piemineklis.

Sava versija ir arī bijušajiem LPSR Valsts Drošības komitejas (VDK) darbiniekiem. Kādreizējais VDK Ārējās izlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks Jānis Kiršteins atceras, ka Brīvības pieminekļa pastāvēšana bijusi apdraudēta vismaz trīsreiz. Pirmoreiz — tieši pēc kara, pēc tam piecdesmitajos gados. Bet trešā reize, par kuru var liecināt pats J. Kiršteins, saistāma ar 1963. gadu. 

Viņu pie sevis izsaucis toreizējais VDK vadītājs Longīns Avdjukevičs, kurš tikko ļoti satraukts bija atgriezies no Centrālkomitejas biroja. Izrādījās, ka sakarā ar notikumiem pie Brīvības pieminekļa, kur šad tad mēdza sapulcēties un nolikt ziedus nacionāli noskaņoti cilvēki, Avdjukevičam bija dots uzdevums noskaidrot, kādas sekas sabiedrībā varētu radīt pieminekļa uzspridzināšana. L. Avdjukevičs J. Kiršteinam teicis: “Jūs esat bijis Vācijā un zināt, kā tur risināja jautājumu ar ķeizarlaika simboliku. Jūs varētu objektīvi spriest.” Priekšnieks licis noskaidrot, kā uz iespējamo pieminekļa spridzināšanu reaģētu inteliģence un padomju administrācijas pārstāvji. 

J. Kiršteins atbildējis, ka uzzināt inteliģences viedokli būs grūti, jo viņam šajās aprindās neesot tik plašu sakaru. Tāpēc tika nolemts šim pasākumam piesaistīt J. Kiršteina padoto, vecāko operatīvo pilnvaroto Bernhardu Borgu, kur turklāt vēl bijis Rakstnieku savienības biedrs. Uzzinājis par plānoto, patriotiski noskaņotais B. Borgs saskaities un teicis apmēram šādus vārdus: “Tie taču ir uzurpatori, kas izvirza jautājumu par spridzināšanu! Es pats esmu ziedojis latu pieminekļa celtniecībai.” Par to, ka B. Borgs atļāvies CK biroju nosaukt par uzurpatoriem, L. Avdjukevičs viņu izdzinis no kabineta, bet vēlāk J. Kiršteinam teicis, lai iekarsušo darbinieku tomēr piesaista uzdevuma veikšanai. Tā abi VDK darbinieki sākuši vākt viedokļus. Gan izmantojot aģentūru un uzticamības personas, gan vienkārši runājoties ar cilvēkiem. J. Kiršteins min vienu zīmīgu frāzi, ko izteicis toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Krūmiņš, kur bija atbildīgs par kultūru: “Ja piemineklis ar lielgabaliem būtu saauts kara laikā, nebūtu problēmu, bet tagad to jaukt nost ir nepareizi, jo tas var izraisīt tautas neapmierinātību.” 

J. Kiršteins atceras, ka lielākā daļa LPSR inteliģences un arī padomju administrācijas pārstāvju bijuši pret spridzināšanu. Tas arī tika ziņots VDK šefam. Viņš ieteicis sagatavot ziņojumu. Tā kā B. Borgam ar krievu valodu tik labi nevedies, ziņojumu uzrakstījis J. Kiršteins, un abi darbinieki uz tā uzlikuši savus parakstus. Slēdziens bijis nepārprotams — Brīvības pieminekli spridzināt nedrīkst, jo tas var radīt lielus nemierus sabiedrībā. J. Kiršteins pieļauj, ka kādam citam VDK darbiniekam ticis dots uzdevums šajā sakarā aptaujāt citu sfēru darbiniekus.

Pēc dažām dienām Rīgā no Maskavas ieradies PSRS VDK Ārējās izlūkošanas pārvaldes ģenerālis Siņicins. J. Kiršteins no L. Avdjukeviča saņēmis uzdevumu viesi labi uzņemt un iepazīstināt ar Brīvības pieminekļa vēsturi. Viņš tos aizvedis arī pie paša monumenta. J. Kiršteins cita starpā sacījis, ka K. Zāle ir mācījies Pēterburgā un is piemineklis nepavisam neesot vērsts pret boļševikiem. Viesi visu uzklausījuši, bet savu viedokli nav pauduši. Pēc dažām dienām L. Avdjukevičs atkal izsaucis J. Kiršteinu: “Jautājums ir izlemts. Piemineklis paliks.” 

Acīmredzot Maskava bija ņēmusi vērā Latvijā uzklausītos argumentus. Vēlāk šefs J. Kiršteinam atzinis, ka par pieminekļa saglabāšanu iestājusies arī toreizējā PSRS kultūras ministre Furceva. Pēc viņas sarunas ar LKP CK locekļiem Brīvības pieminekļa spridzināšanas lieta tika noņemta no dienas kārtības. Uz jautājumu, kāda pret pieminekli bijusi attieksme pašam LPSR VDK šefam, J. Kiršteins atbildēja: “Man šķiet, ka Avdjukevičam drīzāk bija pozitīva nostāja, jo viņš taču varēja ietekmēt mūsu rakstītā ziņojuma saturu.” Turklāt L. Avdjukevičs teicis apmēram šādus vārdus: “Ja jau Vācija saglabā ķeizariskā laika simbolus…” 

Šī Brīvības pieminekļa saglābšanas versija ir balstīta uz atmiņām, bez dokumentāriem pierādījumiem. Konkrētāk noskaidrot LPSR VDK darbinieku lomu šajos notikumos liedz tas, ka daudzi liecinieki jau ir citā saulē. Kur tagad glabājas iesaistīto personu parakstītie ziņojumi, nav zināms.

www.republika.lv

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home