Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Staļina kļūdainie lēmumi
Inesis Feldmanis

Turpinām publikāciju sēriju "Nejaušības vēsturē", kurā rakstīsim par Otrā pasaules kara norisēm caur karojošo valstu politiskās vai militārās vadības aplamo lēmumu un kļūdu prizmu. To aizsākām ar Ineša Feldmaņa rakstu "Hitlera kļūdainie lēmumi" (publicēts "Mājas Viesa" 2005. gada 2. septembra numurā).

Šoreiz – par Padomju Savienības politiskās un militārās vadības kļūdām. Pētnieki ir secinājuši – ja PSRS nebūtu sabiedroto atbalsta, milzīgu cilvēku un materiālo resursu, ja tik nopietni nekļūdītos arī Hitlers, kara iznākums varēja būt citāds. Izcilākais nacistu ģenerālfeldmaršals Ērihs fon Manšteins ir teicis – bez Hitlera vērmahts būtu uzvarējis karu austrumos. Taču tā jau ir nenotikušā vai alternatīvās vēstures sfēra.

Rietumu lielvalstu vieglprātīgās un grūti izprotamās piekāpības dēļ Padomju Savienībai pēc Otrā pasaules kara izdevās paturēt visas teritorijas (arī Baltijas valstis), kuras tā bija sagrābusi, noziedzīgi sadarbojoties ar Ādolfu Hitleru, kā arī nodrošināt kontroli pār pusi no kādreizējās Vācijas teritorijas (sev pievienojot trešo daļu no Austrumprūsijas) un visu Austrumeiropu. Atšķirībā no Padomju Savienības ASV un Lielbritānija Otrajā pasaules karā netiecās pēc teritoriāliem ieguvumiem – to guvumi bija citāda rakstura (vairāku ļaunumu nesošu un agresīvu režīmu likvidēšana, konkurences iespēju paplašināšanās, starptautiskā prestiža pieaugums).

Vēsturiskā atskatā tomēr nevienas uzvarētājas lielvalsts ieguvumi neliekas īsti iespaidīgi un stabili. Varbūt pat zināmā mērā taisnība ir vēsturniekiem skeptiķiem, kuri izvirza ironisku un reizē provocējošu jautājumu: "Vai PSRS, Lielbritānija un ASV tik tiešām uzvarēja Otrajā pasaules karā?" Lielbritānija pēc kara taču pazaudēja ne vien pasaulē vadošo lomu, bet arī savu koloniālo impēriju, bet ASV drīz saprata, ka Eiropā vienu ienaidnieku ir iemainījušas pret citu, kura "ļaunuma impērija" bija pat bīstamāka un neaprēķināmāka nekā Hitlera absolūtā "fīrera valsts". Padomju Savienības mēģinājumi saglabāt 1945. gadā iegūto superlielvalsts statusu prasīja tik milzīgu spēku sasprindzinājumu un tik lielus izdevumus, ka šo faktoru izraisītā sabiedrības krīze 1991. gadā noveda pie PSRS sabrukuma.

Vai Staļins vēlējās Vācijas uzbrukumu?

Sākoties vācu un padomju karam, skaitliski un tehnikas ziņā vājākais vērmahts guva vienu spožu uzvaru pēc otras. Atbildība par sarkanās armijas gandrīz neticamajām un apkaunojošajām neveiksmēm pirmām kārtām gulstas uz padomju diktatoru Josifu Staļinu, kurš 1941. gada pavasarī bija neticami labi informēts par nacistu nolūkiem, – ziņas par gaidāmo vācu uzbrukumu nāca burtiski no visām pasaules malām. Tomēr visai dīvainā kārtā viņš it kā ignorēja šo informāciju, izšķiroties par "trīs stūrgalvīgo" politiku – neko neredzēt, neko nedzirdēt un neko neteikt.

Daudzi Otrā pasaules kara vēstures pētnieki ir dziļi pārliecināti, ka Staļins vēlējās, lai Vācija uzbruktu Padomju Savienībai. Sadarbības ar nacistisko Vāciju un pret mazajām kaimiņvalstīm vērstās nekaunīgi agresīvās politikas dēļ pasaules sabiedriskā doma viņu toreiz uzskatīja par ļaunu un dziļi nīstamu diktatoru. Vācu iebrukuma priekšvakarā PSRS politiski bija tik izolēta kā nekad agrāk. Staļins varēja paredzēt, kas viņa diktatūru sagaidītu tuvākā perspektīvā, ja Hitlers kaut kādā veidā izbeigtu karu rietumos. Viņam vajadzēja bažīties, vai tādā gadījumā tieši padomju režīms nenonāktu civilizētās pasaules tēmēklī. Vācu autors Mihaels Zalevskis raksta – daudz kas liecina par to, ka Staļins pilnīgi apzināti ignorēja ziņas par vācu uzbrukuma iespēju (viņš jau tāpat to uzskatīja par neizbēgamu), lai labāk varētu iztēlot sevi kā upuri, kas viņam arī meistarīgi izdevās. Pētnieki pat secina – tieši vācu uzbrukums Padomju Savienībai bija tas, kas deva šai impērijai iespēju pastāvēt vēl piecdesmit gadus.

Saskaņā ar citu viedokli Staļins sava spēka apziņā vēlējās izmantot Vācijas sarežģīto stratēģisko stāvokli (nepabeigtais karš ar Lielbritāniju, PSRS nostiprināšanās Austrumeiropā) un sākt "revolucionāro atbrīvošanas karu", lai izplatītu Kremļa varu tālu uz rietumiem. Tomēr viņš stipri pārvērtēja PSRS iespējas un nenovērtēja pretinieku. Reti maldīga un kļūdaina izrādījās viņa pārliecība, ka sarkanajai armijai bez īpašām pūlēm izdosies atsist Vācijas uzbrukumu un iznīcināt tās karaspēku.

Vācu "zibošais atmaksas zobens" pie Harkovas

Pēc vācu 6. armijas sagrāves pie Staļingradas 1943. gada sākumā padomju diktators iedomājās, ka pienākusi lielā, izšķirīgā kara stunda. Viņš vēlējās Hitleram sarīkot "jaunu Staļingradu" – aplenkt un iznīcināt vairākas vācu armijas rajonā starp Doņecu un Dņepru. Šo apņemšanos stiprināja padomju milzīgais pārspēks un izlūkdienesta ziņas, ka vācu karaspēks it kā steigā un panikā atkāpjas. Neraugoties uz nepietiekamo apgādi, vairākas padomju armiju grupas saņēma pavēli strauji doties uz priekšu un pirms atkušņa iestāšanās sasniegt Dņepru, lai aizsteigtos priekšā vāciešiem un nogrieztu viņiem atkāpšanās ceļu.

1943. gada februārī vācieši atradās iepriekšējā gada pavasara izejas pozīcijās. Viņi bija nomaršējuši 800 kilometrus turp un atpakaļ. Tomēr tā nebija vienkārša, bet gan plānveidīga un mērķtiecīga atkāpšanās, frontes saīsināšana un spēku pārgrupēšana. Vācu ģenerālfeldmaršals Ērihs fon Manšteins (viņš komandēja armiju grupu "Dona", vēlāk "Dienvidi") vēlējās īstenot to, ko slavenais vācu militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics savā laikā bija nosaucis par "zibošo atmaksas zobenu". Viņš veidoja mobilu un elastīgu aizsardzību, ļaujot skaitliski pārākajam pretiniekam izdarīt tālus un dziļus izrāvienus, lai pēc tam dotu spēcīgus un iznīcinošus triecienus no flangiem un nošķirtu uzbrūkošās vienības no apgādes daļām. Šie triecieni no neizdevīgas un neparocīgas pozīcijas bija skaitliski vājāka karaspēka augstākā stratēģiskā māksla.

Ēriham fon Manšteinam izdevās noorganizēt vairākus izcili sekmīgus pretuzbrukumus, nodarot pretiniekam milzīgus zaudējumus. Īpaši lielu uzvaru izdevās gūt pār padomju 6. armiju (savdabīgs revanšs par Staļingradu!), kuru pilnīgi iznīcināja, – apmēram 100 tūkstoši sarkanarmiešu krita vai nokļuva gūstā. 1943. gada 15. martā vācieši no jauna ieņēma Harkovu, kuru pirms mēneša bija gandrīz bez cīņas atstājuši. Frontes līnija nostabilizējās nevis pie Dņepras, kā to bija iecerējis Staļins, bet gan 240 kilometrus tālāk uz austrumiem – pie Doņecas. Staļingradas katastrofas sekas vācieši uz laiku bija novērsuši.

Karavīru dzīvībām — nulles vērtība?

Padomju militārā stratēģija un taktika bija lielā mērā balstīta uz nerēķināšanos ar karavīru dzīvībām un orientēta uz milzīgiem upuriem. Kaujas lauki bija burtiski "nosēti" ar krievu karavīru līķiem. Ar īpašu nežēlību pret padotajiem un karavīru tīšu un veltīgu dzīšanu nāvē izcēlās slavenais krievu maršals Georgijs Žukovs. Šo faktu tagad atzīst arī tie Krievijas vēsturnieki, kuri mēģina nekritiski slavināt Žukova darbību, saucot viņu par tautas vai uzvaras maršalu.

Žukovs nemainīja savu nostāju (citādi karot viņš gluži vienkārši nemācēja) pat Berlīnes operācijas laikā (1945. gada 16. aprīlis – 2. maijs), kad padomju pārspēks bija tik izteiksmīgs un nomācošs, ka vācieši pat vislielākā brīnuma gadījumā nevarēja cerēt uz labvēlīgu iznākumu. Ar ārkārtīgi nežēlīgiem pasākumiem viņš panāca sava karaspēka vienību virzību uz priekšu, kas ļāva viņam zināmā mērā noslēpt arī pieļautās kļūdas. Lai cik tas dīvaini izklausītos, Žukovs maz ko zināja par vāciešu pozīcijām un aizsardzības līnijām Berlīnes pievārtē. Viņa izlūkdienests darbojās vairāk nekā slikti. Žukovs pārāk zemu novērtēja pretinieka aizsardzības iespējas un nebija pietiekami dziļi izstudējis apkārtni. Pretēji visiem kara mākslas likumiem viņš raidīja cīņā tankus Zēlovas augstienē – to darbībai pavisam nepiemērotā rajonā.

Krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs rakstā "Georgijs Žukovs: tautas maršals vai maršals – cilvēkēdājs?" apraksta kādu interesantu un zīmīgu epizodi. Neraugoties uz to, ka padomju artilērija nebija iznīcinājusi vācu ugunspunktus, kāds bataljona komandieris bija spiests (citādi draudēja nošaušana) vest uzbrukumā savus karavīrus vienā no Zēlovas augstienes sektoriem. Kad viņš gribēja dot pavēli atkāpties, jo no bataljona 800 vīriem dzīvi bija palikuši ne vairāk kā simts, vācu dzots negaidīti apklusa. Vēlāk izrādījās, ka vācu ložmetējnieks bija sajucis prātā, redzot savā priekšā tādus līķu kalnus...

Uzvara Otrajā pasaules karā Padomju Savienībai maksāja tik tiešām dārgi – tajā PSRS zaudēja 43,5 miljonus cilvēku, no tiem 26,4 miljoni – militārpersonas.


Sākoties padomju – vācu karam, PSRS rīcībā – 34 tūkstoši lielgabalu, 15 tūkstoši tanku un 9 tūkstoši lidmašīnas, Vācijas rīcībā – 7 tūkstoši lielgabalu, 3600 tanku un 2500 lidmašīnas.
1941. gadā vācu gūstā nokļuva apmēram četri miljoni padomju karavīru.
1941. gadā Austrumu frontē kritušo vācu un padomju karavīru attiecība bija 1 pret 10.

Latvijas Avīze  28. novembris, 2005

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home