Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Staļina slepenā dzīve
Ilmārs Šlāpins


Publicēti jaunākie pētījumi Josifa Staļina dzīļu psiholoģijā


Patīkami ir interesēties par nevajadzīgo. Patīkami analizēt ko tādu, kas nav jāpierāda. Ar laiku vajadzība kaut ko pierādīt pazūd pavisam, un mums paliek vien tīra interese par bijušo. Šādi noskaņots, es ielūkojos Maskavas izdevniecībā “Veče” iznākušajā vēstures profesora Borisa Iļizarova grāmatā “Staļina slepenā dzīve”, ko ieskauj komerciāli sarkani un krāšņi bilžu vāki. Izdevums ir “otrais, izlabotais un papildinātais”. To pat varētu uzskatīt par sausas, zinātniskas apmātības pārbriedušu augli, kam, kā jau akadēmiskam pētījumam, godīgi pienākas divi recenzenti – vēstures zinātņu doktori. Ir izmantots bagātīgs izpētes materiāls – Josifa Staļina personiskās bibliotēkas marginālijas un sašvīkātās lapiņas no vadoņa galda. Interesanti, ka tas ir praktiski vienīgais avots, kas sniedz negrozītu informāciju par cilvēku, kura dzīve un biogrāfija tikusi interpretēta un pārrakstīta neskaitāmas reizes. Cits jautājums ir – ko ar šādu autentisku informāciju lai dara? Te pētījuma autoram Iļizarovam paslīd kāja vai, tēlaināk izsakoties, viņš uzkāpj uz šaubīga psiholoģisma smērētām slēpēm un, jau vairs neatskatoties, metas bīstamā slaloma trasē. Bet man ir interesanti to visu vērot.

Staļina darba telpās atradās paliela bibliotēka, un viņš pats bijis diezgan nopietns lasītājs, turklāt, tas nav tikai PR speciālistu izstrādāts tēls. Šīs grāmatas tika regulāri kārtotas pēc paša Staļina ieviestas klasifikācijas. Viņš nikni uzraudzīja, lai bibliotēkā nenokļūtu “dažāda antireliģiska makulatūra” – ateistiskas brošūras ar Dieva neeksistences pierādījumiem. Staļins asi kritizēja daudzu žurnālu saturu un bieži uzdeva sekot, lai tas vai cits izdevums vairs nenokļūtu uz viņa galda. Lasīt grāmatas no šīs bibliotēkas bija atļauts vēl tikai Staļina meitai Svetlanai, tāpēc visas piezīmes un pasvītrojumi, kas atrodami rūpīgi saglabātajos sējumos, izņemot dažus neveiklus ierakstus “CBETA”, pieder pašam asinskārajam diktatoram. Jā, būtiski piebilst, ka, pēc visa spriežot, Staļinam patika lasīšanas laikā izdarīt pasvītrojumus, vēl vairāk – īpaši nerūpēdamies par grāmatu saglabāšanu, viņš uzskatīja to par intelektuālā darba metodi. Daudzām grāmatām ir pilnīgi sašvīkātas titullapas, līdzās nopietnām piezīmēm atrodami vienkārši ķiņķēziņi, kas tiek zīmēti aiz garlaicības.

Citiem vārdiem sakot, visi apziņas un zemapziņas noslēpumi kā uz delnas. Lasot līdzi un mēģinot saprast, kāda bijusi Staļina attieksme pret izcelto teikumu vai rindkopu, mēs tagad varam mēģināt saprast, kāds bijis viņa domu gājiens, gaume, uzskati, pārliecība. Boriss Iļizarovs brīžiem nepiedodami vieglprātīgi padodas vilinājumam izteikt secinājumus un balstīt analīzi ne tikai uz faktiem, bet arī personiskās gaumes un ideoloģiskos principos. Jocīgi no zinātnieka dzirdēt spriedumus par to, ka “…arī Sātans taču izvēlējās ļaunumu, jo ticēja, ka tas būs labāks viņam un viņa tuviniekiem.” Taču acīmredzot pārāk liels bijis vilinājums saltajam monstram, kura tēla būvēšanā pagājis pusgadsimts, piešķirt kaut jel kādas cilvēciskas īpašības. Viena no zīmīgām grāmatām, ko Staļins izraibinājis savām piezīmēm, ir Anatola Fransa “Pēdējās lappuses”. Tie ir dialogi par dažādām tēmām, taču trīs no tiem izskatās lasīti īpaši rūpīgi – “Par Dievu, No dialoga par kaunēšanos un Dialogs par vecumu”. Šo dialogu nosaukumi ir pasvītroti arī satura rādītājā. Dialogā “Par Dievu”, Staļins pasvītrojis teikumus “Ja Dievs eksistē, viņa bezgalība ir izbeigusies tajā brīdī, kad viņš radīja pasauli,” un “Jāatzīst, ka viņa bezgalība sagādāja zināmas neērtības; piemēram, neļāva viņam pārvietoties no vienas vietas uz otru, jo viņš bija visuresošs.” Šī grāmata bija iznākusi īsi pirms Otrā pasaules kara, tātad Staļins to lasījis situācijā, kad viņa personīgā vara bija praktiski neierobežota.

Bez šaubām, ir aizraujoši iedomāties, kā totalitāras valsts vadonis lasa ateistisku sacerējumu, neviļus sevi pašu salīdzinādams ar Dievu. Staļina attiecības ar šo personu bijušas ļoti sarežģītas. Nē, nav šaubu, ka viņš Dievam neticēja, taču Tiflisas garīgā semināra izglītība, kas viņam savulaik draudēja ar divām karjeras iespējām – kļūt par mācītāju vai skolotāju, kā arī zināma intelektuālā bagāža nedeva miera, šķiet, visa mūža garumā. Viņa nicinošā attieksme pret propagandas ateismu nozīmēja arī to, ka šajā zināšanu sfērā viņš sevi uzskatījis par cita līmeņa sarunas cienīgu. Grāmatā ir pasvītrots teikums: “Ja viņam būtu jāizvēlas reliģija priekš sevis, Napoleons drīzāk izvēlētos pielūgt Sauli, kas visu apaugļo un ir patiesais zemes dievs.” Vārds “Sauli” ir apvilkts ar zīmuli un tam līdzās pierakstīts: “Labi!” Citā vietā Franss raksta: “Grieķijas dievi ar savu raksturu daudzveidību labāk atbilda cilvēka prāta daudzveidībai. Šie dievi, ķildojoties savā starpā, tomēr dzīvoja zināmā harmonijā. Trojas kara laikā vieni dievi atbalstīja trojiešus, bet citi – grieķus. Šādi viņi iemācīja grieķiem domāt plaši un iecietīgi.” Te Staļins piebildis: “Grieķi labi iekārtojušies!” Savukārt, saistībā ar teikumu “Kristiešu dievs no savas jūdaiskās izcelsmes ir saglabājis šausminošu cietsirdību un galēju sīkumainību visās tās izpausmēs,” profesors Iļizarovs jau sāk ievērojami pārkāpt zinātniskā komentāra žanra robežas: “Staļins ar izpratni pasvītrojis šīs rindiņas, un vēlāk ar izsmieklu pierakstījis lappuses malā: “Anatols ir kārtīgs antisemīts!”, bet sakarā ar Fransa apgalvojumu, ka jūdaisma dievam ir “šausmīgs trūkums – viņš ir burtēdājs”, Staļins piekrītoši iesmējies: “Ha-ha!”” (citāta beigas) Un te mēs pamanām šīs grāmatas lasīšanas īpašo šizofrēniju – tās autors komentē to, kā Staļins ir komentējis izlasīto, savukārt mēs, to visu lasot, sākam neviļus komentēt arī šos komentārus. Kā mēs varam zināt, vai pasvītrojums ir bijis “piekrītošs” vai “izsmējīgs”? Tas taču ir ļoti svarīgi, lai saprastu, kā par šo jautājumu ir domājis pats vadonis. Un otrādi – ja mēs zinātu, kādi ir bijuši Staļina uzskati, mēs varētu jau drošāk analizēt pasvītrojumu un repliku nozīmi.

Kā, piemēram, saprast, kāpēc viņš ir pasvītrojis šādu vietu: “Ticēt vai neticēt Dievam – nav lielas atšķirības. Jo tie, kas Dievam tic, to nesaprot. Viņi saka, ka Dievs ir viss. Bet, būt visam ir tas pats, kas nebūt nekam.” Teikums “Jo tie, kas Dievam tic, to nesaprot,” ir pasvītrots trīskārši. Un lappuses malā pierakstīts: “Nepazīst pēdu, neredz. Viņa priekš viņiem nav.” Ko tas nozīmē? Staļins ir bijis pārliecināts, ka pazīst Dievu labāk par tiem, kas viņam vienkārši tic? Vai arī viņš pats ir šaubījies par savu izvēli – zināt to, ka Dieva nav? Un te mēs nonākam pie visnoslēpumainākās piezīmes Fransa grāmatā. Staļins ir pasvītrojis teikumu “Dievs ir visu cilvēcisko pretrunu krustpunkts.” No šī teikuma ir novilktas trīs bultiņas. Divas norāda uz citām vietām Fransa tekstā. Trešā – uz paša Staļina piebildi “saprāts – jūtas”, acīmredzot šādi traktējot minētās pretrunas, bet no šīs piebildes ir vēl viena bulta, kas ved pie secinājuma lappuses apakšā. Patiesībā gan to ir grūti nosaukt par secinājumu – “Vai tiešām arī tas ir (+/-)?.! Tas ir šausmīgi!” Staļinam esot paticis lietot plusu un mīnusu alegoriju dažādās dzīves situācijās.

Simbols, kurā apvienots pluss un mīnuss, nozīmē absolūto nulli, neko. Bet Iļizarovs piebilst: “Es domāju, ka šeit kā pasakaina okeāna dzīlēs paslēpts Staļina dvēseles visdziļākā noslēpuma atminējums. Tas ir neierobežotas iekšējās brīvības noslēpums – tās brīvības, ko viņš gandrīz jau bija sasniedzis, kļūstot par iepriekš nepieredzētu neierobežotu valdītāju. Precīzāk, viņš kļuva par neierobežotu valdītāju brīdī, kad saprata, ka jūtas, kurām pateicoties, cilvēka dvēselē dzimst Dievs (sirdsapziņa, līdzcietība utt.), tiek racionāli nogalinātas ar kritiskā prāta palīdzību, taču arī to, savukārt, iznīcina jūtas (Dievs).” Nepārprotama ir pietuvošanās svarīgākajam daudzu reliģiju soterioloģijas jautājumam – tam, kā iespējama atbrīvošanās no cilvēka veikto darbību sekām. “Nesāksim vienkāršot,” turpina Iļizarovs, “mūsu priekšā ir nevis pazīstamais materiālisms un, vēl jo vairāk, – ne humānisms tā galējās izpausmēs (..). Pagaidām izteikšu tikai minējumu, ka gan jaunībā, gan brieduma gados, visu dzīvi Staļinu ir grauzušas aizdomas, ka Dievs, iespējams, ir tāda pati realitāte kā cilvēks. Viņš visādi centās izvairīties no tiešiem izteikumiem šajā sakarā (..).” Tieši tāpat Iļizarovs cenšas izvairīties no tiešiem izteikumiem, kas ļautu viņu ierindot staļinistu vai antistaļinistu kategorijā. Viņš rīkojas pavisam interesanti – uzbūvē izdomātu Staļina tēlu, kuram atklāti simpatizē, nē, drīzāk nevis simpatizē, bet sajūsminās, un pēc tam mēģina saprast, vai vēsturiskajam Staļinam ar to ir kas kopīgs, vai nav. Jebkurā gadījumā – tas intelektuālais monstrs, kas ganās šīs grāmatas lappusēs, ir kaut kas pilnīgi jauns ne vien staļinistikā, bet arī biogrāfiskās zinātnes žanrā. Tātad, Iļizarovs izvirza hipotēzi, ka augstāk minētā piebilde “Tas ir šausmīgi!” nozīmē tikai vienu – Staļinu šajā brīdī pārņēmušas šausmas, saprotot savas domas dziļumu. To, ka pilnīga brīvība ir brīvība no savas rīcības sekām, neatkarīgi no tā, kas šīs sekas ir izraisījis – cilvēciskais saprāts vai dievišķās jūtas. Saduroties realitātē, šīs sekas tiek savstarpēji iznīcinātas kā elektriskie lādiņi. “Tāpēc ne no kā nav jābaidās – ne no Dieva, ne no cilvēces. Absolūta brīvība! No labā un ļaunā, no vainas apziņas gan par vienu, gan par otru. Viss, ko viņš ir darījis, visa viņa dzīve bija veltīta tam, lai sasniegtu, bet pēc tam – noturētu pilnīgu personisko brīvību. Protams,” piebilst Iļizarovs, “tas viss nav tik tieši un vienkārši. Pilnīgi atbrīvoties no vainas apziņas viņam, tāpat kā jebkuram cilvēkam, neizdevās nekad. Tāpat kā pilnībā atbrīvoties no Dieva.”

Vēsturniekus vienmēr ir mulsinājis kāds Staļina izteikums 1942. gada sarunā ar Vinstonu Čērčilu. Kad britu premjerministrs atgādināja Pilsoņu karā sastrādāto, Staļins esot nopūties un atbildējis: “Tas viss attiecas uz pagātni, bet pagātne pieder Dievam.” Pats viņš tajā laikā aktīvi nodarbojās ar vēstures pārrakstīšanu, personiski cenzēdams daudzus manuskriptus. Šādā kontekstā viņa izteikums nav vairs tikai diplomātisks jociņš ar mērķi mainīt sarunas tēmu, bet atklāti meli. Runā, ka Staļins visu Pilsoņu karu esot nostaigājis ar Nīčes sējumiņu kabatā, taču dokumentālu pierādījumu tam nav. Nav arī nevienas Nīčes grāmatas Staļina bibliotēkā. Zināms tikai tas, ka vārds “pārcilvēks” Staļinam nebija svešs. 1924. gada kompartijas konferencē viņš kritizē Trocki un saka: “Trocka kļūda bija tā, ka viņš (..) iedomājas sevi par pārcilvēku, kas stāv pāri centrālkomitejai, tās likumiem un pieņemtajiem lēmumiem.” Visa līdzšinējā un turpmākā Staļina darbība liecina, ka viņš pārmeta Trockim tieši to, ko darīja pats. Bet noslēpumainais plusa un mīnusa simbols parādās uz lappuses malas vēl vienu reizi – jau pēc kara. Lasot G. Aleksandrova grāmatu “Marksisma filozofiskie priekšteči”, Staļins pievērsis uzmanību Fihtes filozofisko uzskatu izklāstam – risinot dialektisko pretrunu starp “es” un “ne-Es”, apziņā dzimst cilvēka personība kā šo pretrunu dialektiska sintēze. Lappuses malā ir pierakstīts: ““Es” un “ne Es”. Tas taču ir (+/-)!” Tikai, atšķirībā no piezīmes Anatola Fransa grāmatā, šoreiz ir piebilde: “Tas taču ir brīnišķīgi!” Mums atliek tikai minēt, kāds pārcilvēcisks process ir norisinājies Staļina apziņā laikā starp pirmo un otro piezīmi.

Ir vēl viens noslēpums, kas, šķiet, tā arī paliks neatklāts. Ir kāds vārds, ko Staļins visu mūžu ir rakstījis uz jebkuras lapiņas, kas tam gadījusies pa rokai. Apspriežu laikā, klausoties, runājot vai lasot, viņš ir mēdzis vilkt ar tintes spalvu dažādas līnijas, koncentriskas kontūras, tādus kā zirnekļu tīklus un šajās kontūrās ierakstījis kaut ko tādu, kas pēc stila atgādinājis parakstu – lielais sākuma burts, izzīmēts “t” un līnija, kas pasvītro vai tiek apvilkta vārdam apkārt. Šis vārds ir “Učiteļ” (skolotājs, krievu val.). Divreiz tas ir izraisījis interesantus pārpratumus. Reiz, vēl Staļina dzīves laikā, viņa sekretāri Poskrebiševs un Dvinskis sniedza interviju avīzei “Pravda” un izstāstīja, ka darba dienas beigās, novācot vadoņa rakstāmgaldu, bieži tiek atrastas papīra lapiņas, uz kurām rakstīti vārdi “Ļeņins – skolotājs – draugs”. Izklausās pietiekami mistiski pat padomju laika presei, taču patiesībā viss bijis vēl dīvaināk.

Pēc Staļina nāves pētnieku uzmanības lokā nonāca Alekseja Tolstoja lugas “Ivans Bargais” eksemplārs, kas atradās jau minētajā bibliotēkā. Tajā zem vārda “Ivans Bargais” ir redzams Staļina rokas rakstīts vārds “Skolotājs”. Dramaturgs Edvards Radzinskis pasteidzās kādā televīzijas raidījumā izstāstīt, ka Staļins esot Ivanu Bargo uzskatījis par savu skolotāju, bet drīz vien tas esot iekļuvis arī skolēnu mācību grāmatās kā neapstrīdams fakts. Un šeit Iļizarovs mūs ieved patiešām noslēpumainā padarīšanā. Izpētījis Staļina bibliotēku rūpīgāk (turklāt, atklājies, ka baumas par daudziem pazudušiem dokumentiem un grāmatām izrādījušās pārspīlētas – šī bibliotēka patiešām esot labi saglabājusies), viņš atradis neskaitāmas grāmatas, kurās ieraksts “Skolotājs” sastopams pavisam dīvainās situācijās. Tas grezno Lozinska “Senās Grieķijas un Romas vēsturi”, Popova “Sīkburžuāziskās pretpadomju partijas”, Ļvova brošūru “Kinematogrāfiskā čūla ir ārstējama” un sevišķi krāšņi - Gasteva grāmatas “Plānošanas priekšnosacījumi” vāku. Pēc visa spriežot, šo grāmatu Staļins tā arī nav izlasījis, tāpēc uzrakstam “Skolotājs” nevar būt nekāda sakara ar autoru vai tās saturu. Bieži līdzās vārdam “Skolotājs” atrodas atsevišķi rakstīts lielais burts “T” vai trīs burtu saīsinājums “Tif.” Staļins savas dzīves laikā ir dēvēts ne tikai par Tautu Vadoni, bet arī par Skolotāju ar lielo burtu. Cilvēces vēsturē tādu cilvēku nav bijis daudz. Jēzus ir ticis saukts par Skolotāju (Rabi) no Nācaretes. Tas, cik bieži un ierasti Staļins ir rakstījis šo vārdu, nepārprotami atgādina to, kā pusaudža gados tiek iemēģināts paraksts. Atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu vārdu un uzvārdu. Vai iniciāļus. Un bērnībā apgūtās automātiskās kustības var nedot miera visu mūžu. Vai ne, Skolotāj no Tiflisas?

Rīgas Laiks, 2004/6

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home