|
Totalitārie
okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 -
1945)
Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Šis raksts tapis pēc Latvijas vēsturnieku komisijas mudinājuma komisijas kārtējam
rakstu krājumam, kas iznāks 2004. gada otrajā pusē. Citi autori vēl strādā,
pie šīs tēmas vēl strādā arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, tāpēc tas
ir apcerējuma pirmvariants, kuru kā autors, tā Latvijas vēsturnieku
komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Andris Caune pēc "Latvijas Vēstneša"
lūguma ar labvēlību tomēr atļāva publicēt jau tagad. Paldies par uzticību!
Latvijas vēsturnieku komisija Valsts prezidenta paspārnē tika nodibināta
1998. gada 13. novembrī - tātad pirms pieciem gadiem. Ir ļoti daudz izdarīts
mūsu objektīvās vēstures atklāsmē. Arī publicējamais raksts lai ir tam
liecinieks.
"Latvijas
Vēstneša" galvenais redaktors, Akadēmijas
goda loceklis Oskars Gerts
Zinātne
un akadēmiskā dzīve totalitāro režīmu apstākļos ir samērā maz pētīta
tēma, jo šī tēma ir visai pretrunīga. Starptautiskajos zinātnes vēstures
forumos šo tēmu skar samērā negribīgi, apiet, lai vairītos no zinātnes vēstures
politizācijas un neiedragātu atsevišķu valstu (pirmām kārtām Vācijas un
Krievijas) prestižu zinātnē vai arī atsevišķu izcilu zinātnieku (piemēram,
Vernera Heizenberga, Emīla Abderhaldena, Sergeja Vavilova u.c.) reputāciju,
kuri šādā vai tādā kārtā bija iesaistīti totalitāro režīmu sistēmās.
No vienas puses, zinātnieki un akadēmiskās aprindas ir sabiedrības intelektuālākā,
attīstītākā, uz nākotni vērstā daļa, domu brīvības, demokrātijas un
nacionālās identitātes uzturēšanas garants, no otras puses, zinātne ir arī
nācijas un valsts varenības un nacionālā lepnuma stiprināšanas avots, tādēļ
jebkuri režīmi, arī totalitārie, allaž ir centušies ievērojamākos zinātniekus
iesaistīt valsts elitē, daļēji pat iztopot to prasībām, un zinātnes un
varas (arī totalitārās varas) attieksmēs ir bijuši visai izteikti
kompromisa, kolaborācijas un konformisma elementi. Lai saglabātu iespēju
veikt pētniecību un uzturēt dzīvu akadēmisko vidi, zinātnieki ir maksājuši
visai ievērojamus meslus totalitārajiem režīmiem. Rezistence un kolaborācija
ir zinātnes un varas sarežģīto attiecību divas puses.1
Tēmai
"totalitārisms un zinātne" Latvijā ir zināma specifika. 40.
gadu sākumā te darbojās samērā maz zinātnieku, kuri spētu veikt efektīvus
pētījumus militarizētās Vācijas vai Krievijas labā, tieši veicinot to
militāro vai ekonomisko varenību. Akadēmiskā dzīve un zinātne neatkarīgajā
Latvijā kopš 1919. gada bija orientēta uz nelielas valsts problēmām un
latviešu nācijas identitātes veidošanu, Latvijas Universitātes un Jelgavas
Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki lielā pārsvarā bija latvieši,
nacionāli noskaņoti cilvēki vai/un arī uz Rietumu demokrātijas vērtībām
orientēti, savas valsts patrioti. Akadēmiskā dzīve bija nozīmīgs Latvijas
identitātes un valstiskuma (plašā nozīmē) uzturēšanas faktors, tādēļ
totalitārās okupējošās lielvalstis vērsās pret to zināmā mērā ne
tikai kā pret demokrātijas un brīvas domas izpausmes formu, bet arī kā pret
mazas tautas neatkarības centienu izpausmes paudēju. Ne PSRS totalitārais režīms,
ne nacistiskā Vācija nevēlējās okupētajās valstīs (arī Latvijā) saglabāt
tādas augstskolas, kas balstītos uz vietējo pamattautu mentalitāti un
skolotu nacionālu inteliģenci turpmākai vietējās kultūras attīstībai.
Samērā
daudzi Latvijas akadēmiskie zinātnieki bija aktīvi iesaistījušies nacionālas
valsts veidošanā kā aktīvi politiķi, ministri, sabiedrisku organizāciju
ievērojami pārstāvji. Latvijas Universitāte (kas bija arī galvenais zinātnes
pētījumu centrs Latvijā) neapšaubāmi bija arī viena no Latvijas
valstiskuma un nacionālās idejas galvenajām paudējām un balstiem, tā
audzināja izglītotu jaunatni izteikti nacionālā garā, īpaši Kārļa Ulmaņa
autoritārās valdīšanas gados. Arī šī iemesla dēļ gan staļiniskais, gan
hitleriskais režīms - tiesa, katrs no sava viedokļa - bija apzināti
ieinteresēti līdz ar Latvijas valstiskumu iedragāt arī izveidojušos akadēmisko
vidi, reizē latvisku un eiropeisku.2 Vēsturisko satricinājumu gaitā tika
dots trieciens Latvijas zinātnei, pat tās apolitiskajai daļai (kuru lielā mērā
veidoja dabas un eksakto zinātņu pārstāvji). Totalitārie režīmi pret
Latvijas zinātni vērsa politiska, ideoloģiska un etniska (rasiska) rakstura
represijas, kurās cieta vai pat gāja bojā daudzi zinātnieki; citi zaudēja
darba vietas, iespēju nodarboties ar pētniecību, tika pakļauti pazemojošām
"kritikas" un "paškritikas" procedūrām. Var piekrist
viedoklim, ka zinātnes darbinieku skaits, kas cieta no staļiniskā terora,
vismaz 1940. - 1941. gadā visumā bija relatīvi lielāks nekā represijās
cietušo kopējais Latvijas iedzīvotāju procents3; arī no hitleriskā režīma
cieta ļoti daudzi Latvijas zinātnieki.
Jāizceļ
vēl viens aspekts - proti, Latvija laikā no 1939. līdz 1945. gadam zaudēja
savu 20 gados jau iedibinājušos un valsts interesēm labi atbilstošo zinātnes
un augstākās izglītības struktūru. No 1939. līdz 1941. gadam Molotova -
Ribentropa pakta rezultātā no Latvijas izceļoja vācbaltiešu zinātnieki
(tajā skaitā daudzi LU mācībspēki un profesori), no 1941. līdz 1944. gadam
holokaustā tika represēti un lielākoties gāja bojā ebreju tautības akadēmiski
izglītotie cilvēki. 1941. gadā deportēja daudz Latvijas zinātnieku, un
1944.-1945. gadā, baidoties no atkārtotām deportācijām vai arī sekojot
hitlerisko ierēdņu dotajām "Marschbefehl", svešumā devās
līdz 60 - 65% augstskolu mācībspēku.4 Daudzi augstskolu mācībspēki tika
tieši vai netieši represēti arī pēc 1945. gada, otrās padomju okupācijas
gaitā, taču šo norišu detalizēts aplūkojums jau iziet ārpus raksta
ietvariem un tiks aplūkots citviet.
Ievērību
pelna arī tas apstāklis, ka samērā daudz latviešu izcelsmes zinātnieku pēc
Oktobra revolūcijas strādāja PSRS centros (Maskavā, Ļeņingradā,
Baltkrievijā, Ukrainā un citviet). Ļoti daudzi no viņiem kļuva par Staļina
"lielā terora"(1937 - 1938) upuriem. Īpaši pamācošs te ir ķīmiķa
Rūdolfa Ūdra liktenis, kurš, būdams arestēts, cietuma speclaboratorijā
atklāja kumola hidroperoksīda šķelšanās reakciju, uz kuras pamata
pirmoreiz pasaulē izveidota fenola un acetona rūpnieciskas ieguves tehnoloģija.5
Bojā gāja arī daudzi latviešu marksisti (J. Stienis, N. Vanags, V. Knoriņš,
K. Šķilters u.c.). Daudzi latviešu izcelsmes zinātnieki vēlāk no PSRS
atgriezās Latvijā, kur viņu loma vērtējama pretrunīgi.
Par
staļiniskajās represijās cietušajiem Latvijas zinātniekiem rakstījuši T.
Vilciņš,6 J. Raipulis,7 J. Stradiņš8 u.c., atsevišķi fakti vai kopaina
sniegta Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes vēsturei
veltītajos rakstu kopojumos.9,10,11 Šajā rakstā mēģināts ieskicēt būtiskākos
momentus svešo totalitāro varu attieksmēs pret zinātni un zinātniekiem
Latvijā 1940. un 1945. gadā, minot arī dažus mazāk pieminētus vai vēstures
literatūrā neizvērtētus faktus un dokumentus.
Zinātne
1940.-1941. gada padomju okupācijas apstākļos
Padomju
Savienībai okupējot Latviju 1940. gada vasarā, Latvijas Universitāte saskaņā
ar savu Saeimas apstiprināto 1923. gada Satversmi darbojās kā augstākais zinātnes
un izglītības centrs Latvijā, tajā bija 11 fakultātes, daudzi pētniecības
institūti, Sērumstacija u.c. 1939. gada rudenī bez Latvijas Universitātes
darbu sāka K. Ulmaņa valdības dibinātā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija.
Pastāvēja arī neatkarīgas pētnieciskas iestādes - Latvijas vēstures
institūts, Zemes bagātību pētīšanas institūts, Saimnieciskās racionalizācijas
institūts, Pieminekļu valde, Folkloras krātuve ar Valodas krātuvi u.c. Pētniecisks
darbs tika veikts daudzos muzejos, bibliotēkās, Valsts arhīvā un citās iestādēs,
Latvijā bija ne mazums privātzinātnieku, medicīnas un lauksaimniecības zinātnieku
- amatieru ļoti daudzo zinātnisko biedrību aktīvistu (ieskaitot mazākumtautību
pārstāvjus). Inkorporējot 1940. gadā Latviju Padomju Savienības sastāvā,
te darbojās jau 37 zinātniskas iestādes ar 440 darbiniekiem (tajā skaitā
378 zinātniskie darbinieki).12 Šī daudzveidīgā struktūra pietiekami labi
atbilda Latvijas kā nelielas, neatkarīgas valsts vajadzībām, kaut arī
Latvijas Republikas vērtību skalā zinātnei nebija prioritāra loma (lielā mērā
tādu gan bija guvusi augstākā izglītība). Nav noliedzams arī, ka atsevišķi
kreisi noskaņoti profesionāļi (galvenokārt no sociāldemokrātu vidus) nevarēja
īstenot savas spējas LU un bija arī opozīcijā pret K. Ulmaņa autoritāro
režīmu. Daļa dabas un eksakto zinātņu pārstāvju varēja lolot ilūzijas
par savu nozaru augšupeju jaunās iekārtas apstākļos.
Iepriekš
izveidojušos sistēmu jaunā padomju vara centās transformēt atbilstoši savām
vajadzībām un ideoloģiskajām nostādnēm ar mērķi panākt "buržuāziskās
zinātnes" iznīdēšanu, tās nesējus vai nu pāraudzinot, vai izmetot no
akadēmiskās dzīves aprites vai arī no dzīves vispār. Tika mainīta abu
vadošo Latvijas augstskolu satversme un statuss, likvidēta to iekšējā
autonomija un akadēmiskā brīvība, nomainīta augstskolu vadība, pamazām
aizstājot tos ar cilvēkiem, kas bija iebraukuši no Padomju Savienības,
audzināti Staļina ideju garā un nu centās šos principus iemiesot Latvijā.
Kā jau minēts, daudzi PSRS centros strādājošie latviešu zinātnieki paši
bija cietuši no Staļina represijām 30. gados, citi bija iesaistīti speciālajos,
militārā resora darbos; tie, kurus 1940. gadā sūtīja strādāt uz okupēto
Latviju augstākās izglītības un zinātnes jomā, bija galvenokārt indoktrinēti
cilvēki, lielākoties bez profesionālas izglītības, bet ar noteiktu uzdevumu
- salauzt agrāk funkcionējošo sistēmu. Pirmais
izglītības ministrs profesora Augusta Kirhenšteina vadītajā "Tautas
valdībā"13 gan nāca no vietējiem zinātniekiem - pazīstamais
lauksaimniecības zinātnieks profesors Paulis Lejiņš (viņš šajā amatā
darbojās - lielā mērā pret savu gribu - visai īsu laiku, no 1940. gada 2. jūlija
līdz 1940. gada 28. augustam, pēc tam tika aizstāts ar rakstnieku Jūliju Lāci,
kuru 1941. gada februārī apcietināja), bet kā ministra biedrs (ar balsstiesībām
kabinetā) A. Kirhenšteina valdībā visai drīz tika iekļauts Pēteris
Valeskalns, savulaik Sarkanās profesūras institūtu Maskavā beidzis cilvēks,
kas skaitījās filozofs un biologs - darvinists un iepriekš bija ieņēmis
vadošus amatus PSRS zinātnes organizācijas struktūrā (piemēram, kā PSRS
Augstskolu un zinātnisko darbinieku arodbiedrību CK priekšsēdētājs).14
Savulaik P. Valeskalns bija cieši sastrādājies ar A. Višinski (citkārtējo
Maskavas valsts universitātes rektoru) un uz Latviju tika atsūtīts speciālo
uzdevumu operatīvās grupas sastāvā, kas ieradās Latvijā līdz ar pirmajām
ienākušajām Sarkanās armijas vienībām. Latvijas PSR varas struktūrās P.
Valeskalns skaitījās atbildīgais par zinātni un augstskolu darbību. Viņš
sludināja, ka līdzšinējā zinātne Latvijā bijusi tikai "māņu zinātne".
"Īstais zinātnes pamats ir dialektiskais materiālisms, kas dots Partijas
vēstures īsā kursa 4. nodaļā [J. Staļina sacerēta - J.S.] un kas
uzplaucis Padomju Savienībā. Tas arī jums ir jāpiesavinās," - kādā
runā pauda P.Valeskalns.15
Taču jāatzīst arī, ka pēc rakstura un, jādomā,
arī pēc saņemtajām instrukcijām P.Valeskalns bija inteliģents un piesardzīgs
darbinieks, neapšaubāmi saistīts ar "čeku", pārkārtojumus viņš ieteica veikt
"bez jebkādas revolūcijas". "Mēs to sapratām kā norādījumu rīkoties mierīgi, ar
skaidru prātu, bez kaujas saucieniem un uzspēlētas varonības. Nav tāpēc jādomā,
ka Valeskalns bija komandēts uz Latviju šeit visus nopaijāt un nomierināt. Viņš
zināja, kādi uzdevumi veicami, ja nepieciešams, pat par cietsirdības vai
nežēlības cenu. Filozofijas profesors Teodors Celms, kurš mūsu universitātē bija
strauji uzkāpis pa akadēmiskās karjeras kāpnēm, bija pievērsis sev Valeskalna
uzmanību un izsaukts uz "lietišķām pārrunām" Izglītības tautas komisariātā. Pēc
šīs audiences profesors man atzinās, ka tik cietu jezuītu kā šis Valeskalns viņš
vēl nekad dzīvu neesot redzējis. Par tādiem viņam gadījies tikai lasīt aprakstus
no iepriekšējiem gadsimtiem. Laikam jau Valeskalns šim populārajam jaunkantietim
bija licis saprast, ka padomju augstskolā ar Kantu nekādu svēto derību vairs
nevarēs uzturēt. Ideālistiskā filozofija nav marksistu gaumē, un sevišķi
boļševikiem tā negaršo ne Bādenes, ne Vīnes, ne Marburgas mērcē. Teodors Celms
Latvijas Universitātē (..) skaitījās pie progresīvajiem mācību spēkiem, un viņa
lekcijas arvien bija kupli apmeklētas - gandrīz tāpat kā Aleksandram Daugem," -
gaisotni raksturo tā laika notikumu samērā objektīvs vērotājs V. Stalažs.16 Un
tomēr, piemēram, LU pārveidošana (attiecīgo komisiju kopš 1940. gada jūlija
beigām vadīja P. Valeskalns) bija iecerēta visai radikāla. Reorganizētā LVU drīz
pārgāja attiecīgā PSRS Augstskolu lietu komitejas kontrolē.
Jau 1940. gada augustā (pēc Ministru kabineta 5.
augusta sēdē izteiktās piekrišanas) tika likvidētas abas LU Teoloģijas
fakultātes un no darba atbrīvoti visi to mācībspēki, kuru skaitā bija profesori
L. Adamovičs, J. Rancāns, K. Kundziņš, P. Strods, asistenti E. Ķiploks, E.
Šmits, mazliet vēlāk tiem tika pievienoti arī T. Grīnbergs, V. Maldonis, B.
Sloskāns, A. Freijs, E. Rumba, H. Biezais, P. Sakss u.c.17 Tāpat ar 1. septembri
no amatiem tika atcelti fakultāšu dekāni - prominenti un pazīstami Latvijas
zinātnieki A. Krūmiņš, F. Balodis, P. Jurevičs (dekāna vietnieks), E. Ziemelis,
E. Zariņš, V. Burkevics, J. Prīmanis. Jaunieceltā LVU rektora J. Paškeviča
pavēlē dekānu atstādināšana pamatota tādējādi - "kā to rāda pieredzējumi, ar
vecās tautas apspiedējas varas izvirzītiem pārstāvjiem Universitātes
pārveidošanas darbs ir mazsekmīgs un ļoti apgrūtināts".18 Skaitot ar 15.
oktobri, no dienesta pienākumiem LVU tika lemts atbrīvot "vecās apspiedējas
varas izpausmes nesējus"(prof. A. Tenteli, ārkārt. prof. E. Pētersonu, prof. J.
Auškāpu, ārkārt. prof. H. Albatu), "no savas zemes un tautas visstraujākajā
jaunradīšanas laikā dezertējušo" prof. Franci Balodi, "akadēmiskam darbam
nepiemērotos" profesorus K. Tormani un E. Lindemani (pēdējie skaitījās
antisemīti), kā arī prof. P. Jureviču - pēdējo sakarā ar filozofijas fakultātes
(resp., nodaļas) likvidēšanu.19 No ieņemamā amata tika atbrīvots arī jau
pensionētais profesors pazīstamais folklorists Ludis Bērziņš. Interesanti
piebilst, ka 1940. gada decembrī ar rektora pavēli par LVU profesoru ar 1.
oktobri tika apstiprināts bij. LU rektors ķīmijas profesors Mārtiņš Prīmanis,
kas 1941. gada februārī repatriējās uz Vāciju un vēlāk kļuva par vācu okupācijas
organizētās pašpārvaldes izglītības ģenerāldirektoru, kā arī profesori E.
Ziemelis, L. Ausējs, K. Dišlers, P. Mucinieks, kurus vēlāk arestēja vai
deportēja.20 Likvidētās Filozofijas nodaļas vietā ar 15. augustu tika izveidota
Sabiedrisko zinātņu fakultāte (vēlāk gan Marksisma - ļeņinisma katedra), par
kuras profesoriem iecēla P. Valeskalnu un V. Miški, par ārkārtējiem profesoriem
- J. Avotiņu, J. Kalnbērziņu, J. Paškeviču, par docentiem - citu skaitā K. Pugo,
F. Deglavu un Ž. Spuri, par lektoru - K. Ozoliņu, tātad daudzus jaunā režīma
funkcionārus.21
Šie un daudzi citi pārkārtojumi (piemēram,
studentu mūža organizāciju slēgšana) tika īstenoti Maskavas atsūtītā LVU rektora
prof. J. Paškeviča operatīvā vadībā, kurš arī vēl 1940. gada jūlijā, pirms
Latvijas iestāšanās PSRS, bija nosūtīts uz Rīgu, sākumā strādājis par kādas
Rīgas avīzes redaktoru, bet, kā pats vēlāk rakstījis iesniegumā Georgijam
Maļenkovam, "augusta sākumā Višinskis viņu nozīmējis (!) par universitātes
rektoru". 22 J. Paškevičam bija visai apšaubāma izglītība, viņš bija beidzis J.
Staļina Komunistisko augstskolu un Ļeņingradas Kompartijas institūta ekonomisko
nodaļu 1938. gadā, pasniedzis politekonomiju un marksisma - ļeņinisma pamatus
Ļeņingradas augstskolā, bet pēc īslaicīgas darbošanās LVU rektora amatā vēlāk
nozīmēts par Latvijas PSR Gaļas un piena rūpniecības tautas komisāra vietnieku.
Ievērību pelna Paškeviča plašā ar 1941. gada 13. februāri datētā sūdzība LK(b)P
CK (kopija VK(b)P CK un PSRS TKP Pārstāvniecības pilnvarotajam Latvijā
Vladimiram Derevjanskim, bij. PSRS sūtnim Latvijā), kurā, sūdzēdamies par savu
negaidīto atstādināšanu no rektora amata, J. Paškevičs ļoti naivi un vaļsirdīgi
izklāsta, viņaprāt, situāciju Latvijas Universitātē un paša veiktos pasākumus.
Citēsim tikai dažus kolorītus izteikumus no šī visai savdabīgā, līdz šim vēl
pilnībā nepublicētā dokumenta: "Profesori un mācībspēki savā vairākumā sastāvēja
no bijušiem baltgvardiem, bijušās cara armijas virsniecības, garīdzniecības,
vietējiem muižniekiem un kapitālistiem. Daļa no 600 pasniedzējiem pēc savas
pārliecības neapšaubāmi bija progresīva, bet to grūti noteikt (..) Ziņas, ko
pats vācu no dažādiem avotiem, bija tik pretrunīgas, ka pat vispārējos vilcienos
grūti noteikt attiecīgās personas reakcionaritāti vai progresivitāti. Arī
atbilstošie orgāni [represīvās iestādes - J.S.], kas paši vēl bija
tapšanas stadijā, šai lietā daudz palīdzēt nevarēja. Kadru jautājumi (..) bija
jārisina šķiru cīņas sarežģītos apstākļos."
Tālāk savus lielos nopelnus Universitātes
pārveidošanā īsā laika sprīdī Paškevičs summējis 14 punktos:
"1) Likvidētas teoloģijas fakultātes. Visa
garīdzniecība - "profesori" atlaisti, audzēkņi - studenti izkliedēti, manta
pārņemta universitātes saimniecībā;
2) Nomainīts viss universitātes vadošais sastāvs
(prorektori, fakultāšu dekāni u.tml.). Pavisam atlaisti no darba reakcionārie
profesori, kuriem nav zinātniskas vērtības un kas agrāk ieņēmuši atbildīgus
posteņus valdības orgānos;
3) Radīta mācību daļa un zinātnes daļa (kuru
agrāk nebija), kā arī atjaunināts aparāts visās fakultātēs;
4) Izstrādāts un LPSR TKP apstiprināts
universitātes nolikums pēc padomju augstākās skolas parauga;
(..) 8) Veikta visa pasniedzēju sastāva un
studentu anketēšana. Ar studentu un profesoru - pasniedzēju aktīva palīdzību
sastādīti visi profesoru - pasniedzēju sastāva raksturojumi. Izstrādāts
universitātes zinātniski pētnieciskā darba plāns, kas aptver 211 zinātniskas
problēmas un 627 tēmas dažādās zinību nozarēs." u.tml. 23
Neraugoties uz šiem "panākumiem" un Universitātē
organizēto izspiedzes sistēmu, 1941. gada 10. februārī LK(b)P CK atstādināja J.
Paškeviču kā "netikušu galā ar pienākumiem",
pārmetot stipendiju piešķiršanu mantīgo šķiru pārstāvju bērniem un bijušo
sociāldemokrātu (vai te būtu domāts Bruno Kalniņš LVU Valststiesību katedrā?)
iesaistīšanu Universitātes darbā.
Savā sūdzībā G. Maļenkovam J.Paškevičs sūdzas, ka
LK(b)P CK biroja sēdē sekretārs Žanis Spure viņu apvainojis "labējā oportūnismā"
- veco speciālistu izmantošanā, turklāt izteicis viedokli, ka par profesoriem
jāieceļ tādi cilvēki, "kas vakar rakuši grāvjus", kā paraugu minot LK(b)P CK
aparātu, kurā strādājot (un "ne slikti"!) daudz bijušo grāvraču. Savukārt
J.Paškevičs iebildis, ka šāda Ž.Spures nostāja esot "kreisais oportūnisms", un
norādījis uz "vienīgi pareizo partijas līniju, ko devis b. Staļins par veco
speciālistu izmantošanu un jauno kadru audzināšanu". 24
J. Paškeviča žēlošanos Maskavā atstāja bez
ievērības, tāpat viņa lūgumu pārcelt pašu darbā uz Maskavu VK(b)P sistēmā kā
Vissavienības Augstskolu komitejas instruktoru pār Lietuvas un Latvijas
augstskolām. Toties par LVU rektoru 1941. gada 10. februārī tika nozīmēts vēl
agresīvāks, tiesa, daudz inteliģentāks komunists - politekonomijas profesors
Jānis Jurgens, vecs čekists, bijušais PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD)
Augstākās skolas vadītājs Maskavā, kurš (ar pārtraukumiem) LVU vadīja līdz 1960.
gadam un kura vadībā 40. un 50. gados tika īstenotas būtiskas un tālejošas
"tīrīšanas" LVU studentu un pasniedzēju vidū, cilvēks, kurš savulaik LVU
izveidoja Arakčejeva cienīgu sistēmu. Atzīmējot, ka "profesoru un pasniedzēju
sastāvs piesārņots ar bijušajiem aktīvajiem sociāldemokrātiem un vecā režīma
piekritējiem, Universitātes vadība neveic profesoru un pasniedzēju kadru
tīrīšanas darbu", LK(b)P CK jaunajam rektoram uzdeva pārbaudīt visus mācībspēkus
un "atbrīvoties no visiem šķiriski naidīgajiem elementiem, kuri līdz šim strādā
universitātē".25
J.Paškeviča un J.Jurgena laikā notikusī
bezprecedenti plaša atlaišana no darba vai pārcelšana zemākā amatā (kā filozofa
prof. T. Celma gadījumā), tāpat "kritikas un paškritikas" kampaņas (pēdējās gan
1940./1941. gadā Latvijā vēl netika plaši izvērstas - šajā aspektā varētu gan
atzīmēt studenta Ī. Rabinoviča vēršanos pret pazīstamo zinātnes popularizētāju
profesoru Bruno Jirgensonu žurnāla "Darba Students" slejās)26, kas bija
represiju sākotnējā, "maigākā" pakāpe.
Daudz traģiskākas bija 1941. gada 14. jūnija
deportācijas, kad no Latvijas tika izsūtīti arī vismaz 20 mācībspēki vai bijušie
mācībspēki ar ģimenēm (t. sk. profesori un docenti L. Adamovičs, H. Albats, L.
Ausējs, J. Auškāps, E. Birkhāns, K. Dišlers, P. Mincs, J. Plāķis, E. Rumba, E.
Ziemelis, K. Brencēns, J. Galejs, L. Gailītis, A. Lejassauss, J. Zivtiņš), kā
arī asistenti J. Lediņš, V. Sieceniece, N. Stoligvo, Aleksandrs Brauns ("Bunda"
aktīvists), ķīmijas laborants Pēteris Stradiņš u.c.27 No šai drausmu sarakstā
minētajiem dzimtenē atgriezās tikai mediķi J. Galejs, N. Stoligvo, J. Lediņš,
tautsaimniece V. Sieceniece un inženierzinātņu profesors E. Ziemelis, t. i.,
mazāk nekā trešā daļa, un arī tad vairumā gadījumu iespēja nodarboties ar
pētniecisku darbu viņiem bija liegta.
Deportēto vidū bija ievērojami zinātnieki -
Latvijas Republikas bijušie izglītības ministri profesori J. Plāķis, L.
Adamovičs un J. Auškāps, turklāt L. Adamovičam un J. Auškāpam izsūtījuma vietā
organizētajās tiesas prāvās piesprieda nāves spriedumu un abus izcilos
zinātniekus - ķīmiķi J. Auškāpu28 un reliģiju vēsturnieku L. Adamoviču -
nošāva.29 J. Auškāpa mūža traģisko nogali esmu sīkāk apcerējis vairākās
publikācijās.30 Neraugoties uz augsto ķīmiķa kvalifikāciju un nozīmīgiem
pētījumiem ķīmijas tehnoloģijā un spektroskopijā, pēc atlaišanas no darba
Ķīmijas fakultātē 1940.gada rudenī profesoram J. Auškāpam tika liegts strādāt
specialitātē un viņš bija spiests dzīvot savās vasaras lauku mājās "Vāļos" (pie
Cēsīm), no kurienes tika deportēts uz Urāliem; pat tuvējā Līgatnes papīrfabrikā,
neraugoties uz izglītības tautas komisāra P. Valeskalna ieteikumu, viņš netika
pieņemts darbā.
Bez minētajiem LU mācībspēkiem 1940. un 1941.
gadā tika deportēti un gāja bojā senvēstures pētnieks un dievturības ideologs
Ernests Brastiņš (apcietināts jau 1940. gada jūlijā un vēlāk nošauts), izcilais
statistiķis un pirmais nacionālā jautājuma pētītājs Latvijā Marģers Skujenieks
(nošauts Maskavā, Lubjankas cietumā), starptautisko attiecību speciālists
vēstnieks Kārlis Ducmanis, ievērojams ostu speciālists docents Pēteris Stakle,
literatūrzinātnieki Līgotņu Jēkabs, profesors Atis Ķeniņš, ļoti daudzi tehnisko
nozaru speciālisti, mediķi. To skaitā bija arī Rīgas Kara hospitāļa ārsts, jau
medicīnas doktora disertāciju aizstāvējušais Vilis Derums, kurš pēc atgriešanās
no izsūtījuma Latvijā kļuva par paleopatoloģijas celmlauzi un devis vairākus
ievērojamus darbus par latviešu veselības stāvokli.
Jāatzīst, ka deportētie augstskolu mācībspēki
netika represēti sakarā ar viņu akadēmisko vai zinātnisko darbību, bet pēc
kritērijiem, kurus noteica VK(b)P CK un PSRS TKP 1941.gada 14. maija lēmums "Par
sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas,
Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas", saskaņā ar kuru paredzēts deportēt
"kontrrevolucionāro organizāciju locekļus", bijušos "muižniekus, tirgotājus,
fabrikantus un bijušos lielākos buržuāzisko valdību ierēdņus", "bijušos
virsniekus"31 u.tml. Daudzos gadījumos deportētie vēlāk ir tiesāti; par
apsūdzības līmeni liecina spriedumu formulējumi. Piemēram, prof. L. Adamovičam
inkriminēts, ka viņš bijis Rīgas Latviešu biedrības, tāpat reakcionārās
biedrības "Reliģijas zinātne" loceklis, LU teoloģijas profesors, kā arī
izglītības ministrs K. Ulmaņa valdībā, kura "vadībā slēgtas daudzas nacionālo
mazākumtautību skolas un atbrīvoti no darba progresīvi noskaņoti skolotāji". J.
Auškāpam inkriminēts, ka viņš dienējis Kolčaka armijā, bijis aktīvs Ulmaņa
atbalstītājs, Zemnieku savienības biedrs, izglītības ministrs,
kontrrevolucionāras organizācijas loceklis Severurallagā 1941. gadā. Savukārt
Juris Plāķis kā "organizācijas "Pērkonkrusts"" dalībnieks, būdams profesors,
lasīja kontrrevolucionāra satura referātus un lekcijas". Ernests Brastiņš esot
"sociāli bīstams elements, būdams dievturu organizācijas vadītājs, veica
kontrrevolucionāru darbību, uzturēja sakarus ar organizāciju "Pērkonkrusts".
Prof. Ernests Birkhāns tiesāts kā "Saeimas deputāts, Grieķijas ģenerālkonsuls,
sociāli bīstams elements". Prof. E. Rumbam inkriminēts, ka, "būdams aktīvs
luterāņu baznīcas vadītājs un mācītājs, savos sprediķos sistemātiski veica
pretpadomju aģitāciju, kas bija vērsta uz padomju varas vājināšanu". Savukārt
prof. P. Mincs spriedumā raksturots kā "baltemigrants, cionists, ebreju
nacionāldemokrātiskās partijas līderis, 1931. gadā kļuva par Saeimas deputātu,
piedalījās Ungārijas un Latvijas kriminālkodeksu sastādīšanā, dažādu ebreju
biedrību un organizāciju priekšsēdētājs".32 Katrā ziņā no civilizētas tiesas
viedokļa minētās apsūdzības ir nepamatotas; nevienā gadījumā nav arī ņemts vērā,
ka daudzi no deportētajiem bijuši ievērojami speciālisti, zinātnieki katrs savā
jomā, kuri savu zinātnisko un praktisko nopelnu dēļ ir guvuši paliekošu vietu
zinātņu vēsturē.
Salīdzinot ar Latvijas Universitāti, situācija
Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā 1940. un 1941. gadā, sākoties padomju
okupācijai, bija daudz labvēlīgāka. Par JLA rektoru tika apstiprināts
pazīstamais biologs prof. Pauls Galenieks, par prorektoru - ne mazāk
ievērojamais mežzinātnieks Arvīds Kalniņš. Tiesa, jau 1941. gada 19. martā
LK(b)P biroja sēdē JLA tika kritizēta par to, ka akadēmija neesot pārkārtojusi
savu darbu atbilstoši jaunajām prasībām, mācībspēku sastāvs joprojām stipri
piesārņots ar šķiriski svešiem un zinātniski nepietiekami sagatavotiem
cilvēkiem, kuri jāatbrīvojot no amatiem. Turpat biroja sēdē arī atbrīvoja no
amata pašu Akadēmijas rektoru, nokritizēto P. Galenieku un viņa vietā
apstiprināja no Krievijas atbraukušo veco komunistu Jāni Ostrovu. Tas tomēr
izrādījās pietiekami liberāls, un 14. jūnija deportācijās neviens no JLA
mācībspēkiem necieta (izsūtīti tika asistents K. Brencēns un entomologs L.
Gailītis, taču šajā laikā viņi JLA vairs nestrādāja).33
Garāmejot skarsim problēmu par zinātnieku
kolaborāciju ar padomju okupācijas varu.34 Jaunās padomju varas augstākās
struktūrās Latvijā visvairāk iegāja pārstāvji tieši no lauksaimniecības
zinātnieku aprindām. Bez veterinārzinātnieka un mikrobiologa prof. Augusta
Kirhenšteina, kura uzvārds vien itin kā kļuvis (mūsuprāt, gan ne gluži pelnīti)
par personificējumu kolaborācijas fenomenam Latvijā, daļēji būtu minami arī
prof. Paulis Lejiņš kā Tautas valdības izglītības ministrs (gan visai
īslaicīgi), kā arī botānikas profesors Pauls Galenieks, kurš bija Tautas Saeimas
priekšsēdētāja vietnieks un tika iekļauts oficiālās delegācijas sastāvā
braucienam uz PSRS Augstākās Padomes sesiju, lai tur lūgtu 1940. gada 5. augustā
Latviju uzņemt PSRS sastāvā (sesijā uzstāties P. Galenieks gan atteicās, jo
viņam sagatavotajā runas tekstā bija iekļauti absurdi apgalvojumi par Ulmaņa
režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā).35
Padomju varai daļēji simpatizēja arī prof. Arvīds
Kalniņš (JLA prorektors 1940.-1941. g., bijušais Latvijas un PSRS Tautu
kulturālās tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs, kas vēl pirms 1940. gada jūnija
notikumiem bija braucis uz Maskavu, Tautsaimniecības sasniegumu izstādi un
jūsmīgi aprakstījis tur pieredzēto).36 LVU vadīšanā iesaistījās profesori V.
Jungs, P. Nomals, doc. R. Drillis, visi kvalificēti zinātnieki.
Neizvērtējot še prof. A. Kirhenšteina rīcības
motivāciju un darbību kopumā, kurai no tīri politiskā viedokļa nav attaisnojuma,
tomēr domāju, ka neatkarīgi no subjektīviem faktoriem (godkāre, naivitāte,
pretvācu nostāja, aizvainojums par centieniem priekšlaikus aizraidīt pensijā
u.tml.) viņš savā ziņā ir bijis Latvijas patriots. Uzņemdamies nepateicīgo
Tautas valdības ministru prezidenta amatu, viņš, iespējams, ir ticis piekrāpts
solījumos par Latvijas nākotni. A. Kirhenšteins bija kreisi orientēts
sabiedrisks darbinieks, savulaik "piektgadnieks" un Rainim tuvs cilvēks, vēlāk
saistīts ar "Jaunāko Ziņu" aprindām, kas bija samērā kritiskas pret K. Ulmaņa
režīmu.37 Viens no momentiem, kas veicināja A. Kirhenšteina "grēkā krišanu",
bija viņa skeptiskā attieksme pret, kā viņam šķita, zinātnes lomas nepietiekamo
novērtējumu neatkarīgajā Latvijas valstī. A. Kirhenšteinam tika solītas plašākas
perspektīvas zinātnes attīstībai un inteliģences saudzēšanai jaunās iekārtas
apstākļos (tas pats tika solīts arī V. Krēvem-Mickevičam Lietuvā un H. Krūsam
Igaunijā); par to viņam Maskavā 1940. gada augustā bijusi saruna pat ar pašu
Josifu Staļinu.
Par šo momentu A. Kirhenšteins stāstījis savā
atvadu sarunā ar Šveices konsulu Latvijā de Fišeru 1940. gada 23. augustā. Šajā
Ulda Tīrona publicētajā tekstā (rokraksts glabājas Šveices Federālajā arhīvā
Bernē) 38 sacīts: "Staļins vēl arī man pats teica, ka viņam bezpartijisks,
saprātīgs un konstruktīvs intelektuālis ir vērtīgāks nekā vienīgi tikai
partijisks. Pievērsiet uzmanību. Staļins man arī teica, ka inteliģenci un
speciālistus es varot saudzēt tiktāl, cik vien iespējams (izcēlums mans -
J.S.). (..) Jūs redzat, mana valdība sastāv no profesoriem, žurnālistiem,
intelektuāļiem, speciālistiem." A. Kirhenšteins turpat izsaka arī viedokli, ka
PSRS "šajos 20 gados ir radīts neiespējamais, un vispirms jau ir droši
nostādītas trīs lietas: ir organizēta izejvielu ieguve, ir radīta industriālā
ražošana, un ir sagatavoti visu veidu kadri. Tas ir vienreizējs sasniegums, kas
ir jo vērtīgāks tādēļ, ka balstās vienīgi uz savu darbu, savu zinātni un
lielākoties uz savu jaunrades garu". Un, runājot par Padomju Latviju, seko
ciniska piebilde: "Patiešām, kas tad līdz šim ir cietis vai kaut ko zaudējis?
Daži lielkapitālisti, lielākoties žīdi, kuru uzņēmumi ir nacionalizēti. Kāda tam
nozīme, ja toties bagāta kļūst tauta?" Kādu attīstību gada laikā guva šīs kreisā
intelektuāļa naivās ilūzijas, jau redzējām. Atbaidošās represijas varēja
izraisīt iekšēju diskomfortu pat Staļina apvārdotajā Kirhenšteinā.
Pirmajā padomju okupācijas gadā līdztekus
minētajiem visai negatīvajiem faktoriem zinātnes jomā patiešām atzīmējami arī
daži momenti, kas vismaz daļēji (īpaši lauksaimniecības un dabaszinātnēs
strādājošos) varēja noskaņot pozitīvi pret jauno režīmu.
Jau sava Maskavas brauciena laikā A. Kirhenšteins
pats ķērās pie Vitamīnu un hormonu institūta organizēšanas priekšdarbiem Rīgā;
šāds institūts tika patiešām izveidots, un ironiskā kārtā abi A. Kirhenšteina
tuvākie palīgi šajā tīri zinātniskajā pasākumā vēlāk tiks represēti - inženieris
ķīmiķis Augusts Ošiņš no staļiniskās padomju varas 1951. gadā, bet farmaceite
doc. Irina Robežniece - no vācu nacistiem. Attiecīgā eksperimentālā rūpnīca ir
pārdzīvojusi sarežģītus transformācijas ceļus un vēlāk kļuvusi par iedīgli
tagadējai firmai "Grindex", kas ir veidota uz OSI Eksperimentālās
rūpnīcas bāzes.39
Bez šī Vitamīnu institūta minama, piemēram,
īpašas Fizikas un matemātikas fakultātes un Dabaszinātņu (vēlāk - Bioloģijas)
fakultātes organizēšana LVU sastāvā, vairāku valsts nozīmes pētniecības
institūtu veidošana, solījumi organizēt Zinātņu akadēmiju Latvijā (tolaik gan
iecerētu kā PSRS Zinātņu akadēmijas Latvijas filiāli), vairāku karjerā agrāk
kavētu spējīgu zinātnieku avansēšana amatos (piemēram, prof. Bruno Jirgensons,
Alfrēds Ieviņš un Andrejs Dravnieks Ķīmijas fakultātē), ebreju tautības un
kreisi noskaņotu zinātnieku plašāka iesaistīšana akadēmiskajā dzīvē (piemēram,
profesors V. Mincs un vairāki ebreju tautības asistenti LVU Medicīnas fakultātē)
u.tml. Toties, solot Zinātņu akadēmijas dibināšanu, līdz ar Rīgas Latviešu
biedrības slēgšanu jau 1940. gada jūlijā reāli tika likvidēta RLB Zinātņu
komiteja (Academia Scientiarum Latviensis), kas darbojās kopš 1932.
gada.40 Ievērojot zinātnisko sakaru pilnīgu pārtraukšanu ar karā iesaistītajām
Eiropas valstīm, tika veicināti Rīgas zinātnieku braucieni uz Maskavu (prof.
M.E. Straumanis, prof. A. Ieviņš, prof. J. Asars, prof. P. Stradiņš, doc. M.
Stepermanis u.c.). Taču latviešu akadēmisko aprindu nostāja pret jauno iekārtu
visumā bija piesardzīga, un pašā vidē bija samērā maz nekoleģiālas izturēšanās
gadījumu, vietējo zinātnieku iesaistīšanos represiju veicināšanā pret kolēģiem.
Akadēmiskajā vidē nebija vērojama arī šķelšanās kā Igaunijā, kur H. Krūsa vadītā
zinātnieku grupa uzstājās pret vecā režīma piekritējiem, panākot K. Pētsa
organizētās oficiālās Igaunijas Zinātņu akadēmijas likvidēšanu jau 1940. gadā.41
Atšķirībā no Lietuvas, kur jau 1941. gada sākumā organizēja Lietuvas PSR Zinātņu
akadēmiju42, Latvijā zinātnieki tik aktīvi nesadarbojās ar jauno iekārtu; zināmā
mērā tas skaidrojams gan ar akadēmiskās vides konservatīvismu, gan arī ar
neuzticību pret iebraucējiem no Maskavas, kas centās patvaļīgi un nekvalificēti
transformēt akadēmisko un zinātnisko vidi, nerespektējot izveidojušās formas un
tradīcijas. Mūsu rīcībā nav liecību, ka profesori A. Kirhenšteins, P. Galenieks,
V. Jungs (LVU prorektors) darbos būtu vērsušies pret kolēģiem un piedalījušies
represiju veicināšanā. A. Kirhenšteins palīdzēja arheoloģijas profesoram F.
Balodim izceļot zinātniskā komandējumā uz Zviedriju 1940. gada jūlijā (no kura
F. Balodis vairs neatgriezās)43, pēc kara reāli centās atvieglot represēto
Latvijas zinātnieku likteni, veicināt viņu atgriešanos dzimtenē. Par savu samērā
neatkarīgo nostāju viņš pats vēlāk izpelnījās neuzticību un mūža beigās padomju
režīma skatījumā bija persona non grata.
Vietējo zinātnieku iesaistīšanās denunciācijās
vēl būtu pētāma, kaut arī par nedaudziem kolēģiem šādas liecības itin kā būtu,
tāpat kā ir liecības, ka atsevišķas personas (piemēram, LVU Ķīmijas fakultātes
partorgs asist. A. Lifšics) piedalījušies deportējamo studentu un akadēmiskā
personāla sarakstu veidošanā. No otras puses, Latvijas zinātnieku un akadēmisko
mācībspēku vidū nebija vērojama organizēta aktīva pretdarbība jaunās varas
centieniem, kas varētu dot motivāciju represijām (tāda gan iezīmējās nacionāli
noskaņoto studentu vidū).
Vērtējot 1940.-1941. gada notikumus, ir pamats
apgalvot, ka šajā laikā kompartijas funkcionāri, ideoloģijas dogmātu vadīti,
represēja ne tikai LU mācībspēkus, bet arī Universitāti pašu, uzsākot tās
pārveidi par tipveida PSRS augstskolu, uzsākot akadēmiskā personāla un studentu
(tika taču izslēgti, represēti, izsūtīti daudzi studenti, pēc Sarkanā Krusta
ziņām - 307, īpaši korporāciju biedri!) pakāpenisku nomaiņu ar jaunajam režīmam
lojāliem cilvēkiem. Tieši šīs darbības un pat tendenču bīstamība izraisīja
pēcreakciju 1944.-1945. gadā, kad, bīstoties no represiju atkārtošanās un pat
padziļināšanās, emigrācijā devās vairums Latvijas zinātnieku. Faktiski šis
bēgšanas process sākās jau 1941. gadā, kad tika pieļauta vācu tautības pilsoņu
otra repatriācija ("Nachumsiedlung") un šajā vilnī iekļāvās arī vairāki
vācu aprindām tuvu stāvoši Latvijas profesori latvieši (piemēram, M. Prīmanis,
A. Petrikalns, N. Reinfelds, P. Kampe, A. Buhholcs, P. Krūmiņš u.c.). 44
Arī šos zaudējumus var ieskaitīt staļiniskā
režīma represiju kontā pret Latvijas zinātni un tās akadēmiskajām tradīcijām.
Tika ierobežots vai pat pārtraukts normāls pētniecības un akadēmiskais darbs
daudzās humanitāro un sociālo zinātņu nozarēs kopumā (filozofijā, vēsturē,
tautsaimniecības zinātnē, jurisprudencē, teoloģijā, pa daļai arī filoloģijā
u.tml.); procentuāli lielais zinātnieku un studentu zudums izraisīja grūti
aptveramas intelektuālas sekas visai Latvijas tālākattīstībai, ko izjūtam vēl
šodien.
2. Represijas pret Latvijas zinātniekiem
nacistiskās okupācijas laikā (1941-1944), pretestība pret šo okupācijas
režīmu.
Kad 1941. gadā Latvijā un Rīgā ienāca hitleriskās
Vācijas karaspēks, daļa Latvijas iedzīvotāju un arī akadēmiskās inteliģences to
sagaidīja ar ilūzijām kā "atbrīvotāju no boļševiku jūga". Cerēja, ka Latvija,
kaut daļēji, atgūs zaudēto neatkarību, ka Latvijas augstskolas drīkstēs atsākt
savu darbu agrākajā veidolā un agrākajās tradīcijās. Taču nacistiskā Vācija
nebija ieinteresēta atjaunot ne Latvijas valstiskumu, ne Latvijas universitāti,
tā bija dziļi naidīga pret tām. Nacistu tālejošais mērķis bija zemes
"ievācošana" (Eindeutschung); jau pirms Austrumu kampaņas sākšanās Ā.
Hitlers bija deklarējis, ka kara gaitā pret PSRS jāiznīcina pati iespēja, ka
ieņemtajos Austrumapgabalos varētu rasties jauna inteliģence.45
Var piekrist K. Kangerim, kas uz plaša vācu
arhīvu materiālu pamata apgalvo, ka nacistu attieksme pret latviešu nacionālo
inteliģenci (galvenokārt akadēmisko inteliģenci) ir bijusi pat daudz
nelabvēlīgāka nekā pret igauņiem un lietuviešiem un sākotnēji 1941.-1942. gadā
nacisti bija iecerējuši veikt Latvijā radikālus represīvus pasākumus, kas būtu
pielīdzināmi viņu reāli veiktajām represijām pret poļu un čehu akadēmisko
inteliģenci.46 Bez plaši citētajiem Ā. Hitlera un A. Rozenberga
programmatiskajiem izteicieniem šīs tendences konkretizētas dažādos nacistu
projektos (E. Špors, E. Trampedahs, V. Lencs u.c.). Tomēr šie represīvie
pasākumi plašos mērogos nav īstenoti, jo komunistiskais režīms jau bija paguvis
realizēt 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Šis faktors lielā mērā bija
mainījis latviešu akadēmiskās inteliģences pretvācu nostāju, veicinot samērā
plašu kolaborāciju ar jauno okupācijas režīmu, rosinot savstarpējus kompromisus.
Paradoksālā kārtā varētu apgalvot, ka staļiniskā deportāciju politika daļēji jau
bija "atrisinājusi" nacistu iezīmētos mērķus, proti, atšķēlusi no Latvijas prāvu
daļu nacionāli noskaņotās inteliģences, jo deportēto skaitā vairums bija
latviski noskaņoti, potenciāli vācu nacistu pretinieki, nevis otrādi. Tas
ietekmēja gan Latvijā palikušās LU profesūras noskaņas, nostāju par labu
vāciešiem, gan arī darīja elastīgāku vācu okupācijas iestāžu politiku pret
latviešu augstskolu.
Jaunieceltais okupēto Austrumapgabalu
reihsministrs Alfrēds Rozenbergs (cēlies no vācbaltiešiem, pēc dažām ziņām, viņa
senču vidū bijuši latvieši no Rūjienas apkaimes) gan 1941. gada 21. jūlijā bija
izdevis direktīvu, kas Ostlandes reihskomisāram H. Lozem aizliedza atjaunot
igauņu, latviešu, lietuvju un baltkrievu universitāšu darbību.47 Tika rosināts
veikt sagatavošanas darbus Tartu universitātes reorganizācijai par vācu
universitāti, Latvijas Universitātes pārveidošanai par Rīgas Tehnisko
augstskolu, Kauņas universitātes pārveidošanai par Lauksaimniecības
universitāti, bet Jelgavā izveidot Veterināro akadēmiju, - visas ar vācu
mācībvalodu un no Vācijas importētiem mācībspēkiem.48 Taču vācu armijas
aizmugures spēku komandieris ģenerālis Francis fon Roks (kura padomnieks
kultūras jautājumos bija latviešiem samērā labvēlīgi noskaņotais bij. Rīgas
Herdera institūta rektors prof. O. Klumbergs) bija daudz liberālāks - viņš
nepretojās bij. LU vadības centieniem atjaunot Latvijas Universitāti. Neskarot
detaļās visai delikāto un divdomīgo situāciju, par ko rakstījuši M. Blanka49, K.
Straubergs50, H. Biezais51, varam pievienoties M. Blankas secinājumam, ka vācu
okupācijas augstskolu politikā Baltijā tika sasniegts zināms kompromiss starp
"tuvākajiem mērķiem" un "gala mērķiem", t.i., starp Rīgas universitātes
(Universität zu Riga) pakļaušanu okupācijas varai, saglabājot tajā
pārsvarā līdzšinējo latviešu mācībspēku korpusu, un starp vācu universitātes
(vai tehniskas universitātes) izveidošanas perspektīvu Rīgā tālākā nākotnē.
Turklāt izšķirīga loma šajos izlīguma procesos bija universitātes rektoram,
vāciešiem draudzīgajam ķīmijas profesoram Mārtiņam Prīmanim, kurš 1941. gadu
pašā nogalē bija atgriezies no Vācijas un kuru okupācijas varas iestādes
(Latvijas ģenerālkomisārs O. H. Drekslers) atzina par vienīgo pagaidu latviešu
universitātes pārstāvi, ar kuru drīkstētu oficiāli kontaktēt okupācijas vara.52
M. Prīmanis (arī kā hitleriešu ieceltās pašpārvaldes izglītības un kultūras
ģenerāldirektors kopš 1942. gada) neapšaubāmi bija kolaboracionists, uz kuru
gulstas daļa atbildības par latviešu studentu piespiedu iesaukšanu SS ieroču
leģionā 1943. gadā, taču tieši viņam ļoti lielā mērā jāpateicas arī par
universitātes darbības relatīvu noregulēšanu sarežģītajos apstākļos, tādēļ viņa
darbība šajos gados vērtējama daudzšķautņaini, ievērojot sarežģīto
situāciju.53
Tālu ejoša piekāpšanās vācu okupācijas varas
prasībām bija tā cena, ko maksāja Rīgas universitāte un rektors M. Prīmanis par
iespēju turpināt universitātes darbību un paglābt no tiešām represijām vairumu
universitātes akadēmiskā personāla. Atšķirībā no Viļņas, Prāgas vai Varšavas
universitātēm LU netika slēgta (Viļņas universitāti un Lietuvas ZA slēdza pēc
tam, kad Lietuvā atteicās izsludināt nacistu iecerēto lietuviešu jaunatnes
mobilizāciju SS ieroču leģionā, kāds Lietuvā vispār netika izveidots).
Latvijā jau 1941. gada jūlija pirmajās dienās
Universitāte pirmspadomju laika prorektora prof. K. Strauberga vadībā bija de
facto atjaunojusi savu darbību, atzīstot, ka Universitāte pārvaldāma saskaņā
ar 1923. gada Satversmi. Mācībspēku un studentu sastāvs pamatos palika
iepriekšējais. Laika gaitā tika panākts kompromiss ar vācu okupācijas varas
iestādēm par fakultāšu (izņemot teoloģijas fakultātes) darbības atjaunošanu
saskaņā ar šiem principiem. Tiesa, Latvijas Universitātei tika atņemts tās
nosaukums, tā tagad saucās "Universität zu Riga". Labvēlīgāk procesi
raisījās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru turpināja vadīt rektors prof.
P. Kvelde. No darba Universitātē atlaida vadošos latviešu vēsturniekus, taču
Latvijas vēstures institūts daļēji turpināja savu darbību kā Vēstures krātuve ar
prof. A. Švābi priekšgalā, kaut arī tā uzdevumi, saprotams, bija formulēti
pavisam citi nekā Ulmaņa gados vai īslaicīgajā padomju okupācijas laikā un
pētījumi bija jāveic pēc okupācijas varas iestāžu diktāta. Vēstures kursus
universitātē hitleriskā režīma garā jau 1943. gadā lasīja no Vācijas atsūtītie
lektori. Toties daudzi eksakto zinātņu pārstāvji - latvieši bija iesaistījušies
"totālā kara" veicināšanai veicamajos pētnieciskajos darbos, kā to pieprasīja
okupācijas varas militārās un civilās iestādes, no universitātē 1942. gadā
veicamajiem 434 pētījumiem 109 tika atzīti par karalaika apstākļiem
nozīmīgiem.54 To skaitā redzamāko vietu ieņem M. E. Straumaņa pētījumi par
metālu šķīšanu skābēs un bāzēs. Latvijas Universitātes pastāvēšanas perspektīvas
pēc Hitlera "galīgās uzvaras" tomēr šķiet visai problemātiskas - nacistu
galamērķis, saprotams, bija Latvijas un tās zinātnes iznīcināšana, latviešu
akadēmiskās un zinātniskās inteliģences pārvietošana ārpus Latvijas, galvenokārt
uz iekarotajiem Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas apgabaliem.
Vācu okupācijas laikā, protams, turpinājās arī
tiešas represijas pret Latvijas zinātni un zinātniekiem, tikai tās nu veica cita
okupācijas vara, citās saturiskās formās un ar citu motivāciju. Skaitliski
rēķinot, šajās represijās visumā cieta ne mazāk dažādu tautību Latvijas
zinātnieku kā pirmajā padomju gadā, tagad tie bija galvenokārt kreisi noskaņoti
vai ebrejiskas izcelsmes akadēmiski cilvēki. Aktīvākie padomju varas darbinieki
no zinātnieku vidus, kā prof. A. Kirhenšteins, prof. V. Jungs, doc. K. Karlsons
u.c., arī rakstnieks un literatūrzinātnieks Andrejs Upīts jau kara darbības
sākumā bija evakuējušies uz Krieviju un no tiešām vācu represijām necieta. Viņi,
tāpat kā Maskavā esošais biškopis doc. P. Rizga, tika izslēgti no LU un JLA
mācībspēku saraksta. Rīgā palikušie profesori P. Galenieks, Arv. Kalniņš, I.
Robežniece, J. Liniņš, B. Ogriņš u.c. tika arestēti, nokļuva Rīgas
Centrālcietumā vai Salaspils koncentrācijas nometnē. Ķīmijas docentu B. Ogriņu
(kurš padomju laikā bija bijis arī Nodokļu departamenta un Muitas departamenta
direktors un Vietējās rūpniecības tautas komisāra vietnieks) drīz nošāva. Nošāva
arī padomju laika Vēstures institūta direktoru, kreisi noskaņoto skolu
darbinieku Jāni Liekni, kurš bija sagatavojis izdošanai Manaseina revīzijas
materiālus (vēlāk tos izdeva A. Drīzuļa redakcijā), nošāva vēsturnieku J.
Āberbergu (Augškalnu). Vairākus mēnešus cietumā pavadīja literatūrzinātnieks
Rūdolfs Egle, A. Upīša līdzgaitnieks, vēlāk profesors. Šajās lietās nepievilcīga
loma bija arī kolēģu denunciācijām. Tā Jelgavas avīze "Nacionālā Zemgale" (1941.
g. 31. jūlijā, Nr. 22) rakstā "Lauksaimniecības akadēmijā vairs nebūs žīdu"
atzīmē, ka Arvīds Kalniņš ir jāatbrīvo no darba kā "komunistisks profesors",
kaut arī minētais mežzinātnieks Komunistiskās partijas biedrs nav bijis un
vācieši viņam inkriminēja ne tik daudz darbību 1940.-1941. gadā, cik aktīvu
līdzdalību muižu atsavināšanā bez atlīdzības LR agrārreformas gaitā 20. gadu
sākumā.55 A. Kalniņš pavadīja Rīgas Centrālcietumā apmēram astoņus mēnešus
(arestēts tika arī viņa sievastēvs mežkopis G. Ter-Kazarovs, kurš cietumā mira),
pēc atbrīvošanas viņš strādāja par konsultantu Saimnieciskās racionalizācijas
institūtā, sacerēja grāmatu "Med-niecība" (1943), kurā izcēla arī hitleriskās
Vācijas medniecības un mežu goda patrona H. Gēringa nopelnus šajā jomā. Prof.
Pauls Galenieks tika apcietināts un pusotru gadu noturēts Centrālcietumā un
Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam vēl pusotru gadu atradās policijas
uzraudzībā savās lauku mājās (Baldones "Rozītēs"). Sākoties jauniem arestiem, P.
Galenieks iebēdzis mežos, kur organizējis partizānu grupu, kas esot
sadarbojusies ar Sarkanarmijas izlūku vienībām vācu armijas aizmugurē. 1944.
gada septembrī Galenieks kopā ar savas grupas septiņiem vīriem pārgājis fronti,
nonākot 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijā, pēc tam 20. oktobrī atgriezies
Rīgā, Latvijas Valsts universitātē.56 Irina Robežniece par sadarbību ar
profesoru A. Kirhenšteinu 11 mēnešus noturēta Termiņcietumā, apcietinājums
iedragāja viņas veselību.57
Medicīnas fakultātē privātdocentu Verneru Krauli
no darba fakultātē atstādināja uz visiem laikiem, privātdocentu K. Apini - uz
vienu gadu, lai pēc tam lemtu no jauna, kamēr fakultātes vadībā krievu laikā
iesaistītajiem Dr. P. Vegeram un J. Eglītim ļāva turpināt darbu fakultātē.58
Tautsaimniecības un tiesību fakultāte, apspriežot doc. B. Ābera un asist. F.
Mētras rīcību 1940.-1941. gadā, atstāja viņus amatos, tāpat kā Ķīmijas fakultātē
amatā atstāja privātdocentu Br. Jirgensonu (anulējot gan viņa ievēlēšanu par
profesoru), pret kuru ar nekrietnu denunciāciju bija vērsies prof. A. Liepiņš.59
Privātdocents A. Bieziņš Medicīnas fakultātē arī 1942. gada maijā tika no darba
atbrīvots (autortiesību strīda dēļ ar vācbaltiešu kolēģi Dr. R. Girgensonu)60,
taču tā jau bija cita, ētiskas kategorijas problēma. Atbrīvots no darba
universitātē tika arī privātdocents Z. Ligers, etnogrāfs.
Bet represijas neskāra profesoru Pauli Lejiņu,
kuru vācu laikā atjaunoti apstiprināja par LU Veterinārmedicīnas fakultātes
štata profesoru un fakultātes saimniecības "Rāmava" vadītāju.61 Un cieta dažkārt
arī no politikas tālu stāvoši akadēmiskās inteliģences pārstāvji, kā medicīnas
fakultātes profesors un Valsts klīniskās slimnīcas (tag. P. Stradiņa
universitātes klīniskā slimnīca) direktors Pauls Stradiņš, kuram uz latviešu
kolēģu denunciācijas pamata inkriminēja ievainotu ebreju un sarkanarmiešu
turēšanu viņa vadītās slimnīcas palātās. Pēc trim Rīgas Centrālcietumā pavadītām
dienām 1941. gada jūlijā P. Stradiņu uz citu kolēģu - latviešu mediķu -
galvojumu pamata atbrīvoja vācieši. Fakultātes sēdē kolēģi atzina viņa darbību
padomju laikā par tādu, kas nepelna pārmetumus, taču par slimnīcas medicīnisko
direktoru nozīmēja prof. J. Šulcu. P. Stradiņu 1943. gadā atbrīvoja arī no Vēža
slimnīcas vadības, jo tur bija pārvesti vairāki iznīcībai lemti psihiatrisko
dziedinātavu pacienti.62 Vēl nopietnāk garā vājo pacientu glābšanu pārmeta
pazīstamajam psihiatrijas profesoram Hermanim Budulim.63
No darba Rīgas radio atlaida pazīstamo
radioinženieri - "Latvijas radiotēvu" Jāni Linteru, kuru gestapovieši pat
nostādīja pie sienas nošaušanai. J. Linters pārcēlās darbā uz Berķenes skolu;
Rīgas radiofonā viņu vairs nepieņēma arī padomju laikā pēc 1944. gada.64
Hitleriešu represijās cieta arī ļoti daudzi
kreisi noskaņoti studenti, starp kuriem skaitā minams vēlāk pazīstamais
rakstnieks un kultūrzinātnieks, LZA goda loceklis Miervaldis Birze, kas no 1941.
līdz 1945. gadam izgāja cauri Valmieras, Salaspils, Neiengammes, Būhenvaldes un
citām hitleriešu koncentrācijas nometnēm un vēlāk savos daiļdarbos aprakstīja
tur pieredzētās drausmas.65 M. Birze atainoja arī sava studiju biedra Viktora
Krūtaiņa un Paula Bāliņa likteņgaitas stāstā "Visiem dārzā rozes ziedi".66
Viktora Krūtaiņa Vilmas Brūklenes dēļ nacisti īslaicīgi arestēja arī pazīstamo
kultūrfilozofu Konstantīnu Raudivi.67 Arestēts tika arī Br. Kalniņš, kas
1940.-1941. gadā bija darbojies LVU kā tiesībzinātņu, PSRS konstitūcijas
docētājs, pazīstams LSDSP līderis. Daudzos gadījumos diemžēl plauka
denunciācijas, un pat vācu ierēdnis mediķis H. Marnics rakstīja, ka bijis
spiests apvaldīt dažus ekstrēmi noskaņotus latviešu darbiniekus viņu atriebības
kārē.68
Par līdzdalību poļu pretestības kustībā
Centrālcietumā un vēlāk Štuthofas nometnē 1943. gada februārī nonāca farmācijas
studente M. Tarvida-Šimanska, vēlāk LZA goda locekle (sk.69). Vācu okupanti
arestēja arī būvinženierijas profesoru Eduardu Ramani, kas drīz pēc tam mira
Vācijā.
Vissmagāk no nacistu terora cieta ebreju kolēģi.
Jau jūlijā no LU sastāva tika izslēgti visi ebreju tautības studenti un no
mācībspēku saraksta svītroti ebreju tautības pasniedzēji. Pēdējo LU sastāvā
nebija pārāk daudz, kaut arī studentu ebreju skaits 1940.-1941. gadā LVU bija
stipri pieaudzis, līdz 12,6% studentu kopskaita 1941. gada 1. jūlijā70 (tas
izskaidrojams ne tikai ar padomju varas īstenoto nacionālo politiku, bet arī
tādēļ, ka ebreju tautības studenti kara izraisīšanās dēļ nevarēja studēt ārpus
Latvijas ārzemju universitātēs, kā tas notika 20.-30. gados). 1942. gada jūnijā
nacistu varas iestādes no katra universitātes darbinieka pieprasīja rakstisku
apliecinājumu par savu un ģimenes locekļu "ārisko izcelšanos"71 - šādi dokumenti
saglabājušies daudzās personu lietās. Dažiem docētājiem, piemēram, prof. E.
Štālbergam, dzīvesbiedres bija ebrejietes.
Vairums izglītoto jauno ebreju, karadarbībai
sākoties, devās līdzi Sarkanajai armijai, ne mazums ebreju bija tikuši deportēti
1941. gada jūnijā, bet Latvijā palikušo liktenis bija drausmīgs. Medicīnas
fakultāte (kur ebreju asistentu skaits bija vislielākais) 25. jūlija sēdē
svītroja no mācībspēku saraksta E. Bagu, B. Ferberu, Š. Hercbergu, Ļ. Hnohu, L.
Javorkovski, S. Leizerahu, no profesoru saraksta - izcilo ķirurgu profesoru
Vladimiru Mincu.72 Viņa brālis krimināltiesību profesors Pauls Mincs bija ticis
deportēts uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā, un pa daļai šī iemesla dēļ
Vladimirs Mincs atteicās evakuēties uz Iekškrieviju kopā ar Sarkano armiju. Viņš
pieredzēja visas holokausta drausmas Rīgā, un, kad atsacījās piedalīties kāda
esesieša ķirurģiskajā operācijā, tika arestēts un nosūtīts uz Štuthofu, Dancigu,
vēlāk Būhenvaldi, kur mira bada nāvē 1945. gada februārī. Profesors V. Mincs
1941. gadā organizēja Rīgas geto ambulanci, vēlāk - slimnīcu, kur operēja
visnelabvēlīgākos apstākļos, glābjot daudzu dzīvības un palīdzot ar
medikamentiem pretošanās kustības dalībniekiem.73
Savukārt cits ebreju izcelsmes LU profesors (gan
no kristītiem ebrejiem) Naums Lebedinskis, starptautiski atzīts speciālists
zooloģijā un salīdzināmā anatomijā, tika atskaitīts no LU profesoru skaita 1941.
gada 2. septembrī sakarā ar viņa nodomu atgriezties Šveicē, no kurienes viņš
bija ieradies strādāt LU 1920. gadā74. Universitātes padome atbalstīja prof. N.
Lebedinska lūgumu Vācu Rīgas virskomendatūrai izdot viņam un viņa ģimenei
atļauju izbraukt uz Šveici, tāpat lūgumu līdz izceļošanas brīdim palikt dzīvoklī
Kuldīgas ielā 21, dz. 2. Izceļošanas atļauja caur Vācijas Ārlietu ministriju
bija pienākusi 1942. gada martā, taču iepriekšējās dienas rītā pie N. Lebedinska
ieradies gestapo ierēdnis ar rīkojumu pārcelties uz geto. Prof. Lebedinskis
1942. gada 27. martā noindēja savu sievu Liju un dēlu Eduardu, noindējās pats.75
Tā traģiski beidzās šī ievērojamā zinātnieka mūžs, par kuru līdz pēdējām nedēļām
rūpējās viņa latviešu asistenti (A. Kroģe).76 Cits LU profesors Mečislavs
Centneršvērs, starptautiski pazīstams ķīmiķis jau kopš 1930. gada, līdz 1939.
gadam strādāja Varšavas universitātē; viņu nogalināja Varšavas dzīvoklī 1944.
gadā martā (itin kā laupītāji, bet visai varbūtīgi, ka arī tā bija gestapo
akcija).
Rīgā holokausta 1941. gada decembra akcijā
Rumbulā gāja bojā viens no izcilākajiem ebreju vēsturniekiem profesors Simons
Dubnovs. Viņš 1933. gadā bija pārcēlies uz Rīgu no Berlīnes, pēdējos mūža gados
mita Mežaparkā, kur turpināja veidot savu monumentālo desmitsējumu darbu par
ebreju vēsturi visā pasaulē.77 1941. gada 5. augustā izrakstīts no mājas
grāmatas uz geto78, kur decembra akcijā noslepkavots. Viņam piedēvē
slepkavošanas brīdī izsacītos apokrifiskos vārdus "Rakstiet, jūdi, rakstiet!",
noslepkavošanas epizode minēta I. Ērenburga un daudzās citās grāmatās, viņa
vārdā nosaukta Rīgas ebreju vidusskola, izveidots viņa simbolisks kaps.
No minētajiem ebreju tautības LU Medicīnas
fakultātes asistentiem vēlāk Rīgā atgriezušies un strādājuši zinātnisku darbu
prof. Ļ. Hnohs, B. Ferbers, B. Kaplans. No holokausta nāves dramatiskā kārtā
izglābušies un pēc kara turpinājuši pētniecisku darbu Latvijā L. Javorkovskis
(vēlāk LZA goda loceklis), Dr. V. Goldbergs (nierakmeņu litotripsijas metodes
izgudrotājs), arī Dr. B. Press (vēlāk profesors Rīgā, Kurskā, Rietumberlīnē),
ķīmiķis Dr. L. Maijs. Interesanta parādība ir Leopolds Danins, zinātnieks
bioķīmiķis, kurš 1939. gadā atbēga atpakaļ uz Rīgu no Hitlera Vācijas un
izstrādāja te vairākus bioloģiski aktīvus preparātus no asinīm ar
imunostimulējošu darbību vēža pacientu ārstēšanai; tas notika sadarbībā ar prof.
P. Stradiņu Vēža slimnīcā. Vācu okupācijas laikā L. Danins strādāja okupācijas
iestāžu uzdevumā gan ieslodzījumā, gan privātlaboratorijā Rīgā, hitleriešu
uzraudzībā veidojot asinspreparātus ievainoto vācu karavīru ārstēšanai. Vēlāk L.
Daninu deportēja uz Vāciju, no kurienes pēc kara tas atgriezās Rīgā un mira te
1949. gadā. Daļa L. Danina zinātnisko materiālu un sarakstes (no ieslodzījuma)
saglabājušies prof. P. Stradiņa arhīvā79, tie liecina par šī ebreju zinātnieka
izmantošanu nacistu vajadzībām ieslodzījuma apstākļos, kas Vācijā arī dažkārt
tika praktizēts.
Daudzus ebreju kolēģus no bojāejas paglāba
latvieši. Zīmīgs piemērs šajā ziņā bija pazīstamais arhitektūras profesors un
"Baņutas" libreta autors (vēlāk Latvijas PSR ZA akadēmiķis) Arturs Krūmiņš, kas,
riskējot ar ģimenes locekļu un paša dzīvību, savā dzīvoklī pašā Rīgas centrā
Marijas ielā 11 slēpa ebrejus Presus (tēvu un dēlu) no 1941. gada decembra līdz
1944. gada oktobrim (Press jaunākais vēlāk kļuva par medicīnas profesoru un
padomju otrajā okupācijā tika arestēts sakarā ar LCP akcijām). Par šo humāno
varoņdarbu A. Krūmiņam un viņa piederīgajiem 1985. gada tika piešķirts
Jeruzalemes Jadvašema "Pasaules taisnīgā" diploms (pēc nāves)80. Presu ģimenes
glābšanas akcijā bija iesaistīts arī cits latviešu arhitekts, vēlāk arī Latvijas
PSR ZA akadēmiķis Ernests Štālbergs. Jāpiebilst, ka glābšanas akcijas laikā vācu
okupācijas apstākļos Art. Krūmiņš bija LU Arhitektūras fakultātes profesors un
dekāns (no šī amata 1940.-1941. g. viņu bija atstādinājis J. Paškevičs!). Citus
ebrejus glāba Maskavā mītošās latviešu profesores ķīmiķes Lidijas Liepiņas māsas
savā Rīgas dzīvoklī. V. Goldbergu kādu laiku savā dzīvoklī slēpa aktieris Jānis
Osis.
Šos momentus jau varētu uzskatīt par latviešu
zinātnieku pasīvo pretestību pret vācu okupācijas režīmu, kas izpaudās samērā
daudzveidīgās formās, katrā ziņā izteiktāk nekā 1940.-1941. gadā. Spilgtākais
intelektuālās elites protests saistās ar Latvijas Centrālās Padomes darbību, ko
1943. gada augustā dibināja un vadīja LU civiltiesību ārkārtas profesors
Konstantīns Čakste. LCP darbā bija cieši iesaistīti daudzi LU un JLA mācībspēki
un studenti, izšķirīgo lomu te pildīja akadēmiskās vienības "Austrums"
(dibinājis J. Čakste Maskavā 1883. gadā kā latviešu studentu organizāciju
"Fraternitas Moscoviensis") aktīvisti - LU studenti un absolventi L.
Siliņš, Ž. Epners, J.A. Atvars, J. Sadovskis u.c., kas būtībā veica K. Čakstes
galvenos uzdevumus.
Kā liecina L. Siliņš, ierosme šīs pretošanās
organizācijas dibināšanai daļēji nāca no Zviedrijas (no bij. Latvijas vēstnieka
Zviedrijā V. Salnā un bij. sūtņa Somijā J. Tepfera). Somu zinātnieks arheologs
Eriks Lards okupēto Latviju zinātniskos nolūkos apmeklēja 1943. gadā no 26.
jūnija līdz 4. jūlijam, un ar viņa starpniecību tika mēģināts nogādāt M.
Skujeniekam adresētu dokumentu. Tā kā Skujenieks 1941. gadā bija ticis
deportēts, tad E. Lards griezās pie sava paziņas doc. Valda Gintera, Rīgas
Vēsturiskā muzeja direktora, ar kura starpniecību tika piesaistīts Pieminekļu
valdes direktors V. Tepfers (K. Čakstes svainis). Garākā ziņojumā Somijas
ministram A. Varmam E. Lards ziņoja par stāvokli Latvijā, par to, ka te vēl
neesot izvērstas nacionālās pretestības kustības, par latviešu un igauņu
inteliģentu savstarpējām attieksmēm. L. Siliņš uzskata, ka LCP rudimentāri
darbojusies jau agrāk, bet V. Salnā dokuments katalizējis vāciešiem (un
boļševikiem) opozicionāro politiķu un inteliģentu aprindu konsolidēšanos.81 Tā
notika 1943. gada augustā prof. K. Čakstes un viņa līdzgaitnieku (prof. J.
Rancāna, Br. Kalniņa, lektora L. Sējas u.c.) vadībā.
Šī pretošanās kustība sākās ar Hitlera armijas
neveiksmēm Austrumu frontē, ar Staļingradu, ar latviešu jauniešu piespiedu
mobilizēšanu leģionā (pret ko akadēmiskajā vidē izraisījās protesti), un tieši
LU un JLA akadēmiskā vide nokļuva degpunktā. Neskarot še sīkāk LCP problēmu, ko
detalizēti pētījuši L. Siliņš82, Dz. Ērglis83 u.c., atzīmēsim, ka K. Čakstes
tuvāko līdzgaitnieku vidū bija akadēmisko aprindu pārstāvji A. Aizsilnieks, V.
Tepfers, V. Ginters, V. Eihe, A. Teikmanis, ka LCP rosinātās 1944. gada 17.
martā 188 deklarācijas parakstītāju skaitā aptuveni viena trešdaļa nāca no
Latvijas akadēmisko mācībspēku vidus (t.sk. prof. J. Rancāns, prof. T.
Grīnbergs, prof. J. Vārsbergs, prof. P. Kvelde (JLA rektors), prof. A.
Teikmanis, prof. M. Eglītis, prof. P. Markus, prof. V. Vītols, ģenerālis V.
Tepfers (Pieminekļu valdes priekšsēdētājs), prof. K. Straubergs, Dr. med.
A. Bormane, prof. J. Endzelīns, prof. A. Tauriņš, prof. P. Delle, ārk. prof. A.
Aizsilnieks, prof. E. Blese, ārk. prof. K. Bērziņš, ārk. prof. K. Čakste, ārk.
prof. J. Asars, prof. E. Šīrons, prof. Jāzeps Vītols, prof. P. Jurevičs, prof.
Pēteris Mucenieks, prof. V. Skārds, prof. K. Kundziņš, prof. P. Kundziņš, prof.
E. Laube, doc. P. Dāvis, prof. K. Ābele, prof. Jēkabs Alksnis, prof. L. Āboliņš,
prof. F. Gulbis, prof. P. Sniķers, prof. E. Dārziņš, prof. P. Starcs, doc. A.
Alksnis, prof. G. Vanags, prof. A. Ķešāns, prof. E. Zariņš, prof. E. Kalniņš,
prof. A. Švābe, prof. J. Kārkliņš, prof. H. Skuja, doc. E. Leimanis, doc. St.
Vasiļevskis, doc. K. Princis, doc. A. Veģis, V. Ginters, privātdoc. G. Lukstiņš,
prof. L. Bērziņš, Dr. J. Lībietis, prof. A. Ieviņš, ārk. prof. E. Dišlers, Dr.
E. Šmits, prof. Kārlis Barons). Šī deklarācija, ko bija paredzēts iesniegt
Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģen. R. Bangerskim (bet ko minētais
ģenerālis par laimi nepieņēma), prasīja Latvijas Republikas darbības atjaunošanu
de facto, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sadarbību ar Igauniju un
Lietuvu, nākotnē veidojot Baltijas konfederāciju.84 Deklarāciju šifrētā veidā
nosūtīja uz Zviedriju, nodeva vēstniekam V. Salnajam un ar pēdējā starpniecību
rietumvalstīm. Pati deklarācija tapusi lielā mērā Jelgavā pēc JLA mācībspēku un
tuvumā mītošā Feliksa Cielēna ierosmes.85
Drīz pēc deklarācijas sastādīšanas nacisti
arestēja LCP priekšsēdētāju ārk. prof. K. Čaksti, mazliet vēlāk arī viņa tuvākos
līdzgaitniekus B. Kalniņu, L. Sēju u.c. Prof. K. Čakste gāja bojā Polijā
koncentrācijas nometnes evakuācijas laikā 1945. gadā. Hitlerieši 1944. gadā
Liepājā nošāva kureliešu kustības vadītāju Kr. Upelnieku, kas pazīstams arī kā
vairāku zinātnisku pētījumu autors.86
Izraisās jautājums, vai LCP deklarācijas
parakstītāju uzvārdi bija zināmi vācu oficiālajām iestādēm un vēlāk padomju
represīvajām iestādēm vai arī tos pirmoreiz dešifrēja un publicēja L. Siliņš
1994. gadā.87 Reihsministrs A. Rozenbergs, šķiet, zinājis parakstītāju uzvārdus
un to, ka parakstīšanas rosinātāji bijuši JLA mācībspēki, jo 1944. gada 3.
jūlija vēstulē O. Dreksleram rakstījis: "Sevišķi ir jāvērš uzmanība uz
Lauksaimniecības augstskolu, kas acīmredzot ir politiskās pretestības centrs",88
arī prof. P. Mucinieka un rakstnieku J. Pētersona un Ā. Ersa vēlākajās represiju
lietās (no padomju orgānu puses) figurē K. Čakstes deklarācija. Katrā ziņā par
šo deklarāciju J. Pētersona lietā 1944. gada 2. decembrī pratināts prof. R. Egle
(kurš izteica pieņēmumu, ka deklarācijas autors esot F. Cielēns), bet 1970. gada
reabilitācijas lietā - režisors J. Zariņš, P. Pētersons (dēls), Kārlis Egle.89
Taču galīgi uz šo jautājumu atbildēts nav, tāpat kā arī uz to, cik lielā mērā
tieši latviešu akadēmiskās inteliģences opozīcija izraisīja (vai veicināja)
represijas vai arī tās bija totalitāro okupācijas režīmu plānotas akcijas pret
latviešu inteliģenci kā potenciālu neatkarības ideju paudēju neatkarīgi no tās
pretestības izpausmes attiecīgajā laikā.
Visai zīmīga šķiet nacistu augstāko varasvīru,
paša reihsministra A. Rozenberga reakcija uz šo deklarāciju - pēc tās tapšanas
uz Berlīni pie paša ministra tika izsaukts latviešu pašpārvaldes pirmais
ģenerāldirektors O. Dankers, par kura sarunām ar A. Rozenbergu H. Lozes un citu
augsti stāvošu nacistu klātienē Berlīnē 1944. gada 26. maijā saglabājies
protokolisks pieraksts, ko publicējis prof. H. Biezais.90 Zīmīgas ir protokola
vietas, kur A.Rozenbergs runā par LCP deklarāciju: "Diemžēl mēs nupat
piedzīvojām jaunus ļoti prominentu latviešu personu uzbrukumus. Tie vēlējās
ģenerāli Bangerski mudināt kādu viņu sarakstītu memorandu nosūtīt fīreram, ko
Bangerskis tomēr atsacījies darīt. Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien
Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar
jebkuru valsti, kas atzina šo latviešu gribas deklarāciju. Tas varētu nozīmēt,
ka zināmos apstākļos [ar roku: šāda] latviešu valsts, kas šodien [ar
roku: taču tikai] varētu balstīties uz vācu [ar roku: aizsardzību],
varētu prasīt sev tiesības vest sarunas ar valstīm, kas karo ar Vāciju [ar
roku: !]. Tā ir pilnīga neiespējamība, un tā arī tā jānovērtē." Par šo
memorandu A.Rozenbergs runā arī tālāk: "Es atkal pieskāros memorandam un
paskaidroju ģenerālim Dankeram, ka citos reichskomisariātos līdzīgos gadījumos
zināms skaits atbildīgo būtu nekavējoties nošauti! Šī raksta ierosinātājs [ar
roku: Čakste], cita starpā, esot jau apcietināts. Dankers lūdza, vai visu šo
lietu, par kuru viņš neko nezinot, nevarētu atstāt mierā, vai to nevarētu vairāk
uzņemt ar humoru. Galu galā Latvija taču darījusi visu, kas tai bijis pa spēkam.
Es viņam labprāt apstiprināju, ka latviešu tauta šais gados čakli strādājusi,
bet arī norādīju, ka zināmām aprindām ir sakari ar igauņu un latviešu
emigrācijas organizācijām Zviedrijā un ASV. Ja to pierādītu, tad maigs spriedums
gan nebūtu vietā. Dankers domāja, ja šādi sakari pastāvētu, tad lietas būtu
nopietnākas. Bez tam es centos Dankeram paskaidrot, ka nav iespējams, ka
[svītrots: valstis, ierakstīts: zemes], kuras Vācija atbalsta,
varētu vēlāk vecā bezrūpībā vest sarunas ar Angliju vai Ameriku, pretēji vācu
politikai un Eiropas vienotībai. Visiem būtu svarīgāki, ja viņu kultūra, skolas
un tiesību sistēma būtu nodrošināta. Dankera uzdevums būtu tagad saviem
tautiešiem pateikt, ja Latvija cenšas mainīt vācu pārvaldes apstākļus, tas
kaitētu pašai tautai."
Nav īsti skaidrs, kādēļ pēc šādas reakcijas
nesekoja nacistu represijas pret LCP deklarācijas parakstītājiem - universitāšu
profesoriem, taču šīs sarunas gaitā klātesošais SS obergrupenfīrers Bergers
ultimatīvi pieprasīja O. Dankera piekrišanu mobilizēt vācu kara gaisa spēku
izpalīgos 7000 latviešu pusaudžu, ko pēdējais arī uzņēmās īstenot. Tāda savā
ziņā bija "maksa" par šo LCP deklarāciju, kaut gan iecerētā iesaukšana visdrīzāk
būtu īstenojusies arī bez visas deklarācijas. Būtībā atsaukšanās uz šo
deklarāciju kā latviešu "nepateicību" bija vācu varasvīru Rozenberga un Bergera
veikta šantāža. Katrā ziņā represijas un iesaistīšana kolaborācijā ir okupācijas
varas īstenotās politikas divas savstarpēji saistītas puses, bet rezistence
(pretošanās) ir tikusi aktīvi vai pasīvi īstenota.
Visai divdabīga vieta pretestības kustībā
piekrita galēji labējām ar "Pērkonkrustu" saistītajām aprindām, kuras pārstāvēja
daudzi LU mācībspēki un studenti, īpaši ar dažām tradicionālajām korporācijām
saistītie cilvēki. Vācu okupācijas sākumā "Pērkonkrusts" jurista Gustava Celmiņa
vadībā drīkstēja atjaunot aktīvu darbību; tā cerēja ar nacistu palīdzību
okupētajā Latvijā īstenot savus politiskos mērķus, kur bez Latvijas neatkarības
(autonomijas) un iesaistīšanās "jaunajā Eiropā" redzama vieta bija ierādīta
ksenofobijai un antisemītismam. Pēc organizācijas aizliegšanas "Pērkonkrusts"
nostājās zināmā opozīcijā pret vāciešiem, darbojās arī LU vidē, 1943. un 1944.
gadā nelegāli izdeva biļetenu "Brīvā Latvija", veica militāru izlūkošanu, par ko
G. Celmiņu un vairākus viņa līdzgaitniekus 1944. gadā beigu beigās vācieši
apcietināja.91 Taču jāuzsver, ka daudzi pērkonkrustieši dažādos posmos jo aktīvi
sadarbojās ar vācu okupācijas režīmu un izlūkdienestu, piedalījās holokausta
akcijās, arī pats G. Celmiņš bija latviešu SD loceklis.92 Ķīmijas fakultātes
asistents Fēlikss Rikards bija SD "Latviešu kartotēkas" veidotājs un
priekšnieks, vienlaikus arī kompetents ķīmiķis (veicis pētījumus zinātnē kopā ar
doc. J. Eiduku). Veicot latviešu inteliģences izspiedzi, viņš daudzus esot arī
brīdinājis par draudiem. F. Rikardu un daudzus citus pērkonkrustiešus 1945. gadā
arestēja un notiesāja padomju represīvās iestādes. G. Celmiņš vēlāk emigrēja uz
ASV un mūža nogalē strādāja par profesoru Krievu studiju centrā Teksasā.93
Visumā vietējo zinātnieku kolaborācijas un
rezistences savstarpēji saistītās problēmas nacistu okupētajā Latvijā vēl ir
pārāk maz pētītas, lai par tām sniegtu galīgu spriedumu.
3. Zinātnieki Latvijā Otrā pasaules kara
beigās, otrajā padomju okupācijas posmā
Pēc tam kad 1944. gada oktobrī Rīgu ieņēma
padomju karaspēks, stāvoklis augstākās izglītības un zinātnes jomā te veidojās
pretrunīgi. Prāva daļa LU mācībspēku jau vasarā bija izceļojuši uz Vāciju gan
sakarā ar okupācijas varas iestāžu rīkojumu ("Marschbefehl"), gan
cenšoties izcīnīt sev šādas atļaujas, lai patvertos no padomju režīma ārzemēs.
Daļa mācībspēku bija izbraukuši no Rīgas uz laukiem, cenšoties patverties no
tiešas vardarbības, vai arī devušies uz Kurzemi. No turienes daudzi, īpaši ar
LCP aprindām saistītie, centās "laivu akcijās" pārbēgt uz Zviedriju, kaut arī
vācu okupācijas apstākļos tas nebija atļauts un šādus bēgļus stingri apkaroja.
Zviedrijā nokļuvušo skaitā bija profesors Alfreds Vītols, H. Skuja, A. Veģis, O.
Mellis, L. Āboliņš, V. Rūķe-Draviņa, H. Biezais, A. Švābe, A. Aizsilnieks, P.
Kundziņš, J. Āboliņš u.c. Daudzi no viņiem drīz mira svešumā, citi iedzīvojās
jaunajā realitātē.
Bēgšanas akcijas uz Zviedriju organizēja doc. V.
Ginters, L. Siliņš un citi LCP aktīvisti. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju
izpostīja 1944. gada jūlijā Sarkanarmijas pēkšņā uzbrukuma laikā, mācībspēki
bija izkliedēti. JLA ārkārtas profesors N. Zemītis gāja bojā 1944. gada
septembrī Kalsnavā.
1944. gada vasarā LU rektors prof. M. Prīmanis
"devās atvaļinājumā" uz Vāciju, savā vietā atstājot prorektoru -
inženierzinātnieku V. Burkevicu, bet vēlāk aizbrauca arī tas, nododot
Universitātes vadību ķīmijas profesoram A. Ķešānam. Līdzīgā kārtā Rīgu pameta
arī visi fakultāšu dekāni, savas pilnvaras legāli nododot kādam no fakultātes
profesoriem, kas palika uz vietas.94 Arī studentu skaits 1944. gada vasarā bija
ļoti sarucis - daudzi bija iesaukti leģionā vai darba dienestā, citi līdz ar
ģimenēm steidza atstāt Latviju. Kopumā 1944. gada atvasarā Rīgā un Latvijā
veidojās intelektuāls vakuums, kura aizsākumi meklējami jau 1939.-1941. gada
baltvāciešu izceļošanā un nacistu īstenotajā holokaustā. Liela loma inteliģences
izceļošanā bija arī nacistu inspirētajiem propagandas rakstiem tā laika latviešu
presē, kas, tiesa, balstījās 1940.-1941. gadā komunistu veiktajos reālajos
šausmu darbos.
Padomju varas iestādes 1944. gadā pret Rīgā
palikušajiem akadēmiskajiem mācībspēkiem un zinātniekiem tomēr visumā izturējās
saudzīgi. To diktēja gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski motīvi, gan arī centieni
atjaunot Latvijā daudzmaz normālu dzīvi, tajā skaitā arī augstāko
izglītību.95
LU inventāra un ēku saglabāšanā grūtajās pārejas
nedēļās daudz darīja A. Ķešāns, bet jau 5. novembrī viņš nodeva savas pilnvaras
Padomju valdības ieceltajam rektoram M. Kadekam (no Maskavas), kuru rektora
amatā bija ieteicis LK(b) P CK birojs jau 1944. gada 10. aprīlī odiozā J.
Jurgena vietā un apstiprinājusi PSRS Augstskolu lietu komiteja. Piebildīsim, ka
pret A. Ķešānu (neraugoties uz viņa "pirmās stundas aktīvista" nopelniem) drīz
vien, laikā no 1946. līdz 1948. gadam, tika vērstas nopietnas ideoloģiskas
represijas.96 Kopumā LVU varēja atsākt darbu jau 1944. gada beigās. 1944. gada
rudenī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija atsāka darbību jaunieceltā rektora
Jāņa Peives vadībā Rīgā; to oficiāli pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības
akadēmiju, un turpmāk tā darbojās Rīgā ar vietējo docētāju plašu sastāvu, kas te
bija saglabājies lielākā skaitā nekā LVU.97
Pirmajā laikā samērā maz universitāšu docētāju
apcietināja vai atlaida no darba. Kā pārejas laika epizode atzīmējama kreisi
noskaņotā ķīmijas tehnoloģijas profesora Paula Kalniņa (prof. Jūlija Auškāpa
pēcteča katedras vadītāja amatā) īslaicīgā aizturēšana 1944. gada oktobrī Rīgā,
kuru "Smerš" sajauca ar Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un kuram
dažas dienas bija jāpavada izmeklēšanas izolatorā.98 1944. gada 31. decembrī
savā dzīvoklī tika arestēts tiesībzinātņu profesors, bij. fakultātes dekāna
vietnieks 1940.-1941.gadā Pēteris Mucinieks, apsūdzot viņu sadarbībā ar vācu
okupantiem.99 1944. gada 8. oktobrī Dobeles pagastā arestēja pazīstamo
rakstnieku un literatūrzinātnieku, bij. LU Teoloģijas fakultātes pareizticīgo
nodaļas lektoru Viktoru Eglīti, kurš mira, šķiet, etapā, izsūtot uz Maskavu. 100
Bija vēl citi aresti, taču īstais atlaišanu un vajāšanu vilnis sekoja dažus
gadus vēlāk.
1945. gada 22. februārī PSRS Tautas Komisāru
padome ar V. Molotova parakstu pieņēma lēmumu "par pasākumiem Latvijas Valsts
universitātes nostiprināšanai", kurā cita skaitā bija noteikts iekļaut LVU
sastāvā vairākas zinātniskas iestādes (Folkloras, Vēstures, Latviešu valodas un
literatūras, Purvu u.c. institūtus), šo pasākumu vadīja LVU jaunieceltais
zinātņu prorektors prof. Pēteris Nomals. 101 Tiesa, drīz vien šos institūtus
iekļāva jaundibinātajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā, par kuras organizēšanu
sāka spriest jau 1945. gadā, bet reāli to dibināja 1946. gada februārī ar Pauli
Lejiņu kā pirmo prezidentu. 102
Jau 1945. gada martā notika I Latvijas PSR
inteliģences kongress, kur arī sprieda, kā iesaistīt Padomju Latvijas
atjaunošanā un sociālistiskās celtniecības darbā Rīgā palikušos akadēmiskos
mācībspēkus un zinātniekus.103 Kongresā referēja LPSR TKP priekšsēdētājs V.
Lācis, profesors P. Stradiņš, ārsts R. Čakste (K. Čakstes brālis), LLA prof. A.
Silmalis, dziedātāja E. Pakule, aktrise M. Vīgnere-Grīnberga u.c., mēģinot
konsolidēt palikušo inteliģenci Latvijas labā. Iecerētā deklarācija pret "vācu
okupantu līdzskrējējiem", kas īpaši vērstos pret rektoru M. Prīmani, tomēr
izpalika.104 Tādā kārtā tika kombinēta "kliņģera" un "pātagas" politika.
1945. gada vasarā no Kurzemes atgriezās samērā
daudzi bij. LVU mācībspēki, to skaitā prof. V. Skārds, prof. K. Rudzītis, doc.
J. Eiduks, doc. N. Brakšs, prof. A. Strēķis u.c., kurus pieņēma agrākajos
amatos. Atgriezās arī nedaudzi profesori no tiem Vācijas vai bij. Polijas
apgabaliem, kurus ieņēma Padomju armija, kā prof. G. Vanags, prof. P. Pāvulāns,
doc. K. Zalts, doc. K. Štrenks u.c. 1944. gada novembrī Rīgā pat pārradās
amnestētais Atis Ķeniņš, ko iecēla par profesoru un Pedagoģiskā institūta
Latviešu valodas fakultātes dekānu, kā arī par docentu LVU Juridiskajā fakultātē
(atkārtoti Ķeniņu arestēja un izsūtīja uz Kazahstānu 1951. gadā).105 1946. gada
pavasarī atgriezās dermatovenerologs docents Jūlijs Galejs, tad infekcionists
Dr. Nikolajs Stoligvo, tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi.106 No tiem
bijušajiem mācībspēkiem, kas atradās Rietumu zonās, ne mazums sākumā vēlējās
atgriezties dzimtenē, rakstīja LVU vadībai, fakultāšu dekāniem, arī prof. A.
Kirhenšteinam, taču bija noliegts risināt viņu repatriāciju individuālā kārtā,
tā bija jārisina vispārējā kārtībā caur PSRS repatriācijas orgāniem Vācijā.
Rezultātā faktiski neviens Latvijā neatgriezās, un Latvijas akadēmiskā dzīve
cieta neatgriezeniskus zaudējumus, bijušo profesūru vēlāk daudzos gadījumos
aizstāja no PSRS iebraukuši mācībspēki.
Vispārējās politiskās tīrīšanas akcijas, ko jaunā
vara plaši vērsa pret Latvijas iedzīvotājiem, skāra arī akadēmiskās inteliģences
pārstāvjus, kas neatkarīgās republikas gados bija ieņēmuši valsts amatus vai
kaut kādā veidā bija saistīti ar nacistiskajām okupācijas varas iestādēm. Tomēr
LVU un LLA mācībspēkus pirmajos pēckara gados visumā saudzēja, jo viņu
izstumšana no normālas sabiedrības kavētu valsts tautsaimniecības un augstākās
izglītības atjaunošanu. Tādēļ pret "buržuāziskajiem speciālistiem", "latviešu
vāciskajiem nacionālistiem" tiešas represijas (atlaišanu no darba, arestu vai
deportāciju) nevērsa, tomēr pamazām uzsāka ideoloģisku pāraudzināšanas kampaņu
"boļševistiskas kritikas un paškritikas" veidā, lai kritizējamie "pēc iespējas
ātrāk izaugtu par sociālistiskās valsts apzinīgiem cēlājiem un sargātājiem".
Pirmais relatīvi liberālais posms beidzās 1946.
gada vasarā, kad pasaulē sākās "aukstais karš", kad tika sacīta A. Ždanova asā
runa un J. Staļins nāca klajā ar jaunām ideoloģiskām nostādnēm. Tad arī īsteni
sākās jau aprādītais kurss uz "buržuāziskās inteliģences" pāraudzināšanu vai
izstumšanu no akadēmiskās dzīves Latvijā. Nesaudzīgi kritizēja profesorus J.
Endzelīnu, P. Galenieku, A. Ķešānu, P. Stradiņu, P. Dāli, A. Tramdahu , E.
Štālbergu, V. Skārdu, J. Apsīti, J. A. Jansonu, tāpat brāļus Birkertus u.c. Tika
īstenota morāliski pazemojoša ideoloģiskās cīņas metode - "vecās" akadēmiskās
inteliģences pazemošana, viņu nostādīšana tādā situācijā, kur būtu panākama
indivīda pakļaušanās komunistu doktrīnām un komunistiskajai praksei. Reizē tas
bija arī veids, kā vietējo zinātni integrēt "vienotajā padomju zinātnē".
Svešu varu represijas tika īstenotas samērā
diferencēti. Visvairāk cieta humanitārās un sociālās zinātnes un to pārstāvji,
kuri bija Latvijas nacionālās identitātes nesēji vai totalitārajām varām
ideoloģiski nepieņemamu uzskatu pārstāvji. Taču represēti tika arī citu nozaru
pārstāvji, šķiriski vai rasiski nepieņemami. 1944.-1945. gadā Latviju vislielākā
skaitā atstāja tie zinātnieki, kas darbojās humanitāro un sociālo zinātņu
nozarēs, tāpat vairums medicīnas zinātnes un inženierzinātņu pārstāvju. Toties
Latvijā palika vairums ķīmijas, farmācijas, lauksaimniecības, mežzinātnes
pārstāvju, tāpat dzimteni neatstāja daudzi vecākās paaudzes zinātnieki gan
veselības stāvokļa dēļ, gan tādēļ, ka necerēja svešumā turpināt akadēmisku
darbību. Liela nozīme emigrēšanā bija arī zinātnieku piederībai pie noteiktām
aprindām, piemēram, korporācijām. Jāatzīst, ka padomju varas represijas nevērsās
specifiski pret zinātni vai kādu atsevišķu nozari (kā tas vēlāk - 1948. gadā -
PSRS notika bioloģijas zinātnes gadījumā), bet pret tiem indivīdiem
zinātniekiem, kas padomju varai šķita nepieņemami. Pētniecības attīstība Latvijā
pēc 1945. gada tika pat visādi veicināta, lai tai varētu likt darboties Padomju
Savienības interesēs. Piemēram, ķīmijas profesori A. Ķešāns, G. Vanags, A.
Ieviņš, kuri 1944. gadā bija parakstījuši LCP deklarāciju, tieši pēckara gados
varēja Latvijā izvērst savu pētniecisko darbību, gūt nozīmīgākos panākumus
zinātnē, izveidot savas zinātniskās skolas (kaut gan vismaz A. Ķešāns un G.
Vanags komunisma idejām nesimpatizēja ne mazākā mērā). Arvīds Kalniņš izveidoja
Mežsaimniecības problēmu institūtu un audzināja plašu pētniecisku kolektīvu
mežsaimniecības un koksnes ķīmijas nozarē, Augusts Kirhenšteins - visai
produktīvi strādājošu Mikrobioloģijas institūtu, Pauls Stradiņš pievērsās
ļaundabīgo audzēju pētniecībai un izveidoja Rīgā Medicīnas vēstures muzeju
u.tml. Tikai tas notika galvenokārt nevis Latvijas Valsts Universitātes
ietvaros, bet gan lielākoties jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas
institūtos.
Totalitāro okupācijas režīmu tiešās
represijas salauza daudzu cilvēku, arī zinātnieku, likteņus, mūžus, taču
kopējām norisēm Latvijas zinātnei varbūt pat izšķirīgākas bijušas netiešās
represijas, kas vērsās pret iepriekšējo zinātni kopumā un atsevišķām
institūcijām, tāpat mudinājums daudziem zinātniekiem izšķirties par dzimtenes
atstāšanu. Vislielāko triecienu no šīm netiešajām represijām, šķiet, saņēmusi
Latvijas Universitāte - tās statuss, struktūra, akadēmiskais un zinātniskais
potenciāls neatgriezeniski tika iedragāts. Zinātne Latvijā turpmākajos gadu
desmitos attīstījās pēc jauna scenārija, galvenokārt ārpus Universitātes,
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas sistēmā. Nesaudzīgi tika apspiestas brīvas,
neatkarīgas domas izpausmes, īpaši sabiedriskajās zinātnēs, kuras pusgadsimtā
nespēja īsti atgūties no 1940.-1945. un vēlākajos gados saņemtajiem triecieniem
un turpmākajos gadu desmitos konsekventi īstenotās ideoloģiskās indoktrinācijas.
Zinātne Latvijā 20. gs. otrajā pusē attīstījās sekmīgi, taču daudzējādā ziņā
deformētā veidā. Deformāciju sākums lielā mērā meklējams 1940.-1945. gadu
notikumos.
Arī nacistu okupācijas vara Latvijā pirmām kārtām
vērsās pret zinātniekiem kā tai svešu ideju nesējiem. Pārējos zinātniekus
pragmatiski centās iesaistīt "totalā kara" un "jaunās Eiropas" veidošanā, kaut
arī pat kara laikā jau iezīmējās, gan vēl embrionālas, tendences zinātni Latvijā
"ievācot". Protams, nacistu rasu doktrīnas vārdā nesaudzīgi un antihumāni vērsās
pret ebreju kolēģiem, kuru gan toreizējā Latvijas akadēmiskajā vidē nebija īpaši
daudz. Taču sava taisnība nav liedzama "Latviešu nacionālās savienības"
Universitātē 1942. gada 18. novembrī izplatītajām skrejlapām "Tas, kas tagad
notiek ar žīdiem, rīt var notikt ar latviešiem". Latviešu zinātnieku koptajai
zinātnei nacistu pakļautajā Latvijā diez vai bija jebkāda paredzama nākotne; par
to liecina jau kara laikā izteiktie mudinājumi vairākiem latviešu zinātniekiem
pārcelties darbā ārpus Latvijas. A. Rozenberga plāni pēc nacistu uzvaras pilnā
mērā vai daļēji varēja kļūt par baigu realitāti.
Izsaku sirsnīgu pateicību vēsturniecei Dz.
Cēberei par palīdzību dažu arhīvu materiālu un literatūras avotu apzināšanā.
1
Трагические
судьбы:
репрессированные
ученые
Академии
наук СССР.
Сборник
статей. Отв
. ред. Куманев
В. А. Москва,
Наука, 1995, 253 с.&&
Шноль С. Э.
Герои и
злодеи
Российской
науки. Москва,
Крон - пресс, 1997, 464
с.&& Сойфер В. К.
Власть и
наука.
История
разгрома
генетики в
СССР. Москва,
Лазурь, 1999,
702 с.&&
Костырченко
Г. В. Тайная
политика
Сталина.
Москва,
Международные
отношения, 2001б 784
c.; Die Elite der Nation im Dritten Reich. Das Verhältniss von Akademien und
ihrem wissenschaftlichen Umfeld zum Nationalsozialismus. // Acta Historica
Leopoldina, 1995, Nr. 22. Herausgeg. v. Seidler E., Christoph Ch. J., Berg W.;
350 Jahre Leopoldina - Anspruch und Wirklichkeit. Festschrift der
Deutschen Akademie der Naturforscher Leopoldina, 1652 - 2002. Herausg. v. Parthier
B., Engelhardt D. von. Halle (Saale), 2002, 816 S.
2
Vilciņš T. Zinātne Latvijā (1918-1940). Rīga, 1994. 64 lpp.; Stradiņš
J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga,
Zinātne, 1998., 711 lpp. (4.-5. nod.); Stradiņš J. Zinātne lielvalstī
un mazā valstī. Latvijas piemērs// Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A
daļa, 1996., 50. sēj., 1. nr., 18.-24. lpp.; Stradiņš J. Latvijas
Universitātes veidošanās, tās devums Latvijai un pasaules zinātnei//
Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, 2. nr., 108.-131. lpp.
3
Strods H. Genocīda galvenās formas un mērķi Latvijā. 1940-1985//
Gr.: Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā. Rīga, Zinātne,
1992., 15.-31. lpp.; Vilciņš T. Latvijas zinātnieki staļinisma
represiju apstākļos// ibidem, 87.-98. lpp.
4
Dunsdorfs E. [Latvijas augstskolu] Mācībspēku mūža ilgums// Arhīvs.
Raksti par latviskām problēmām. E. Dunsdorfa red. XXI. Zinātne. Melburna,
1981., 105.-114. lpp.; Sātiņš K. Viņu piemiņa nezudīs. Mirušie
universitāšu mācībspēki un zinātnieki// ibidem, 115.-165 lpp.
5
Страдынь Э. П.
Рудольф
Удрис и
создание
метода
совместного
получения
фенола и
ацетонk
2; // Из истории
естествознания
и техники
Прибалтики.
Рига, 1968, т. 1, с. 203-216.
6
Sk. atsauci [4];
7
Raipulis J. 1948. gada bioloģijas "revolūcija" Latvijā//
Latv. PSR ZA Vēstis. 1989., 5. nr., 122.-131.lpp.
8
Stradiņš J. Trešā atmoda: Raksti un runas 1988. - 1990. gadā Latvijā
un par Latviju. Rīga, Zinātne, 1992., 405. lpp.; Stradiņš J.
Profesora Jūlija Auškāpa Golgātas ceļš// Acta Historica Scientiarum
Baltica. 1992., Vol. 9, 147.-155. lpp.
9
Latvijas Universitāte - 75/ A. Varslavāna red., Rīga, LU, 1994., 553
lpp.;
10
Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940 - 1990/ Prof. H. Stroda
zin. red., Rīga, LU, 1999., 562 lpp.
11
Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 2. daļa. Tehniskās
fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts
universitātē, 1919 - 1958. Aut.: J. Klētnieks, I. Grosvalds, H. Guļevskis,
J. Ločmelis, J. Krastiņš, J. Stradiņš, J. Briedis, A. Zigmunde.
Rīga, RTU, 2003 (iespiešanā).
12
Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940. - 1941. Rīga,
Zinātne, 1975, 190. lpp.
13
Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli 1940. gada 16. jūnijs -
19. jūlijs. Sast. I. Šneidere, A. Žvinklis. Rīga, Zinātne, 1991, 352
lpp.; Paulis Lejiņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne,1983, 70.-72. lpp.; Pēc
A. Ķeniņa liecības, Paulis Lejiņš pieņēmis izglītības ministra posteni
Kirhenšteina valdībā divas nedēļas pēc tās izveidošanas, jo gaidījis
"Tautas valdības" īstenā veidotāja A. Višinska sarunu iznākumu
ar Ati Ķeniņu, kurš bija uzstādījis savus noteikumus šī ministra krēsla
pieņemšanai ( Unāms Ž. Dzīvā Latvija, 1964, 162. lpp.). Pēc Višinska
noraidošās reakcijas A.Ķeniņš izveidojis Demokrātisko vēlēšanu sarakstu
Saeimai, kurā piedalījies arī prof. K. Čakste. 1940. gada septembrī A. Ķeniņš
apcietināts.
14
Pētera Valeskalna personīgā lieta LZA arhīvā. Akadēmiķis Pēteris
Valeskalns. Biobibliogrāfija. Rīga, Zinātne, 1969, 67 lpp.
15
Kronlins J. 379 Baigā gada dienas. s.l. Latvju grāmata. 1967.,
83. lpp.
16 Stalažs V. Sen ziedējušas puķes
[Autobiogrāfiski tēlojumi, publicistika]. [Dobele, 1993]. 240 lpp. Par P.
Valeskalnu: 143. un sekojošās lappusēs. 1940. g. V. Stalažs bija A. Kirhenšteina
sekretārs un kādu laiku Valsts kancelejas direktora v. i., pēc tam strādāja
Izglītības Tautas komisariātā un praktiskā darbā uz laukiem.
17 LVA, 1340. f., 1. apr., 1. l., 3.,7. lp.
(2.,4. pavēle)
18 LVA, 1340. f., 1. apr., 1. l., 7. lp. (4.
pavēle)
19 LVA, 1340. f., 1. apr., 3. l., 1. lp. (19.
pavēle)
20 LVA, 1340. f., 1. apr., 7. l., 1., 2. lp. (41.
pavēle)
21 LVA, 1340. f., 1. apr., 2. l., 1. lp. (5.
pavēle); sk. arī LVA, 1340. f., 1. apr., 50. l., 2. lp.; LVVA, 7427. f., 7.
apr., 9. l. Universität zu Riga. Das Lehrjahr 1940/41 an der StUL [Staatsuniversität
Lettland] unter der Bolschewistenherrschaft. (Materialensammlung). Riga, 1941, 31. - 136. lpp.
22 Personas lieta Paškevics Jānis: LVA, 1340. f.,
2. apr., 345. l., 21. lp.
23 ibidem, 25., 26. lp.
24 ibidem, 22. lp.
25 Постановление Бюро Центрального Комитета КП
(б) Латвии от 10 февраля 1941 г. "О положении в Латвийском Университете". - LVA
PA, 101. f., 1. apr., 19. l., 60.-61. lp. (cit. pēc [10], Latvijas Valsts
Universitātes vēsture 1940-1990...... 51. lpp.)
26 Rabinovičs I. Daži vārdi par mūsu
dabaszinātnieku filozofisko nostāju// Darba Students, 1940, 4. nr., 19.-21.
lpp.
27 Latvijas Valsts arhīvs. Represēto saraksts
1941, 1. 1941 -1953, 2. J. Riekstiņa red. Rīga, Latvijas Republikas Valsts
arhīvu ģenerāldirekcija,1995, 128, 160 lpp.
28 Prof. J. Auškāpa personas lieta: LVVA, 7427.
f., 13. apr., 105 l., 156 lp.; Krimināllieta: LVA, 1986. f., 1. apr., 43908 l.,
4. sēj., 325 lp. (J. Auškāps: 108.-134. lp.)
29 Prof. L. Adamoviča krimināllieta: LVA, 1986.
f., 2. apr., 7678. l., 28 lp.
30 Stradiņš J. Profesors Jūlijs Auškāps -
mūža gājums, devums Latvijai un zinātnei// Gr.: Auškāps J. Zinātnei un tēvijai.
3. papild. izdev., Rīga, Artava, 1993, 9.-35. lpp.
31 Spridzāns B. Tā sākās Latvijas
iedzīvotāju masveida represijas// Gr.: Represēto saraksts... 1941, 1., 2.
lpp.
32 No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā
1940-1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju
rādītājs. R. Vīksnes un K. Kangera red. Rīga,
LVIA,
1999. 4., 34., 587., 109., 89., 516. lpp.
33 Enciklopēdija Lauksaimniecības augstākā
izglītība Latvijā. 1862.-1999. Jelgava, LLU, 1999, 27.-28., 152. lpp.
34 Kreituse I. Kolaboracionisms Latvijas
okupācijas un aneksijas laikā 1940. gada jūnijā - augustā. Problēmas nostādne//
Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1956. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2001.
gada pētījumi. LVK Raksti, 7. sēj. Rīga, LVIA, 2002, 35.-56. lpp.
35 Ratermane L. Pēdējie mēneši Latvijas
sūtniecībā Maskavā // Akadēmiskā Dzīve. 1976, 18. rakstu krāj. 25.-30. lpp. Sk.
arī V. Stalaža liecības iepriekš citētajā atmiņu krājumā [16].
36 Kalniņš A. Zinātnes sasniegumi Padomju
Savienībā // Jaunākās Ziņas, 1940, 18. jūn.; Sk. arī: Stradiņš J. Pie
avotiem. Padomju Latvijas zinātnes sākumi // Cīņa, 1980, 18.-19. jūl.
Pamācoši izsekot minētās kulturālās tuvināšanās biedrību evolūcijai (tās
protokoli: LVVA, 2205. f., 1. apr., 1., 2. l.). Dibināta 1929. g. (pirmais
priekšsēdētājs Rainis, kopš 1930. g. biedrs un valdes loceklis prof. A.
Kirhenšteins), tā strauji attīstījās 1939.-1940. g., kad tur iestājās daudzi
pazīstami latviešu zinātnieki un kultūras darbinieki. Šo zinātnieku skaitā bija
arī tādi tālu no PSRS stāvoši cilvēki kā prof. K. Dišlers, prof. M. Bīmanis,
prof. M. Eglītis, senators K. Ducmanis, prof. R. Markus, prof. P. Sniķers, prof.
Paulis Lejiņš, prof. P. Starcs, L. Ausējs, prof. A. Teikmanis, prof. J.
Bokalders, H. Rudzītis u.c. Biedrību aprūpēja PSRS vēstniecības sekretārs, VOKS
pārstāvis Latvijā M. Vetrovs, kurš kopā ar I. Čičajevu nodarbojās ar piemērotu
personu atlasi nākamajām Latvijas PSR varas struktūrām. Daudzi A. Kirhenšteina
valdības locekļi nāca gan no "Jaunāko Ziņu", gan minētās biedrības aprindām.
Interesanti, ka pēc M. Vetrova pieprasījuma A. Kalniņš 1940. gada 7. augustā
nosūtījis pēdējam to biedrības biedru sarakstu, kas iestājušies biedrībā līdz
1940. gada 17. jūnijam. 26. jūnijā uzņemti 17, 8. jūlijā - 99, 10. jūlijā - 37
jauni biedri. Pēdējā protokolētā sēde notikusi 1940. gada 19. oktobrī. No šī
viedokļa kaut nelielu ticamību gūst pazīstamā režisora Eduarda Smiļģa (bij.
biedrības priekšsēdētāja, līdz 1940. g. februārim) fantastiskais apgalvojums, ka
viņam vēl pirms prof. A. Kirhenšteina piedāvāts kļūt par Latvijas prezidentu
(Dr. V. Sosāra liecība, 1983).
37 Jākobsons J., Vīksna A. Augusts
Kirhenšteins - zinātnieks un valstsvīrs. Rīga, Avots, 1988, 118 lpp.; Augusta
Kirhenšteina dzīve un darbs. Rīga, LPSR ZA izdevn., 1957, 241 lpp.; Augusts
Kirhenšteins 1872-1972. Rīga, Zinātne, 1972, 111 lpp.; Karulis K. Pirmie
akadēmiķi. Atmiņu ieskicējums // LZA Vēstis. A daļa. 1996, 50. sēj., 1. nr.,
41.-55. lpp.; Daukšts B. Kirhenšteins aiz Kirhenšteina // Literatūra un
Māksla, 1990, 21. apr., 16. nr.
38 U.T. Ņemiet mani līdz uz Šveici //
Rīgas Laiks, 2000. g. augusts. 14.-16. lpp. (Schweizerisches Bundesarchiv, E
2300, Bd. 383).
39 No Grindeļa līdz mūsdienām. Apceres par
farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā
profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. Rīga, Nordik, 1996, 360 lpp. (275.-320.
lpp. - par rūpnīcas vēsturi, par I. Robežnieci - 118.-121. lpp, par A. Ošiņu -
284.-285. lpp.)
40 Stradiņš J., Cēbere Dz. Rīgas Latviešu
biedrības Zinātņu komitejas darbība, sasniegtais un nepaveiktais. 1932-1940 //
LVIŽ, 1993, nr.3, 88.-111. lpp.
41 50 Aastat Eesti Teaduste Akadeemiat. Tallinn,
1989, 226 lk.
42 Liekis A. Lietuvos Mokslu Akademija,
1941-1990. Vilnius. 2001, 873 lpp.
43 LVVA, 7427. f., 13. apr., 123. l. [Fr. Baloža
personas lieta]. Sk. arī atsauci [16].
44 LVA, 1340. f., 1. apr., 8. l., 10., 28., 86.
lp. (1941. g. 7. febr., 21. febr., 22. marta pavēles Nr. 18., 25., 49).
45 Hitler A. Mein Kampf. M?nchen, 1942, S.
372, S. 742; Rausching H. Gespräche mit Hitler. 4. Aufl. 1950, Z?rich,
Wien, New York; Strods H. Zem melnbrūnā zobena. Rīga, Zvaigzne, 1994, 154
lpp. Ā. Hitlera iespējamo politiku pret Latviju ar precīziem citātiem no
"Mein Kampf" jau 1933. gadā tālredzīgi analizējis pazīstamais rakstnieks
Aleksandrs Grīns (A. Grīns. Hitlers un mēs // Universitas, 1933, Nr.6, 1. apr.,
83.-85. lpp.). Būtībā tur paredzēta arī tā Ostlandes augstskolu politika, ko
centās veidot A. Rozenbergs, E. Špors, E. Trampedahs u.c. vācu okupācijas laikā.
Bet rakstnieku un kultūrvēsturnieku A. Grīnu deportēja komunistiskais režīms
1941. g. 14. jūnijā!
46 Kangeris K. Nacionālsociālistiskās
Vācijas plānotā represīvā politika pret latviešu inteliģenci 1941. un 1942. gadā
// Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.-1956. gadā. LVK 2000. gada
pētījumi. LVK raksti. 3. sēj., 2001, Rīga, LVIA, 240.-261. lpp.
47 Blank M. Nazionalsozialistische
Hochschulpolitik in Riga (1941 bis 1944). Konzeption und Realität eines
Bereiches deutscher Besatzungspolitik. 1991, L?neburg, Verlag Norddeutsches
Kulturwerk, 116 S. Minēts S. 17.
48 Blank M. S. 18. Grāmatā samērā sīki
iztirzāts A. Rozenberga personiskā pilnvarotā augstskolu jaunorganizācijas
lietās prof. E. Špora plāns, saskaņā ar kuru 1943. gada sākumā bija paredzēts
atvērt "Ostlandes universitāti" Tartu un veidot citas, profesionāli profilētas
augstskolas Rīgā, Kauņā, Jelgavā.
49 Citētā M. Blanka grāmata iespiesta kā vēstures
studiju nobeiguma darbs Berlīnes Brīvajā universitātē, Austrumeiropas institūtā
un vēlāk izdota Līneburgas Ziemeļaustrumu vācu kultūras institūtā. Grāmata
balstās uz plašiem vācu arhīvu materiāliem.
50 Straubergs K. Latvijas Universitāte 2.
pasaules kara laikā. Prorektora atmiņas // Universitas, 1963, 12. nr., 12.-14.
lpp.
51 Biezais H. Sarežģījumi Rīgas
Universitātē (LU) 1941-1944.g. // Akadēmiskā Dzīve, 1986, 28. nr., 24.-32.
lpp.
52 Vēliņš J. Mana Gaismas pils. Atmiņas.
Sidneja, 1988, 55 lpp.
53 Stegmann Kurt. Die Hochschulen im
Ostland zwischen Gestern und Morgen. Riga, 1943.
54 Prīmanis M. Kriegsaufgaben der
Wissenschaft // Ostland - Monatschrift des Reichskommissars f?r das Ostland.
1943, Nr. 12, Juni, S. 3.-4.
55 LVVA, 7427. f., 13. apr., 739 l., 160 lp.
(22.,69. lp.) [A. Kalniņa personas lieta] Arvīds Kalniņš dzīvē un darbā. Rīga,
Zinātne, 1992, 319 lpp.(22., 23., 240., 241. lpp.); Stradiņš J. Profesors
Arvīds Kalniņš zinātnē un Latvijas sabiedriskajā dzīvē // Latvijas Ķīmijas
Žurnāls, 1994, 5. nr., 632.-635. lpp.
56 LVVA, 7427. f., 13. apr., 2046. l., 167 lp.
[P. Galenieka personas lieta].
57 LVVA, 7427. f., 13. apr., 1461. l., 117 lp.
(29., 30., 40. lp.) [I. Robežnieces personas lieta]. Arestējot gāja bojā I.
Robežnieces aizstāvēšanai sagatavotais doktora disertācijas manuskripts (viņa
bija strādājusi ārzemēs divu Nobela prēmijas laureātu vadībā), pēc cietuma krasi
vājinājās zinātnieces redze.
58 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 10. lp. (1941.
g. 2. sept. protokols).
59 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 11. lp. (1941.
g. 2. sept. protokols).
60 Vīksna A., Platkājis E. Zelta
skalpelis. Profesora Aleksandra Bieziņa dzīve un darbs. Rīga, Zvaigzne, 1980,
198 lpp. [par minēto epizodi - 84. lpp.]; LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 79.
lp.
61 Paulis Lejiņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne,
1983. 278 lpp.; LVVA, 7427.f., 13. apr., 1001. l., 6.-7. lp. [Prof. Paula Lejiņa
personas lieta]. 2003. gada 29. oktobrī P. Lejiņam pie nama Alberta ielā 4, kur
viņš dzīvojis mūža pēdējo posmu, LZA atklāja piemiņas plāksni; šis akts notika
pēc nelielas diskusijas Rīgas pils. domes Pieminekļu padomē un LZA Senāta sēdē
(2003) par Pauļa Lejiņa nostāju 1940.-1941. g. un viņa darbības izvērtējumu LPSR
ZA prezidenta amatā.
62 Stradiņš J., Arons K.Ē., Vīksna A. Tāds
bija mūsu laiks. Rīga, Sprīdītis, 1996. (Stradiņš J. Pauls Stradiņš
hitleriskās okupācijas laikā: 97.-124. lpp.); Āboliņš J. Rīgas pilsētas
2. slimnīca un tās darbinieki // Latvijas Ārsts, 1995, 2.nr., 9.-10. lpp.
63 Profesors Hermanis Buduls. Bibliogrāfisks
rādītājs. Sast. A. Vīksna. Rīga, 2002. 45 lpp. (cit. - 12. lpp.);
Buduls H. Cilvēks dzīves spogulī. Stokholma, Daugava, 1954, 239 lpp.;
Vīksne R. Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā
// Latvijas Vēstures komisijas Raksti, 8. sēj. Rīga, 2003, 334.-341. lpp.
64 Latvijas radiofona pamatlicējs Jānis Linters.
Lattelekom [Rīga, 1999]. 16 lpp.
65 Sokolova I. Miervaldis Birze. Mozaika.
Rīga, Zinātne, 2001, 210 lpp.
66 Birze M. Visiem rozes dārzā ziedi...
Rīga, Liesma, 1958, 172 lpp.
67 Mauriņa Z. Dzelzs aizbīdņi lūst. Rīga,
Daugava, 1998, 491 lpp. (par K. Raudives apcietinājumu: 209.-232. lpp.).
68 Marnitz H. Nordlicht ?ber D?na:
Kritische Betrachtungen und Erinnerungen an die deutsche Besatzungszeit in
Lettland 1941-1943. Michelstadt, 1991, S. 28.-29.
69 No Grindeļa līdz mūsdienām. Apceres par
farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā
profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. Rīga, Nordik, 1996, 360. lpp. [par M.
Šimansku: 246.-262. lpp.)
70 Latvijas Valsts Universitātes vēsture.
1940-1990 / Prof. H. Stroda zin. red. Rīga, LU, 1999. 7. tabula 57. lpp.;
darbā [11] uzdots nedaudz lielāks ebreju studentu procents (15,2).
71 Sk. LVVA, 7427. f., 13. apr. LU mācības spēku
un darbinieku personīgās lietas.
72 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 11. lp. (1941.
g. 2. sept. protokols); 13. apr., 1163. l., 18. lp. [V. Minca personas
lieta].
73 Eva-Ieva Vatere. Ebreji - mediķi
Latvijā (1918 - 1996). Enciklopēdija. Rīga, 1997. 258 lpp. (par V. Mincu: 65.
lpp.).
74 LVVA, 7427. f., 13. apr., 984. l., 143 lp.
(46.-48. lp.) [N. Lebedinska personas lieta].
75 Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas izziņas
no miršanas reģistra 1984. gada 2. oktobrī un 2003. gada 14. jūlijā.
76 A. Kroģes-Āboliņas stāstījums J. Stradiņam
1991. gadā.
77 Гринбаум А. Рижские годы С. М. Дубнова юю
Евреи в менющемс мире. 3. Рига, 2000. с. 171-175; S. Dubnov - Ehrlich.
The Life and Works of S. M. Dubnov. Bloomington - Indianapolis, 1991.
78 LVVA, 2942. f., 1. apr., 9867. l., 30./31. lp.
[ izrakstīts policijā].
79 Stradiņš J., Arons K.Ē., Vīksna A. Tāds
bija mūsu laiks. Rīga, Sprīdītis, 1996. (par L. Daninu 100.-127. lpp); L. Danina
materiāli P. Stradiņa arhīvā (glabājas pie J. Stradiņa).
80 Pasaules taisnie [materiālu kopa, arī par A.
Krūmiņu; komentāru autori Stradiņš J., Kovaļs L., Press B., Gusarova
K. u.c.] // Jaunā Avīze. 2002.g. 6. dec. Nr. 49; Коваль Л. Они
спасали евреев юю Лехаим (Москва), 2003, Т¼ 4, с. 24-26. (A. Krūmiņa Jadvašema
diploms glabājas Latvijas ZA, pie J. Stradiņa).
81 L. Siliņa vēstule J. Stradiņam no Stokholmas
2003. gada 14. septembrī.
82 Andersons E., Siliņš L. u.c. Latvijas
Centrālā Padome LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala,
LCP, 1995, 496 lpp.; Andersons E., Siliņš L. u.c. Latvija un Rietumi.
Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Rīga, 2002, 528 lpp.;
Siliņš L. Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942-1945. Rīga,
"Fonds Latvijas vēsture", 2003, 358 lpp.
83 Ērglis Dz. Latvijas Centrālās Padomes
vēstures nezināmās lappuses. Rīga, LVIA, 2003, 231 lpp.
84 Neiburgs U. LCP memorands par Latvijas
neatkarības atjaunošanu // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata II. Rīga, 2001,
184.-203. lpp. (publicēts memoranda teksts pēc oriģināla faksimilā, oriģināls
Latvijas Kara muzejā).
85 Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un
atziņas. 3. sēj., Vesterosa, 1964, 267.-269. lpp.
86 Siliņš L. Sk. atsauci [82]; Biezais
H. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka, ASV, Mežābele, 1991,
202. lpp.
87 Sk. atsauci [82]. Par Kureli: Siliņš L.
Latvieši ?tuthofas...
88 Biezais H. Latviešu akadēmisko aprindu
organizētā pretestība vācu okupācijai // Treji Vārti, 1992, 147. nr., 49.-51.
lpp.
89 Kalnačs B. Jūlijs Pētersons - vērotājs
laikmetu maiņās. Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, 106.-111. lpp.
90 Biezais H. Latvija kāškrusta varā.
Sveši kungi - pašu ļaudis. S. l. Gauja, 1992. 535 lpp. (par A. Rozenberga
attieksmi pret LCP deklarāciju ("memorandu")) - 438.-446. lpp.
91 Latvijas Valsts Universitātes vēsture.
1940-1990. ... 100. lpp.
92 Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā
Latvijā, 1941-1944. Rīga, LVIA, 1999, 591 lpp.; Dribins L. Antisemītisms
un tā izpausmes Latvijā. Vēstures atskats. Rīga, LVIA, 2001, 182 lpp.;
Biezais H. Gustava Celmiņa Pērkonkrusts dokumentu gaismā // Treji Vārti,
1989, 127.-129. lpp.; Paeglis A. "Pērkonkrusts" pār Latviju (1932-1944).
Rīga, Zvaigzne ABC, 1994, 197 lpp.; Latvju Enciklopēdija. A. Švābes red.
Stokholma, 1953 (šķirkļi "Pērkonkrusts", 1896.-1897. lpp. un "Pretestības
kustība", 2010.-2013. lpp.).
93 Latvju Enciklopēdija, 1962-1982. E. Andersona
red. I sēj. Linkolna, Nebraska, 1983, 258. lpp.
94 Latvijas Valsts Universitātes vēsture.
1940-1990.
95 Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija:
izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga, Zinātne, 1998, 711 lpp. (6.,7. nod.);
Stradiņš J. Latvijas Universitāte laikmeta griežos (1944-1953) //
Akadēmiskā Dzīve, 1995, 37. rakstu krāj., 3.-10. lpp.
96 Augusts Ķešāns dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne,
1981. (Stradiņš J. Augusts Ķešāns un Rīgas ķīmiķu tradīcijas, 101.-124.
lpp., kur iztirzāta epizode ar E. Karpovica "kritiku" par Ķešānu). Materiāli no
A. Ķešāna arhīva nodoti Starpaugstskolu ķīmijas vēstures muzejam. Sk. arī LVA,
101. f., 9. apr., 45. l. (LK(b)P CK biroja sēdes protokols 1946. g. 4. okt.)
97 Sk. atsauci [33]. 31 lpp.
98 Prof. P. Kalniņa māsas Dr. M. Kalniņas
stāstījums J. Stradiņam 1968. g. (sk. arī: Гросвалд И.Я., Нейланд О.Я., Страдынь
Я. П. Паул Калнынь и его работа по органической химии юю Из истории
естествознания и техники Прибалтики. Т.7. Рига, 1984б с. 97-113).
99 Prof. Arv. Kalniņa liecība rokrakstā par
Pētera Mucinieka arestu, glabājas pie J. Stradiņa.
100 Bērsons I. Ko stāsta arhīva lieta Nr.
42541 // Gr.: Deviņi likteņi. Represētie rakstnieki. Rīga, Signe, 2001, 31.-74.
lpp.
101 Pēc gr.: Latvijas Valsts Universitātes
vēsture. 1940 - 1990... Lēmuma faksimils tur publicēts 122.-132. lpp.
102 Sk. atsauci [95].
103 Lielais Tēvijas karš un Padomju Latvijas
inteliģences uzdevumi. Latvijas PSR inteliģences pirmais kongress (1945. g.
20.-22. martā). Rīga, VAPP, 1945.
104 Pēc prof. P. Stradiņa stāstījuma šo rindu
autoram (1957) bijis sagatavots latviešu "vāciskos nacionālistus" nosodošs
uzsaukums, kur pieminēts arī M. Prīmanis. P. Stradiņš atsacījies tādu parakstīt,
ja tur būtu minēts rektors M. Prīmanis. Izmainītais teksts tomēr nav ticis
pieņemts un publiskots, ko vēlāk P. Stradiņam ņēmuši ļaunā. To apstiprināja arī
prof. A. Kirhenšteins sarunā ar J. Stradiņu 1960. gadā, uzsverot, ka šī iemesla
dēļ iepriekšējās pārrunās LKP CK rektors M. Kadeks iebildis pret P. Stradiņa
iekļaušanu jaundibināmās LPSR ZA īsteno locekļu sarakstā. Prof. A. Kirhenšteins
šajā un citās sarunās piezīmēja, ka vairākiem LU mācībspēkiem pēc 1944. gada
varēja draudēt represijas no padomju varas orgāniem par sadarbību ar vāciešiem
un iesaistīšanos "totālā kara" pētnieciskajās programmās, tādēļ viņu
"aizbēgšana" bijusi dibināta (šajā sakarībā, manuprāt, nepamatoti tika pieminēts
arī A. Kirhenšteina tuvs līdzgaitnieks prof. E. Dārziņš), taču daudzi citi būtu
"varējuši palikt Latvijā". Prof. A. Kirhenšteins mūža nogalē (1960-1963. g.)
izteica vēlēšanos, lai es pierakstītu viņa atmiņas par Latvijas zinātni un
zinātniekiem (ar noteikumu, ka netiktu lietots magnetofons), taču no šī
piedāvājuma vairāku iemeslu dēļ atteicos, tādēļ manā rīcībā tagad ir tikai dažu
atmiņu un fragmentāru pierakstu drumslas; sk. arī Pelše A. Latviešu
vāciskie nacionālisti - latviešu tautas niknākie ienaidnieki. Rīga, VAPP
Politisko Rakstu apgāds, 1945, 31 lpp.
105 Bērsons I. Deviņi likteņi... 18.
lpp.
106 Alks Dz. Latvijas mediķi politisko
represiju dzirnās, 1940-1953. Rīga, Latvijas ārstu b-ba, 1993, 102
lpp.
5.12.2003, 09.12.2003,
10.12.2003, 11.12.2003,
12.12.2003
|