" Dodiet man pusi no Eizenhauera valdīšanas laika!” optimistiski sauca kāds pazīstams latviešu polītiķis LAK EC sanāksmē 1952.g. decembrī, oponēdams EC ārlietu referentam, kas, nobeidzot pārskatu par starptautisko polītisko stāvokli, nedeva cerības uz drīzu pasaules konflikta un līdz ar to arī mūsu trimdas atrisinājumu.

Sparīgās republikāņu partijas runas vīru – it īpaši ģen. Eizenhauera – vēlēšanu kampaņas deklarācijas, prasot komūnisma apspiesto tautu atbrīvošanu līdzšinējās “containment policy” vietā (ja tās saprata “a la lettre”), tiešām varēja dot pamatu zināmām cerībām, ka Eizenhauers ievadīs jaunu, iedarbīgu polītiku cīņā pret pasaules komūnismu, kas eventāli varētu novest pie tā galīgās satriekšanas.

Puse no Eizenhauera valdīšanas laika ir pagājusi, un mēs varam mēģināt pārbaudīt, vai minētā latviešu polītiķa – un nevien viņa! – cerības ir piepildījušās.

Atcerēsimies, ka jau vēlēšanu kampaņas laikā republikāņu kandidātam simpatizējošais New York Times savā 1952.gada 3.septembra numurā, pieskardamies republikāņu un demokratu disputam par apspiesto tautu atbrīvošanas polītiku, rakstīja šādas zīmīgas rindas:

… “Tas, ko šai gadījumā uzsver ģen. Eizenhauers un kam piekrīt arī Mr. Trumens, būtībā ir Stimsona neatzīšanas doktrīnas derīguma afirmācija. Mēs konstatējam, ka netaisnība un tirannija ir valdījusi tur, kur tai nevajadzētu būt; mēs neierosinām lietot varu, lai mēģinātu labot radušos situāciju, jo tas radītu vēl lielākas traģēdijas, bet mēs uz noteiktāko atsakāmies atzīt tirannijas akta legalitāti; mēs ik brīdi morāliski norobežojamies no illegālā ceļā panāktiem rezultātiem un apņemamies iepretim tirannijas akta upuŗiem uzturēt dzīvu viņu brīvības un atpestīšanas cerību. Tas ir tik daudz, cik mēs varam darīt, kad pasaules miers ir uz spēles, bet ir skaidrs, ka mēs nevaram darīt mazāk.”

Tātad, pēc New York Times ievadnieka domām, ne republikāņi, ne demokrati 1952.g. nedomāja panākt komūnisma apspiesto tautu atbrīvošanu ar varas līdzekļu palīdzību. Abu ASV partiju kopējā bāze šai svarīgajā ārpolītikas jautājumā bija, ir un paliek Stimsona doktrīnas principu pielietošana situācijām, kas radušās vardarbības vai starptautisko līgumu pārkāpšanas ceļā. Šīs doktrīnas esence visai skaidri un reljefi izteikta augstāk minētajos NYT ievadnieka vārdos.

Paturot vērā faktu, ka Baltijas legālā statusa kontinuitāte starptautiskajā forumā galvenokārt balstās uz Stimsona doktrīnas pamatprincipiem un to ievērošanu no lielvalstu puses, ir nepieciešami kaut īsumā iepazīties ar šīs doktrīnas juridiskajiem pamatiem un tās pielietošanu diplomātiskajā praksē.

Stimsona “neatzīšanas doktrīnas” pamatā – tā radās 1932.g. sakarā ar japāņu invāziju Mandžūŗijā – ir viens no civilizēto nāciju atzītiem tiesību principiem – “ex injuria ius non oritur”, kas nozīmē, ka illegāls akts normāli nevar dot likuma pārkāpējam nekādas likumīgas tiesības uz šī akta rezultātiem. ASV ārlietu ministrs Stimsons šo vispārējo tiesību principu pārnesa uz starptautiskajām attieksmēm, kas radīja jaunu virzienu starptautisko tiesību attīstībā. Jaunā doktrīna pastāvēja uz to, ka vispāratzīto starptautisko likumu (peremptory rules of International Law), līgumu vai konvenciju laušana nedod vainīgajai valstij nekādas legālas tiesības uz nelikumīgās rīcības augļiem. Tā, piemēram, japāņu invāzija un sekojošā vasaļvalsts nodibināšana Mandžūrijā, kas nozīmēja Tautu savienības statūtu, Parīzes pakta uc. starptautisko līgumu pārkāpšanu, jaunās doktrīnas ietekmē tika uzskatīta par vienkāršu vardarbības aktu, kas Japānai nevarēja dot nekādas likumīgas tiesības okupētajā territorijā.

Diemžēl, starptautiskie likumi un tiesības ir vāji aizsargātas, jo tām nav ne kopēja likumdevēja, nedz iedarbīgu sankciju. Valstīs starptautiskās attieksmēs darbojas reizē kā tiesību subjekti, tā arī kā likumdevēji, tādēļ šeit dažreiz ir grūti asi nošķirt likumīgo no nelikumīgā. No teiktā izriet, ka principa “ex injuria ius non oritur” absolūta pielietošana starptautiskajās attieksmēs ir ļoti grūta un tādēļ tas tiek mīkstināts ar otru tiesību maksimu – “ex factis ius oritur”, kas nozīmē, ka zināmos apstākļos nelikumīgas rīcības rezultāti var iegūt tiesisku spēku. Tiesību attīstību noteic sociālā realitāte, kas pastāvīgi mainās un nereti nonāk pretrunā ar pastāvošo tiesību sistēmu. Jo sevišķi tas tā notiek starptautiskajās attieksmēs, kur kaŗiem un revolūcijām, par nožēlošanu, vēl joprojām piekrīt nozīmīga loma tiesību veidošanā. Tādēļ principam “ex injuria ius non oritur” zināmos apstākļos ir jāpadodas un jāpieļauj, ka no nelegāliem faktiem rodas tiesības. Tas nenozīmē, ka ikkatrs sekmīgs starptautisko tiesību pārkāpums iegūst likumīgu spēku. Valstu un jurisprudences uzdevums ir saskaņot šo divu principu iedarbību un dot atzīšanu tikai tādām nelikumīgām situācijām, kas neatsaucāmi nostabilizējušās un tikai tad, kad to prasa vispārējās drošības, kārtības un miera uzturēšanas apsvērumi.

Neatzīšanas doktrīna diplomātiskajā praksē var realizēties divejādi: vai nu kā kādas valsts unilaterāla neatzīšanas polītikas deklarācija, kas šai valstij uzliek morālisku pienākumu starptautiskajās attieksmēs ievērot Stimsona doktrīnas principus, vai arī kā tiesiski saistošs pienākums valstīm, kas parakstījušas attiecīgu klauzulu kādā starptautiskā līgumā. Kā piemēru pirmajai formulai var minēt ASV valdības deklarāciju 1932.g. Mandžūrijas konflikta sakarībā, kas bija morāliski saistoša tikai ASV vien. Turpretī tādi līgumi kā 1933.g.10.oktobrī Riodežaneiro parakstītais ts. Saavedra Lamas pretkaŗa līgums, kam pievienojās daudz Amerikas un Eiropas valstu un kas ietvēra sevī speciālu neatzīšanas klauzulu, vērstu pret nelikumīgiem territoriāliem ieguvumiem, radīja tiesiski saistošu neatzīšanas pienākumu visiem līguma parakstītājiem. Šodien var teikt, ka šī otrā koncepcija ar vairākiem starptautiskiem līgumiem ir nostiprinājusies Amerikas kontinentā, kamēr Eiropas valstis ir palikušas pie zināmā mērā “privātas” neatzīšanas doktrīnas izpratnes un pielietošanas. Gan Mandžūrijas konflikta gadījumā Tautu savienība 1932.g. 11.martā pieņēma rezolūciju, kas balstījās uz Stimsona neatzīšanas doktrīnas principiem, taču atsevišķo valstu diplomātiskā prakse drīz vien liecināja, ka tās meklē apkārtceļus, kā izvairīties no striktas šīs rezolūcijas principu pielietošanas. Jo spilgti tas pierādījās Abesīnijas gadījumā, kad Tautu savienības padomē, kuŗas prezidents toreiz bija mūsu ārlietu ministrs V.Munters, savā 1938.g.9.maija sēdē atzina, Muntera vārdiem runājot, ka Itālijas suverenitātes Abesīnijā atzīšana “ ir katra individuāla Tautas savienības locekļa darīšana, vadoties pēc viņa paša situācijas un saistībām.” Bija aprakta nevien 1932.g.11.marta rezolūcija, bet vēl vairāk – pati Tautu savienības padome, un viņas prezidents atklāti pateica, ka noteicējs ir nevis Tautu savienības statūti (Art. 10 garantēja Tautu savienības locekļu suverenitāti un territoriālo neaizskaramību), bet gan atsevišķo valstu savtīgās intereses. Līdzīgā kārtā Eiropas valstis rīkojās arī Austrijas un Čehoslovākijas gadījumos. Vienīgi ASV visumā palika uzticīgas deklarētajai neatzīšanas polītikai, un pateicoties tam, Stimsona doktrīna, kaut zaudējusi daļu no sava sākotnēji domātā tīri juridiskā rakstura un pa daļai nokļuvusi polītikas kalpībā, arī šodien ietekmē starptautisko tiesību veidošanos.

Kas ir Stimsona doktrīna !

Šī raksta apmēri diemžēl nepieļauj tuvāk iztirzāt Stimsona doktrīnas legālās konsekvences un viņas pašreizējo lomu starptautisko tiesību attīstībā, bet, lai varētu parādīt šīs doktrīnas nozīmi Baltijas valstu gadījumā, ir nepieciešams dažos vārdos minēt doktrīnas ietekmes svarīgākos aspektus kā valstu diplomātiskajās attieksmēs, tā arī neatzinējas valsts tiesu un administratīvajā praksē.

Neatzīšanas doktrīna uzliek par pienākumu valstij, kas to pieņēmusi kā morālu vai tiesisku saistību, uzturēt diplomātiskās attieksmes ar cietušo valsti (jeb – ja cietušā valsts pilnīgi okupēta – ar trimdā eksistējošiem likumīgajiem valsts varas orgāniem) un neatzīt nelikumīgā okupanta pretenzijas uz šīs valsts diplomātisko interešu pārstāvēšanu starptautiskajā forumā. Visi noslēgtie līgumi neatzinējas un cietušās valsts starpā joprojām patur savu likumīgo spēku.

Tā kā neatzīšanas polītika ir oficiāla valdības nostāja kādā specifiskā jautājumā, tad neatzinējas valsts tiesu un administratīvās iestādes ir spiestas ar to rēķināties un pieņemt ar šo nostāju saskanīgus lēmumus. Šai plāksnē svarīgākie jautājumi parasti skaŗ īpašuma tiesības (piem.,nacionalizācijas aktu neatzīšana), cietušās valsts pilsoņu statusu, diplomātisko aizsardzību un viņu tiesības neatzinējas valsts teritorijā, kas tiek izšķirti nevis balstoties uz nelikumīgā okupanta izdotajiem likumiem un rīkojumiem, bet gan vadoties pēc pirms okupācijas spēkā esošās tiesību sistēmas.

Kā iepriekš redzējām, tiesību attīstībai ir jārespektē sociālā realitāte, resp., var pienākt brīdis, kad principu “ex injuria ius non oritur” aizstāj maksima “ex factis ius oritur”, kas izraisa neatzīšanas polītikas izbeigšanu. Starptautisko tiesību autori min trīs parastos neatzīšanas polītikas izbeigšanas aktus: noilgumu; cietušās valsts piekrišanu; vispārējo atzīšanu, ko nelikumīgajam aktam dos nospiedošs valstu vairākums.

Noilguma priekšnoteikumi – netraucēta territorijas pārvaldīšana un kontrole uz ilgu laiku (“undisturbed possession for a considerably long time” –R.Langer) – starptautiskajās attieksmēs ir grūti realizējami, jo cietušās valsts reprezentanti ar zaudējumu parasti nesamierinās, bet nemitīgi protestē pret okupanta uzurpāciju.

Cietušās valsts piekrišana var izraisīt neatzīšanas polītikas beigas tikai tajā gadījumā, ja nav pārkāpti starptautisko tiesību principi (general principles of international law), vai multilaterāli līgumi, bet gan tikai bilaterāla līguma saistības (contractual obligations).

Vispārējo atzīšanu nelikumīgajam aktam, kas ir uzskatāms par parastāko un pareizāko neatzīšanas polītikas izbeigšanas veidu, dod nospiedošs valstu vairākums kādā starptautiskā konferencē. Šādas konferences (piem.,Versaļas miera konference 1919.g.) uzdevums ir pieskaņot starptautisko tiesību sistēmu jaunradušamies situācijai un piešķirt tai likumīgu spēku. Ja pasaules miera intereses un vispārējais labums to prasa, šādā vispārējā stāvokļa nokārtojuma gadījumā valstis var atteikties no savas neatzīšanas polītikas un piešķirt līdzšinējās tiesību sistēmas izpratnē nelegālam aktam likumīgas tiesības jaunajā starptautiskajā kārtībā. Nebūs lieki piebilst, ka polītiskiem apsvērumiem un lielvalstu nostājai šādā reizē ir noteicošā ietekme.

Nobeidzot šo ļoti konspektīvo Stimsona doktrīnas apskatu un pārejot pie iztirzājuma par tās ietekmi uz Baltijas valstu legālo statusu pēc 1940.g., vēl jāatzīmē, ka valstis, kuŗas saista tikai morāls pienākums ievērot doktrīnas principus starptautiskajās attieksmēs, var no tā atteikties, ja imperatīvas valsts intereses to prasa. Taču tādā gadījumā šī valsts ir spiesta šo atteikšanos skaidri un nepārprotami deklarēt, kas ierobežo ts. netiešās atzīšanas (implied recognition) iedarbību diplomātiskajā praksē. Kā vēlāk redzēsim, šim punktam ir visai svarīga nozīme Baltijas valstu gadījumā.

Baltijas valstu okupācija un tai sekojošā šo valstu inkorporācija Pad. Savienībā, kā to neapgāžami pierādījuši baltiešu un rietumvalstu juristi, , bija rupja pastāvošo līgumu un starptautisko tiesību principu laušana. Līdz ar to vajadzīgie priekšnoteikumi Stimsona doktrīnas piemērošanai Baltijas valstu gadījumā bija doti.

Neievērojot to, ka ASV nebija saistītas iepretī Baltijas valstīm ar kādā starptautiskā līgumā deklarētu neatzīšanas pienākumu, ASV valdības 1940.g. 23.jūlija deklarācija attiecināja uz PSRS agresiju Baltijas valstīs ASV tradicionālās neatzīšanas polītikas principus. Pēc senatoru W.Bentona un H.H.Lēmaņa izteicieniem šīs deklarācijas tekstu esot uzmetis pats ASV prezidents Ruzvelts.

Pēc 1940.g. 23.jūlija deklarācijas publicēšanas ASV un Baltijas valstu juridiskās attieksmes veidojās saskaņā ar Stimsona neatzīšanas doktrīnas principiem, ar kuŗiem īsumā jau iepazināmies. Šos principus ASV valdība arī polītiski kritiskākajos momentos ir centusies ievērot, un uz tiem arī šodien balstās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas legālās suverenitātes kontinuitāte.

Apstāsimies pie zīmīgākajām ASV neatzīšanas polītikas izpausmēm Baltijas valstu gadījumā, kas skaidri parāda šīs polītikas saskaņu ar Stimsona doktrīnas prasībām.

Vispirms – diplomātiskās attieksmes. Pēc Baltijas valstu inkorporācijas Pad. Savienībā jauno padomju republiku “valdības” uzdeva Lietuvas, Latvijas un Igaunijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvībām ārzemēs izbeigt darbību un dokumentus nodot PSRS sūtniecībām. ASV un Anglijā (arī citur) šīs prasības tika katēgoriski noraidītas, jo abu lielvalstu valdības turpināja atzīt pirms inkorporācijas akreditētos diplomātus kā vienīgi likumīgos Baltijas valstu interešu aizstāvjus. Tātad šeit redzam, ka minētā neatzīšanas doktrīnas pirmā legālā konsekvence realizējās pilnā mērā. Stāvoklis līdzīgs arī tagad – ar to starpību, ka Anglija, izejot no neatzīšanas doktrīnas un starptautisko tiesību savas īpašas interpretācijas, Baltijas valstu inkorporācijai ir devusi “de facto” atzīšanu, tomēr joprojām katēgoriski atsakoties atzīt arī “de jure”.

Līdzīgā kārtā arī līgumi, kas bija noslēgti ASV un

Baltijas valstu starpā, ir paturējuši savu likumīgo spēku, un ASV Valsts departaments to vairākkārt apliecinājis pazīstamajos 4 neatzīšanas polītikas dokumentos. Šie dokumenti (Latvijas gadījumā pirmie zināmie dokumenti izdoti jau 1942.g.14.martā) parasti tika izdoti sakarā ar kādu tiesas prāvu par Baltijas valstu pilsoņu īpašuma tiesībām, ko apstrīdēja PSRS autoritātes un deva ASV tiesu un administratīvajām iestādēm nepārprotamus norādījumus par valdības nostāju šajā jautājumā. Šīs tiesu prāvas kā ASV, tā Anglijā,Īrijā, Kanādā uc. sevišķi izraisīja disputi par īpašuma tiesībām uz Baltijas valstu kuģiem, kas atradās šo valstu territoriālajos ūdeņos, ostās vai citādā veidā bija padoti šo valstu jurisdikcijai. Saskaņā ar Stimsona doktrīnu, neatzinēju valstu tiesu iestādes atsacījās pielaist, ka nelegālā okupanta izdotajiem nacionalizācijas likumiem būtu kāds tiesisks spēks neatzinēju valstu territorijā un izšķīra lietas par labu kuģu likumīgajiem īpašniekiem, tādejādi pasvītrojot Stimsona doktrīnā pamatoto cietušās valsts pilsoņu īpašuma tiesību aizsardzību. Dažos gadījumos likumīgo īpašnieku interešu pārstāvēšanu (tiem neesot klāt) tiesās uzņēmās Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji, un šāda kapacitāte viņiem arī netika liegta. Tas nozīmē, ka arī diplomātiskā aizsardzība neatzinēju valstu territorijā turpināja funkcionēt, kā to prasa doktrīnas legālās konsekvences. Un beidzot – last but not least – Baltijas valstu pilsoņi kā ASV, tā citur netika uzskatīti par PSRS pilsoņiem, nedz arī par bezpavalstniekiem, bet gan paturēja savu nacionālo pavalstniecību un priekšrocības, ko šī pavalstniecība, pamatojoties uz agrāk noslēgtiem līgumiem, varēja dot.

Nepieskaroties lielvalstu polītikai iepretī Baltijas valstīm otrā pasaules kaŗā, kas lasītājiem jau pazīstama, atzīmēsim vienīgi to, ka ASV arī kaŗa beigu posmā neatkāpās no savas deklarētās neatzīšanas polītikas Baltijas valstu gadījumā. Tā, piem., pat pēc Jaltas konferences, kuŗā “pārdeva” Poliju, ASV Valsts departaments 1945.g.3.martā formāli deklarēja, ka joprojām atzīst Igauniju, Latviju un Lietuvu par neatkarīgām valstīm, un turpina uzturēt diplomātiskos sakarus ar šo valstu sūtņiem Vašingtonā.

Vācijas sakāvei sekoja trīs lielo konference Potsdamā, kas, pēc dažām zīmēm spriežot, varēja parakstīt nāves spriedumu arī Baltijas valstīm. Šo valstu jautājums, pēc konferences lēmumu tekstiem spriežot, gan netika skarts tieši, bet bija saistīts ar Kaŗalauču un tiem pieguļošās territorijas nodošanu Pad. Savienībai. Sasaucamajā miera konferencē šo krievu prasību kā ASV prezidents, tā arī britu premjērs bija apsolījušies atbalstīt. Pēc dažu diplomātiskās vēstures autoru domām Potsdamas konferences lēmuma teksts Kaŗalauču jautājumā norādot, ka ASV un Anglija bijušas gatavas piekāpties un atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, jo citādi tekstā minētie robežu grozījumi par labu Pad. Savienībai neesot realizējami. Šāds viedoklis ir zināmā mērā pamatots, kaut gan var atrast arī pretargumentus, kas stipri mazina tā pārliecinātāja spēku. Šodien šim jautājumam ir vairs tikai akadēmiskas diskusijas nozīme, jo sekojošie notikumi pierādīja pretējo. Bez tam , ja abas valstis bija nolēmušas atteikties no savas neatzīšanas polītikas, tad viņām, saskaņā ar doktrīnas prasībām, būtu vajadzējis par to publicēt kādu skaidru un nepārprotamu deklarāciju, kas netika darīts. Taisni otrādi – pāris mēnešu vēlāk Nirnbergas kaŗa noziedznieku prāvas laikā, krievu mēģinājums panākt netiešu atzīšanu Baltijas valstu inkorporācijai, apsūdzības rakstā minot Lietuvu, Latviju un Igauniju kā PSRS sastāvdaļas, cieta neveiksmi, jo ne amerikāņu, ne angļu valdības pārstāvji šīs krievu pretenzijas neatzina.

Pirmajos pēckaŗa gados rietumvalstu praktizētā “labās sadzīvošanas” polītika ar PSRS kā Damokla zobens visu laiku apdraudēja Baltijas valstu legālo eksistenci. Gan parādījās viena otra neatzīšanas polītikas deklarācija, tāpat Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvības turpināja darbu, bet pati Baltijas valstu problēma vairs it kā neeksistēja. Iesniegumi, kas prasīja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, nonāca valstsvīru papīrkurvjos vai labākajā gadījumā – archīva tumšākajā kaktā. Vajadzēja tikai nākt kādai vispārējai miera konferencei, kuŗā krievi būtu mazliet piekāpušies savās prasībās, rādījuši savu “saprašanās gribu”, un rietumu demokrātijas, droši vien, atviegloti nopūzdamās, būtu devušas savu parakstu jaunajai pasaules kārtībai, kas legalizētu padomju agresiju arī Baltijas valstu gadījumā. Šāds viedoklis vairāk vai mazāk būtu saskanējis arī ar Stimsona doktrīnas prasībām par neatzīšanas polītikas izbeigšanu.

Vēstures rats tomēr pagriezās citā virzienā. Nesaskaņas ar Pad. Savienību pēckaŗa gados nevis samazinājās, bet arvien pieauga. Rietumvalstu diplomāti pamazām bija spiesti atzīt, ka kaŗa laikā veikli radītā leģenda par “good uncle Joe” un padomju “demokratiju” nebija nekas vairāk kā tukšas propogandas burbulis. Kaut gan Baltijas valstu jautājums palika noslēpts visai dziļi starptautiskās polītikas archīvos, tiešās briesmas šo valstu legālā statusa uzturēšanai pakāpeniski attālinājās.

Laikā no 1945. līdz 1950.gadam ASV vairākos gadījumos atkārtoti manifestēja savu neatzīšanas polītiku. Pieminēsim divus zīmīgākos. Valsts departamenta tieslietu padomnieks E.A.Gross 1948.g.12.martā izsūtīja apkārtrakstu visiem atsevišķo valstu gubernātoriem, atgādinot, ka ASV joprojām neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju un norādot, ka tiesu iestādēm jārespektē ASV un Baltijas valstu starpā noslēgtie līgumi un jānoraida PSRS diplomātu pretenzijas pārstāvēt Baltijas valstu pilsoņu intereses. Šis apkārtraksts pilnā mērā saskanēja ar to, ko no neatzinējas valsts tiesu un administratīvajā praksē prasa Stimsona doktrīna.

Diplomātisko attieksmju laukā kritisks moments radās 1948.g.26.jūlijā sakarā ar Latvijas sūtņa ASV Dr. A.Bīlmaņa nāvi. Tai pašā dienā, informējot ASV ārlietu ministru Maršalu par sūtņa nāvi, sūtniecības sekretārs A.Dinbergs piezīmēja, ka uzņēmies charge d’affaires ad interim (pagaidu lietveža) pienākumus mirušā sūtņa vietā. Jautājums par Latvijas diplomātisko interešu turpmāko pārstāvēšanu ASV palika atklāts septiņpadsmit dienas, līdz 1948.g.12.augustā ASV ārlietu ministrs Maršals ar rakstu paziņoja, ka Valsts departaments dod Dinbergam provizorisku atzīšanu charge d’affaires ad interim kapacitātē. Galīgo nokārtojumu panāca Latvijas pēdējās neatkarīgās valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs sūtnis K.Zariņš, 1949.g.20.aprīlī ieceļot sūtni J.Feldmanu par Latvijas sūtniecības Vašingtonā vadītāju. Atzīstot sūtņa K.Zariņa pilvaras, ASV Valsts departaments rīkojās saskaņā ar Stimsona doktrīnas principiem, kas prasa diplomātisko sakaru uzturēšanu ar cietušo valsti tik ilgi, kamēr vēl brīvi eksistē šīs valsts varas orgāni vai to fragmenti.

Komūnistu agresija Korejā un tai sekojošais kaŗš starptautiskās polītikas attīstību ievirzīja Baltijas valstīm labvēlīgā gultnē. Ja pirmajos gados pēc otrā pasaules kaŗa kāds amerikāņu senātors vai deputāts publiski iedrošinājās pieprasīt taisnību un brīvību arī Baltijas valstīm, tad netrūka balsu, kas to norāja kā neatbildīgu kaŗa kūdītāju. Pēc 1950.g. vasaras šo eminento drošinieku skaits sāka nemitīgi augt, un šodien ASV kongresa debašu oficiālajā izdevumā atrast Baltijas valstīm veltītas runas un rezolūcijas vairs nav nekāda sensācija. Aktīvāka ASV polītika Baltijas valstu jautājumā sākās ar Amerikas Balss raidījumiem lietuviešu, latviešu un igauņu valodās un baltiešu konsultatīvo kopu nodibināšanu pie Brīvās Eiropas komitejas 1951.gadā, un savu kulminācijas punktu sasniedza ar Kerstena komitejas darbā stāšanos. Šobrīd var teikt, ka Baltijas valstu problēma ir atkal atguvusi kaut mazu daļu no tās polītiskās aktualitātes un nozīmības, kāda tai bija, piemēram, 1942.g. – angļu-krievu sarunu laikā. Pēc ilgas klusēšanas Baltijas valstis ir pieminētas Apvienoto Nāciju organos, pasaules lielo konferencēs Bermudā, Berlīnē, Ženēvā. Diskriminējošais klusuma ledus beidzot ir lauzts. Starplaikā Stimsona neatzīšanas doktrīna savu uzdevumu – uzturēt dzīvas cietušās valsts tiesības un nepieļaut nelikumīgas rīcības rezultātu legalizēšanos – Baltijas valstu gadījumā ir pilnā mērā veikusi. Starptautisko tiesību izpratnē Igaunija, Latvija un Lietuva vēl joprojām eksistē kā suverēnas valstis, un šo valstu legālo statusu nav ietekmējusi viņu territorijas nelikumīgā okupācija no svešu varu puses, kas ilgst jau 14 gadus.

Baltijas valstu legālā statusa nākotnes perspektīvas

Redzējām, kā Stimsona doktrīnas principi Baltijas valstu gadījumā pielietoti ASV diplomātiskajā un tiesu praksē. Ir vēl jāatzīmē fakts, ka Stimsona doktrīnas piemērošana Baltijas valstu gadījumos izceļas ar to, ka līdzšinējā doktrīnas pastāvēšanas vēsturē tā ir viena no raksturīgākajām un datējas jau no 1940.gada. Tik ilga, konstanta doktrīnas neatzīšanas principu ievērošana diplomātiskajās attieksmēs vēl līdz šim nav konstatēta, un Baltijas valstu gadījums nozīmē “rekordu”. Šai sakarā ir svarīgi piebilst, ka starptautisko tiesību autori, kas aizstāv Stimsona doktrīnas lietderību (ir arī tādi, kas to noliedz), uzsver, ka ilgāka neatzīšanas polītikas praktizēšana paceļ tās vērtību un nozīmi kā morāliskajā, tā tiesiskajā plāksnē.

Būtu interesanti izsekot arī pārējo valstu nostājai Baltijas valstu jautājumā, bet šī raksta ietvaros tas, diemžēl, nav iespējams. Atzīmēsim tikai to, ka Baltijas valstu suverenitātes legālo eksistenci bez ASV šodien vēl joprojām de facto un de jure atzīst Vatikāns, Spānija, Brazilija un citas latiņu Amerikas valstis (autors būtu pateicīgs par precīzu norādījumu tieši kādas). Anglijas nostāja jau pazīstama. Francija, pēc kāda mūsu diplomāta izteicieniem, turpinot atzīt de facto un de jure, taču Baltijas valstu sūtniecības tur nedarbojas tādā veidā kā, piem., ASV vai Anglijā. Rietumvācija turpina atzīt Baltijas valstu legālo statusu, un pēc savas suverenitātes atgūšanas Vācijas federālā republika droši vien Baltijas valstu jautājumā ieņems tādu pat viedokli kā ASV. Visu šo valstu nostāja vairāk vai mazāk sakņojas Stimsona neatzīšanas doktrīnas principos. Visnoteiktāko stāvokli ieņēmusi ASV, kas šos principus visai strikti realizējusi kā iekšpolītikā, tā ārpolītikā.

Ņemot vērā ASV vadošo lomu brīvo valstu polītikas veidošanā, mēģināsim atbildēt uz jautājumu, vai ASV nostāja Baltijas valstu gadījumā nevarētu mainīties.

Vispirms, manuprāt, ir jāizslēdz varbūtība, ka ASV pēkšņi nolemtu atteikties no savas deklarētās un 14 gadus ievērotās neatzīšanas polītikas iepretī Baltijas valstīm, jo šāda ASV polītikas maiņa pašreizējā starptautiskajā situācijā nav iedomājama. Līdz ar to viens no Stimsona doktrīnas paredzētajiem neatzīšanas polītikas izbeigšanas veidiem ir eliminēts. Paliek trīs klasiskie: noilgums, cietušās valsts piekrišana un vispārēja atzīšana.

Noilgums Baltijas valstu gadījumā pēc Stimsona doktrīnas izpratnes nevar rasties, jo kamēr vien brīvajā pasaulē būs baltiešu diplomātiskās pārstāvības, polītiskās partijas un trimdas organizācijas, tikmēr noteikums par “undisturbed possession for a considerably long time” nevar piepildīties.

Otrais atkrīt pats no sevis, jo padomju agresija Baltijas valstīs nebija vis kāda bilaterāla līguma saistību pārkāpšana (kādā gadījumā cietušās valsts piekrišana nelikumību var legalizēt), bet gan brutāla starptautisko līgumu un elementāro starptautisko tiesību principu laušana, kas vairs nevar tikt legalizēta ar cietušās valsts piekrišanu vien, bet prasa pārējo valstu iejaukšanos.

Atliek trešā iespējamība – vispārēja atzīšana, ko dotu nospiedošs valstu vairākums kādā starptautiskā miera konferencē. Kā jau minējām, šī iespējamība pirmajos pēckaŗa gados ļoti reāli apdraudēja Baltijas valstu legālo eksistenci, jo rietumvalstu diplomāti tad vēl centās panākt “demokratisku” Pad. Savienības līdzdarbošanos jaunās pasaules kārtības izveidošanā. Šobrīd, vērojot attieksmes abu naidīgo bloku starpā, šķiet, šāda miera konference, kuŗā izlīdzinātu visas kardinālās nesaskaņas un “nokārtotu” arī Baltijas valstu jautājumu, pašreizējā situācijā negūtu panākumus. Līdz ar to varam teikt, ka – ja vērtējam Baltijas valstu stāvokli, izejot no Stimsona doktrīnas viedokļa, - Baltijas valstu legālam statusam tuvākajā nākotnē nedraud briesmas.

Ir tomēr nenoliedzams fakts, ka Stimsona doktrīna, kaut sākotnēji domāta kā tīri juridiska starptautisko tiesību doktrīna, laika tecējumā nav varējusi izbēgt no starptautiskās polītikas tendenču ietekmes, kas vājinājusi tās juridiskās ietekmes nozīmi starptautisko tiesību attīstībā. Šī iemesla dēļ doktrīna ir asu kritiku objekts, kas liecina par nesaskaņām doktrīnas interpretācijā un lietderības atzīšanā. Pašreizējā situācijā stāvokli vēl vairāk sarežģī atšķirīgā starptautisko tiesību izpratne un interpretācija rietumu un austrumu blokā. Spriežot reāli, ir tādēļ jāsaka, ka Baltijas valstu likteņa izkārtošana nākotnē balstīsies mazāk uz starptautisko tiesību ekspertu atzinumiem, bet gan galvenokārt uz polītiskā stāvokļa un lielvalstu interešu diktētajiem apsvērumiem.

Šai sakarībā ir jāatgriežas pie cerībām, kas saistījās ar ģenerāļa Eizenhauera stāšanos ASV prezidenta amatā. Pirmajā brīdī šķita,ka ASV ārpolītikā tiešām sākusies jauna, dinamiskāka ēra. Lai pieminam tikai Eizenhauera kongresam nosūtīto rezolūcijas projektu par Jaltas uc. slepeno līgumu atsaukšanu, viņa pirmās ārpolītiskās runas, ārlietu ministra Dallesa deklarācijas uc. Pēc šīs pirmās “ofensīvas” ASV ārpolītika atkal atgriezās ierastajā gultnē. Eizenhauera iesūtīto rezolūcijas projektu kongress bailēs no krievu represijām “aizmirsa” un apraka savos archīvos, Kerstena komisijas ieteikumus noklausījās un “pieņēma zināšanai” utml. Šodien Eiropas valstu preses polītiskie komentāri ir vienis prātis par to, ka republikāņu ārpolītika būtībā neatšķiras no demokratu ārpolītikas pamatlīnijām. Starpība varbūt vienīgi tā, ka Valsts departamenta viedokļa paudēji tagad lieto svarīgāku un varbūt mazāk “diplomātisku” valodu sarunās ar krieviem un,

- kas mums ir pa prātam – biežāk piemin Baltijas valstis Pad. Savienībai ļoti nepatīkamā veidā.

Runāt par Baltijas valstu problēmas eventuālo atrisinājumu nākotnē – nozīmē nodarboties ar polītisku zīlēšanu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas stāvokļa jautājums šobrīd vairs nav izolēta un nepazīta problēma, bet cieši saistīts ar visu pārējo polītisko problēmu kompleksu, kas ir pamatā abu naidīgo bloku lielajām pretišķībām. Tādēļ arī izolēts Baltijas valstu problēmas atrisinājums nav iedomājams, bet iespējams tikai tad, kad atrisināsies tas Gordija mezgls, ap kuŗu jau kopš gadiem veltīgi cīnās pasaules gudrie pie konferenču galdiem un kokteiļa glāzes.

Ad. Mārzems

Latvija, 1955.gada 8.,15., 22. janvāŗa un 2. februāŗa numuros