Diversantu vienības

Tomēr, arhīviem kļūstot pieejamākiem, noskaidrojies, ka sarkanie partizāni Baltijas valstīs nemaz nebija vietējās cilmes cīnītāji, bet gan pāri robežai iesūtītas, sarkanarmijas organizētas, apmācītas un no "lielās zemes" apgādātas palīgvienības — sarkanarmijas kombatanti. Kā redzams no PSRS IeTK 1942. gada 20. maija struktūras, līdzās sarkanarmijas iesūtītajiem vīriem čekā darbojās 4. daļa 113 cilvēku sastāvā. Tās galvenais uzdevums saistījās ar teroru un diversijām nacistu ieņemtajās teritorijās. Šīs daļas 6. nodaļu nosauca par Latvijas nodaļu. Līdzās iepriekšminētajiem darbojās arī sarkanarmijas galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) vīri, kuriem bija uzdots ne vien ziņot par Vācijas armijas stāvokli un noliktavām 400 kilometru dziļumā aiz frontes, bet arī spridzināt nacistu frontes aizmugures militāros objektus. Šo vismaz trīsslāņaino Latvijā iesūtīto sarkano torti boļševiku propagandisti sauca par "leģendārajiem sarkanajiem partizāniem".

Sarkano partizānu štābs bija pakļauts sarkanarmijas vadībai. Sarkano partizānu štāba komandieris Maskavā bija ģenerālleitnants P. Ponomarenko (1902 — 1984), bet viņa vietnieks — Valsts drošības dienesta majors S. Beļčenko. Latvijas partizānu štāba priekšnieks pulkvedis A. Sproģis savās atskaitēs pastāvīgi norāda, ka Latvijas sarkanos partizānus vada Latvijas K(b)P CK darbinieki kopā ar PSRS partizānu centrālo štābu. Tāpēc lietuviešu un citu valstu literatūrā šie sarkanarmijas kombatanti ieguvuši sarkano sabotieru un marodieru nosaukumu. Arī 2001. gadā Maskavā iznākušās grāmatas "Partizānu kustība" autori — vairāki Krievijas pulkveži un ģenerāļi — nemaz nenoliedz, ka "partija un valdība" jau kopš 1941. gada vasaras iesūtījusi tā saucamajās okupētajās teritorijās iepriekš sagatavotas diversantu vienības.

1942. gada 31. martā Latvijas K(b)P CK sekretārs J. Kalnbērziņš nosūtīja VK(b)P CK orginstruktoru daļai pilnīgi slepenu rakstu, kurā lūdza "Latvijas K(b)P CK speciālo kadru sagatavošanai 1942. gada II kvartālā piešķirt 1 184 750 rubļus". J. Kalnbērziņš lūdza piešķirt šīm speciālo uzdevumu vienībām līdzās "sausajai pārtikai arī 120 vācu automātus, 140 vācu karabīnes, 100 pistoles, 8 radiostacijas, 1200 rokasgranātas, 300 somu dunčus, 1500 kg tola utt.".

1942. gada 1. augustā Centrālā partizānu štāba priekšnieks pie Augstākā virspavēlnieka mītnes un J. Kalnbērziņš apstiprināja pilnīgi slepenu "Plānu diversijas grupas iesūtīšanai un darbībai uz dzelzceļiem un šosejām Latvijas PSR teritorijā". Plānā bija rakstīts, ka 1941. gada augustā no Kaļiņingradas apgabala Latvijā bija iesūtītas četras grupas 26 cilvēku sastāvā. 1942. gada jūnijā "darbībām uz dzelzceļa līnijas Daugavpils—Pleskava" LK(b)P CK sagatavoja un nosūtīja trīs grupas 196 cilvēku sastāvā. Savukārt 1942. gada 7. un 8. augustā bija paredzēts ar lidmašīnām "pārsviest" pāri frontei četras grupas 52 cilvēku sastāvā. Ieročus un munīciju bija jāņem no LK(b)P CK ieroču noliktavām Valdaja augstienē.

Sarkanie sabotieri un marodieri

Pēdējos gados, strādājot Krievijas Federācijas valsts arhīvā Maskavā (Staļina sarkano partizānu štāba fondā), kā arī Vācijas federālajā arhīvā Berlīnē (Latvijas nacistu okupācijas fondos), autoram ir izdevies iegūt jaunu, interesantu informāciju. Tā noderēs sarkanās armijas un PSRS IeTK Latvijā iesūtīto kombatantu darbības turpmākam skaidrojumam un vērtējumam.

Spilgtas liecības atrodamas Latgales apriņķu vecāko 1943. — 1944. gada ziņojumos Rīgas ģenerālkomisāram, kura arhīvs saglabājies Vācijas federālajā arhīvā Berlīnē.

Viena no sarkano partizānu ziņojumu būtiskākajām sastāvdaļām bija savu "varoņdarbu" īstenībai tāla pārspīlēšana.

Latvijas partizānu iesūtītos ziņojumus, pat karšu shēmas partizānu štābs izmantoja par pamatu Latvijas pilsētu bombardēšanai. Jau 1943. gadā "varonīgie sarkanie partizāni" bija atklājuši lielas Vācijas armijas ieroču noliktavas un karaspēka koncentrāciju Rēzeknē. Rezultātā 1944. gada 14. aprīlī sarkanā aviācija Rēzekni sagrāva un bojā aizgāja desmitiem civiliedzīvotāju.

1944. gada 26. aprīlī sarkanarmijas aviācija, nometot 60 aviācijas bumbas, bombardēja Alūksni. Kaut arī bumbas mērķēja uz tiltiem, tās tomēr nokrita 3 km apkārtnē no Alūksnes. Bombardēšanā cilvēku upuru nebija.

Par sarkanarmijas bandītisko darbību spilgtas liecības sniedz Latvijas partizānu štāba priekšnieka pulkveža A. Sproģa ziņojumi partizānu štābam Maskavā. 1943. gada 17. jūnijā Latvijas K(b)P CK sekretārs J. Kalnbērziņš nosūtīja partizānu kustības štāba priekšniekam P. Ponomarenko sevišķi slepenu ziņojumu par "latviešu tautas cīņu pret vācu iekarotājiem". Tajā bija rakstīts: "Grūtības sagādā (sarkanarmijas) Izlūkošanas pārvaldes grupas… Šīs grupas ir tik nedisciplinētas, ka tās nākas apspiest. Tās visas pļēguro, dara nelietības, pat zog."

Pulkveža A. Sproģa 5. operatīvajā ziņojumā minēts, ka 1943. gada 27. jūlijā sabotieru vienības spridzinātāji Lopatinskas sādžā uzspridzinājuši pienotavu. Latvijas partizānu štāba priekšnieks 7. operatīvajā ziņojumā rakstīja: "1943. gada 3. augustā biedra Samsona vienības partizāni Mērdzenē, 15 km uz ziemeļiem no Ludzas (uz šosejas Ludza—Krāslava, kartē nav atzīmēta) uzspridzināja un nodedzināja pagasta valdi Briģos, kas atrodas 4 km uz ziemeļaustrumiem no Zilupes, un pastu."

Ludzas apriņķa vecākais J. Zirnis 1943. gada 26. augustā ziņo, ka sarkanie bija veikuši 90 uzbrukumus no Krievijas, aptverot 12 apriņķa pagastus (60%). "Varonīgie sarkanie partizāni" bija nodedzinājuši vai uzspridzinājuši pagasta valdes Briģu, Ciblas, Istras, Mērdzenes, Šķaunes un Kurdas pagastā.

Viņi bija uzspridzinājuši arī Krīnicas pienotavu. Sarkanie partizāni Ludzas apriņķī bija arī nolaupījuši 214 zirgus, 215 govis, 50 cūkas un 35 sīklopus, kurus aizveduši pāri robežai uz "lielo dzimteni".

Savukārt Abrenes apriņķa priekšnieks 1943. gadā ziņoja, ka sarkanie sabotieri Balvu pagastā nolaupījuši 20 govis, 15 aitas, vairākas cūkas, aplaupījuši Rugāju pienotavu un nošāvuši vienu lauksaimnieku. PSRS iesūtītie sarkanie sevišķu uzmanību pievērsuši pagastu pašvaldībām. 1943. gadā viņi nošāva Landskoronas pagasta vecāko Jāni Zaltānu. 1943. gada 17. decembrī - Pasienas pagasta vecāko Staņislavu Zingeri. Taču ar to "varenās un neuzvaramās" varoņdarbi nebeidzās. Abrenes apriņķa vecākais J. Duks ziņoja, ka apriņķī aplaupītas 30 zemnieku saimniecības. Sarkanie nošāvuši sešas cūkas un piecas govis. Viņi nošāvuši trīs cilvēkus un nodedzinājuši vienu zemnieku saimniecību. Šo ļaundarību rezultātā vairāki Abrenes apriņķa zemnieki atstājuši savas sētas un devušies bēgļu gaitās.

Pastiprinoties sarkanarmijas uzbrukumam, aktivizējās arī sarkano sabotieru veiktās laupīšanas. 1944. gada 12. janvārī pulkvedis A. Sproģis pilnīgi slepeni ziņoja partizānu kustības štāba priekšniekam, ka 1. Latvijas partizānu brigādes kapteiņa Karna-Kušenko vienības partizāni Pleiku un Noviku ciemu rajonā nodarbojas ar laupīšanām. Kapustina specgrupa Noviku ciemā, pēc nepilnīgiem datiem, bija nolaupījusi patafonu, radioaparātu, sieviešu velosipēdu, sieviešu un bērnu apģērbus.

Līdzšinējos sarkano partizānu "slavas un varoņdarbu aprakstos" ne ar vārdu nav minēts tas, kā viņi piedalījās mierīgo iedzīvotāju nošaušanā, "tautas ienaidnieku" sarakstu izveidē un nosūtīšanā uz Maskavu. Tāpat "aiz kadra" palicis arī sarkano partizānu bandītisms un marodierisms.

1943. - 1944. gadā boļševiku diversantu grupas ne tikai Austrumlatvijā, bet arī Austrumlietuvā cīnījās nevis pret nacistu okupantiem, bet arī pret Latvijas zemniekiem, kuri neatbalstīja boļševiku varas atgriešanos. Tāpēc Latvijas kārtības sargu bataljonu uzdevums 1943. — 1944. gadā bija aizsargāt Latvijas iedzīvotāju īpašumu un dzīvību pret boļševiku bandītismu Latgalē. Lai zemnieki spētu aizsargāties pret sarkanarmijas sabotieriem, zemniekiem sāka izdalīt mašīnpistoles, pistoles un munīciju, kā arī paplašināja telefonu tīklu.

Sarkanarmijas militāro kombatantu agresija pret Latvijas tautu joprojām ir viena no līdz šim vismazāk izzinātajām mūsu vēstures lappusēm.

2004. gada 13. februāris