Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Staļina kara scenārijs
Inesis Feldmanis

Vairākas no padomju diktatora Josifa Staļina runām ir izraisījušas sakāpinātu vēsturnieku interesi un vēl šobrīd atrodas nerimstošu diskusiju centrā. Dažas no tām ir zināmas vairākos variantos, un ne vienmēr ir pieejams runas teksts, kuru būtu uzrakstījis pats diktators. Sava veida izņēmums ir Staļina runa Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas Politbiroja sēdē 1939. gada 19. augustā.

Šai runai ir interesanta vēsture – vieni autori to uzskata par mītu vai safabricējumu, citi ir cieši pārliecināti par tās realitāti un autentiskumu. Ja atzīst, ka padomju diktators ir teicis šo runu, tad neizbēgams ir secinājums, ka viņš ir vismaz tikpat vainīgs par Otro pasaules karu, cik vācu fīrers Ādolfs Hitlers. Pamatojoties uz minēto runu, varētu arī apgalvot, ka Staļina vaina ir pat lielāka un viņam pieder galvenā loma cilvēces vēsturē postošākā un briesmīgākā kara izraisīšanā.

"Havas" pārsteigums

1939. gada 28. un 29. novembrī vairākas Francijas avīzes publicēja ziņu aģentūras "Havas" paziņojumu, kurā bija Staļina 19. augustā teiktās runas izklāsts. Ko tad padomju diktators bija sacījis? Sākumā viņš norādījis, ka kara un miera jautājuma risinājums ir pilnā mērā atkarīgs no pozīcijas, kuru ieņems Padomju Savienība. Ja tā noslēgs savienības līgumu ar Lielbritāniju un Franciju (tobrīd vēl norisinājās trīs lielvalstu sarunas. – I. F.), no kara izdosies izvairīties, jo Vācija būs spiesta atteikties no uzbrukuma Polijai un meklēt saprašanos ar Rietumu lielvalstīm. Taču tas neesot Maskavai izdevīgi.

Pēc Staļina vārdiem, "mūsu intereses prasa", lai "mēs pieņemtu Vācijas piedāvājumu un noslēgtu ar to neuzbrukšanas paktu", jo tad "tā, protams, uzbruks Polijai", bet "Anglijas un Francijas iestāšanās šajā karā kļūs neizbēgama". Šādos apstākļos Padomju Savienībai būtu iespēja nogaidīt, kamēr būs izdevīgi iesaistīties karā, bet pirmā priekšrocība, kuru tā iegūtu, vāciešiem sagraujot poļus, būtu Polijas teritorijas daļa "līdz pat Varšavas pieejai, ieskaitot ukraiņu Galīciju".

Vācija Maskavai sniedzot arī pilnīgu rīcības brīvību trijās Baltijas valstīs, neiebilstot pret Besarābijas "atgriešanos Krievijas sastāvā", kā arī esot gatava atdot padomju interešu zonā Rumāniju, Bulgāriju un Ungāriju.

Runas nobeigumā Staļins vēlreiz atklāti uzsvēris: "... mūsu interesēs ir, lai izraisītos karš starp reihu un angļu – franču bloku. Mums ir ļoti svarīgi, lai šis karš turpinātos pēc iespējas ilgāk un novārdzinātu abas puses. Tieši šo iemeslu dēļ mums jāpieņem Vācijas piedāvātais pakts un jāpanāk, lai karš, ja tas tiks pieteikts, turpinātos maksimāli ilgi. Tajā pašā laikā mums jāpastiprina propagandas darbs karojošajās valstīs, lai mēs būtu labi sagatavojušies tam laikam, kad karš beigsies."

Kad par ziņu aģentūras paziņojumu informēja padomju diktatoru, viņš bijis ļoti aizkaitināts un pārskaities, jo juties atmaskots. Viņu satrauca iespējamā Vācijas reakcija un rīcība – vai tā neanulēs 1939. gada augustā un septembrī ar Maskavu noslēgtās vienošanās par Austrumeiropas sadali. Tāpēc, neraugoties uz ierasto praksi (padomju diktators personīgas intervijas sniedza tikai ārkārtējos gadījumos) un lielo aizņemtību (nākamajā dienā PSRS bija ieplānojusi sākt karu ar Somiju), Staļins nolēma sniegt publisku atbildi.

1939. gada 30. novembrī partijas oficiālā avīze "Pravda" ievietoja padomju diktatora piesūtīto vēstuli ar zīmīgu virsrakstu "Par aģentūras "Havas" melīgo paziņojumu". Staļins atbildēja uz "Pravdas" redaktora it kā uzdoto jautājumu – "kāda ir biedra Staļina reakcija uz aģentūras "Havas" izplatīto paziņojumu par "Staļina runu", kuru viņš it kā teicis Politbirojā 19. augustā un kurā esot paustas idejas par to, ka "karam jāturpinās tik ilgi, cik nepieciešams, lai novārdzinātu karojošās valstis""?

Staļins aprobežojās ar paziņojumu, ka viņš, "protams", nevarot precīzi zināt, "kādā naktsklubā safabricēti šie meli", un minēja vairākus "faktus", kurus, viņaprāt, nevarot noliegt pat "kungi no ziņu aģentūras "Havas"". Viens no Staļina minētajiem piemēriem – "nevis Vācija uzbruka Francijai un Lielbritānijai, bet gan Francija un Lielbritānija uzbruka Vācijai, tādējādi uzņemoties atbildību par pašreizējo karu", vai arī "Lielbritānijas un Francijas valdošās aprindas noraidīja gan vācu miera priekšlikumus, gan Padomju Savienības centienus izbeigt karu pēc iespējas ātrāk".

Sensacionālais atklājums

1994. gadā Krievijas vēsturniece Tatjana Bušujeva bijušā Padomju Savienības Īpašā arhīva slepenajos fondos (tagad – Vēsturisko dokumentu kolekciju glabāšanas centrs) atrada dokumentu, kuru daudzi uztvēra kā īstu sensāciju. Tas bija Staļina 1939. gada 19. augusta runas pieraksts franču valodā, kas satura ziņā ne pārāk būtiski atšķīrās no varianta, kuru savā laikā izplatīja ziņu aģentūra "Havas".

Pati Bušujeva savu atradumu novērtēja kā "neapšaubāmi vēsturisku dokumentu, kas skaidri atsedz PSRS politikas agresivitāti". Pēc viņas domām, tieši šī runa precīzi atspoguļo Maskavas pozīciju sarunās ar nacistisko Vāciju 1939. gada augustā un septembrī, kas noslēdzās ar vairāku slepeno protokolu parakstīšanu par Eiropas sadali.

1995. gada pavasarī Krievijā notika vairākas starptautiskās konferences un semināri, kuros lielu uzmanību veltīja Bušujevas atrastā dokumenta analīzei. Daudzi vēsturnieki bija pārliecināti par Staļina 19. augusta runas ticamību un autentiskumu. Novosibirskas vēsturnieks un filozofs Viktors Dorošenko secināja, ka uzietais teksts, nenoliedzot iespējamos sagrozījumus, "pieder Staļinam" un "jāuzlūko kā viens no Otrā pasaules kara vēstures pamatdokumentiem". Līdzīgas domas pauda arī pazīstamais Maskavas vēsturnieks Jurijs Afanasjevs – viņaprāt, runas ticamību apstiprina ne vien avotpētnieciskā analīze, bet arī daudzi svarīgi vēlākie fakti un notikumi.

Atliek vienīgi piekrist. Pēc četrām dienām – 1939. gada 23. augustā – parakstīja bēdīgi slaveno Molotova–Ribentropa paktu, kas provocēja Vāciju sākt Otro pasaules karu. Staļina aprēķins izrādījās reti precīzs – pēc Vācijas uzbrukuma Polijai tā nokļuva karastāvoklī ar Lielbritāniju un Franciju, bet Padomju Savienība ieguva iespēju sagrābt visu Austrumpoliju.

Jaunākie argumenti un pretargumenti

2004. gadā vācu un krievu valodās nopublicēja Krievijas vēsturnieka Sergeja Sluča rakstu "Staļina runa, kuras nebija". Kā jau liecina pats nosaukums, šajā rakstā ir mēģināts pierādīt, ka 1939. gada 19. augustā Staļins nav teicis nekādu runu, bet vēsturniekiem zināmie runas teksti ir safabricēti. Vēsturnieka galvenie argumenti – 1939. gada 19. augustā nav notikusi Politbiroja sēde, kā arī nav atrasti dokumenti, kas apstiprinātu "Staļinam pierakstītās runas" autentiskumu.

Sergejam Slučam oponē jau pieminētais Viktors Dorošenko, krievu vēsturniece Irina Pavlova un amerikāņu profesors Ričards Raaks, kuru kopīgi sacerētais raksts "Staļina runa 1939. gada 19. augustā nav mīts" ievietots Krievijā iznākošā vēstures žurnāla "Voprosi istorii" 2005. gada 8. numurā. Pieminētie autori ir vienisprātis, ka aplūkotā runa ir realitāte, un uzskata Sluča argumentus par nepārliecinošiem un īstenībai neatbilstošiem. Viņi piekrīt, ka 1939. gada 19. augustā nav notikusi paplašināta Politbiroja sēde, bet drīzāk sanācis tā saucamais vadošais piecnieks (Josifs Staļins, Vjačeslavs Molotovs, Klements Vorošilovs, Anastass Mikojans, Lazars Kaganovičs), kuri toreiz pieņēma visus svarīgākos ārpolitiskos lēmumus. Padomju Savienības staļinistiskajā pārvaldes praksē varējis būt "protokols bez Politbiroja un Politbirojs bez protokola, bet galvenais – pavisam reāli bija iespējams Politbirojs bez Politbiroja".

Pieminētie trīs autori norāda, ka ir arī dokumenti un liecības, kas apstiprina Staļina runas autentiskumu. Šajā sakarā viņi piemin aplūkoto 1939. gada 28. novembrī atklātā presē publicēto aģentūras "Havas" paziņojumu, kas satur visus 23. augustā parakstītā padomju – vācu neuzbrukšanas līguma slepenā protokola galvenos nosacījumus (tādā variantā toreiz tie varēja būt zināmi vienīgi no Staļina runas), kurus Padomju Savienības valdība slēpa piecdesmit gadus.

Krievijā vēl līdz šim nav izstrādāta zinātniska koncepcija par Otro pasaules karu. Tomēr šodien, kad gan vara, gan sabiedrība Krievijā kultivē padomju ideoloģijas palieku saglabāšanu, jautājumam par Staļina runu, kas atsedz viņa centienus izraisīt Otro pasaules karu, ir principiāla nozīme. Ja izslēdz šo runu no vēstures, saglabājas it kā iespējas apgalvot, ka Staļins "pūlējās nodrošināt nacionāli valstiskas intereses".

Kas notika 1939. gada 19. augustā:

1. Vinstons Čērčils: "19. augusta vakarā Staļins paziņoja Politbirojam par savu nodomu parakstīt paktu ar Vāciju."
2. PSRS un Vācijas pārstāvji paraksta tirdzniecības un kredīta vienošanos.
3. Padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs divas reizes tiekas ar Vācijas sūtni Maskavā Fridrihu Verneru fon der Šulenburgu un nodod viņam abu valstu neuzbrukšanas līguma padomju puses projektu.
4. Padomju puse akceptē Vācijas ārlietu ministra vizīti Maskavā.

Majas Viesis 18.08.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home