Patiesība slēpta pārāk ilgi
Viesturs Sprūde

Krievijas politiķi turpina nomelnot Latviju, apsūdzot to visdažādākajos noziegumos, bet tajā pašā laikā netiek minēts ne vārds, ka praktiski visu aprakstīto "netaisnību" un "pārkāpumu" pamatā ir smagais okupācijas gadu mantojums. Maskava un tās vietējie atbalstītāji stūrgalvīgi atsakās pat runāt par Baltijas valstu okupācijas atzīšanu un padomju stilā apgalvo, ka baltieši mēģina "revidēt Otrā pasaules kara rezultātus". Kas traucē PSRS mantiniecei Krievijai atzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupāciju un objektīvi paraudzīties uz sen pagājušo karu, to "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde jautāja LU Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājam profesoram Inesim Feldmanim.

V. Krustiņš: — Gribētos, lai jūs kā vēsturnieks izteiktu savas domas par tādu mūsu lasītājus interesējošu pēdējā laika notikumu kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā lēmumu Sļivenko ģimenes lietā.

— Man šķiet, mūsu Latvijas tiesu sistēma kaut kur šajā lietā nav rīkojusies labākajā veidā. To varēja nokārtot veiksmīgāk, bez sūdzības nonākšanas Strasbūrā, jo sūdzība pati par sevi Latvijas labo tēlu neveicina. Taču vispārējās līnijās Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums mums ir pat izdevīgs, jo būtībā tika akceptēts, ka Latvija ir bijusi okupēta un Krievijas karaspēka izvešana notikusi drošības interesēs. Līdz ar to arī Sļivenko lietā Latvijas varas iestādes praktiski rīkojušās pareizi, kaut arī nav precīzi ievērotas visas juridiskās normas, kas attiecas uz personisko dzīvi. Zīmīgi, ka Cilvēktiesību tiesas tiesnešu domas dalījās un 6 no 17 tiesnešiem uzskatīja, ka Latvija absolūti neko nav pārkāpusi. Tā naudas summa, kas Latvijai bija jāmaksā, nav uzskatāma par lielu. Galvenais, ka starptautiskā līmenī vēlreiz ir akceptēts okupācijas fakts. Pretēji Krievijas masu informācijas līdzekļu sludinātajam — ja sīkās detaļās Latvija šo prāvo zaudēja, tad lielos vilcienos uzvarēja.

— Vai tad okupācijas faktu ārzemēs kāds joprojām apstrīd?

— Ja nu kāda valsts to apstrīd, tad tā ir Krievija. Tās pozīcija ir vairāk nekā smieklīga. Krievijai vajadzētu atcerēties vēsturi un izdarīt secinājumus. Gandrīz 50 gadus Maskava mēģināja noklusēt Molotova—Ribentropa paktu. Un kas iznāca? To vienalga vajadzēja atzīt, jo pasaule jau to bija izdarījusi uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Krievijas politiķiem tāpēc nāktos izdarīt secinājumus un aptvert, ka agri vai vēlu Baltijas okupācija būs jāatzīst. Citādi nemaz nav iespējams vērtēt tā laika un vēlākos notikumus.

Tie momenti, kas Krievijai traucē atzīt okupācijas faktu, ir tīri ekonomiska rakstura, jo Baltijas valstis tad uzstātos ar zināmām ekonomiskām prasībām. Pagaidām visaktīvāk šajā virzienā rīkojas Lietuva. Cik esmu runājis ar krievu vēsturniekiem, tieši ekonomiskais moments visvairāk atbaida no okupācijas atzīšanas. Otrkārt, šķērslis ir krievu tautas mentalitātes īpatnība — tā nespēj pieņemt, ka kaut ko okupējusi, ka bijusi tāds pats okupants kā vācieši, ja ne vēl sliktāka. Krievu tautai ir raksturīga misijas apziņa — ka tā nes labo. Privātās sarunās krievu vēsturnieki saka: no starptautisko tiesību viedokļa tas ir pilnīgi skaidrs — jā, mēs jūs okupējām, bet mēs to, ziniet, Krievijā atklāti pateikt nevaram, jo reakcija būs ļoti nelabvēlīga. Krievijā vēstures zinātne tagad it kā kāpjas atpakaļ.

V. Sprūde: — Kādēļ gan tāds process notiek?

— To ir grūti izskaidrot, bet acīmredzot notiek kāda iekšēja cīņa. Atdzimst krievu nacionālisms. Sākot no deviņdesmito gadus vidus attiecībā uz Otro pasaules karu un tā priekšvēsturi Krievijā notiek atgriešanās pie koncepcijām, kas savu laiku jau pārdzīvojušas. Krievijā jūt, ka tālāka patiesības atklāšana var sagādāt ne mazums nepatīkamu situāciju. Ja atklātu visus tā laika Staļina režīma plānus, tad tas, manuprāt, izraisītu šoku. Tāpēc pieeja Krievijas arhīviem tagad tiek rūpīgi regulēta un ir grūti saņemt atļaujas. Latvijas vēsturniekiem labākais laiks bija deviņdesmito gadu sākums, kad VDK vadībā atradās demokrātiski noskaņotais Vadims Bakatins. Tad Krievijas sabiedrībā parādījās demokrātijas idejas, bet tagad tās nomāc nacionālisms.

V. Krustiņš: — Vai šo pavērsienu nevarētu datēt ar Borisa Jeļcina aiziešanu un Vladimira Putina atnākšanu prezidenta amatā?

— Valstiskā līmenī, iespējams, jā, bet vēstures zinātnē tas iezīmējās vēl agrāk. Tie krievu vēsturnieki, kas saglabājuši objektīvu skatījumu PSRS un Otrā pasaules kara izvērtēšanā, tagad publicējas citu valstu izdevumos. Piemēram, Sergejs Slučs, kurš izvirzījis Krievijā grūti sagremojamu ideju — PSRS iestājās Otrajā pasaules karā ne jau ar 1941. gada jūniju, kad tai uzbruka Vācija, bet gan ar 1939. gada septembri līdz ar uzbrukumu Polijas austrumdaļai. Patlaban spēcīgākās pozīcijas Krievijā ir pirmajiem, kuri apgalvo, ka līdz 1941. gadam Padomju Savienība bijusi neitrāla. Pēc Sluča domām, oficiāli pasludinātā neitralitāte bija tikai formāla. Faktiski PSRS bija Vācijas sabiedrotā un divus gadus darbojās tās pusē.

— Bet kāpēc, risinot nepilsoņu un tamlīdzīgus jautājumus, joprojām notiek izvairīšanās no vārda okupācija, kas būtībā ir atslēgas vārds visam?

— Jums taisnība. Mēs velti izvairāmies no okupācijas fakta atzīšanas veicināšanas politikas. Šī politika iesākās 1996. gadā un to noteikti vajadzēja turpināt līdz pozitīvam iznākumam. Tas taču atspoguļotu savdabīgo stāvokli Baltijā. To, ka tagad mēs paši izvairāmies oficiāli pieminēt okupāciju, nevar vērtēt kā pareizu nostāju. Būtu jādara viss iespējamais, lai starptautiskā sabiedrība atzītu okupāciju kādā oficiālā dokumentā. Acīmredzot Krievijas pretdarbības dēļ tas tomēr nav vienkāršs uzdevums.

— Vai vēsturnieki ir pietiekami strādājuši okupācijas fakta atzīšanas virzienā?

— Līdz deviņdesmito gadu vidum mums, vēsturniekiem, Latvijas valsts bojāejas problēma noteikti bija centrālā. Domāju, ka okupācijas faktu apstiprinošais dokumentu krājums, kas iznāca 1994. gadā un pēc tam angļu valodā, tam ir labs pierādījums.

— Viena lieta ir strādāt, bet otra — vai jūs sadzird. Ārzemēs temats Baltijas valstu okupācija ir pieprasīts?

— Pētījumi tiek publicēti arī Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstos, bet plašākā sabiedrībā tie var nonākt tikai caur presi, caur tādiem izdevumiem kā "LA". Rietumu sabiedrības interese par Baltijas valstu okupāciju pašreiz jau ir noplakusi. Baltijas jautājums vairs nav centrā, kā tas bija pirms gadiem desmit. No šā viedokļa labvēlīgākais laiks ir pagājis. Arī Rietumu vēsturnieki vairs nav neko pētījuši par šo lietu. Faktiski jau to var darīt tikai Latvijā vai Krievijā, kur ir attiecīgie arhīvu materiāli. Ja trīsdesmito gadu beigu, četrdesmito gadu Latvijas starptautiskajam stāvoklim veltītos Rietumu vēsturnieku darbus salīdzina ar mūsu vēsturnieku veikumu, tad izsmeļošu avotu klāsta trūkuma dēļ pirmie šķiet mazliet naivi un smieklīgi. Ne velti visi nopietnie vēstures pētniecības institūti Vācijā tagad prasa, lai tie, kuri vēlas nodarboties ar Baltijas valstīm, prastu kādu no to valodām, jo, pētot Baltijas vēsturi pēc Rietumos esošā avotu klāsta, praktiski nekas neiznāk. Šo avotu bāzi jau ir izsmēluši tādi nozīmīgi Rietumu vēsturnieki, kas rakstījuši par Baltijas jautājumu, kā anglis Džons Haidens vai vācietis Georgs fon Rauhs. Izmantojot Latvijas, Vācijas un Lielbritānijas arhīvu materiālus, var uzrakstīt daudz cienījamākus, fundamentālākus darbus. Galvenais secinājums, kas no tā visa izriet, — lielais darbs ir jāveic mums pašiem te, Latvijā, un tad jāpublicē svešvalodās, vispirms jau angļu valodā. Patlaban Vēsturnieku komisija gatavo ļoti solīdu izdevumu angļu valodā, kur būs apkopots galvenais, ko komisija piecos gados panākusi. Tur būs raksts arī par Latvijas okupāciju 1940. gadā. Rietumu speciālisti gluži vienkārši neko tādu nevar uzrakstīt.

— Kā jūs domājat, vai pašā Latvijā vēstures skaidrošana ir pietiekamā līmenī? Krievvalodīgās avīzes daļu sabiedrības nepārtraukti baro ar vēstures meliem, un arī pašu latviešu vēsturiskā izglītība nav apmierinoša.

— Jāatzīst, ka viens no atšķirīgi aplūkotajiem tematiem latviešu un krievu presē ir Otrais pasaules karš. Es jau kādu pusgadu cenšos popularizēt ideju, ka 60 gadus pēc kara beigām mēs vairs nevaram pārstāvēt tā saukto uzvarētāju vēsturi. Uzvarētāji noteica, kas ir kara noziegums, kas ir noziegums pret cilvēci, starptautisks noziegums. Tas paredzēja, ka noziegumus izdarījuši tikai nacistiskās Vācijas pārstāvji un viņu līdzskrējēji, kuru vidū joprojām bieži piemin arī Austrumeiropas tautas. Tāda pieeja ir novecojusi, un ar to nevar jaukt smadzenes jau trešajai paaudzei pēc kārtas. Uzvarētāju vēsture ir ļoti vienpusēja. Visi Otrā pasaules kara notikumi tiek skatīti caur viena ļaunuma — vācu nacionālsociālisma — prizmu. Latvijā vairākas norises jāskata vienlaikus gan caur nacisma, gan komunisma prizmu. Citādi mēs nemaz nevaram izprast kara notikumus Latvijā, jo latviešu darbību nacistu okupācijas laikā noteica pirmā padomju okupācija, centieni atgūt tās rezultātā zaudēto neatkarību. Ne jau velti vāciešus sagaidīja kā atbrīvotājus un saistīja ar viņiem lielas cerības. Pirmā padomju okupācija atstāja dziļas sociāl- psiholoģiskas sekas latviešu tautā un lielā mērā noteica tās darbību Otrajā pasaules karā. Ja šo lietu skata bez abu ļaunumu pieminēšanas, iznāk pilnīgi sagrozīta aina. Rietumos atkāpšanās no sagrozītās uzvarētāju vēstures jau notiek visai spēcīgi. Tagad mēs zinām, kādus noziegumus pastrādāja Padomju Savienība. Pietiek izlasīt kaut vai latviski iznākušo brita Antonija Bīvora Berlīnes krišana 1945, lai redzētu, ka PSRS izdarīja varbūt pat smagākus kara noziegumus par Vāciju. Nirnbergas tribunālā galvenais prokurors no ASV puses Džeksons savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Liekas, ka krievu Otrā pasaules kara noziegumu saraksts nebūt nav mazāks par vācu."

V. Sprūde: — Vai varat minēt šos padomju puses noziegumus?

— Īsi pirms Nirnbergas sabiedrotie — ASV, Francija, Lielbritānija, PSRS — noslēdza četrpusēju vienošanos par jautājumiem, kas saistīti ar Padomju Savienību un netiks pieminēti vai izskatīti prāvā. Maskavā saprata, ja šādi jautājumi uzpeldēs, tad tā izskatīsies pēc tādas pašas kara noziedznieces kā nacistiskā Vācija. PSRS to aptvēra ļoti ātri un jau 1945. gada rudenī izveidoja komisiju ar staļinisko paraugprāvu īstenotāju, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski priekšgalā. Komisija apkopoja jautājumus, kurus nedrīkstēja pat pieminēt gaidāmajā tiesas procesā. To vidū bija Molotova— Ribentropa līguma slepenais protokols; PSRS attieksme pret Versaļas miera līgumu, kas noteica starptautisko kārtību pēc Pirmā pasaules kara; Molotova vizīte Berlīnē, kur tika pārrunāta ietekmes sfēru sadalīšana; PSRS politika Baltijas valstīs un Polijā. 1992. gadā, kad Krievijas vēstures zinātnē tiešām valdīja uzplaukums, iznāca PSRS ārpolitikas dokumentu 18. sējums par 1939. gada notikumiem. Tajā atrodamas vairākas norādes uz Krievijas arhīviem, kuros glabājas slepenā vienošanās par padomju noziegumu noklusēšanu. Es nezinu, vai vēsturniekam ir iespējams saņemt atļauju, lai ar šiem dokumentiem iepazītos, bet apšaubu, vai tos būtu iespējams izlasīt. Katrā ziņā, ja radīsies tāda iespēja, mēģināšu tos vismaz pieprasīt.

V. Krustiņš: — Bet kas tad īsti notiek? It kā visi runā par demokratizāciju, taču daļa Jaltas konferences dokumentu joprojām ir slepeni.

— Redzat, katra valsts jau rūpējas par savu tēlu, grib parādīt sevi labākā gaismā arī attiecībā uz Otro pasaules karu. Bet tāpat ASV un Lielbritānijā jau viss nav tik pozitīvi, kā to cenšas iztēlot šo valstu propaganda. Paies noteikts laiks, varbūt pat šie 60 gadi, kas drīz apritēs kopš 1945. gada februāra Jaltas konferences, līdz parādīsies kaut kas jauns, agrāk nepublicēts. Sākotnēji slepena bija arī Jaltā panāktā vienošanās par PSRS iesaistīšanos karā pret Japānu, taču to atklāja vēl 1947. gadā. Ir publicēts arī konferences norises protokols un lielos vilcienos par Jaltu viss ir skaidrs. Katrā ziņā Jaltas konference bija negatīvi vērtējama robežlīnija, jo tur notika vienošanās par daudzu tautu likteni, padomju ietekmes sfērā atstājot vairāk nekā 100 miljonus Eiropas iedzīvotāju. Tā nošķīra vienas ģimenes locekļus. Jalta bija svarīgs posms 1941. gadā uzsāktajai pasaules dalīšanai un de facto noveda pie dalījuma Rietumeiropā un Austrumeiropā, pie kontinenta sašķeltības. Tas arī bija galvenais Staļina mērķis — panākt, lai sabiedrotie akceptē Austrumeiropas nonākšanu viņa rokās.

Vēl 1944. gada oktobrī, īsi pirms Jaltas, Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils Maskavā piedāvāja procentuāli sadalīt ietekmi katrā no Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas zemēm. Grieķijā Čērčils vēlējās 90% britu ietekmi, Rumānijā 10%, pārējo atstājot PSRS, Ungārijā dalījums būtu 50:50, tas pats bija paredzēts Dienvidslāvijā, bet Bulgārijā Padomju Savienībai tiktu 75% ietekmes. Staļins tam sākotnēji formāli piekrita, bet vēlāk pieprasīja procentu maiņu sev par labu. Vēl vēlāk šis jautājums vispār atkrita un Jaltā ietekmes sfēras tika noregulētas citā formā un akceptētas.

V. Sprūde: — Nesen Latvijā pazīstamais agrākais kolhoza "Ādaži" priekšsēdētājs un pēdējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks Alberts Kauls intervijā "LA" sacīja, ka Jaltas līguma slepenajā papildprotokolā padomju puse pēc 45 gadiem esot apņēmusies sarīkot Baltijas valstīs brīvas vēlēšanas.

— Man to ir grūti komentēt. Iespējams, Jaltā notika kādas slepenas kuluāru vienošanās, bet vēsturniekiem pašreiz par to drošu pierādījumu nav. Uzskata, ka Baltijas jautājums kā patstāvīgs programmas punkts šajā konferencē tieši netika apspriests. Minētajā laikā Rietumu lielvalstis jau bija samierinājušās un atstājušas Baltijas likteni pilnīgā Staļina un viņa pēcteču ziņā. Par Baltiju tieši bija runa 1943. gada Teherānas apspriedē, kur Staļins apsolīja pēc kara pajautāt, ko baltieši vēlas. Teherānā PSRS diktators solīja tik daudz, ka ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts viņu nosauca par labo onkuli Džo. Tobrīd bija cita situācija, Baltija atradās Vācijas varā un Staļins nezināja, ko nesīs tuvākie gadi. Bet praktiski jau Baltijas likteni izlēma Maskavas konferencē tā paša gada oktobrī, kad tikās PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministri. Abiem pēdējiem no Rūzvelta un Čērčila puses bija pilnvaras atzīt Baltijas valstu palikšanu PSRS varā. Amerikāņi tad atkāpās no savas iepriekšējās pozīcijas, ko bija ieturējuši vēl gadu agrāk, kad neļāva britiem piekrist Padomju Savienības 1941. gada robežu likumībai. Kad par Maskavas vienošanos uzzināja Vācijas izlūkdienests, šis fakts tika veikli izmantots, organizējot protesta mītiņus un demonstrācijas, tajā skaitā arī Doma laukumā Rīgā, lai iegalvotu baltiešiem, ka tiem nav citas izvēles kā vien būt kopā ar Vāciju. Jaltas apspriedes laikā PSRS vairs vispār nebija ieinteresēta baltiešu jautājumu cilāt, jo visa Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorija, izņemot Kurzemi, bija padomju ziņā. Jalta jau bija kaviāra ēšanas un tostu konference bez jebkāda plāna un sagatavošanas. Taču nekad iepriekš pasaules vēsturē tik mazs līderu skaits nebija izšķīris tik liela cilvēku daudzuma likteni. Un pagaidām ir grūti apstiprināt vai noliegt Kaula kunga teiktos vārdus.

Lauku Avīze, 2003. gada 21. oktobris