Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Pirmā un vienīgā fronte
Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs

Tuvojas brīvības cīnītāju piemiņas diena – 11. augusts, kad Krievija 1920. gadā parakstīja miera līgumu ar Latviju un ar to beidzās brīvības cīņas. Latvijas nacionālie partizāni savus saietus rīko vienmēr pirms šīs piemiņas dienas, jo 12 gadu ilgās partizānu cīņas pret padomju varu ir atceres un piemiņas vērtas.

šai dienai vajadzētu būt nozīmīgai, jo viena lieta ir neatkarību pasludināt, bet cita, ne mazāk svarīga, to aizstāvēt. Šajā dienā vajadzētu skanēt Latvijas valsts augstāko amatpersonu uzrunām, kā to dara mūsu bruņoto spēku augstākās amatpersonas. Tik plaša apjoma un tik sirdīgu pretestību, kādu latvieši parādījuši pēc 1944./1945. gada, tie savas vēstures gājumā nav izrādījuši nevienai varai, nevienai kundzībai.

Eiropā karš beidzās 1945. gada 8. maijā un tautas uzelpoja. Mūsu tautai atlika tikai novaidēties, jo Baigais gads nu atgriezās savā daudzskaitļa formā. Visur notika laupīšanas, izvarošanas, slepkavošanas. Mājas "ķemmēja" padomju karaspēks, kas sakrāva pajūgos salaupīto un garās rindās dzina vīriešus uz filtrācijas nometnēm. Skaidrs, ka tie, kuri vairs nevarēja paciest pieaugošo netaisnību un varmācību, devās pie partizāniem.

Partizānu cīņu karu mākslā dēvē par "otro fronti", kas speciāli sagatavota pretinieka aizmugurē un ir ciešā sadarbībā ar armiju. Mūsu nacionālie partizāni bija mūsu "pirmā" un vienīgā fronte. Viņi arī nepārstāvēja Latvijas armiju, jo tās vairs nebija. Nebija arī vairs pašas Latvijas valsts.

Partizāni pārstāvēja savas tautas brīvības alkas. Neviens varas pārstāvis nemobilizēja viņus un nesūtīja cīņā. Katrs pats izšķīrās par cīņu, un tādu bija daudz. Viņi sekoja katrs savam iekšējam aicinājumam. Ja kāds deva mobilizācijas pavēli, tad tā bija šo cilvēku sirdsapziņa un patriotisms. Sarkanie varēja un iznīdēja daudz ko, bet nespēja likvidēt vienu – Dieva iecelto institūciju – cilvēku sirdsapziņu. Tā bija tā, kas sauca un iesauca, aicināja un modināja. Bieži bija jautājums par savas nāves vietas izvēli – cietumā, Sibīrijā vai tepat Latvijas mežos. Starp kolhozu verdzību un verdzību Sibīrijā daudzi zemnieki izvēlējās cīņu un nāvi tepat savā dzimtenē.

Partizānu cīņā nebija nekādas romantikas. Vajadzēja izturēt visu, atsakoties no jebkurām dzīves ērtībām. Bunkurs vai egļu zaru būda tapa par mājas vietu uz mēnešiem un gadiem. Būt partizānam nozīmēja ne tikai nēsāt atmaksas ieroci, bet arī dienām mirkt ūdenī vai purva rāvā, salt, paciest badu, baiļoties par savu tuvinieku likteni un tos atriebt, spēt pārciest slimības lauka apstākļos.

Šīs pārdomas par nacionālajiem partizāniem kalpo arī mūsu saietiem, kas šogad būs jau 14. reizi. Partizānu skaits ar katru komunistu okupācijas gadu saruka, bet dzīvie vēl turpināja aizsākto cīņu. Šis saiets daudzējādības ziņā atšķirsies no iepriekšējiem, jo notiks Ādažu garnizonā, atcerēsimies arī pirmās partizānu kaujas pirms 60 gadiem. Jau 1944. gada 23. augustā, līdzko padomju karaspēks ienāca Latvijas teritorijā, Abrenes apriņķa Šķilbēnu pagastā notika sadursme ar Pētera Lūsa vadīto nacionālo partizānu grupu.

1991. gada 27. jūlijā nacionālie partizāni pulcējās uz savu pirmo saietu Usmas ezera krastā. Neskatoties uz interfrontes mēģinājumu izjaukt saietu, tas izdevās, jo mūsu mērķis bija nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju atkalredzēšanās no Latvijas malu malām. Varmācīgā PSRS karaspēka helikopters toreiz mūsu autobusam sekoja līdz Slokai.

Šajā saietā mēs izjutīsim draudzīgās attiecības starp pēdējiem vīriem, kuri cīnījās pret okupācijas varu, un tagadējiem Latvijas aizstāvjiem. Viņi šajā saietā demonstrēs prasmi aizstāvēt savu tēvu zemi, kā arī ieročus un tehniku, kas atrodas mūsu armijas bruņojumā.

Šajā saietā esam aicinājuši piedalīties augstas amatpersonas, Saeimas deputātus, kā arī viesus no Igaunijas un Lietuvas. Mums nav šaubu, ka šajā saietā piedalīsies pārstāvji no Igaunijas un Lietuvas un mūsu bruņoto spēku amatpersonas, bet šaubas rada Saeimas deputāti un citi aicinātie viesi.

Mēs aicinām piedalīties visus, kam ir vēlēšanās tikties ar bijušajiem brīvības cīnītājiem un tagadējiem Dzimtenes aizstāvjiem.

Plkst. 10.30 notiks ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, bet saiets turpināsies plkst. 12 Ādažu garnizonā. Laipni lūdzam!

Latvijas Avīze 2004. gada 31. jūlijs


Nacionālie partizāni militārā bāzē
Artis Drēziņš

Ap 20 Latvijas nacionālo partizānu, kā arī viņu atbalstītāji, radi, draugi, cīņu biedri no Igaunijas un Lietuvas – kopumā daži simti cilvēku – sestdien pulcējās uz savu 14. saietu, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un pēc tam viesojoties Ādažu militārajā bāzē.

Ja kādam no dzīvajos palikušajiem nacionālajiem partizāniem padomju gados teiktu, ka viņiem vēl būs iespēja orķestra pavadībā uzgriezt valsi vai tango pie militāristiem Ādažos, tad tas liktos kaut kas no neiespējamās fantastikas un partizānam būtu reāls pamatojums savu sarunu biedru vest pie ārsta...

Bet nu jau desmito gadu krievu militāristu vietā Ādažos saimnieko Latvijas karavīri, kas piedalījušies arī iepriekšējos nacionālo partizānu saietos – savu iespēju un politiskās varas konjunktūras diktāta robežās. Šie saieti gan notikuši tālu: vai nu mežos, vai pagastu centros. Nu beidzot partizāni, kuru skaits ar katru gadu strauji sarūk, nokļuvuši līdz militārai Pierīgas bāzei. Vēl jau viņiem palicis tāds kluss sapnītis: sapulcēties galvaspilsētas Rīgas centrā, varbūt – bail pat teikt – pie Valsts prezidentes pils, kā tas notiek Lietuvā. Gribas jau partizāniem, lai visa vara beidzot ar pilnu krūti pagriežas pret viņiem – līdz šim tas noticis visai selektīvi. Valsts prezidente arī šogad pie partizāniem neieradās (atsūtīja gan ziņu par aizņemtību), taču ne ziņas, ne miņas nebija no premjerministra un pat aizsardzības ministra Ata Slaktera (pēdējo var saprast, varbūt nobijās: viņa pēdējā uzstāšanās Ādažos izgāzās – daudzi viņa uzvedībā saskatīja reibumu vai kādu slimību).

Nacionālo partizānu vidū ar lielu azartu saimniekoja četras (!) Krievijas televīzijas, par kuru sagatavoto sižetu saturu diez vai ir vērts lolot pozitīvas ilūzijas. Toties nezin kāpēc neredzēja nevienu no Latvijas televīzijām, kas ir pat ļoti dīvaini, jo šis laiks – vasaras vidus – nu nepavisam nav bagāts ar nacionālpolitiskiem notikumiem. Labi, ka vismaz Latvijas radio bija. Arī preses brāļus un māsas nemanīja. Nacionālos partizānus sveikt bija ieradušies visu Saeimā esošo labējo partiju pārstāvji, apsveikumus bija atsūtījuši Liepājas mērs Uldis Sesks, NBS komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots.

Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans atgādināja, ka, pošoties uz pirmo salidojumu, nacionālie partizāni Rīgas Stacijas laukumā aci pret aci stāvējuši ar interfrontiešiem un bijuši gatavi kulaku cīņām, taču savus ideoloģiskos pretiniekus pieveikuši ar viltu un veiksmīgi nokļuvuši salidojuma vietā mežā. Nākamgad partizāni cer iesoļot Rīgā, dziedot "Pie Tēvuzemes dārgās turies klāt" un sagaidot tautas un partiju atbalstu.

– Brīvība, stabilitāte, nākotnes izredzes sev un saviem tuviniekiem nākamajām paaudzēm ir bijis tas, kas katru paaudzi apvienojis cīņā par mūsu valsts nākotni, drošību un attīstību, – savā uzrunā nacionālajiem partizāniem sacīja Eiroparlamenta deputāts, bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. – Nebija nekāds pārsteigums, ka tajos apstākļos, kādus Latvijai aiz muguras izveidoja noziedzīgais Molotova–Ribentropa pakts, tauta cēlās aizstāvēt savu valsti, lai arī cik grūta un bezcerīga bija situācija. Tāpēc es noliecu galvu nacionālo partizānu, viņu ģimenes locekļu un cīņu biedru priekšā.

Uzsākot darbu Eiroparlamentā, Ģ. V. Kristovskis jau apzinājis domubiedrus, kopā ar kuriem uzsāks Molotova–Ribentropa pakta seku izvērtēšanu un izskaidrošanu, jo diemžēl gan Eiropā, gan pasaulē joprojām valda spēki, kas nesaprot Latvijas brīvības cīnītājus, nacionālos partizānus, viņu paveikto mēģinot piesaistīt tādiem notikumiem, ar kuriem viņiem nav nekāda sakara.

– Dārgie nacionālie partizāni! Jūs ar savu drosmi un asinīm esat ierakstījuši neatņemamu lappusi Otrā pasaules kara cīņu un Latvijas vēsturē. Tā ir lappuse, kuras nozīmi nevar pārvērtēt, bet kura diemžēl bieži vien ir nenovērtēta, – uzsvēra Saeimas deputāts, bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. – Mana paaudze skolās mācījās citu vēsturi un īsto vēsturi dzirdēja klusās sarunās ar saviem vecākiem. Vēstures stundās nacionālos partizānus sauca par bandītiem, bet mūsu apziņā tas nozīmēja varoņus.

Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis izteica neizpratni, ka kopā ar nacionālajiem partizāniem nav Valsts prezidentes, premjerministra un pat valsts sabiedriskās televīzijas.

Saeimas deputāte Ina Druviete aicināja nacionālo partizānu atceres dienu veidot par nākotnes dienu, panākot vēsturisko taisnīgumu un kopīgā darbā veidojot labāku nākotni.

Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins: – Dzimtcilvēku laiki Latvijas ārlietās ir beigušies! Mēs mācīsimies, piemēram, no somiem, kuri daudzās Eiropas valodās – arī latviešu – iztulkojuši grāmatu par savu 27. jēgeru bataljona brīvības cīņām pret PSRS karaspēku. Arī mums jāizdod un jāiztulko līdzīga grāmata – par nacionālajiem partizāniem un leģionāriem. Divus gadus vadu NATO parlamentārās asamblejas delegāciju, kura tiekas arī ar Krievijas parlamentāro komiteju. Kad pēdējā sēdē Maskavā krievu deputāti mēģināja sākt sarunas par izglītības problēmām Latvijā, par to, ka it kā mūsu karavīru kazarmās pie sienām karājoties vācu ģenerāļu portreti, tad mēs uzreiz pajautājām: bet kā jūs vērtējat to, ka PSRS divus gadus sadarbojās ar fašistisko Vāciju, sadalot Poliju un uzbrūkot Somijai un Baltijas valstīm? Tās un vēl daudzas citas ir lietas, par kurām jārunā un kuras nedrīkst aizmirst.

Kopā ar nacionālajiem partizāniem bija arī Saeimas deputāti Pēteris Tabūns un Leopolds Ozoliņš.

Pēc piemiņas brīža Ādažu militārās bāzes parādes laukumā nacionālie partizāni ar pavadītājiem devās uz poligonu, kur vēroja mūslaiku karavīru šaušanas un kaujas iemaņas, pēc tam karavīru klubā noskatījās filmu "Latvijas nacionālo partizānu karš", pasēdēja pie atmiņu ugunskura un padejoja sauszemes spēku orķestra pavadījumā.

Latvijas Avīze 2004. gada 02. augusts


Okupantu domāšana
Artis Drēziņš

Sestdienas rītā dodoties uz nacionālo partizānu saietu Ādažos, nejauši dzirdēju divu krievu tantiņu ļaunu purpināšanu par latviešu bandītiem, kuri dzīvojuši mežos un šāvuši uz labiem cilvēkiem, un vēl šobaltdien nevarot likties mierā, nākot kopā un visus tracinot.

No sākuma nobrīnījos: kā tad mana Rīgas Ķengaraga krievu publika ir tik labi informēta par nacionālpatriotiskajiem notikumiem Latvijā? Biju pieradis, ka viņi dzīvo pavisam citā informatīvā telpā, bet ātri nopratu: par šo pasākumu attiecīgā mērcē noteikti bija sižeti Krievijas telekanālos. Arī vakardienas vietējās krievu avīzes "Čas" un "Vesti segodņa" žulti un ņirgas netaupīja, piedēvējot nacionālo partizānu pasākumam sarkanbrūno fašistu krāsu, brīnoties, ka viņu gaitas mežos nezin kāpēc dēvē par cīņu par neatkarīgu Latviju un cīņu pret boļševismu. Krievu prese gan nepaskaidro, kāpēc gan daudzi tūkstoši cilvēku no šīs PSRS ar varu izveidotās un pakļautās padomju Latvijas republikas sabēga mežos. Vai tās bija bailes no labākas dzīves, skaistās nākotnes, bet varbūt kauns par to, ka nespēs saprast lielo kultūru, ko šurp nes okupanti un migranti? Nē! Tās bija cerības, ka mežos varēs sakopot spēkus un mēģināt aizstāvēt savu valsti un tautu. Cerības vairoja arī tas, ka Rietumi solīja nākt palīgā. Mežos iegāja arī tie, kuriem draudēja represijas par darbošanos pret padomju okupācijas spēkiem gan pirms kara, gan kara, gan pēckara laikā. Cilvēki negribēja tik viegli atdot savu valsti, kuru paši, viņu tēvi un mātes bija izcīnījuši, izveidojuši, un loloja cerību, ka ļaunumu vēl var uzvarēt.

Lūk, ko krievu prese savai publikai varētu pastāstīt. Arī par labi realizēto genocīdu un represijām pret latviešu tautu, kurš tika izplānots nekur citur kā Maskavā. Tāpat vienreiz vajadzētu beigt murgot un izstāstīt patiesību par to, ka PSRS 1940. gadā nevis atbrīvoja Latviju, bet gan okupēja. Un, iekams latviešu nacionālos partizānus un leģionārus dēvēt par fašistiem vai viņu līdzskrējējiem, atcerēties, ka PSRS divus gadus bija nevienas citas kā fašistiskās Vācijas sabiedrotā, kopīgi saplānoja un realizēja Baltijas un Polijas okupāciju.

Bet tās ir ilūzijas. Okupanti vienmēr jūtas kā atbrīvotāji, migranti – kā gaismas nesēji. Bet kaut mazdrusciņ cieņas pret valsti, kur rasts patvērums, un pret tautu, kas tevi pieņēmusi, tomēr vajadzētu just. Nav arī skaisti krievu presē Brīvības pieminekli dēvēt par Mildu, bet, ziniet, Nacionālo bruņoto spēku komandieri viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu nosaukt par Gaili... Un, ja tomēr nav spēka just kaut mazliet cieņas pret šo valsti un tautu, tad labāk paklusēt. Vai arī doties projām. Vienā pusē ir brīvā Eiropa, otrā – lielā Krievija, šī Laimes zeme, kurā nezin kāpēc jau tiktāl samazinājies iedzīvotāju skaits, ka tai draud sabrukums un haoss pašai no sevis.

Latvijas Avīze
2004. gada 03. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home