Ne represijas, bet genocids tas bija!

Ne represijas, bet genocids tas bija!

Turpat divus mēnešus šopavasar Latvijā uzturējās 78 gadus vecā pensionāre Hilda Smekis no Kanādas, vācot izsūtīto tautiešu atmiņu stāstus par sāpju ceļos piedzīvoto. Pirms atceļā došanās viņa «Ogres Vēstīm» pastāstīja par gūtajiem iespaidiem.

Kanādas latviete Hilda Smekis šopavasar Latvijā savākusi simtiem atbilžu uz sava zinātniskā pētījuma anketu par izsūtīto tautiešu sāpju ceļiem.

Projekts «Sāpju ceļi»

Esmu studējusi angļu literatūru, mācījusies profesionāli rakstīt. Pēc tam ieguvu bakalaura grādu antropoloģijā un sāku pētīt genocīdu, jo mani satrieca šausmīgie notikumi nelielajā Āfrikas valstī Ruandā – tādi skaitļi kā tur nekad nav minēti. Tad atklāju, ka arī mūsu tauta ir genocīda upuris – šim formulējumam tā atbilstam pēc visiem pieciem Apvienoto nāciju organizācijas 1948.gada 9.decembra lēmuma punktiem! Šis fakts ir jāizceļ!

Pirmām kārtām esam šauti, tas ir, iznīcināti. Taču tas nav vienīgais! Ir radīti apstākļi, kas traumē – tieši tāda ir izvešana, kad naktī iebrūk mājās, rauj ārā no gultas, apcietina. Apstākļi, kad visādi pazemo, pratina, liek izģērbties kailam. Apstākļi, kad nav iespēju izdzīvot un tāpēc jāmirst. Tāpat tautai atņemtā iespēja radīt pēcnācējus – jo kā gan tas iespējams, ja vīriešus atšķir no sievietēm? Tā tas bija 1941.gadā, un tas ir genocīds. Un kaut arī tauta nebūtu atšķirta kā 1949.gadā, bet bija šausmīgs bads – kad palika māte viena pati un krita, tad bērni palika bez apgādības, viņus ievirzīja svešā vidē, un viņi bieži vairs pat nezināja, kāds ir viņu vārds. Tas viss Apvienoto nāciju izpratnē ir genocīds.

Tā radās iecere par «Sāpju ceļiem». Šis zinātniskais pētījums ir mans personiskais projekts, es pati to sponsorēju, pati vācu materiālus. Sāku pirms gada, aprīlī: izveidoju aptaujas formu, atsūtīju to uz dzimteni, domāju – nu man skaisti sāks nākt atbildes. Intervēšu cilvēkus, un viss ies kā pa diedziņu. Nekā! Taču manai aptaujai bija ļoti lēns sākums, uz to atsaucās labi ja viens no desmita. Tikai īsi pirms došanās uz Latviju sāku saņemt vēstules.

Iegūto informāciju pārrakstīšu un tulkošu – rakstīšu visu pirmajā personā, angliski šādus dzīvesstāstus sauc par «life history». Mana antropoloģijas profesore šo stāstījumu apstrādās no zinātniskās puses. Katram mācību spēkam ir vajadzīgas publikācijas, un viņa šādam mērķim izmantos to, ko būšu uzrakstījusi. Ja būs iespējams, tad mūsu universitāte varbūt šo kopdarbu iespiedīs.

Esmu apskāvusi Latviju

Atbraukusi saistījos ar tiem, kuri man bija atbildējuši. Sabiju Latvijā septiņas nedēļas, šis laiks ir daudz par īsu. Cilvēki – brīnišķīgi! Kanādā visi man jautāja, kā es tur pārvietošos. Domāju, ka rentēšu mašīnu, bet kur nu – tas bija pārāk dārgi. Lai tiktu no viena punkta uz otru, izmantoju autobusus, biļetes lētas – tikai par dažiem latiem. Mani sagaidīja cilvēki, un viss noritēja ļoti vienkārši, sirsnīgi. Mani pazina jau izkāpjot, mēs tūlīt pat apskāvāmies. Var teikt, esmu apskāvusi visu Latviju. Tā tas bija Jelgavā, Ventspilī, Liepājā, Talsos, Siguldā, Valmierā, Valkā, Smiltenē, Alūksnē, Jēkabpilī, Rēzeknē un daudz kur citur.

Ļoti patika Ogre. Cilvēki jau visur bija ieinteresēti, bet te īpaši pretimnākoši un mīļi. Ļoti sirsnīgs, simpātisks ir Ogres represēto priekšnieks Ivars Kaļķis – varbūt par daudz maigs savā būtībā, taču tur kopā Ogres ļaudis. Kanādā pensionāri vairs neiet ne dziedāt, ne dejot, skatās tikai televīziju. Bērni no viņiem ir aizgājuši, dzīvo savu dzīvi, jo vecāki nav jāuztur, pensijas ir labas un bez šaubām arī kaut kas iekrāts. Taču šeit ne vien pati pilsēta ir skaista, bet arī vecie ļaudis ir aktīvi, dzied, dejo. Nemaz nezinu, kā būtu varējusi paveikt visu iecerēto, ja nebijis ogrēnietes Anniņas Kudeiko. Gan viņa, gan viņas dēls tik daudz man palīdzēja: sūtīja vēstules, rakstīja ar datoru. No manas puses Anniņai vajag dot vienu zvaigznīti! Tagad manā rīcībā ir simtiem aizpildītu aptaujas ankešu.

Karogi plīvo, skolnieku nav....

Angliski «repress» – nozīmē nolikt gar maliņu, nolikt nost. Apzīmējums «represētais» attiecībā uz tiem, kas tika izvesti, ir par vāju – pakļaut represijām nozīmē, ja atstādina no darba un jūs nevarat darīt, ko gribat, bet jāiet, piemēram, slaukt govis.

Biju iedomājusies, ka brīvajā Latvijā 14.jūnija un 25.marta genocīda dienas ir atzītas kā valsts sēru dienas, kad karogi plīvo pusmastā un skolnieki liek ziedus pie piemiņu akmeņiem. Karogi plīvo, bet skolnieku nav. Un es nevaru saprast – kāpēc...

Ar projektu «Sāpju ceļi» gribu radīt priekšstatu par bijušajiem noziegumiem, kuri grimst arvien dziļākā un dziļākā aizmirstībā. Mirst gan čekisti, gan viņu upuri, notikušais tiek aizmirsts. Latvijā ir vairākas paaudzes. Mana paaudze, tās bērnu un mazbērnu paaudze, starp tām ir lielas atšķirības, tās nesastrādājas visas kopā...

Tie vecie, kas tur bijuši, kaut ko zina par tiem laikiem, kad sievietes šausmīgi smagus darbus strādāja. Bet bērni runā citādi – mums jau tik traki nebija. Jā, jo vecāki strādāja un visu sagādāja. Tikām tie, kas tur nav bijuši, nekā negrib zināt. Cietums tomēr saistās ar kaut ko briesmīgu, ar kādu noziegumu.

Pāris vārdi par sevi

Es esmu no Ērgļiem, 1944. gada 19.augustā krievu tanki nāca virsū, nokļuvām ielenkumā, no kura izdevās izbēgt. Laimējās, ka mūs neķēra bumbošana, jo daudzus nosita bumbas. Tagad dzīvoju Kanādā, mazā pilsētiņā pie lielajiem ezeriem. Man ir meita un trīs bērni, taču viņa dzīvo 2 tūkstošus kilometru no manis, mēs Kanādā «kustamies līdzi» darbam. Es gan vairāk nekur nepārcelšos, jo dzīvoju vietā, kur ir mana vīra kaps, nu jau astoņi gadi, kā viņš miris.

Nelietoju nekādus medikamentus, ēdu visvienkāršāko, bet taukiem, bez cukura, nepiegriežu vērību savām iegribām. Ieturos rītos un dienā, bet vakaros ne. Jo vecāki paliekam, jo mazāk vajag ēst. Varbūt tas man palīdz – nav liekā svara, un jūtos mundra.

Pirmo reiz iebraucu Latvijā tūlīt pēc 1991.gada apvērsuma, uz 18.novembri. Biju pārsteigta, ka logos nedega svecītes, gandrīz nekas nenotika un tauta bija sašutusi par to, ka nav vairs tas un tas... Tagad Latvijā daudzi nezina par represijām. Par to ir informēta vecākā paaudze, bet tai Rietumu skatījumā vairs «nav teikšanas».

Cilvēki joprojām baidās

Gandrīz visiem vēl ir bailes. Viens vīrietis saka: « Es ar jums parunāšu, bet manu vārdu – nē! Visiem jau stāsti ir vienādi.» Es saku: «Bet man ir vajadzīga jūsu adrese.» Viņš atsaka: «Nē, mana sieva negrib. Viņai ļoti bail, kas notiks, ja tie nāks atpakaļ. Atradīs mūs atkal.»

Aizbraucu uz Rēzekni, tur politiski represēto organizācijas sekretāre tobrīd aizbraukusi uz Rīgu, palikušie vīri tādi gausi – viņi esot aizpildījusi manu anketu un nodevuši sekretārei, un viņa sakās esam šīs anketas nosūtījusi manam palīgam Jelgavā, taču, izrādās, nevienam nekas nav sūtīts, viss guļ viņas atvilktnē! Savulaik apprecējusies ar čekistu – to vīri uzzinājuši, bērēs būdami, kad tas nomiris. Tikām sieva ir sekretāre un joprojām no bailēm «uz kaut ko» strādā. Drausmīgi no kaut kā baidās. Cita sieviete viņai bija teikusi – ko ar tu tādiem svešiem cilvēkiem no Rietumiem runā, tu taču viņus nepazīsti.

Tikai viens pāris no Valkas atzinās, ka nu nav jābaidās, var dzīvot, ir pensija, bet nu klāt citas problēmas – veselība.

Ir atrasts no godīguma

Cilvēki Latvijā satraucas, ka kāds ir bagāts. Ir ietrenēti būt negodīgi, jo godīgi dzīvot nav bijis iespējams... Kā tu vari dzīvot godīgi pie negodīgas valdības? Viena roka mazgā otru – savulaik bija vajadzīga pazīšanās, lai nopirktu sviestu, gaļu. Ja visus tos labumus gribēja, ar godu nevarēja, bet labumus jau katrs grib.

Arī tagad, piemēram, ceļu policists. Viņš jau neaptur mani un citus tāpēc, lai darītu kādu labumu satiksmei, un tāpēc, ka brauc par ātru vai kā citādi. Viņš vienkārši stāv uz ceļa un laupa! Un cilvēki saka tā: «Viņam ir ģimene, un ar nopelnīto naudu viņš taču nevar dzīvot.» Bet tāpēc nevar arī apturēt cilvēkus! Ja aptur, tad lai raksta visu pilnībā un iesniedz, lai viss ir legāli! Taču tad pats arī nedabūs to pusi, ko savāc. Tagad ir brīvība, un nav nekādas kontroles.

Nedzīvo jau no maizes vien

Gara aktivitātes ziņā tagad varbūt ir tas sliktākais laiks. Cilvēki vairumā domā: «Kā es tikšu tur, kur tas bagātais?» Taču nedzīvojam jau no maizes vien! To trimdā pierādīja mūsu bijušie leģionāri. Viņiem maizes, ēdamā un dzeramā bija par daudz. Taču viņi paši pirmie mira. Cilvēki aizgāja uz nervu slimnīcām – tu esi viens pats atšķirts svešumā kā gliemezis čaulā, to bija grūti panest.

Un kā tagad var nievāt leģionārus! Nacistu okupantiem viņi uzstādīja ultimātu: no Latvijas neizvest jaunekļus. Bēgļiem viņi turēja vaļā ceļus, lai izbēgtu no genocīda. ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik teica: «Neprasīsim, ko mūsu dzimtā zeme mums dos, prasīsim, ko mēs dosim savai dzimtajai zemei.» Mūsu leģionāri atdeva visu. Cerēdami uz Rietumu palīdzību, turēja Kurzemes cietoksni līdz pēdējai stundai, kaut Rietumi visus bija norakstījuši verdzībai.

Pusgadsimtu vēlāk tauta nostājās uz barikādēm pretī ieroču stobriem, un ar to atvēra Rietumu cilvēkam skatu uz Baltiju, Latviju. Mēs zinām, ka vienotām valstīm ir spēks. Arī Rietumu brīvajās zemēs nekas nav iegūts bez cīņas, sākot ar sieviešu balss tiesībām līdz pat vecuma pabalstiem. Un, lai noturētu to, kas ir iegūts, cīņa turpinās. Vienmēr turpināsies. Arī Rietumos. Tikai caur cīņu Latvija atgūs savu. Vai arī tauta pazudīs subkultūru miglā. Nākotne ir jaunā paaudze – lolojama, sargājama, vadāma pa gaismas ceļiem. Bez jaunatnes nevienai tautai nākotnes nav.

Mēs neprotam brīvību izmantot, pielaižam daudz kļūdu. Bieži pat jautā, ko mums tā brīvība dod. Lietosim nevis ieročus, bet vārdus kā ieročus. Mums ir dota šī iespēja, bet šādu «munīciju» neprotam izmantot. Kam vien to neesmu teikusi, man atbild: «Mums jau neklausa. Uz mums neklausās.» Ir jāizveido vārdu spēks! Pa vienām durvīm mūs izdzen, iesim pa otrām!

Sovjietu noziegumi strauji grimst pagātnē. «Visu nakti mani pratināja, sista, viss jau kļuva kā miglā, kura virpuļoja ap sitēja galvu. Neizturēju, no visa spēka situ ņirdzīgajā vieplī. Čekists pārsteigumā atleca, migla pazuda, un kā par brīnumu neviens mani vairāk nesita.»

Apvienojušies bijušie genocīda upuri var būt dzelonis pasaules sirdsapziņā, var būt vienības simbols latviešu tautā. Jaunākajiem no viņiem, Sibīrijas bērniem, vēl nav pat 60 gadu. Vēl daudz viņi var dot Latvijai no savas trimdas pieredzes un dzimtenes mīlestības!

Hilda Smekis, stāstījumu pierakstīja Irisa Ošiņa
Ogres Vēstis, 13. jūn. 2006

Irisas Ošiņas foto

Hildas Smeķis projekta "Sāpju Ceļš" aptaujas lapa