Eņģeļa spārni tirānam
ROBINA DIKSONE, THE LOS ANGELES TIMES
Strīdi par Staļina lomu vēsturē sanaido pat paša līdera pēctečus
Josifa Visarionoviča Džugašvili vārdu pazīst visā bijušajā Padomju Savienībā, jo tas ir īstais vārds vienam no XX gadsimta lielākajiem tirāniem Staļinam. Tagad ir pazīstams vēl viens Josifs Visarionovičs Džugašvili. Viņam ir seši gadi, un viņu visbiežāk var satikt, rotaļājamies saules pielietā dārzā Staļina dzimtajā gruzīnu mazpilsētiņā. Zēns ir padomju diktatora mazmazmazdēls un pirmais, kas mantojis pilnu Staļina īsto vārdu. To viņam ar lepnumu izvēlējies komunistiski noskaņotais vectēvs Jevgēnijs Džugašvili, kas Staļinu uzskata gandrīz vai par dievu.
Tajā pašā laikā cits Staļina mazdēls kaunas šā uzvārda 59 gadus vecais Aleksandrs Burdonskis jau pusaudža gados, uzzinājis patiesību par Staļinu, nolēma mainīt savu uzvārdu, lai atbrīvotos no tam līdzi nākošās nežēlības un tirānijas ēnas. Atšķirīgie uzskati par vēsturi, Staļinu un pašu ģimeni abus diktatora mazdēlus tā sanaidojuši, ka viņi viens pret otru izturas ar nepatiku, pat riebumu.
INTERPRETĒ, KĀ TĪK
Staļina dzimtajā pilsētā Gori nevēlēšanās atzīt diktatora noziegumus rada dīvaini nereālu atmosfēru. Staļina muzejā, kas ir pilns ar retušētām padomju laika fotogrāfijām, ne rindiņa nenorāda uz miljoniem viņa valdīšanas laika upuru. Muzejnieku kvēlie, prostaļiniskie uzskati daudzajos gados kopš diktatora nāves 1953.gadā, šķiet, mainījušies minimāli.
«Vēsturnieki vienmēr ir melojuši. Viņi meloja pirms Staļina, meloja viņa valdīšanas laikā un melo arī tagad,» atzīst Burdonskis, kas ir teātra direktors Maskavā. «Ir ļoti grūti noskaidrot patiesību.»
Patiesība, šķiet, grūti rodama arī tāpēc, ka vēsturnieki tā arī nav spējuši vienoties, cik daudzu cilvēku dzīvības izdzēsa Staļina tirānija. Krievijas cilvēktiesību grupa Memorial pieturas pie versijas, ka upurus skaits ir 912 miljoni, ieskaitot bojāgājušos bada laikā 1932.1933.gadā un 1946.1947.gadā. Kopumā represīvajās ieslodzījuma vietās un izsūtījumā pabijuši 25 miljoni cilvēku. Savukārt rietumu vēsturnieks Roberts Konvkvests lēš, ka bojā gājuši 20 miljoni.
Šo nesakritību izmanto Staļina piekritēji. Jevgēnijs Džugašvili uzstāj, ka apsūdzība par Staļina pavēlētajām masu slepkavībām 1937.gadā uz citi apvainojumi ir vēlākā PSRS vadītāja Hruščova safabricējums. Jevgēnijs nupat sarakstījis grāmatu ar savu versiju par vēsturiskajiem notikumiem, cenšoties reabilitēt Staļina vārdu.
Memorial izpilddirektors Sergejs Sigačevs secina, ka ekskomunisti, kas atgriezušies pie varas vairākās bijušajās padomju republikās, nav ieinteresēti atmaskot pagātnes noziegumus, tādējādi arī sev uzveļot daļu vainas. Lai šī attieksme mainītos, nepieciešams liels sabiedriskais spiediens. «Taču cilvēki nebija tam gatavi. Letes bija tukšas. Cilvēki bija zaudējuši savus ietaupījumus, un viņus maz uztrauca vēsturiskās patiesības atjaunošana,» viņš secina. «Es spēju saprast tos cilvēkus, kas saka: kāpēc būtu jāatceras visas šīs eksekūcijas? Taču, ja mēs tik viegli aizmirsīsim, kādu postu tas nesa, to būs viegli atkārtot.»
Ja reiz sabiedrība kopumā nespēj sakārtot pa plauktiņiem savu vēsturi, nav brīnums, ka vēl smagāk tikt ar to galā ir Staļina ģimenei.
VECTĒVS TĀLS UN NESASNIEDZAMS
Staļins maz pazina savus bērnus, kur nu vēl mazbērnus. Jevgēnija Džugašvili, kam tagad ir 65 gadi, tēvs ir Staļina dēls Jakovs. Padomju armijas virsnieks Jakovs mira karagūstekņu nometnē Vācijā Otrā pasaules kara laikā, jo Staļins atteicās viņu apmainīt pret kādu vācu virsnieku. Jevgēnijs ar savu vectēvu nekad nav ticies. «Man nav bijusi iespēja saukt viņu par opapu,» sentimentāli atzīst Džugašvili. «Man Staļins bija vadonis, apbrīnojama personība. Viņš spēja apvienot visu impēriju un darīt to stipru kā dūri. Tādi cilvēki kā viņš piedzimst reizi tūkstoš gados.»
Burdonska tēvs ir Staļina dēls Vasilijs, vectēvu viņš redzējis tikai no tālienes uz Ļeņina mauzoleja, pieņemot militārās parādes. Viņš sava brālēna dedzīgos centienus aizstāvēt Staļina vārdu uzskata par muļķību un uzpūtību. «Staļins bija tirāns, ļoti nežēlīga persona un bargs kā senie Krievijas cari. Lai cik uzstājīgi kāds arī vēlētos viņam piestiprināt eņģeļa spārnus, tie neturēsies,» saka Burdonskis. «Jevgēnijs par visu varu vēlas būt vēstures daļa. Laiks gan būtu padomāt, kādu dzīvi viņš pats ir pavadījis! Viņš sēž uz veca jājamzirdziņa, ko savulaik izmantoja padomju varas iestādes, un nav pat pamanījis, ka zirgs jau sen ir pagalam.»
Līdzīgi kā Džugašvili, arī Burdonskis savas dzīves sākumā dzīvojis pārliecība, ka Staļins ir dievs. Ieradies vadoņa bērēs, viņš redzējis šņukstošu cilvēku tūkstošus. Viņam pašam gan asaras nav birušas, jo aizgājēju viņš personiski nepazina, tālab pat nedaudz kaunējies citi raud, bet viņš ne.
Vēlāk, kad sācis apzināties, ka Staļins bijis tirāns, un atteicies no sava īstā uzvārda, Aleksandrs juties atvieglots.
Arī Jevgēnijs Džugašvili atzīst, ka dzimtas uzvārds licis viņam justies nedrošam. Jevgēnijs valkā baltu kreklu ar vecu plastmasas ķemmi tā kabatā, smēķē Camel cigaretes un reti uzsmaida ja nu vienīgi savam mazdēlam Josifam. Jevgēnijs sūdzas, ka vēstures revīzija un Staļina kritizēšana sagrāvuši viņa militāro karjeru. Novērsušies draugi. Strādājot militārā rūpnīcā, viņš nemitīgi baidījies no iespējamiem skandāliem, kas varētu beigties ar atlaišanu vai pazemināšanu amatā.
Gori pilsētiņas iedzīvotāji bieži vien interesējas par Staļinu, grib uzzināt vairāk, taču vēlams kaut ko patīkamu. Uz ielas sastaptā 13 gadus vecā Nato Makašvili stāsta, ka vēstures skolotāja teikusi Staļins bijis labs. Viņai ticis mācīts, ka vadonis represējis vai nogalinājis 20 miljonus cilvēku un tajā pašā laikā bijis lielisks vadonis. Pēc papildu klaušināšanas, kā gan cilvēks, kas nogalinājis daudzus citus, var būt labs, viņa klusē un ilgi nevar atbildēt.
Mariko Babilua (24) par gulagu dzirdējusi maz, vienīgi to, ka tur esot izsūtīti narkomāni. «Lai ko mums mācītu, es uzskatu, ka viņš bija labs.»
Toties Leila Elikauri (35), kurai ir astoņus gadus vecs dēls, sola parūpēties, lai viņas atvase uzzinātu visu par Staļina upuriem. «Manās acīs Staļins ir tāds pats kā Musolīni vai Hitlers. Cilvēkiem ir jāzina visa patiesība par vēsturi. Es nevēlos, lai tas, kas noticis pagātnē, atkārtotos atkal.»Diena, 2002. gada 5. janvāris.