|
Kur atrodas "mēslu bedre"? Viesturs Sprūde Savdabīgas lietas gadās lasīt laikrakstā "Čas". Nesen avīzes komentētājs Leonīds Fedosejevs pauda neapmierinātību ar lasītāju vēstulēm, pareizāk sakot, ar šīs avīzes auditorijai "nepiederošo" lasītāju vēstulēm. Kas tad ir tie, kuru vēstules minētā avīze lasa nelabprāt? Izrādās, "latviešu nacionālradikāļi", kuri atļaujas kritizēt, "apliet mēsliem" "Čas" par tā nebeidzamajiem ķengu plūdiem pret visu, kas saistīts ar latviešu un Latvijas vārdu. Protams, vainīga "Lauku Avīze", kas vēstuļu autorus sakūdot. Tas, ka L. Fedosejevam nepatīk "LA", ir viņa paša problēma, tomēr nevar ignorēt vienu no publikācijā minētajiem apgalvojumiem. Proti, "staļiniskajām represijām nebija etnisks raksturs". Grūti teikt, vai, pēc "Čas" domām, tas atkal būs pieskaitāms "mēsliem", taču te nu reiz ir skaidrs minētā avīze lieku reizi atļāvusies sameloties. 1937. gada decembra sākumā no Maskavas pa visu PSRS tika izplatīta slepena, šifrēta telegramma "Nr. 49990" ar biedra Ježova parakstu. Telegramma bija adresēta tā laika represīvajiem orgāniem un vēstīja: "Maskavā un virknē apgabalu atklātas spiegu-diversantu un nacionālistiskas kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. (..) Lai likvidētu Latvijas izlūkdienestu darbību un sagrautu nacionālistisko pretpadomju latviešu darbību PSRS teritorijā, pavēlu 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību." Tālāk šajā "Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatā 2002" atrodamajā dokumentā minēti represijām pakļaujamie. Ar vislielāko rūpību uzskaitītas visas iespējamās vietas, kur varētu būt paslēpušies šie "diversanti" un "spiegi", kas vēl dažas dienas pirms tam bija apzinīgi padomju funkcionāri, kultūras darbinieki, strādnieki, teātra aktieri vai pat vienkārši padomju propagandas apdullināti cilvēki, pārbēdzēji no "buržuāziskās Latvijas" uz "laimīgo padomju zemi". Tur viņus visus gaidīja nāve tikai un vienīgi savas nacionālās piederības dēļ. Tas bija visīstākais genocīds. Līdzīgi tika plānota un īstenota arī PSRS dzīvojošo vāciešu un poļu kopienas iznīcināšana, uzsverot šo konkrēto tautu kaitniecisko darbību. Kad asinspirts devītais vilnis 1941. gada 14. jūnijā vēlās pār Latviju, kopējais izvesto skaits, pēc profesora Heinriha Stroda minētās statistikas, bija 13 908 cilvēki, no tiem 472 krievi. 82% no bojāejai pretī aizvestajiem bija latvieši. "Turklāt lielākā nozīme jau nav skaitam. Izveda visu inteliģenci, visus politiskos vadītājus. Visu eliti. Te politika ir skaidra," uzsver profesors Strods. Kas gan vēl uzskatāmāk varētu pierādīt, ka komunistiskais režīms vēlējās pirmkārt iznīcināt tieši latviešu tautas vērtīgāko daļu, lai pēc tam vieglāk tiktu galā ar pārējo? Lielajai impērijai, vai tā bija cara Krievija vai PSRS, idejas attiecībā uz Baltijā dzīvojošajām tautām vienmēr ir bijušas skaidras. Vēl ģenerālgubernators Suvorovs savos ziņojumos caram Aleksandram III skaidri un gaiši rakstīja: Krievijas impērijai latvieši un igauņi būs noderīgi tad, kad latvieši nebūs latvieši un igauņi nebūs igauņi. Profesors Strods nešaubās, ka šis pārkrievošanas plāns, kas varētu nest "Rietumu plāna" nosaukumu, pastāvējis cauri laikiem un nezin vai tā piekritēji ir mainījuši savas domas. Spriediet nu paši, vai taisnība "Čas" vai tomēr vēsturniekiem. Lauku Avīze, 2003. gada 5. novembris |