Eiropa joprojām pārāk maz zina par komunisma noziegumiem, saka ANTONIJS ZUNDA, Latvijas Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos, kurš vienlaikus apvieno šos pienākumus arī ar darbu vēsturnieku komisijā un Latvijas Universitātē. A. Zunda šovasar vairākas nedēļas pavadīja Lielbritānijas Nacionālajā arhīvā, studējot dokumentus, kuri parāda britu attieksmi pret Baltijas valstu okupāciju. Tāpēc saruna "LA" redakcijā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi izvērtās gan par politiku, gan vēsturi.

— Jūs darbojaties ne tikai kā Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieks vēstures jautājumos, bet esat arī Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis. Ko nozīmē strādāt šādā komisijā?

— Komisija darbojas piecus gadus, bet reāli sāka strādāt, kad pienāca pirmais valsts finansējums. Šo gadu laikā publicēti deviņi komisijas rakstu sējumi, tajā skaitā viens par deportācijām un divi par holokaustu. Ir organizētas septiņas starptautiskas vēsturnieku konferences, tiek pakāpeniski veidota elektroniskā datu bāze par 20. gadsimta abu okupācijas režīmu represētajiem iedzīvotājiem un upuriem, kas ir ilglaicīgs darbs. Tur būs reāli skaitļi. Tāpat notiek sadarbība ar Latvijas Vēstures skolotāju asociāciju.

Runājot par komisiju, līdz tās izveidei aktuālas vēstures problēmas netika risinātas valstiskā līmenī. Ņemot vērā Valsts prezidentes autoritāti, šai institūcijai ir cita rezonanse un cits svars tam, ko tā dara. Izdotie raksti pamatā koncentrējas uz abām Latvijas okupācijām un tās sekām, uzmanību pievēršot noziegumiem pret cilvēci padomju un nacistu režīmu laikā. Arī uzstājoties Eiropas parlamenta priekšā oktobra sākumā Briselē, Vaira Vīķe-Freiberga savā runā akcentēja jautājumu par komunistiskā totalitārā režīma noziegumiem Centrālajā un Austrumeiropā. Jo Eiropā par lielāko ļaunumu pasaulē joprojām uzskata tikai nacismu un holokaustu. To zina pieaugušie un bērni, bet par komunistiskā režīma noziegumiem viņi joprojām zina ļoti maz. Var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt darbus, kam bijusi liela rezonanse Eiropā un pasaulē. Prezidente norādīja, ka, ienākot Eiropā, postkomunistiskajām valstīm, ja mēs runājam par vienotām vērtībām, kuras rada vienoti uzskati par vēsturi, šī problēma ir vairāk nekā svarīga. Mēs zinām, kāpēc vēsturiski tā ir izveidojies, un Eiropa pie tā nav vainīga. Ja runājam par vēsturnieku komisijas tālāko darbību, tad tieši komunistiskās sistēmas noziegumi un politikas sekas līdz 1991. gadam būtu jāliek uzmanības centrā. Tās ir deportācijas, ekonomiskās, politiskās un demogrāfiskās sekas, etniskā sastāva izmaiņas, cilvēku vajāšanas, baznīcas vajāšanas u. c. Tas viss jāliek galdā un Eiropai jāsaprot, kādā sistēmā mēs pavadījām 50 gadus. Pateicoties vēsturnieku komisijai, ir uzlabojies valsts tēls ārzemēs, taču, bez šaubām, ne visās valstīs. Priekšstati par Latviju Rietumos mainās ļoti lēni. Ir dokumentāli pierādīts, ka Latvijā nav bijis t. s. bezvācu holokausta, tas bija nacistiskā režīma izplānots un realizēts noziegums. Akadēmiskā līmenī tāpat pierādīts, ka leģions nav vainojams kara noziegumos, jo neatbalstīja nacistisko ideoloģiju un nesaistījās ar "fīrera eliti".

V. Krustiņš: — Cik vēsturnieku un no kādām valstīm piedalās komisijas darbā un kā tās paveiktais tiek izplatīts?

— Komisijā ir 23 vēsturnieki, tajā skaitā 12 no Latvijas, četri no ASV, pa vienam no Krievijas, Vācijas, Lielbritānijas un četri no Zviedrijas, tostarp Kārlis Kangeris, kurš, kā neoficiāli dzirdēts, gatavojas pārcelties uz Latviju. No katra Vēsturnieku komisijas rakstu izdevuma apmēram 100 sējumus iepērk Ārlietu ministrija, kas grāmatas sūta Latvijas vēstniecībām ārzemēs ar tālāku izplatīšanu dažādiem centriem un bibliotēkām. Daļa metiena tiek pārdota Latvijas grāmatu veikalos. Ir atsauksmes, ka šos rakstu krājumus izmanto arī vēstures skolotāji Latvijā, taču grūti precīzi teikt, cik masveidīgi.

— Jūs esat vēsturnieks, kurš mēdz izteikties arī par mūsdienu politisko situāciju…

— Mani satrauc decentralizācijas procesi mūsdienu Rietumos. Eiropieši un amerikāņi savstarpēji attālinās, pēc aukstā kara beigām redzamas domstarpības ASV un atsevišķu ES valstu starpā par būtiskiem starptautiskās kartības jautājumiem. Tās ir sekas divu sistēmu — kapitālistiskās un komunistiskās — cīņas galam. Bet esmu optimists un, neskatoties uz dažiem satraucošiem momentiem, domāju, ka šobrīd Latvija var justies nesalīdzināmi drošāka nekā pirms pieciem vai desmit gadiem. Ir pozitīvi lēmumi par ES un NATO, un šādas drošības un stabilitātes garantijas Latvijas īsajā vēsturē vēl līdz šim nav bijušas. Krievija uztur normālas un stabilas attiecības gan ar ES, gan ASV. Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un nedomāju, ka Latvijai attiecībā uz Austrumu kaimiņu šajā momentā vajadzētu baidīties no kādas neplānotas rīcības. To, kas notiek patlaban, izskaidrot tikai ar tuvajām Krievijas Valsts domes un prezidenta vēlēšanām būtu zināma tuvredzība. Maskavas netaisnie uzbrukumi Latvijai vairāk jāsaista ar Krievijas elites apzināšanos – Baltija pirmo reizi kopš Pētera I laikiem reāli izslīd no Krievijas rokām. Logs aizveras. Grūti atrast tās starptautiskās organizācijas, kurās Maskava vēl nebūtu mēģinājusi izmantot spiedienam pret Latviju. Bet mani nomierina tas, ka Latvijas tēls Rietumos tomēr veidojas objektīvs. Neviens ES, piemēram, šodien nepaziņo, ka Latviju neuzņems, jo nav robežlīguma ar Krieviju. Brisele ir gatava skatīt šo lietu tālākā attīstībā.

— Bet vai Latvija atkal reiz nevarētu kļūt par mazsvarīgu darījuma objektu lielvalstu acīs? Arī pirmās Latvijas brīvvalsts neatkarības atzīšana taču aizkavējās, jo tika respektētas lielvalstu intereses Krievijas impērijas atjaunošanā.

— Tagad ir 21. gadsimts, ne 19. vai 20., un spēka princips vairs nevar būt ilglaicīgu valstu attiecību pamatā. Mani vairāk uztrauc globālā šķelšanās kristīgajā un islāma pasaulē, civilizāciju sadursmes briesmas nākotnē. Ja atradīsies kāda islāma valsts, ap kuru apvienosies pārējās, Rietumu civilizācijai, arī Latvijai, nāksies rēķināties ar pilnīgi jaunu situāciju. Arī ja Ķīna nopietnāk sāks iejaukties globālajā spēku spēlē, būs pavisam cita pasaules aina.

— Labi. Kamēr lielvalstis spēlē preferansu, no Krievijas Latvijai nav jābaidās, taču vai mūs neapdraud tā iekšējā "Krievija Latvijā"?

— Mani satrauc tas, ka neesam mācījušies no pirmskara Latvijas politiskās sadrumstalotības pieredzes. Īpaši labējās partijās, kas konkurē savā starpā un līdz ar to iekšpolitiski nevar piedāvāt ilglaicīgu attīstības programmu, kas varētu īstenoties. Bez tam 13 gadu pēc neatkarības atjaunošanas ideja par sabiedrības konsolidāciju un integrāciju dzirdēta tikai deklaratīvā līmenī. Patiesībā "šķēres", šķiet, tikai vēl vairāk atveras. Iedzīvotāji dzīvo divās dažādās informācijas telpās, kas turklāt savstarpēji nepārsedzas, un par vienu lietu ir atšķirīgas izpratnes. Tas, kas notiek latviešu informācijas telpā, nenonāk krievu informācijas telpā. Te ir liels bijušo padomju militāro pensionāru un partijas nomenklatūras slānis. Ja 50 gadu laikā "skalotas smadzenes", nedrīkst un arī nevar prasīt, lai dažos gados šie cilvēki radikāli mainītu savus uzskatus. Paies zināms laiks un ES un NATO atvērs viņiem jaunus informācijas kanālus. Viņi pārliecināsies, ka šeit tos patiešām neviens nevajā, un agri vai vēlu sāks domāt: bet kur tad es dzīvoju, es gribu, lai mans bērns varētu konkurēt ar latvieti šajā darba tirgū, jo viņš taču nedzīvo Krievijā, vakardienā, viņš dzīvo nākotnei, nevis nostalģijā – cik labi man bija pirms 20 gadiem. Tas laiks neatgriezīsies.

V. Sprūde: — Jūs specializējaties Lielbritānijas Baltijas politikas jautājumos.

— Es strādāju arī pie Otrā pasaules kara historiogrāfijas. Tur ir iespējas salīdzināt padomju, Rietumu, trimdas, neatkarības atjaunošanas laika Latvijas autorus, kas rakstījuši par vienu un to pašu lietu. Izsekot evolūcijai, fiksēt neizvērtētās, šaurās vietas. Mana sirdstēma tiešām ir Latvijas un Lielbritānijas attiecības. Pirms dažiem gadiem man iznāca grāmata par šīm attiecībām līdz 1940. gadam. Tagad vācu materiālus par Lielbritānijas attieksmi pret okupētajām Baltijas valstīm, Latviju pēc Otrā pasaules kara. Lielbritānija pēckara pasaulē sākotnēji bija trešā lielvara tūlīt pēc ASV un PSRS, tāpēc ir svarīgi iedziļināties šīs valsts nostājā. Pateicoties vēsturnieku komisijas atbalstam, augustā trīs nedēļas strādāju ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumentiem britu Nacionālajā arhīvā Londonā. Dokumenti tur saglabā slepenības statusu 30 gadu. Datējuma ziņā pēdējais dokuments, ko man izdevās iegūt, bija saistīts ar 1980. gada septembri. Tas ir ziņojums par nacionālo kustību darbību okupētajās Baltijas valstīs, ko sniedz Lielbritānijas vēstniecība Maskavā. Kaut arī nedaudz pārspīlēts, tas tomēr informē par situāciju un liecina, ka Londonā nepaļāvās uz oficiālo padomju propagandu un zināja, kas notiek Baltijā.

— Kas bija britu informācijas avots?

— Tas netiek atklāts. Ziņojumus parasti parakstīja Lielbritānijas vēstnieks, vēstniecības pirmais sekretārs vai kāds cits pēc ranga zemāks diplomāts. Pavisam nejauši arhīvā manās rokās nonāca ar 1954. gada novembri datēts Lielbritānijas vēstniecības Stokholmā dokuments, kurā, atsaucoties uz zviedru presi, vēstīts, ka, neskatoties uz 10 okupācijas gadiem, pretošanās kustības Baltijā joprojām nav iznīcinātas. Tika apgalvots, ka Rīgas centrā Sv. Mateja baznīcā notikusi "kauja" starp PSRS Iekšlietu ministrijas spēkiem un nacionālajiem partizāniem. Sadursmē izmantoti arī automātiskie ieroči un rokasgranātas. Dokumentā tāpat teikts, ka pēc šā notikuma mācītājs Pēteris Mednis izsūtīts uz Sibīriju. Briti arī ziņoja par pastiprinātu padomju militāro klātbūtni un manevriem Latvijā, daudzo lidlauku izbūvi. Tas liecina, ka Lielbritānija uzmanīgi sekoja tam, kas šeit notiek. Viss, kas saistījās ar Baltiju, nebija trešās šķiras informācija. Tā nogūla Ārlietu ministrijā. Tur nonāca pat ziņa par britu diplomātu nejaušu sastapšanos ar viesizrādēs Maskavā atbraukušiem lietuviešu teātra māksliniekiem, kuri ieturējās restorānā "Ararats". Pēc dziesmu dziedāšanas lietuvieši bija britiem jautājuši, kad Lielbritānija palīdzēs atgūt Baltijas valstīm neatkarību.

1954. gadā kāds britu parlamenta deputāts iesniedza valdībai jautājumu par Lielbritānijas attieksmi pret Baltiju. Ārlietu ministrijas sniegtajā atbildē tā paša gada februārī bija norāde, ka pasaules valstis, vērtējot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas statusu, dalās trijās grupās. Pirmajā bija ASV, Austrālija, Dienvidāfrika, VFR, kas neatzina Baltijas iekļaušanu PSRS ne de facto, ne de iure. Otrajā - Lielbritānija, Kanāda, Francija, Šveice, kas atzina notikušo de facto, bet neatzina de iure un uzskatīja, ka baltiešu valstiskums turpinās. Trešajā grupā ietilpa tādas valstis kā Zviedrija un Itālija, kas atzina iekļaušanu Padomju Savienībā gan de facto, gan de iure. Ja salīdzina ar citām valstīm, tad Lielbritānijas attieksme pret Baltijas okupāciju vienmēr nav bijusi konsekventa. Kamēr amerikāņi ieņēma striktu neatzīšanas pozīciju, briti dažkārt vadījās pēc politiskā aprēķina principa, kas liecina, ka tiem tāpat kā citiem Eiropā bija svarīgas attiecības ar PSRS.

— Vai Baltijas jautājumā bija kādas atšķirības starp konservatīvo un leiboristu politiku?

— 1967. gadā leiboristu valdība pieņēma lēmumu pārdot Baltijas valstu zeltu, lai izbeigtu savstarpējās saimnieciskās pretenzijas ar PSRS, kas bija radušās 1940. gadā nacionalizēto īpašumu dēļ. Tas, bez šaubām, bija nelikumīgi. Tomēr leiboristu valdība vēlējās paplašināt tirdzniecību ar Padomju Savienību un arī britu uzņēmēju aprindas, kas bija cietušas no nacionalizācijas, pirms tam vairākkārt prasīja valdībai atsaldēt baltiešu kontus, lai iegūtu kompensācijas par zaudējumiem. Ar politiski aprēķināto darījumu Londona neitralizēja Maskavas prasības pēc baltiešu īpašumiem un kuģiem, kuras kara gados un pēckara perioda sākumā pastāvīgi izvirzīja padomju sūtnis Londonā Ivans Maiskis. Jautājums līdz tam ilgu laiku bija iesaldēts. Lielbritānija parasti diplomātiski atbildēja, ka nevar risināt saimnieciskos jautājumus, jo Baltijas valstis ir anektētas, tas ir nelikumīgs solis, tāpēc juridiski nekādas sarunas sākt nav iespējams.

Gribētos uzteikt pēdējo Latvijas pirmās brīvvalsts likumīgo sūtni Lielbritānijā Kārli Zariņu. Kopš kara līdz pat savai nāvei 1963. gadā viņš nepārtraukti atgādināja britiem to netaisnību, kas bija notikusi Baltijas valstīs. Tas parādījās visdažādākajos veidos. Tikko pasaulē bija vērojamas kādas lielāka mēroga diplomātiskās aktivitātes, lielvalstu līderu konferences, K. Zariņš nekavējoties piesūtīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijai atgādinājumu par 1940. gadā notikušo. 1955. gadā, kad, piemēram, sāk risināties līdz tam sabiedroto okupētās Austrijas jautājums, parakstot speciālu līgumu un tai piešķirot neitralitātes statusu, K. Zariņš vairākkārt sūtīja uz ministriju vēstules, iesakot līdzīgi rīkoties arī ar Baltijas valstīm. Lietojot visai mūsdienīgus terminus, šis latviešu diplomāts mēdza uzsvērt, ka Eiropas stabilitātes un drošības jautājums nebūs atrisināts bez Baltijas valstu atgriešanās demokrātisko valstu saimē. Viņš nodarbojās arī ar bēgļu un no gūsta atbrīvoto leģionāru personību legalizāciju, jo daudziem no viņiem nebija dokumentu. K. Zariņš plaši izmantoja savus personīgos sakarus britu politiķu un kultūras pārstāvju aprindās, taču praktisko darbību apgrūtināja Latvijas valsts finanšu līdzekļu iesaldēšana un fakts, ka Baltijas valstu pārstāvji vēl kara gados pēc padomju puses pieprasījuma tika pazemināti statusā un atskaitīti no oficiālā diplomātu saraksta, kas garantēja tajā iekļautajiem diplomātisko imunitāti un visas privilēģijas.

— Vai, pētot arhīvus, uzdūrāties arī kādām savdabīgākām epizodēm?

— 1953. gada jūnijā ASV kongresmenis Č. Kerstens izveidoja deputātu komisiju, kuras uzdevums bija gādāt par Austrumeiropas un Baltijas valstu "sagūstīto nāciju" atbrīvošanu. Kerstena komisija ieradās Lielbritānijā un aptaujāja baltiešu bēgļus par okupāciju. Londona sākotnēji satraucās par komisijas nolūkiem, jo acīmredzot baidījās no PSRS nepatikas un pretsoļiem. Briti nomierinājās tikai tad, kad Kerstena komisija apsolīja rīkoties bez lielas publicitātes. Manuprāt, kaut arī Lielbritānija bija lielvalsts, tā Baltijas jautājumā realizēja ļoti uzmanīgu politiku, vienmēr it kā atskatoties pār plecu.

Interesants ir notikums ar britu sūtni Maskavā Kingu, kurš 1961. gada jūnijā apmeklēja Tallinu, tādējādi izraisīdams apmēram trīs četrus mēnešus ilgu saraksti starp Lielbritānijas vēstniecību un Ārlietu un citām ministrijām. Kaut arī kopš Baltijas valstu okupācijas bija pagājis jau krietns laiks, saraksti nācās veikt ar mērķi, lai vēlreiz noprecizētu Anglijas oficiālo attieksmi pret šo valstu statusu. Jāsaka gan, ka principā britu diplomātu uzvedību kopš 1958. gada reglamentēja nosacījums – Lielbritānijas vēstnieki un diplomāti neapmeklē Baltiju, lai demonstrētu savu noliedzošo attieksmi pret šo valstu okupācijas faktu. Tādu pozīciju stingri ievēroja arī ASV. Pastāvēja rekomendācija netikties tiklab ar okupēto valstu oficiālajām amatpersonām, pašvaldību pārstāvjiem, kā arī saimnieciskiem darbiniekiem. Iegūt rietumvalstu oficiālu akceptu 1939./1940. gadā paveiktajam bija viens no grūtākajiem PSRS uzdevumiem pēc kara. Tas puslīdz izdevās tikai 1975. gadā, kad Eiropas Drošības un sadarbības apspriedē Helsinkos Padomju Savienība panāca savu robežu starptautisku atzīšanu. Jāteic, ka vissmagāk Baltijas valstu jautājumam klājās tajos brīžos, kad pasaulē starp Rietumiem un PSRS valdīja politiskie "atkušņi". Kas attiecas uz pieminēto Kingu, tad viņš norādīja, ka, stājoties amatā, Maskavā esot saņēmis uzdevumu veicināt PSRS un Lielbritānijas politiskās, ekonomiskās un kulturālās saites, bet bez Baltijas reģiona apmeklēšanas tas sagādājot grūtības. Savas Tallinas vizītes attaisnošanai Kings aizrādīja, ka tā notikusi brīvdienā ar mērķi piedalīties Baltijas regatē Tallinas līcī, nekādu oficiālu tikšanos nav bijis un viņš gribējis vienīgi labāk "izvērtēt situāciju uz vietas". Šis piemērs liecina, ka pat Lielbritānijas Ārlietu ministrijā ne visi vienādi saprata Baltijas jautājumu.

Lauku Avīze, 2003. gada 5. novembris