Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 - 1945)
Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Šis raksts tapis pēc Latvijas vēsturnieku komisijas mudinājuma komisijas kārtējam rakstu krājumam, kas iznāks 2004. gada otrajā pusē. Citi autori vēl strādā, pie šīs tēmas vēl strādā arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, tāpēc tas ir apcerējuma pirmvariants, kuru kā autors, tā Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Andris Caune pēc "Latvijas Vēstneša" lūguma ar labvēlību tomēr atļāva publicēt jau tagad. Paldies par uzticību! Latvijas vēsturnieku komisija Valsts prezidenta paspārnē tika nodibināta 1998. gada 13. novembrī - tātad pirms pieciem gadiem. Ir ļoti daudz izdarīts mūsu objektīvās vēstures atklāsmē. Arī publicējamais raksts lai ir tam liecinieks.
"Latvijas Vēstneša" galvenais redaktors, Akadēmijas goda loceklis Oskars Gerts

Zinātne un akadēmiskā dzīve totalitāro režīmu apstākļos ir samērā maz pētīta tēma, jo šī tēma ir visai pretrunīga. Starptautiskajos zinātnes vēstures forumos šo tēmu skar samērā negribīgi, apiet, lai vairītos no zinātnes vēstures politizācijas un neiedragātu atsevišķu valstu (pirmām kārtām Vācijas un Krievijas) prestižu zinātnē vai arī atsevišķu izcilu zinātnieku (piemēram, Vernera Heizenberga, Emīla Abderhaldena, Sergeja Vavilova u.c.) reputāciju, kuri šādā vai tādā kārtā bija iesaistīti totalitāro režīmu sistēmās. No vienas puses, zinātnieki un akadēmiskās aprindas ir sabiedrības intelektuālākā, attīstītākā, uz nākotni vērstā daļa, domu brīvības, demokrātijas un nacionālās identitātes uzturēšanas garants, no otras puses, zinātne ir arī nācijas un valsts varenības un nacionālā lepnuma stiprināšanas avots, tādēļ jebkuri režīmi, arī totalitārie, allaž ir centušies ievērojamākos zinātniekus iesaistīt valsts elitē, daļēji pat iztopot to prasībām, un zinātnes un varas (arī totalitārās varas) attieksmēs ir bijuši visai izteikti kompromisa, kolaborācijas un konformisma elementi. Lai saglabātu iespēju veikt pētniecību un uzturēt dzīvu akadēmisko vidi, zinātnieki ir maksājuši visai ievērojamus meslus totalitārajiem režīmiem. Rezistence un kolaborācija ir zinātnes un varas sarežģīto attiecību divas puses.1

Tēmai "totalitārisms un zinātne" Latvijā ir zināma specifika. 40. gadu sākumā te darbojās samērā maz zinātnieku, kuri spētu veikt efektīvus pētījumus militarizētās Vācijas vai Krievijas labā, tieši veicinot to militāro vai ekonomisko varenību. Akadēmiskā dzīve un zinātne neatkarīgajā Latvijā kopš 1919. gada bija orientēta uz nelielas valsts problēmām un latviešu nācijas identitātes veidošanu, Latvijas Universitātes un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki lielā pārsvarā bija latvieši, nacionāli noskaņoti cilvēki vai/un arī uz Rietumu demokrātijas vērtībām orientēti, savas valsts patrioti. Akadēmiskā dzīve bija nozīmīgs Latvijas identitātes un valstiskuma (plašā nozīmē) uzturēšanas faktors, tādēļ totalitārās okupējošās lielvalstis vērsās pret to zināmā mērā ne tikai kā pret demokrātijas un brīvas domas izpausmes formu, bet arī kā pret mazas tautas neatkarības centienu izpausmes paudēju. Ne PSRS totalitārais režīms, ne nacistiskā Vācija nevēlējās okupētajās valstīs (arī Latvijā) saglabāt tādas augstskolas, kas balstītos uz vietējo pamattautu mentalitāti un skolotu nacionālu inteliģenci turpmākai vietējās kultūras attīstībai. 

Samērā daudzi Latvijas akadēmiskie zinātnieki bija aktīvi iesaistījušies nacionālas valsts veidošanā kā aktīvi politiķi, ministri, sabiedrisku organizāciju ievērojami pārstāvji. Latvijas Universitāte (kas bija arī galvenais zinātnes pētījumu centrs Latvijā) neapšaubāmi bija arī viena no Latvijas valstiskuma un nacionālās idejas galvenajām paudējām un balstiem, tā audzināja izglītotu jaunatni izteikti nacionālā garā, īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas gados. Arī šī iemesla dēļ gan staļiniskais, gan hitleriskais režīms - tiesa, katrs no sava viedokļa - bija apzināti ieinteresēti līdz ar Latvijas valstiskumu iedragāt arī izveidojušos akadēmisko vidi, reizē latvisku un eiropeisku.2 Vēsturisko satricinājumu gaitā tika dots trieciens Latvijas zinātnei, pat tās apolitiskajai daļai (kuru lielā mērā veidoja dabas un eksakto zinātņu pārstāvji). Totalitārie režīmi pret Latvijas zinātni vērsa politiska, ideoloģiska un etniska (rasiska) rakstura represijas, kurās cieta vai pat gāja bojā daudzi zinātnieki; citi zaudēja darba vietas, iespēju nodarboties ar pētniecību, tika pakļauti pazemojošām "kritikas" un "paškritikas" procedūrām. Var piekrist viedoklim, ka zinātnes darbinieku skaits, kas cieta no staļiniskā terora, vismaz 1940. - 1941. gadā visumā bija relatīvi lielāks nekā represijās cietušo kopējais Latvijas iedzīvotāju procents3; arī no hitleriskā režīma cieta ļoti daudzi Latvijas zinātnieki.

Jāizceļ vēl viens aspekts - proti, Latvija laikā no 1939. līdz 1945. gadam zaudēja savu 20 gados jau iedibinājušos un valsts interesēm labi atbilstošo zinātnes un augstākās izglītības struktūru. No 1939. līdz 1941. gadam Molotova - Ribentropa pakta rezultātā no Latvijas izceļoja vācbaltiešu zinātnieki (tajā skaitā daudzi LU mācībspēki un profesori), no 1941. līdz 1944. gadam holokaustā tika represēti un lielākoties gāja bojā ebreju tautības akadēmiski izglītotie cilvēki. 1941. gadā deportēja daudz Latvijas zinātnieku, un 1944.-1945. gadā, baidoties no atkārtotām deportācijām vai arī sekojot hitlerisko ierēdņu dotajām "Marschbefehl", svešumā devās līdz 60 - 65% augstskolu mācībspēku.4 Daudzi augstskolu mācībspēki tika tieši vai netieši represēti arī pēc 1945. gada, otrās padomju okupācijas gaitā, taču šo norišu detalizēts aplūkojums jau iziet ārpus raksta ietvariem un tiks aplūkots citviet.

Ievērību pelna arī tas apstāklis, ka samērā daudz latviešu izcelsmes zinātnieku pēc Oktobra revolūcijas strādāja PSRS centros (Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijā, Ukrainā un citviet). Ļoti daudzi no viņiem kļuva par Staļina "lielā terora"(1937 - 1938) upuriem. Īpaši pamācošs te ir ķīmiķa Rūdolfa Ūdra liktenis, kurš, būdams arestēts, cietuma speclaboratorijā atklāja kumola hidroperoksīda šķelšanās reakciju, uz kuras pamata pirmoreiz pasaulē izveidota fenola un acetona rūpnieciskas ieguves tehnoloģija.5 Bojā gāja arī daudzi latviešu marksisti (J. Stienis, N. Vanags, V. Knoriņš, K. Šķilters u.c.). Daudzi latviešu izcelsmes zinātnieki vēlāk no PSRS atgriezās Latvijā, kur viņu loma vērtējama pretrunīgi.

Par staļiniskajās represijās cietušajiem Latvijas zinātniekiem rakstījuši T. Vilciņš,6 J. Raipulis,7 J. Stradiņš8 u.c., atsevišķi fakti vai kopaina sniegta Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes vēsturei veltītajos rakstu kopojumos.9,10,11 Šajā rakstā mēģināts ieskicēt būtiskākos momentus svešo totalitāro varu attieksmēs pret zinātni un zinātniekiem Latvijā 1940. un 1945. gadā, minot arī dažus mazāk pieminētus vai vēstures literatūrā neizvērtētus faktus un dokumentus.

Zinātne 1940.-1941. gada padomju okupācijas apstākļos

Padomju Savienībai okupējot Latviju 1940. gada vasarā, Latvijas Universitāte saskaņā ar savu Saeimas apstiprināto 1923. gada Satversmi darbojās kā augstākais zinātnes un izglītības centrs Latvijā, tajā bija 11 fakultātes, daudzi pētniecības institūti, Sērumstacija u.c. 1939. gada rudenī bez Latvijas Universitātes darbu sāka K. Ulmaņa valdības dibinātā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Pastāvēja arī neatkarīgas pētnieciskas iestādes - Latvijas vēstures institūts, Zemes bagātību pētīšanas institūts, Saimnieciskās racionalizācijas institūts, Pieminekļu valde, Folkloras krātuve ar Valodas krātuvi u.c. Pētniecisks darbs tika veikts daudzos muzejos, bibliotēkās, Valsts arhīvā un citās iestādēs, Latvijā bija ne mazums privātzinātnieku, medicīnas un lauksaimniecības zinātnieku - amatieru ļoti daudzo zinātnisko biedrību aktīvistu (ieskaitot mazākumtautību pārstāvjus). Inkorporējot 1940. gadā Latviju Padomju Savienības sastāvā, te darbojās jau 37 zinātniskas iestādes ar 440 darbiniekiem (tajā skaitā 378 zinātniskie darbinieki).12 Šī daudzveidīgā struktūra pietiekami labi atbilda Latvijas kā nelielas, neatkarīgas valsts vajadzībām, kaut arī Latvijas Republikas vērtību skalā zinātnei nebija prioritāra loma (lielā mērā tādu gan bija guvusi augstākā izglītība). Nav noliedzams arī, ka atsevišķi kreisi noskaņoti profesionāļi (galvenokārt no sociāldemokrātu vidus) nevarēja īstenot savas spējas LU un bija arī opozīcijā pret K. Ulmaņa autoritāro režīmu. Daļa dabas un eksakto zinātņu pārstāvju varēja lolot ilūzijas par savu nozaru augšupeju jaunās iekārtas apstākļos.

Iepriekš izveidojušos sistēmu jaunā padomju vara centās transformēt atbilstoši savām vajadzībām un ideoloģiskajām nostādnēm ar mērķi panākt "buržuāziskās zinātnes" iznīdēšanu, tās nesējus vai nu pāraudzinot, vai izmetot no akadēmiskās dzīves aprites vai arī no dzīves vispār. Tika mainīta abu vadošo Latvijas augstskolu satversme un statuss, likvidēta to iekšējā autonomija un akadēmiskā brīvība, nomainīta augstskolu vadība, pamazām aizstājot tos ar cilvēkiem, kas bija iebraukuši no Padomju Savienības, audzināti Staļina ideju garā un nu centās šos principus iemiesot Latvijā. Kā jau minēts, daudzi PSRS centros strādājošie latviešu zinātnieki paši bija cietuši no Staļina represijām 30. gados, citi bija iesaistīti speciālajos, militārā resora darbos; tie, kurus 1940. gadā sūtīja strādāt uz okupēto Latviju augstākās izglītības un zinātnes jomā, bija galvenokārt indoktrinēti cilvēki, lielākoties bez profesionālas izglītības, bet ar noteiktu uzdevumu - salauzt agrāk funkcionējošo sistēmu. Pirmais izglītības ministrs profesora Augusta Kirhenšteina vadītajā "Tautas valdībā"13 gan nāca no vietējiem zinātniekiem - pazīstamais lauksaimniecības zinātnieks profesors Paulis Lejiņš (viņš šajā amatā darbojās - lielā mērā pret savu gribu - visai īsu laiku, no 1940. gada 2. jūlija līdz 1940. gada 28. augustam, pēc tam tika aizstāts ar rakstnieku Jūliju Lāci, kuru 1941. gada februārī apcietināja), bet kā ministra biedrs (ar balsstiesībām kabinetā) A. Kirhenšteina valdībā visai drīz tika iekļauts Pēteris Valeskalns, savulaik Sarkanās profesūras institūtu Maskavā beidzis cilvēks, kas skaitījās filozofs un biologs - darvinists un iepriekš bija ieņēmis vadošus amatus PSRS zinātnes organizācijas struktūrā (piemēram, kā PSRS Augstskolu un zinātnisko darbinieku arodbiedrību CK priekšsēdētājs).14 Savulaik P. Valeskalns bija cieši sastrādājies ar A. Višinski (citkārtējo Maskavas valsts universitātes rektoru) un uz Latviju tika atsūtīts speciālo uzdevumu operatīvās grupas sastāvā, kas ieradās Latvijā līdz ar pirmajām ienākušajām Sarkanās armijas vienībām. Latvijas PSR varas struktūrās P. Valeskalns skaitījās atbildīgais par zinātni un augstskolu darbību. Viņš sludināja, ka līdzšinējā zinātne Latvijā bijusi tikai "māņu zinātne". "Īstais zinātnes pamats ir dialektiskais materiālisms, kas dots Partijas vēstures īsā kursa 4. nodaļā [J. Staļina sacerēta - J.S.] un kas uzplaucis Padomju Savienībā. Tas arī jums ir jāpiesavinās," - kādā runā pauda P.Valeskalns.15

Taču jāatzīst arī, ka pēc rakstura un, jādomā, arī pēc saņemtajām instrukcijām P.Valeskalns bija inteliģents un piesardzīgs darbinieks, neapšaubāmi saistīts ar "čeku", pārkārtojumus viņš ieteica veikt "bez jebkādas revolūcijas". "Mēs to sapratām kā norādījumu rīkoties mierīgi, ar skaidru prātu, bez kaujas saucieniem un uzspēlētas varonības. Nav tāpēc jādomā, ka Valeskalns bija komandēts uz Latviju šeit visus nopaijāt un nomierināt. Viņš zināja, kādi uzdevumi veicami, ja nepieciešams, pat par cietsirdības vai nežēlības cenu. Filozofijas profesors Teodors Celms, kurš mūsu universitātē bija strauji uzkāpis pa akadēmiskās karjeras kāpnēm, bija pievērsis sev Valeskalna uzmanību un izsaukts uz "lietišķām pārrunām" Izglītības tautas komisariātā. Pēc šīs audiences profesors man atzinās, ka tik cietu jezuītu kā šis Valeskalns viņš vēl nekad dzīvu neesot redzējis. Par tādiem viņam gadījies tikai lasīt aprakstus no iepriekšējiem gadsimtiem. Laikam jau Valeskalns šim populārajam jaunkantietim bija licis saprast, ka padomju augstskolā ar Kantu nekādu svēto derību vairs nevarēs uzturēt. Ideālistiskā filozofija nav marksistu gaumē, un sevišķi boļševikiem tā negaršo ne Bādenes, ne Vīnes, ne Marburgas mērcē. Teodors Celms Latvijas Universitātē (..) skaitījās pie progresīvajiem mācību spēkiem, un viņa lekcijas arvien bija kupli apmeklētas - gandrīz tāpat kā Aleksandram Daugem," - gaisotni raksturo tā laika notikumu samērā objektīvs vērotājs V. Stalažs.16 Un tomēr, piemēram, LU pārveidošana (attiecīgo komisiju kopš 1940. gada jūlija beigām vadīja P. Valeskalns) bija iecerēta visai radikāla. Reorganizētā LVU drīz pārgāja attiecīgā PSRS Augstskolu lietu komitejas kontrolē.

Jau 1940. gada augustā (pēc Ministru kabineta 5. augusta sēdē izteiktās piekrišanas) tika likvidētas abas LU Teoloģijas fakultātes un no darba atbrīvoti visi to mācībspēki, kuru skaitā bija profesori L. Adamovičs, J. Rancāns, K. Kundziņš, P. Strods, asistenti E. Ķiploks, E. Šmits, mazliet vēlāk tiem tika pievienoti arī T. Grīnbergs, V. Maldonis, B. Sloskāns, A. Freijs, E. Rumba, H. Biezais, P. Sakss u.c.17 Tāpat ar 1. septembri no amatiem tika atcelti fakultāšu dekāni - prominenti un pazīstami Latvijas zinātnieki A. Krūmiņš, F. Balodis, P. Jurevičs (dekāna vietnieks), E. Ziemelis, E. Zariņš, V. Burkevics, J. Prīmanis. Jaunieceltā LVU rektora J. Paškeviča pavēlē dekānu atstādināšana pamatota tādējādi - "kā to rāda pieredzējumi, ar vecās tautas apspiedējas varas izvirzītiem pārstāvjiem Universitātes pārveidošanas darbs ir mazsekmīgs un ļoti apgrūtināts".18 Skaitot ar 15. oktobri, no dienesta pienākumiem LVU tika lemts atbrīvot "vecās apspiedējas varas izpausmes nesējus"(prof. A. Tenteli, ārkārt. prof. E. Pētersonu, prof. J. Auškāpu, ārkārt. prof. H. Albatu), "no savas zemes un tautas visstraujākajā jaunradīšanas laikā dezertējušo" prof. Franci Balodi, "akadēmiskam darbam nepiemērotos" profesorus K. Tormani un E. Lindemani (pēdējie skaitījās antisemīti), kā arī prof. P. Jureviču - pēdējo sakarā ar filozofijas fakultātes (resp., nodaļas) likvidēšanu.19 No ieņemamā amata tika atbrīvots arī jau pensionētais profesors pazīstamais folklorists Ludis Bērziņš. Interesanti piebilst, ka 1940. gada decembrī ar rektora pavēli par LVU profesoru ar 1. oktobri tika apstiprināts bij. LU rektors ķīmijas profesors Mārtiņš Prīmanis, kas 1941. gada februārī repatriējās uz Vāciju un vēlāk kļuva par vācu okupācijas organizētās pašpārvaldes izglītības ģenerāldirektoru, kā arī profesori E. Ziemelis, L. Ausējs, K. Dišlers, P. Mucinieks, kurus vēlāk arestēja vai deportēja.20 Likvidētās Filozofijas nodaļas vietā ar 15. augustu tika izveidota Sabiedrisko zinātņu fakultāte (vēlāk gan Marksisma - ļeņinisma katedra), par kuras profesoriem iecēla P. Valeskalnu un V. Miški, par ārkārtējiem profesoriem - J. Avotiņu, J. Kalnbērziņu, J. Paškeviču, par docentiem - citu skaitā K. Pugo, F. Deglavu un Ž. Spuri, par lektoru - K. Ozoliņu, tātad daudzus jaunā režīma funkcionārus.21

Šie un daudzi citi pārkārtojumi (piemēram, studentu mūža organizāciju slēgšana) tika īstenoti Maskavas atsūtītā LVU rektora prof. J. Paškeviča operatīvā vadībā, kurš arī vēl 1940. gada jūlijā, pirms Latvijas iestāšanās PSRS, bija nosūtīts uz Rīgu, sākumā strādājis par kādas Rīgas avīzes redaktoru, bet, kā pats vēlāk rakstījis iesniegumā Georgijam Maļenkovam, "augusta sākumā Višinskis viņu nozīmējis (!) par universitātes rektoru". 22 J. Paškevičam bija visai apšaubāma izglītība, viņš bija beidzis J. Staļina Komunistisko augstskolu un Ļeņingradas Kompartijas institūta ekonomisko nodaļu 1938. gadā, pasniedzis politekonomiju un marksisma - ļeņinisma pamatus Ļeņingradas augstskolā, bet pēc īslaicīgas darbošanās LVU rektora amatā vēlāk nozīmēts par Latvijas PSR Gaļas un piena rūpniecības tautas komisāra vietnieku. Ievērību pelna Paškeviča plašā ar 1941. gada 13. februāri datētā sūdzība LK(b)P CK (kopija VK(b)P CK un PSRS TKP Pārstāvniecības pilnvarotajam Latvijā Vladimiram Derevjanskim, bij. PSRS sūtnim Latvijā), kurā, sūdzēdamies par savu negaidīto atstādināšanu no rektora amata, J. Paškevičs ļoti naivi un vaļsirdīgi izklāsta, viņaprāt, situāciju Latvijas Universitātē un paša veiktos pasākumus. Citēsim tikai dažus kolorītus izteikumus no šī visai savdabīgā, līdz šim vēl pilnībā nepublicētā dokumenta: "Profesori un mācībspēki savā vairākumā sastāvēja no bijušiem baltgvardiem, bijušās cara armijas virsniecības, garīdzniecības, vietējiem muižniekiem un kapitālistiem. Daļa no 600 pasniedzējiem pēc savas pārliecības neapšaubāmi bija progresīva, bet to grūti noteikt (..) Ziņas, ko pats vācu no dažādiem avotiem, bija tik pretrunīgas, ka pat vispārējos vilcienos grūti noteikt attiecīgās personas reakcionaritāti vai progresivitāti. Arī atbilstošie orgāni [represīvās iestādes - J.S.], kas paši vēl bija tapšanas stadijā, šai lietā daudz palīdzēt nevarēja. Kadru jautājumi (..) bija jārisina šķiru cīņas sarežģītos apstākļos."

Tālāk savus lielos nopelnus Universitātes pārveidošanā īsā laika sprīdī Paškevičs summējis 14 punktos:

"1) Likvidētas teoloģijas fakultātes. Visa garīdzniecība - "profesori" atlaisti, audzēkņi - studenti izkliedēti, manta pārņemta universitātes saimniecībā;
2) Nomainīts viss universitātes vadošais sastāvs (prorektori, fakultāšu dekāni u.tml.). Pavisam atlaisti no darba reakcionārie profesori, kuriem nav zinātniskas vērtības un kas agrāk ieņēmuši atbildīgus posteņus valdības orgānos;
3) Radīta mācību daļa un zinātnes daļa (kuru agrāk nebija), kā arī atjaunināts aparāts visās fakultātēs;
4) Izstrādāts un LPSR TKP apstiprināts universitātes nolikums pēc padomju augstākās skolas parauga;
(..) 8) Veikta visa pasniedzēju sastāva un studentu anketēšana. Ar studentu un profesoru - pasniedzēju aktīva palīdzību sastādīti visi profesoru - pasniedzēju sastāva raksturojumi. Izstrādāts universitātes zinātniski pētnieciskā darba plāns, kas aptver 211 zinātniskas problēmas un 627 tēmas dažādās zinību nozarēs." u.tml. 23

Neraugoties uz šiem "panākumiem" un Universitātē organizēto izspiedzes sistēmu, 1941. gada 10. februārī LK(b)P CK atstādināja J. Paškeviču kā "netikušu galā ar pienākumiem", pārmetot stipendiju piešķiršanu mantīgo šķiru pārstāvju bērniem un bijušo sociāldemokrātu (vai te būtu domāts Bruno Kalniņš LVU Valststiesību katedrā?) iesaistīšanu Universitātes darbā.

Savā sūdzībā G. Maļenkovam J.Paškevičs sūdzas, ka LK(b)P CK biroja sēdē sekretārs Žanis Spure viņu apvainojis "labējā oportūnismā" - veco speciālistu izmantošanā, turklāt izteicis viedokli, ka par profesoriem jāieceļ tādi cilvēki, "kas vakar rakuši grāvjus", kā paraugu minot LK(b)P CK aparātu, kurā strādājot (un "ne slikti"!) daudz bijušo grāvraču. Savukārt J.Paškevičs iebildis, ka šāda Ž.Spures nostāja esot "kreisais oportūnisms", un norādījis uz "vienīgi pareizo partijas līniju, ko devis b. Staļins par veco speciālistu izmantošanu un jauno kadru audzināšanu". 24

J. Paškeviča žēlošanos Maskavā atstāja bez ievērības, tāpat viņa lūgumu pārcelt pašu darbā uz Maskavu VK(b)P sistēmā kā Vissavienības Augstskolu komitejas instruktoru pār Lietuvas un Latvijas augstskolām. Toties par LVU rektoru 1941. gada 10. februārī tika nozīmēts vēl agresīvāks, tiesa, daudz inteliģentāks komunists - politekonomijas profesors Jānis Jurgens, vecs čekists, bijušais PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Augstākās skolas vadītājs Maskavā, kurš (ar pārtraukumiem) LVU vadīja līdz 1960. gadam un kura vadībā 40. un 50. gados tika īstenotas būtiskas un tālejošas "tīrīšanas" LVU studentu un pasniedzēju vidū, cilvēks, kurš savulaik LVU izveidoja Arakčejeva cienīgu sistēmu. Atzīmējot, ka "profesoru un pasniedzēju sastāvs piesārņots ar bijušajiem aktīvajiem sociāldemokrātiem un vecā režīma piekritējiem, Universitātes vadība neveic profesoru un pasniedzēju kadru tīrīšanas darbu", LK(b)P CK jaunajam rektoram uzdeva pārbaudīt visus mācībspēkus un "atbrīvoties no visiem šķiriski naidīgajiem elementiem, kuri līdz šim strādā universitātē".25

J.Paškeviča un J.Jurgena laikā notikusī bezprecedenti plaša atlaišana no darba vai pārcelšana zemākā amatā (kā filozofa prof. T. Celma gadījumā), tāpat "kritikas un paškritikas" kampaņas (pēdējās gan 1940./1941. gadā Latvijā vēl netika plaši izvērstas - šajā aspektā varētu gan atzīmēt studenta Ī. Rabinoviča vēršanos pret pazīstamo zinātnes popularizētāju profesoru Bruno Jirgensonu žurnāla "Darba Students" slejās)26, kas bija represiju sākotnējā, "maigākā" pakāpe.

Daudz traģiskākas bija 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kad no Latvijas tika izsūtīti arī vismaz 20 mācībspēki vai bijušie mācībspēki ar ģimenēm (t. sk. profesori un docenti L. Adamovičs, H. Albats, L. Ausējs, J. Auškāps, E. Birkhāns, K. Dišlers, P. Mincs, J. Plāķis, E. Rumba, E. Ziemelis, K. Brencēns, J. Galejs, L. Gailītis, A. Lejassauss, J. Zivtiņš), kā arī asistenti J. Lediņš, V. Sieceniece, N. Stoligvo, Aleksandrs Brauns ("Bunda" aktīvists), ķīmijas laborants Pēteris Stradiņš u.c.27 No šai drausmu sarakstā minētajiem dzimtenē atgriezās tikai mediķi J. Galejs, N. Stoligvo, J. Lediņš, tautsaimniece V. Sieceniece un inženierzinātņu profesors E. Ziemelis, t. i., mazāk nekā trešā daļa, un arī tad vairumā gadījumu iespēja nodarboties ar pētniecisku darbu viņiem bija liegta.

Deportēto vidū bija ievērojami zinātnieki - Latvijas Republikas bijušie izglītības ministri profesori J. Plāķis, L. Adamovičs un J. Auškāps, turklāt L. Adamovičam un J. Auškāpam izsūtījuma vietā organizētajās tiesas prāvās piesprieda nāves spriedumu un abus izcilos zinātniekus - ķīmiķi J. Auškāpu28 un reliģiju vēsturnieku L. Adamoviču - nošāva.29 J. Auškāpa mūža traģisko nogali esmu sīkāk apcerējis vairākās publikācijās.30 Neraugoties uz augsto ķīmiķa kvalifikāciju un nozīmīgiem pētījumiem ķīmijas tehnoloģijā un spektroskopijā, pēc atlaišanas no darba Ķīmijas fakultātē 1940.gada rudenī profesoram J. Auškāpam tika liegts strādāt specialitātē un viņš bija spiests dzīvot savās vasaras lauku mājās "Vāļos" (pie Cēsīm), no kurienes tika deportēts uz Urāliem; pat tuvējā Līgatnes papīrfabrikā, neraugoties uz izglītības tautas komisāra P. Valeskalna ieteikumu, viņš netika pieņemts darbā.

Bez minētajiem LU mācībspēkiem 1940. un 1941. gadā tika deportēti un gāja bojā senvēstures pētnieks un dievturības ideologs Ernests Brastiņš (apcietināts jau 1940. gada jūlijā un vēlāk nošauts), izcilais statistiķis un pirmais nacionālā jautājuma pētītājs Latvijā Marģers Skujenieks (nošauts Maskavā, Lubjankas cietumā), starptautisko attiecību speciālists vēstnieks Kārlis Ducmanis, ievērojams ostu speciālists docents Pēteris Stakle, literatūrzinātnieki Līgotņu Jēkabs, profesors Atis Ķeniņš, ļoti daudzi tehnisko nozaru speciālisti, mediķi. To skaitā bija arī Rīgas Kara hospitāļa ārsts, jau medicīnas doktora disertāciju aizstāvējušais Vilis Derums, kurš pēc atgriešanās no izsūtījuma Latvijā kļuva par paleopatoloģijas celmlauzi un devis vairākus ievērojamus darbus par latviešu veselības stāvokli.

Jāatzīst, ka deportētie augstskolu mācībspēki netika represēti sakarā ar viņu akadēmisko vai zinātnisko darbību, bet pēc kritērijiem, kurus noteica VK(b)P CK un PSRS TKP 1941.gada 14. maija lēmums "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas", saskaņā ar kuru paredzēts deportēt "kontrrevolucionāro organizāciju locekļus", bijušos "muižniekus, tirgotājus, fabrikantus un bijušos lielākos buržuāzisko valdību ierēdņus", "bijušos virsniekus"31 u.tml. Daudzos gadījumos deportētie vēlāk ir tiesāti; par apsūdzības līmeni liecina spriedumu formulējumi. Piemēram, prof. L. Adamovičam inkriminēts, ka viņš bijis Rīgas Latviešu biedrības, tāpat reakcionārās biedrības "Reliģijas zinātne" loceklis, LU teoloģijas profesors, kā arī izglītības ministrs K. Ulmaņa valdībā, kura "vadībā slēgtas daudzas nacionālo mazākumtautību skolas un atbrīvoti no darba progresīvi noskaņoti skolotāji". J. Auškāpam inkriminēts, ka viņš dienējis Kolčaka armijā, bijis aktīvs Ulmaņa atbalstītājs, Zemnieku savienības biedrs, izglītības ministrs, kontrrevolucionāras organizācijas loceklis Severurallagā 1941. gadā. Savukārt Juris Plāķis kā "organizācijas "Pērkonkrusts"" dalībnieks, būdams profesors, lasīja kontrrevolucionāra satura referātus un lekcijas". Ernests Brastiņš esot "sociāli bīstams elements, būdams dievturu organizācijas vadītājs, veica kontrrevolucionāru darbību, uzturēja sakarus ar organizāciju "Pērkonkrusts". Prof. Ernests Birkhāns tiesāts kā "Saeimas deputāts, Grieķijas ģenerālkonsuls, sociāli bīstams elements". Prof. E. Rumbam inkriminēts, ka, "būdams aktīvs luterāņu baznīcas vadītājs un mācītājs, savos sprediķos sistemātiski veica pretpadomju aģitāciju, kas bija vērsta uz padomju varas vājināšanu". Savukārt prof. P. Mincs spriedumā raksturots kā "baltemigrants, cionists, ebreju nacionāldemokrātiskās partijas līderis, 1931. gadā kļuva par Saeimas deputātu, piedalījās Ungārijas un Latvijas kriminālkodeksu sastādīšanā, dažādu ebreju biedrību un organizāciju priekšsēdētājs".32 Katrā ziņā no civilizētas tiesas viedokļa minētās apsūdzības ir nepamatotas; nevienā gadījumā nav arī ņemts vērā, ka daudzi no deportētajiem bijuši ievērojami speciālisti, zinātnieki katrs savā jomā, kuri savu zinātnisko un praktisko nopelnu dēļ ir guvuši paliekošu vietu zinātņu vēsturē.

Salīdzinot ar Latvijas Universitāti, situācija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā 1940. un 1941. gadā, sākoties padomju okupācijai, bija daudz labvēlīgāka. Par JLA rektoru tika apstiprināts pazīstamais biologs prof. Pauls Galenieks, par prorektoru - ne mazāk ievērojamais mežzinātnieks Arvīds Kalniņš. Tiesa, jau 1941. gada 19. martā LK(b)P biroja sēdē JLA tika kritizēta par to, ka akadēmija neesot pārkārtojusi savu darbu atbilstoši jaunajām prasībām, mācībspēku sastāvs joprojām stipri piesārņots ar šķiriski svešiem un zinātniski nepietiekami sagatavotiem cilvēkiem, kuri jāatbrīvojot no amatiem. Turpat biroja sēdē arī atbrīvoja no amata pašu Akadēmijas rektoru, nokritizēto P. Galenieku un viņa vietā apstiprināja no Krievijas atbraukušo veco komunistu Jāni Ostrovu. Tas tomēr izrādījās pietiekami liberāls, un 14. jūnija deportācijās neviens no JLA mācībspēkiem necieta (izsūtīti tika asistents K. Brencēns un entomologs L. Gailītis, taču šajā laikā viņi JLA vairs nestrādāja).33

Garāmejot skarsim problēmu par zinātnieku kolaborāciju ar padomju okupācijas varu.34 Jaunās padomju varas augstākās struktūrās Latvijā visvairāk iegāja pārstāvji tieši no lauksaimniecības zinātnieku aprindām. Bez veterinārzinātnieka un mikrobiologa prof. Augusta Kirhenšteina, kura uzvārds vien itin kā kļuvis (mūsuprāt, gan ne gluži pelnīti) par personificējumu kolaborācijas fenomenam Latvijā, daļēji būtu minami arī prof. Paulis Lejiņš kā Tautas valdības izglītības ministrs (gan visai īslaicīgi), kā arī botānikas profesors Pauls Galenieks, kurš bija Tautas Saeimas priekšsēdētāja vietnieks un tika iekļauts oficiālās delegācijas sastāvā braucienam uz PSRS Augstākās Padomes sesiju, lai tur lūgtu 1940. gada 5. augustā Latviju uzņemt PSRS sastāvā (sesijā uzstāties P. Galenieks gan atteicās, jo viņam sagatavotajā runas tekstā bija iekļauti absurdi apgalvojumi par Ulmaņa režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā).35

Padomju varai daļēji simpatizēja arī prof. Arvīds Kalniņš (JLA prorektors 1940.-1941. g., bijušais Latvijas un PSRS Tautu kulturālās tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs, kas vēl pirms 1940. gada jūnija notikumiem bija braucis uz Maskavu, Tautsaimniecības sasniegumu izstādi un jūsmīgi aprakstījis tur pieredzēto).36 LVU vadīšanā iesaistījās profesori V. Jungs, P. Nomals, doc. R. Drillis, visi kvalificēti zinātnieki.

Neizvērtējot še prof. A. Kirhenšteina rīcības motivāciju un darbību kopumā, kurai no tīri politiskā viedokļa nav attaisnojuma, tomēr domāju, ka neatkarīgi no subjektīviem faktoriem (godkāre, naivitāte, pretvācu nostāja, aizvainojums par centieniem priekšlaikus aizraidīt pensijā u.tml.) viņš savā ziņā ir bijis Latvijas patriots. Uzņemdamies nepateicīgo Tautas valdības ministru prezidenta amatu, viņš, iespējams, ir ticis piekrāpts solījumos par Latvijas nākotni. A. Kirhenšteins bija kreisi orientēts sabiedrisks darbinieks, savulaik "piektgadnieks" un Rainim tuvs cilvēks, vēlāk saistīts ar "Jaunāko Ziņu" aprindām, kas bija samērā kritiskas pret K. Ulmaņa režīmu.37 Viens no momentiem, kas veicināja A. Kirhenšteina "grēkā krišanu", bija viņa skeptiskā attieksme pret, kā viņam šķita, zinātnes lomas nepietiekamo novērtējumu neatkarīgajā Latvijas valstī. A. Kirhenšteinam tika solītas plašākas perspektīvas zinātnes attīstībai un inteliģences saudzēšanai jaunās iekārtas apstākļos (tas pats tika solīts arī V. Krēvem-Mickevičam Lietuvā un H. Krūsam Igaunijā); par to viņam Maskavā 1940. gada augustā bijusi saruna pat ar pašu Josifu Staļinu.

Par šo momentu A. Kirhenšteins stāstījis savā atvadu sarunā ar Šveices konsulu Latvijā de Fišeru 1940. gada 23. augustā. Šajā Ulda Tīrona publicētajā tekstā (rokraksts glabājas Šveices Federālajā arhīvā Bernē) 38 sacīts: "Staļins vēl arī man pats teica, ka viņam bezpartijisks, saprātīgs un konstruktīvs intelektuālis ir vērtīgāks nekā vienīgi tikai partijisks. Pievērsiet uzmanību. Staļins man arī teica, ka inteliģenci un speciālistus es varot saudzēt tiktāl, cik vien iespējams (izcēlums mans - J.S.). (..) Jūs redzat, mana valdība sastāv no profesoriem, žurnālistiem, intelektuāļiem, speciālistiem." A. Kirhenšteins turpat izsaka arī viedokli, ka PSRS "šajos 20 gados ir radīts neiespējamais, un vispirms jau ir droši nostādītas trīs lietas: ir organizēta izejvielu ieguve, ir radīta industriālā ražošana, un ir sagatavoti visu veidu kadri. Tas ir vienreizējs sasniegums, kas ir jo vērtīgāks tādēļ, ka balstās vienīgi uz savu darbu, savu zinātni un lielākoties uz savu jaunrades garu". Un, runājot par Padomju Latviju, seko ciniska piebilde: "Patiešām, kas tad līdz šim ir cietis vai kaut ko zaudējis? Daži lielkapitālisti, lielākoties žīdi, kuru uzņēmumi ir nacionalizēti. Kāda tam nozīme, ja toties bagāta kļūst tauta?" Kādu attīstību gada laikā guva šīs kreisā intelektuāļa naivās ilūzijas, jau redzējām. Atbaidošās represijas varēja izraisīt iekšēju diskomfortu pat Staļina apvārdotajā Kirhenšteinā.

Pirmajā padomju okupācijas gadā līdztekus minētajiem visai negatīvajiem faktoriem zinātnes jomā patiešām atzīmējami arī daži momenti, kas vismaz daļēji (īpaši lauksaimniecības un dabaszinātnēs strādājošos) varēja noskaņot pozitīvi pret jauno režīmu.

Jau sava Maskavas brauciena laikā A. Kirhenšteins pats ķērās pie Vitamīnu un hormonu institūta organizēšanas priekšdarbiem Rīgā; šāds institūts tika patiešām izveidots, un ironiskā kārtā abi A. Kirhenšteina tuvākie palīgi šajā tīri zinātniskajā pasākumā vēlāk tiks represēti - inženieris ķīmiķis Augusts Ošiņš no staļiniskās padomju varas 1951. gadā, bet farmaceite doc. Irina Robežniece - no vācu nacistiem. Attiecīgā eksperimentālā rūpnīca ir pārdzīvojusi sarežģītus transformācijas ceļus un vēlāk kļuvusi par iedīgli tagadējai firmai "Grindex", kas ir veidota uz OSI Eksperimentālās rūpnīcas bāzes.39

Bez šī Vitamīnu institūta minama, piemēram, īpašas Fizikas un matemātikas fakultātes un Dabaszinātņu (vēlāk - Bioloģijas) fakultātes organizēšana LVU sastāvā, vairāku valsts nozīmes pētniecības institūtu veidošana, solījumi organizēt Zinātņu akadēmiju Latvijā (tolaik gan iecerētu kā PSRS Zinātņu akadēmijas Latvijas filiāli), vairāku karjerā agrāk kavētu spējīgu zinātnieku avansēšana amatos (piemēram, prof. Bruno Jirgensons, Alfrēds Ieviņš un Andrejs Dravnieks Ķīmijas fakultātē), ebreju tautības un kreisi noskaņotu zinātnieku plašāka iesaistīšana akadēmiskajā dzīvē (piemēram, profesors V. Mincs un vairāki ebreju tautības asistenti LVU Medicīnas fakultātē) u.tml. Toties, solot Zinātņu akadēmijas dibināšanu, līdz ar Rīgas Latviešu biedrības slēgšanu jau 1940. gada jūlijā reāli tika likvidēta RLB Zinātņu komiteja (Academia Scientiarum Latviensis), kas darbojās kopš 1932. gada.40 Ievērojot zinātnisko sakaru pilnīgu pārtraukšanu ar karā iesaistītajām Eiropas valstīm, tika veicināti Rīgas zinātnieku braucieni uz Maskavu (prof. M.E. Straumanis, prof. A. Ieviņš, prof. J. Asars, prof. P. Stradiņš, doc. M. Stepermanis u.c.). Taču latviešu akadēmisko aprindu nostāja pret jauno iekārtu visumā bija piesardzīga, un pašā vidē bija samērā maz nekoleģiālas izturēšanās gadījumu, vietējo zinātnieku iesaistīšanos represiju veicināšanā pret kolēģiem. Akadēmiskajā vidē nebija vērojama arī šķelšanās kā Igaunijā, kur H. Krūsa vadītā zinātnieku grupa uzstājās pret vecā režīma piekritējiem, panākot K. Pētsa organizētās oficiālās Igaunijas Zinātņu akadēmijas likvidēšanu jau 1940. gadā.41 Atšķirībā no Lietuvas, kur jau 1941. gada sākumā organizēja Lietuvas PSR Zinātņu akadēmiju42, Latvijā zinātnieki tik aktīvi nesadarbojās ar jauno iekārtu; zināmā mērā tas skaidrojams gan ar akadēmiskās vides konservatīvismu, gan arī ar neuzticību pret iebraucējiem no Maskavas, kas centās patvaļīgi un nekvalificēti transformēt akadēmisko un zinātnisko vidi, nerespektējot izveidojušās formas un tradīcijas. Mūsu rīcībā nav liecību, ka profesori A. Kirhenšteins, P. Galenieks, V. Jungs (LVU prorektors) darbos būtu vērsušies pret kolēģiem un piedalījušies represiju veicināšanā. A. Kirhenšteins palīdzēja arheoloģijas profesoram F. Balodim izceļot zinātniskā komandējumā uz Zviedriju 1940. gada jūlijā (no kura F. Balodis vairs neatgriezās)43, pēc kara reāli centās atvieglot represēto Latvijas zinātnieku likteni, veicināt viņu atgriešanos dzimtenē. Par savu samērā neatkarīgo nostāju viņš pats vēlāk izpelnījās neuzticību un mūža beigās padomju režīma skatījumā bija persona non grata.

Vietējo zinātnieku iesaistīšanās denunciācijās vēl būtu pētāma, kaut arī par nedaudziem kolēģiem šādas liecības itin kā būtu, tāpat kā ir liecības, ka atsevišķas personas (piemēram, LVU Ķīmijas fakultātes partorgs asist. A. Lifšics) piedalījušies deportējamo studentu un akadēmiskā personāla sarakstu veidošanā. No otras puses, Latvijas zinātnieku un akadēmisko mācībspēku vidū nebija vērojama organizēta aktīva pretdarbība jaunās varas centieniem, kas varētu dot motivāciju represijām (tāda gan iezīmējās nacionāli noskaņoto studentu vidū).

Vērtējot 1940.-1941. gada notikumus, ir pamats apgalvot, ka šajā laikā kompartijas funkcionāri, ideoloģijas dogmātu vadīti, represēja ne tikai LU mācībspēkus, bet arī Universitāti pašu, uzsākot tās pārveidi par tipveida PSRS augstskolu, uzsākot akadēmiskā personāla un studentu (tika taču izslēgti, represēti, izsūtīti daudzi studenti, pēc Sarkanā Krusta ziņām - 307, īpaši korporāciju biedri!) pakāpenisku nomaiņu ar jaunajam režīmam lojāliem cilvēkiem. Tieši šīs darbības un pat tendenču bīstamība izraisīja pēcreakciju 1944.-1945. gadā, kad, bīstoties no represiju atkārtošanās un pat padziļināšanās, emigrācijā devās vairums Latvijas zinātnieku. Faktiski šis bēgšanas process sākās jau 1941. gadā, kad tika pieļauta vācu tautības pilsoņu otra repatriācija ("Nachumsiedlung") un šajā vilnī iekļāvās arī vairāki vācu aprindām tuvu stāvoši Latvijas profesori latvieši (piemēram, M. Prīmanis, A. Petrikalns, N. Reinfelds, P. Kampe, A. Buhholcs, P. Krūmiņš u.c.). 44

Arī šos zaudējumus var ieskaitīt staļiniskā režīma represiju kontā pret Latvijas zinātni un tās akadēmiskajām tradīcijām. Tika ierobežots vai pat pārtraukts normāls pētniecības un akadēmiskais darbs daudzās humanitāro un sociālo zinātņu nozarēs kopumā (filozofijā, vēsturē, tautsaimniecības zinātnē, jurisprudencē, teoloģijā, pa daļai arī filoloģijā u.tml.); procentuāli lielais zinātnieku un studentu zudums izraisīja grūti aptveramas intelektuālas sekas visai Latvijas tālākattīstībai, ko izjūtam vēl šodien.

2. Represijas pret Latvijas zinātniekiem nacistiskās okupācijas laikā (1941-1944), pretestība pret šo okupācijas režīmu.

Kad 1941. gadā Latvijā un Rīgā ienāca hitleriskās Vācijas karaspēks, daļa Latvijas iedzīvotāju un arī akadēmiskās inteliģences to sagaidīja ar ilūzijām kā "atbrīvotāju no boļševiku jūga". Cerēja, ka Latvija, kaut daļēji, atgūs zaudēto neatkarību, ka Latvijas augstskolas drīkstēs atsākt savu darbu agrākajā veidolā un agrākajās tradīcijās. Taču nacistiskā Vācija nebija ieinteresēta atjaunot ne Latvijas valstiskumu, ne Latvijas universitāti, tā bija dziļi naidīga pret tām. Nacistu tālejošais mērķis bija zemes "ievācošana" (Eindeutschung); jau pirms Austrumu kampaņas sākšanās Ā. Hitlers bija deklarējis, ka kara gaitā pret PSRS jāiznīcina pati iespēja, ka ieņemtajos Austrumapgabalos varētu rasties jauna inteliģence.45

Var piekrist K. Kangerim, kas uz plaša vācu arhīvu materiālu pamata apgalvo, ka nacistu attieksme pret latviešu nacionālo inteliģenci (galvenokārt akadēmisko inteliģenci) ir bijusi pat daudz nelabvēlīgāka nekā pret igauņiem un lietuviešiem un sākotnēji 1941.-1942. gadā nacisti bija iecerējuši veikt Latvijā radikālus represīvus pasākumus, kas būtu pielīdzināmi viņu reāli veiktajām represijām pret poļu un čehu akadēmisko inteliģenci.46 Bez plaši citētajiem Ā. Hitlera un A. Rozenberga programmatiskajiem izteicieniem šīs tendences konkretizētas dažādos nacistu projektos (E. Špors, E. Trampedahs, V. Lencs u.c.). Tomēr šie represīvie pasākumi plašos mērogos nav īstenoti, jo komunistiskais režīms jau bija paguvis realizēt 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Šis faktors lielā mērā bija mainījis latviešu akadēmiskās inteliģences pretvācu nostāju, veicinot samērā plašu kolaborāciju ar jauno okupācijas režīmu, rosinot savstarpējus kompromisus. Paradoksālā kārtā varētu apgalvot, ka staļiniskā deportāciju politika daļēji jau bija "atrisinājusi" nacistu iezīmētos mērķus, proti, atšķēlusi no Latvijas prāvu daļu nacionāli noskaņotās inteliģences, jo deportēto skaitā vairums bija latviski noskaņoti, potenciāli vācu nacistu pretinieki, nevis otrādi. Tas ietekmēja gan Latvijā palikušās LU profesūras noskaņas, nostāju par labu vāciešiem, gan arī darīja elastīgāku vācu okupācijas iestāžu politiku pret latviešu augstskolu.

Jaunieceltais okupēto Austrumapgabalu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs (cēlies no vācbaltiešiem, pēc dažām ziņām, viņa senču vidū bijuši latvieši no Rūjienas apkaimes) gan 1941. gada 21. jūlijā bija izdevis direktīvu, kas Ostlandes reihskomisāram H. Lozem aizliedza atjaunot igauņu, latviešu, lietuvju un baltkrievu universitāšu darbību.47 Tika rosināts veikt sagatavošanas darbus Tartu universitātes reorganizācijai par vācu universitāti, Latvijas Universitātes pārveidošanai par Rīgas Tehnisko augstskolu, Kauņas universitātes pārveidošanai par Lauksaimniecības universitāti, bet Jelgavā izveidot Veterināro akadēmiju, - visas ar vācu mācībvalodu un no Vācijas importētiem mācībspēkiem.48 Taču vācu armijas aizmugures spēku komandieris ģenerālis Francis fon Roks (kura padomnieks kultūras jautājumos bija latviešiem samērā labvēlīgi noskaņotais bij. Rīgas Herdera institūta rektors prof. O. Klumbergs) bija daudz liberālāks - viņš nepretojās bij. LU vadības centieniem atjaunot Latvijas Universitāti. Neskarot detaļās visai delikāto un divdomīgo situāciju, par ko rakstījuši M. Blanka49, K. Straubergs50, H. Biezais51, varam pievienoties M. Blankas secinājumam, ka vācu okupācijas augstskolu politikā Baltijā tika sasniegts zināms kompromiss starp "tuvākajiem mērķiem" un "gala mērķiem", t.i., starp Rīgas universitātes (Universität zu Riga) pakļaušanu okupācijas varai, saglabājot tajā pārsvarā līdzšinējo latviešu mācībspēku korpusu, un starp vācu universitātes (vai tehniskas universitātes) izveidošanas perspektīvu Rīgā tālākā nākotnē. Turklāt izšķirīga loma šajos izlīguma procesos bija universitātes rektoram, vāciešiem draudzīgajam ķīmijas profesoram Mārtiņam Prīmanim, kurš 1941. gadu pašā nogalē bija atgriezies no Vācijas un kuru okupācijas varas iestādes (Latvijas ģenerālkomisārs O. H. Drekslers) atzina par vienīgo pagaidu latviešu universitātes pārstāvi, ar kuru drīkstētu oficiāli kontaktēt okupācijas vara.52 M. Prīmanis (arī kā hitleriešu ieceltās pašpārvaldes izglītības un kultūras ģenerāldirektors kopš 1942. gada) neapšaubāmi bija kolaboracionists, uz kuru gulstas daļa atbildības par latviešu studentu piespiedu iesaukšanu SS ieroču leģionā 1943. gadā, taču tieši viņam ļoti lielā mērā jāpateicas arī par universitātes darbības relatīvu noregulēšanu sarežģītajos apstākļos, tādēļ viņa darbība šajos gados vērtējama daudzšķautņaini, ievērojot sarežģīto situāciju.53

Tālu ejoša piekāpšanās vācu okupācijas varas prasībām bija tā cena, ko maksāja Rīgas universitāte un rektors M. Prīmanis par iespēju turpināt universitātes darbību un paglābt no tiešām represijām vairumu universitātes akadēmiskā personāla. Atšķirībā no Viļņas, Prāgas vai Varšavas universitātēm LU netika slēgta (Viļņas universitāti un Lietuvas ZA slēdza pēc tam, kad Lietuvā atteicās izsludināt nacistu iecerēto lietuviešu jaunatnes mobilizāciju SS ieroču leģionā, kāds Lietuvā vispār netika izveidots).

Latvijā jau 1941. gada jūlija pirmajās dienās Universitāte pirmspadomju laika prorektora prof. K. Strauberga vadībā bija de facto atjaunojusi savu darbību, atzīstot, ka Universitāte pārvaldāma saskaņā ar 1923. gada Satversmi. Mācībspēku un studentu sastāvs pamatos palika iepriekšējais. Laika gaitā tika panākts kompromiss ar vācu okupācijas varas iestādēm par fakultāšu (izņemot teoloģijas fakultātes) darbības atjaunošanu saskaņā ar šiem principiem. Tiesa, Latvijas Universitātei tika atņemts tās nosaukums, tā tagad saucās "Universität zu Riga". Labvēlīgāk procesi raisījās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru turpināja vadīt rektors prof. P. Kvelde. No darba Universitātē atlaida vadošos latviešu vēsturniekus, taču Latvijas vēstures institūts daļēji turpināja savu darbību kā Vēstures krātuve ar prof. A. Švābi priekšgalā, kaut arī tā uzdevumi, saprotams, bija formulēti pavisam citi nekā Ulmaņa gados vai īslaicīgajā padomju okupācijas laikā un pētījumi bija jāveic pēc okupācijas varas iestāžu diktāta. Vēstures kursus universitātē hitleriskā režīma garā jau 1943. gadā lasīja no Vācijas atsūtītie lektori. Toties daudzi eksakto zinātņu pārstāvji - latvieši bija iesaistījušies "totālā kara" veicināšanai veicamajos pētnieciskajos darbos, kā to pieprasīja okupācijas varas militārās un civilās iestādes, no universitātē 1942. gadā veicamajiem 434 pētījumiem 109 tika atzīti par karalaika apstākļiem nozīmīgiem.54 To skaitā redzamāko vietu ieņem M. E. Straumaņa pētījumi par metālu šķīšanu skābēs un bāzēs. Latvijas Universitātes pastāvēšanas perspektīvas pēc Hitlera "galīgās uzvaras" tomēr šķiet visai problemātiskas - nacistu galamērķis, saprotams, bija Latvijas un tās zinātnes iznīcināšana, latviešu akadēmiskās un zinātniskās inteliģences pārvietošana ārpus Latvijas, galvenokārt uz iekarotajiem Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas apgabaliem.

Vācu okupācijas laikā, protams, turpinājās arī tiešas represijas pret Latvijas zinātni un zinātniekiem, tikai tās nu veica cita okupācijas vara, citās saturiskās formās un ar citu motivāciju. Skaitliski rēķinot, šajās represijās visumā cieta ne mazāk dažādu tautību Latvijas zinātnieku kā pirmajā padomju gadā, tagad tie bija galvenokārt kreisi noskaņoti vai ebrejiskas izcelsmes akadēmiski cilvēki. Aktīvākie padomju varas darbinieki no zinātnieku vidus, kā prof. A. Kirhenšteins, prof. V. Jungs, doc. K. Karlsons u.c., arī rakstnieks un literatūrzinātnieks Andrejs Upīts jau kara darbības sākumā bija evakuējušies uz Krieviju un no tiešām vācu represijām necieta. Viņi, tāpat kā Maskavā esošais biškopis doc. P. Rizga, tika izslēgti no LU un JLA mācībspēku saraksta. Rīgā palikušie profesori P. Galenieks, Arv. Kalniņš, I. Robežniece, J. Liniņš, B. Ogriņš u.c. tika arestēti, nokļuva Rīgas Centrālcietumā vai Salaspils koncentrācijas nometnē. Ķīmijas docentu B. Ogriņu (kurš padomju laikā bija bijis arī Nodokļu departamenta un Muitas departamenta direktors un Vietējās rūpniecības tautas komisāra vietnieks) drīz nošāva. Nošāva arī padomju laika Vēstures institūta direktoru, kreisi noskaņoto skolu darbinieku Jāni Liekni, kurš bija sagatavojis izdošanai Manaseina revīzijas materiālus (vēlāk tos izdeva A. Drīzuļa redakcijā), nošāva vēsturnieku J. Āberbergu (Augškalnu). Vairākus mēnešus cietumā pavadīja literatūrzinātnieks Rūdolfs Egle, A. Upīša līdzgaitnieks, vēlāk profesors. Šajās lietās nepievilcīga loma bija arī kolēģu denunciācijām. Tā Jelgavas avīze "Nacionālā Zemgale" (1941. g. 31. jūlijā, Nr. 22) rakstā "Lauksaimniecības akadēmijā vairs nebūs žīdu" atzīmē, ka Arvīds Kalniņš ir jāatbrīvo no darba kā "komunistisks profesors", kaut arī minētais mežzinātnieks Komunistiskās partijas biedrs nav bijis un vācieši viņam inkriminēja ne tik daudz darbību 1940.-1941. gadā, cik aktīvu līdzdalību muižu atsavināšanā bez atlīdzības LR agrārreformas gaitā 20. gadu sākumā.55 A. Kalniņš pavadīja Rīgas Centrālcietumā apmēram astoņus mēnešus (arestēts tika arī viņa sievastēvs mežkopis G. Ter-Kazarovs, kurš cietumā mira), pēc atbrīvošanas viņš strādāja par konsultantu Saimnieciskās racionalizācijas institūtā, sacerēja grāmatu "Med-niecība" (1943), kurā izcēla arī hitleriskās Vācijas medniecības un mežu goda patrona H. Gēringa nopelnus šajā jomā. Prof. Pauls Galenieks tika apcietināts un pusotru gadu noturēts Centrālcietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam vēl pusotru gadu atradās policijas uzraudzībā savās lauku mājās (Baldones "Rozītēs"). Sākoties jauniem arestiem, P. Galenieks iebēdzis mežos, kur organizējis partizānu grupu, kas esot sadarbojusies ar Sarkanarmijas izlūku vienībām vācu armijas aizmugurē. 1944. gada septembrī Galenieks kopā ar savas grupas septiņiem vīriem pārgājis fronti, nonākot 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijā, pēc tam 20. oktobrī atgriezies Rīgā, Latvijas Valsts universitātē.56 Irina Robežniece par sadarbību ar profesoru A. Kirhenšteinu 11 mēnešus noturēta Termiņcietumā, apcietinājums iedragāja viņas veselību.57

Medicīnas fakultātē privātdocentu Verneru Krauli no darba fakultātē atstādināja uz visiem laikiem, privātdocentu K. Apini - uz vienu gadu, lai pēc tam lemtu no jauna, kamēr fakultātes vadībā krievu laikā iesaistītajiem Dr. P. Vegeram un J. Eglītim ļāva turpināt darbu fakultātē.58 Tautsaimniecības un tiesību fakultāte, apspriežot doc. B. Ābera un asist. F. Mētras rīcību 1940.-1941. gadā, atstāja viņus amatos, tāpat kā Ķīmijas fakultātē amatā atstāja privātdocentu Br. Jirgensonu (anulējot gan viņa ievēlēšanu par profesoru), pret kuru ar nekrietnu denunciāciju bija vērsies prof. A. Liepiņš.59 Privātdocents A. Bieziņš Medicīnas fakultātē arī 1942. gada maijā tika no darba atbrīvots (autortiesību strīda dēļ ar vācbaltiešu kolēģi Dr. R. Girgensonu)60, taču tā jau bija cita, ētiskas kategorijas problēma. Atbrīvots no darba universitātē tika arī privātdocents Z. Ligers, etnogrāfs.

Bet represijas neskāra profesoru Pauli Lejiņu, kuru vācu laikā atjaunoti apstiprināja par LU Veterinārmedicīnas fakultātes štata profesoru un fakultātes saimniecības "Rāmava" vadītāju.61 Un cieta dažkārt arī no politikas tālu stāvoši akadēmiskās inteliģences pārstāvji, kā medicīnas fakultātes profesors un Valsts klīniskās slimnīcas (tag. P. Stradiņa universitātes klīniskā slimnīca) direktors Pauls Stradiņš, kuram uz latviešu kolēģu denunciācijas pamata inkriminēja ievainotu ebreju un sarkanarmiešu turēšanu viņa vadītās slimnīcas palātās. Pēc trim Rīgas Centrālcietumā pavadītām dienām 1941. gada jūlijā P. Stradiņu uz citu kolēģu - latviešu mediķu - galvojumu pamata atbrīvoja vācieši. Fakultātes sēdē kolēģi atzina viņa darbību padomju laikā par tādu, kas nepelna pārmetumus, taču par slimnīcas medicīnisko direktoru nozīmēja prof. J. Šulcu. P. Stradiņu 1943. gadā atbrīvoja arī no Vēža slimnīcas vadības, jo tur bija pārvesti vairāki iznīcībai lemti psihiatrisko dziedinātavu pacienti.62 Vēl nopietnāk garā vājo pacientu glābšanu pārmeta pazīstamajam psihiatrijas profesoram Hermanim Budulim.63

No darba Rīgas radio atlaida pazīstamo radioinženieri - "Latvijas radiotēvu" Jāni Linteru, kuru gestapovieši pat nostādīja pie sienas nošaušanai. J. Linters pārcēlās darbā uz Berķenes skolu; Rīgas radiofonā viņu vairs nepieņēma arī padomju laikā pēc 1944. gada.64

Hitleriešu represijās cieta arī ļoti daudzi kreisi noskaņoti studenti, starp kuriem skaitā minams vēlāk pazīstamais rakstnieks un kultūrzinātnieks, LZA goda loceklis Miervaldis Birze, kas no 1941. līdz 1945. gadam izgāja cauri Valmieras, Salaspils, Neiengammes, Būhenvaldes un citām hitleriešu koncentrācijas nometnēm un vēlāk savos daiļdarbos aprakstīja tur pieredzētās drausmas.65 M. Birze atainoja arī sava studiju biedra Viktora Krūtaiņa un Paula Bāliņa likteņgaitas stāstā "Visiem dārzā rozes ziedi".66 Viktora Krūtaiņa Vilmas Brūklenes dēļ nacisti īslaicīgi arestēja arī pazīstamo kultūrfilozofu Konstantīnu Raudivi.67 Arestēts tika arī Br. Kalniņš, kas 1940.-1941. gadā bija darbojies LVU kā tiesībzinātņu, PSRS konstitūcijas docētājs, pazīstams LSDSP līderis. Daudzos gadījumos diemžēl plauka denunciācijas, un pat vācu ierēdnis mediķis H. Marnics rakstīja, ka bijis spiests apvaldīt dažus ekstrēmi noskaņotus latviešu darbiniekus viņu atriebības kārē.68

Par līdzdalību poļu pretestības kustībā Centrālcietumā un vēlāk Štuthofas nometnē 1943. gada februārī nonāca farmācijas studente M. Tarvida-Šimanska, vēlāk LZA goda locekle (sk.69). Vācu okupanti arestēja arī būvinženierijas profesoru Eduardu Ramani, kas drīz pēc tam mira Vācijā.

Vissmagāk no nacistu terora cieta ebreju kolēģi. Jau jūlijā no LU sastāva tika izslēgti visi ebreju tautības studenti un no mācībspēku saraksta svītroti ebreju tautības pasniedzēji. Pēdējo LU sastāvā nebija pārāk daudz, kaut arī studentu ebreju skaits 1940.-1941. gadā LVU bija stipri pieaudzis, līdz 12,6% studentu kopskaita 1941. gada 1. jūlijā70 (tas izskaidrojams ne tikai ar padomju varas īstenoto nacionālo politiku, bet arī tādēļ, ka ebreju tautības studenti kara izraisīšanās dēļ nevarēja studēt ārpus Latvijas ārzemju universitātēs, kā tas notika 20.-30. gados). 1942. gada jūnijā nacistu varas iestādes no katra universitātes darbinieka pieprasīja rakstisku apliecinājumu par savu un ģimenes locekļu "ārisko izcelšanos"71 - šādi dokumenti saglabājušies daudzās personu lietās. Dažiem docētājiem, piemēram, prof. E. Štālbergam, dzīvesbiedres bija ebrejietes.

Vairums izglītoto jauno ebreju, karadarbībai sākoties, devās līdzi Sarkanajai armijai, ne mazums ebreju bija tikuši deportēti 1941. gada jūnijā, bet Latvijā palikušo liktenis bija drausmīgs. Medicīnas fakultāte (kur ebreju asistentu skaits bija vislielākais) 25. jūlija sēdē svītroja no mācībspēku saraksta E. Bagu, B. Ferberu, Š. Hercbergu, Ļ. Hnohu, L. Javorkovski, S. Leizerahu, no profesoru saraksta - izcilo ķirurgu profesoru Vladimiru Mincu.72 Viņa brālis krimināltiesību profesors Pauls Mincs bija ticis deportēts uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā, un pa daļai šī iemesla dēļ Vladimirs Mincs atteicās evakuēties uz Iekškrieviju kopā ar Sarkano armiju. Viņš pieredzēja visas holokausta drausmas Rīgā, un, kad atsacījās piedalīties kāda esesieša ķirurģiskajā operācijā, tika arestēts un nosūtīts uz Štuthofu, Dancigu, vēlāk Būhenvaldi, kur mira bada nāvē 1945. gada februārī. Profesors V. Mincs 1941. gadā organizēja Rīgas geto ambulanci, vēlāk - slimnīcu, kur operēja visnelabvēlīgākos apstākļos, glābjot daudzu dzīvības un palīdzot ar medikamentiem pretošanās kustības dalībniekiem.73

Savukārt cits ebreju izcelsmes LU profesors (gan no kristītiem ebrejiem) Naums Lebedinskis, starptautiski atzīts speciālists zooloģijā un salīdzināmā anatomijā, tika atskaitīts no LU profesoru skaita 1941. gada 2. septembrī sakarā ar viņa nodomu atgriezties Šveicē, no kurienes viņš bija ieradies strādāt LU 1920. gadā74. Universitātes padome atbalstīja prof. N. Lebedinska lūgumu Vācu Rīgas virskomendatūrai izdot viņam un viņa ģimenei atļauju izbraukt uz Šveici, tāpat lūgumu līdz izceļošanas brīdim palikt dzīvoklī Kuldīgas ielā 21, dz. 2. Izceļošanas atļauja caur Vācijas Ārlietu ministriju bija pienākusi 1942. gada martā, taču iepriekšējās dienas rītā pie N. Lebedinska ieradies gestapo ierēdnis ar rīkojumu pārcelties uz geto. Prof. Lebedinskis 1942. gada 27. martā noindēja savu sievu Liju un dēlu Eduardu, noindējās pats.75 Tā traģiski beidzās šī ievērojamā zinātnieka mūžs, par kuru līdz pēdējām nedēļām rūpējās viņa latviešu asistenti (A. Kroģe).76 Cits LU profesors Mečislavs Centneršvērs, starptautiski pazīstams ķīmiķis jau kopš 1930. gada, līdz 1939. gadam strādāja Varšavas universitātē; viņu nogalināja Varšavas dzīvoklī 1944. gadā martā (itin kā laupītāji, bet visai varbūtīgi, ka arī tā bija gestapo akcija).

Rīgā holokausta 1941. gada decembra akcijā Rumbulā gāja bojā viens no izcilākajiem ebreju vēsturniekiem profesors Simons Dubnovs. Viņš 1933. gadā bija pārcēlies uz Rīgu no Berlīnes, pēdējos mūža gados mita Mežaparkā, kur turpināja veidot savu monumentālo desmitsējumu darbu par ebreju vēsturi visā pasaulē.77 1941. gada 5. augustā izrakstīts no mājas grāmatas uz geto78, kur decembra akcijā noslepkavots. Viņam piedēvē slepkavošanas brīdī izsacītos apokrifiskos vārdus "Rakstiet, jūdi, rakstiet!", noslepkavošanas epizode minēta I. Ērenburga un daudzās citās grāmatās, viņa vārdā nosaukta Rīgas ebreju vidusskola, izveidots viņa simbolisks kaps.

No minētajiem ebreju tautības LU Medicīnas fakultātes asistentiem vēlāk Rīgā atgriezušies un strādājuši zinātnisku darbu prof. Ļ. Hnohs, B. Ferbers, B. Kaplans. No holokausta nāves dramatiskā kārtā izglābušies un pēc kara turpinājuši pētniecisku darbu Latvijā L. Javorkovskis (vēlāk LZA goda loceklis), Dr. V. Goldbergs (nierakmeņu litotripsijas metodes izgudrotājs), arī Dr. B. Press (vēlāk profesors Rīgā, Kurskā, Rietumberlīnē), ķīmiķis Dr. L. Maijs. Interesanta parādība ir Leopolds Danins, zinātnieks bioķīmiķis, kurš 1939. gadā atbēga atpakaļ uz Rīgu no Hitlera Vācijas un izstrādāja te vairākus bioloģiski aktīvus preparātus no asinīm ar imunostimulējošu darbību vēža pacientu ārstēšanai; tas notika sadarbībā ar prof. P. Stradiņu Vēža slimnīcā. Vācu okupācijas laikā L. Danins strādāja okupācijas iestāžu uzdevumā gan ieslodzījumā, gan privātlaboratorijā Rīgā, hitleriešu uzraudzībā veidojot asinspreparātus ievainoto vācu karavīru ārstēšanai. Vēlāk L. Daninu deportēja uz Vāciju, no kurienes pēc kara tas atgriezās Rīgā un mira te 1949. gadā. Daļa L. Danina zinātnisko materiālu un sarakstes (no ieslodzījuma) saglabājušies prof. P. Stradiņa arhīvā79, tie liecina par šī ebreju zinātnieka izmantošanu nacistu vajadzībām ieslodzījuma apstākļos, kas Vācijā arī dažkārt tika praktizēts.

Daudzus ebreju kolēģus no bojāejas paglāba latvieši. Zīmīgs piemērs šajā ziņā bija pazīstamais arhitektūras profesors un "Baņutas" libreta autors (vēlāk Latvijas PSR ZA akadēmiķis) Arturs Krūmiņš, kas, riskējot ar ģimenes locekļu un paša dzīvību, savā dzīvoklī pašā Rīgas centrā Marijas ielā 11 slēpa ebrejus Presus (tēvu un dēlu) no 1941. gada decembra līdz 1944. gada oktobrim (Press jaunākais vēlāk kļuva par medicīnas profesoru un padomju otrajā okupācijā tika arestēts sakarā ar LCP akcijām). Par šo humāno varoņdarbu A. Krūmiņam un viņa piederīgajiem 1985. gada tika piešķirts Jeruzalemes Jadvašema "Pasaules taisnīgā" diploms (pēc nāves)80. Presu ģimenes glābšanas akcijā bija iesaistīts arī cits latviešu arhitekts, vēlāk arī Latvijas PSR ZA akadēmiķis Ernests Štālbergs. Jāpiebilst, ka glābšanas akcijas laikā vācu okupācijas apstākļos Art. Krūmiņš bija LU Arhitektūras fakultātes profesors un dekāns (no šī amata 1940.-1941. g. viņu bija atstādinājis J. Paškevičs!). Citus ebrejus glāba Maskavā mītošās latviešu profesores ķīmiķes Lidijas Liepiņas māsas savā Rīgas dzīvoklī. V. Goldbergu kādu laiku savā dzīvoklī slēpa aktieris Jānis Osis.

Šos momentus jau varētu uzskatīt par latviešu zinātnieku pasīvo pretestību pret vācu okupācijas režīmu, kas izpaudās samērā daudzveidīgās formās, katrā ziņā izteiktāk nekā 1940.-1941. gadā. Spilgtākais intelektuālās elites protests saistās ar Latvijas Centrālās Padomes darbību, ko 1943. gada augustā dibināja un vadīja LU civiltiesību ārkārtas profesors Konstantīns Čakste. LCP darbā bija cieši iesaistīti daudzi LU un JLA mācībspēki un studenti, izšķirīgo lomu te pildīja akadēmiskās vienības "Austrums" (dibinājis J. Čakste Maskavā 1883. gadā kā latviešu studentu organizāciju "Fraternitas Moscoviensis") aktīvisti - LU studenti un absolventi L. Siliņš, Ž. Epners, J.A. Atvars, J. Sadovskis u.c., kas būtībā veica K. Čakstes galvenos uzdevumus.

Kā liecina L. Siliņš, ierosme šīs pretošanās organizācijas dibināšanai daļēji nāca no Zviedrijas (no bij. Latvijas vēstnieka Zviedrijā V. Salnā un bij. sūtņa Somijā J. Tepfera). Somu zinātnieks arheologs Eriks Lards okupēto Latviju zinātniskos nolūkos apmeklēja 1943. gadā no 26. jūnija līdz 4. jūlijam, un ar viņa starpniecību tika mēģināts nogādāt M. Skujeniekam adresētu dokumentu. Tā kā Skujenieks 1941. gadā bija ticis deportēts, tad E. Lards griezās pie sava paziņas doc. Valda Gintera, Rīgas Vēsturiskā muzeja direktora, ar kura starpniecību tika piesaistīts Pieminekļu valdes direktors V. Tepfers (K. Čakstes svainis). Garākā ziņojumā Somijas ministram A. Varmam E. Lards ziņoja par stāvokli Latvijā, par to, ka te vēl neesot izvērstas nacionālās pretestības kustības, par latviešu un igauņu inteliģentu savstarpējām attieksmēm. L. Siliņš uzskata, ka LCP rudimentāri darbojusies jau agrāk, bet V. Salnā dokuments katalizējis vāciešiem (un boļševikiem) opozicionāro politiķu un inteliģentu aprindu konsolidēšanos.81 Tā notika 1943. gada augustā prof. K. Čakstes un viņa līdzgaitnieku (prof. J. Rancāna, Br. Kalniņa, lektora L. Sējas u.c.) vadībā.

Šī pretošanās kustība sākās ar Hitlera armijas neveiksmēm Austrumu frontē, ar Staļingradu, ar latviešu jauniešu piespiedu mobilizēšanu leģionā (pret ko akadēmiskajā vidē izraisījās protesti), un tieši LU un JLA akadēmiskā vide nokļuva degpunktā. Neskarot še sīkāk LCP problēmu, ko detalizēti pētījuši L. Siliņš82, Dz. Ērglis83 u.c., atzīmēsim, ka K. Čakstes tuvāko līdzgaitnieku vidū bija akadēmisko aprindu pārstāvji A. Aizsilnieks, V. Tepfers, V. Ginters, V. Eihe, A. Teikmanis, ka LCP rosinātās 1944. gada 17. martā 188 deklarācijas parakstītāju skaitā aptuveni viena trešdaļa nāca no Latvijas akadēmisko mācībspēku vidus (t.sk. prof. J. Rancāns, prof. T. Grīnbergs, prof. J. Vārsbergs, prof. P. Kvelde (JLA rektors), prof. A. Teikmanis, prof. M. Eglītis, prof. P. Markus, prof. V. Vītols, ģenerālis V. Tepfers (Pieminekļu valdes priekšsēdētājs), prof. K. Straubergs, Dr. med. A. Bormane, prof. J. Endzelīns, prof. A. Tauriņš, prof. P. Delle, ārk. prof. A. Aizsilnieks, prof. E. Blese, ārk. prof. K. Bērziņš, ārk. prof. K. Čakste, ārk. prof. J. Asars, prof. E. Šīrons, prof. Jāzeps Vītols, prof. P. Jurevičs, prof. Pēteris Mucenieks, prof. V. Skārds, prof. K. Kundziņš, prof. P. Kundziņš, prof. E. Laube, doc. P. Dāvis, prof. K. Ābele, prof. Jēkabs Alksnis, prof. L. Āboliņš, prof. F. Gulbis, prof. P. Sniķers, prof. E. Dārziņš, prof. P. Starcs, doc. A. Alksnis, prof. G. Vanags, prof. A. Ķešāns, prof. E. Zariņš, prof. E. Kalniņš, prof. A. Švābe, prof. J. Kārkliņš, prof. H. Skuja, doc. E. Leimanis, doc. St. Vasiļevskis, doc. K. Princis, doc. A. Veģis, V. Ginters, privātdoc. G. Lukstiņš, prof. L. Bērziņš, Dr. J. Lībietis, prof. A. Ieviņš, ārk. prof. E. Dišlers, Dr. E. Šmits, prof. Kārlis Barons). Šī deklarācija, ko bija paredzēts iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģen. R. Bangerskim (bet ko minētais ģenerālis par laimi nepieņēma), prasīja Latvijas Republikas darbības atjaunošanu de facto, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sadarbību ar Igauniju un Lietuvu, nākotnē veidojot Baltijas konfederāciju.84 Deklarāciju šifrētā veidā nosūtīja uz Zviedriju, nodeva vēstniekam V. Salnajam un ar pēdējā starpniecību rietumvalstīm. Pati deklarācija tapusi lielā mērā Jelgavā pēc JLA mācībspēku un tuvumā mītošā Feliksa Cielēna ierosmes.85

Drīz pēc deklarācijas sastādīšanas nacisti arestēja LCP priekšsēdētāju ārk. prof. K. Čaksti, mazliet vēlāk arī viņa tuvākos līdzgaitniekus B. Kalniņu, L. Sēju u.c. Prof. K. Čakste gāja bojā Polijā koncentrācijas nometnes evakuācijas laikā 1945. gadā. Hitlerieši 1944. gadā Liepājā nošāva kureliešu kustības vadītāju Kr. Upelnieku, kas pazīstams arī kā vairāku zinātnisku pētījumu autors.86

Izraisās jautājums, vai LCP deklarācijas parakstītāju uzvārdi bija zināmi vācu oficiālajām iestādēm un vēlāk padomju represīvajām iestādēm vai arī tos pirmoreiz dešifrēja un publicēja L. Siliņš 1994. gadā.87 Reihsministrs A. Rozenbergs, šķiet, zinājis parakstītāju uzvārdus un to, ka parakstīšanas rosinātāji bijuši JLA mācībspēki, jo 1944. gada 3. jūlija vēstulē O. Dreksleram rakstījis: "Sevišķi ir jāvērš uzmanība uz Lauksaimniecības augstskolu, kas acīmredzot ir politiskās pretestības centrs",88 arī prof. P. Mucinieka un rakstnieku J. Pētersona un Ā. Ersa vēlākajās represiju lietās (no padomju orgānu puses) figurē K. Čakstes deklarācija. Katrā ziņā par šo deklarāciju J. Pētersona lietā 1944. gada 2. decembrī pratināts prof. R. Egle (kurš izteica pieņēmumu, ka deklarācijas autors esot F. Cielēns), bet 1970. gada reabilitācijas lietā - režisors J. Zariņš, P. Pētersons (dēls), Kārlis Egle.89 Taču galīgi uz šo jautājumu atbildēts nav, tāpat kā arī uz to, cik lielā mērā tieši latviešu akadēmiskās inteliģences opozīcija izraisīja (vai veicināja) represijas vai arī tās bija totalitāro okupācijas režīmu plānotas akcijas pret latviešu inteliģenci kā potenciālu neatkarības ideju paudēju neatkarīgi no tās pretestības izpausmes attiecīgajā laikā.

Visai zīmīga šķiet nacistu augstāko varasvīru, paša reihsministra A. Rozenberga reakcija uz šo deklarāciju - pēc tās tapšanas uz Berlīni pie paša ministra tika izsaukts latviešu pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors O. Dankers, par kura sarunām ar A. Rozenbergu H. Lozes un citu augsti stāvošu nacistu klātienē Berlīnē 1944. gada 26. maijā saglabājies protokolisks pieraksts, ko publicējis prof. H. Biezais.90 Zīmīgas ir protokola vietas, kur A.Rozenbergs runā par LCP deklarāciju: "Diemžēl mēs nupat piedzīvojām jaunus ļoti prominentu latviešu personu uzbrukumus. Tie vēlējās ģenerāli Bangerski mudināt kādu viņu sarakstītu memorandu nosūtīt fīreram, ko Bangerskis tomēr atsacījies darīt. Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar jebkuru valsti, kas atzina šo latviešu gribas deklarāciju. Tas varētu nozīmēt, ka zināmos apstākļos [ar roku: šāda] latviešu valsts, kas šodien [ar roku: taču tikai] varētu balstīties uz vācu [ar roku: aizsardzību], varētu prasīt sev tiesības vest sarunas ar valstīm, kas karo ar Vāciju [ar roku: !]. Tā ir pilnīga neiespējamība, un tā arī tā jānovērtē." Par šo memorandu A.Rozenbergs runā arī tālāk: "Es atkal pieskāros memorandam un paskaidroju ģenerālim Dankeram, ka citos reichskomisariātos līdzīgos gadījumos zināms skaits atbildīgo būtu nekavējoties nošauti! Šī raksta ierosinātājs [ar roku: Čakste], cita starpā, esot jau apcietināts. Dankers lūdza, vai visu šo lietu, par kuru viņš neko nezinot, nevarētu atstāt mierā, vai to nevarētu vairāk uzņemt ar humoru. Galu galā Latvija taču darījusi visu, kas tai bijis pa spēkam. Es viņam labprāt apstiprināju, ka latviešu tauta šais gados čakli strādājusi, bet arī norādīju, ka zināmām aprindām ir sakari ar igauņu un latviešu emigrācijas organizācijām Zviedrijā un ASV. Ja to pierādītu, tad maigs spriedums gan nebūtu vietā. Dankers domāja, ja šādi sakari pastāvētu, tad lietas būtu nopietnākas. Bez tam es centos Dankeram paskaidrot, ka nav iespējams, ka [svītrots: valstis, ierakstīts: zemes], kuras Vācija atbalsta, varētu vēlāk vecā bezrūpībā vest sarunas ar Angliju vai Ameriku, pretēji vācu politikai un Eiropas vienotībai. Visiem būtu svarīgāki, ja viņu kultūra, skolas un tiesību sistēma būtu nodrošināta. Dankera uzdevums būtu tagad saviem tautiešiem pateikt, ja Latvija cenšas mainīt vācu pārvaldes apstākļus, tas kaitētu pašai tautai."

Nav īsti skaidrs, kādēļ pēc šādas reakcijas nesekoja nacistu represijas pret LCP deklarācijas parakstītājiem - universitāšu profesoriem, taču šīs sarunas gaitā klātesošais SS obergrupenfīrers Bergers ultimatīvi pieprasīja O. Dankera piekrišanu mobilizēt vācu kara gaisa spēku izpalīgos 7000 latviešu pusaudžu, ko pēdējais arī uzņēmās īstenot. Tāda savā ziņā bija "maksa" par šo LCP deklarāciju, kaut gan iecerētā iesaukšana visdrīzāk būtu īstenojusies arī bez visas deklarācijas. Būtībā atsaukšanās uz šo deklarāciju kā latviešu "nepateicību" bija vācu varasvīru Rozenberga un Bergera veikta šantāža. Katrā ziņā represijas un iesaistīšana kolaborācijā ir okupācijas varas īstenotās politikas divas savstarpēji saistītas puses, bet rezistence (pretošanās) ir tikusi aktīvi vai pasīvi īstenota.

Visai divdabīga vieta pretestības kustībā piekrita galēji labējām ar "Pērkonkrustu" saistītajām aprindām, kuras pārstāvēja daudzi LU mācībspēki un studenti, īpaši ar dažām tradicionālajām korporācijām saistītie cilvēki. Vācu okupācijas sākumā "Pērkonkrusts" jurista Gustava Celmiņa vadībā drīkstēja atjaunot aktīvu darbību; tā cerēja ar nacistu palīdzību okupētajā Latvijā īstenot savus politiskos mērķus, kur bez Latvijas neatkarības (autonomijas) un iesaistīšanās "jaunajā Eiropā" redzama vieta bija ierādīta ksenofobijai un antisemītismam. Pēc organizācijas aizliegšanas "Pērkonkrusts" nostājās zināmā opozīcijā pret vāciešiem, darbojās arī LU vidē, 1943. un 1944. gadā nelegāli izdeva biļetenu "Brīvā Latvija", veica militāru izlūkošanu, par ko G. Celmiņu un vairākus viņa līdzgaitniekus 1944. gadā beigu beigās vācieši apcietināja.91 Taču jāuzsver, ka daudzi pērkonkrustieši dažādos posmos jo aktīvi sadarbojās ar vācu okupācijas režīmu un izlūkdienestu, piedalījās holokausta akcijās, arī pats G. Celmiņš bija latviešu SD loceklis.92 Ķīmijas fakultātes asistents Fēlikss Rikards bija SD "Latviešu kartotēkas" veidotājs un priekšnieks, vienlaikus arī kompetents ķīmiķis (veicis pētījumus zinātnē kopā ar doc. J. Eiduku). Veicot latviešu inteliģences izspiedzi, viņš daudzus esot arī brīdinājis par draudiem. F. Rikardu un daudzus citus pērkonkrustiešus 1945. gadā arestēja un notiesāja padomju represīvās iestādes. G. Celmiņš vēlāk emigrēja uz ASV un mūža nogalē strādāja par profesoru Krievu studiju centrā Teksasā.93

Visumā vietējo zinātnieku kolaborācijas un rezistences savstarpēji saistītās problēmas nacistu okupētajā Latvijā vēl ir pārāk maz pētītas, lai par tām sniegtu galīgu spriedumu.

3. Zinātnieki Latvijā Otrā pasaules kara beigās, otrajā padomju okupācijas posmā

Pēc tam kad 1944. gada oktobrī Rīgu ieņēma padomju karaspēks, stāvoklis augstākās izglītības un zinātnes jomā te veidojās pretrunīgi. Prāva daļa LU mācībspēku jau vasarā bija izceļojuši uz Vāciju gan sakarā ar okupācijas varas iestāžu rīkojumu ("Marschbefehl"), gan cenšoties izcīnīt sev šādas atļaujas, lai patvertos no padomju režīma ārzemēs. Daļa mācībspēku bija izbraukuši no Rīgas uz laukiem, cenšoties patverties no tiešas vardarbības, vai arī devušies uz Kurzemi. No turienes daudzi, īpaši ar LCP aprindām saistītie, centās "laivu akcijās" pārbēgt uz Zviedriju, kaut arī vācu okupācijas apstākļos tas nebija atļauts un šādus bēgļus stingri apkaroja. Zviedrijā nokļuvušo skaitā bija profesors Alfreds Vītols, H. Skuja, A. Veģis, O. Mellis, L. Āboliņš, V. Rūķe-Draviņa, H. Biezais, A. Švābe, A. Aizsilnieks, P. Kundziņš, J. Āboliņš u.c. Daudzi no viņiem drīz mira svešumā, citi iedzīvojās jaunajā realitātē.

Bēgšanas akcijas uz Zviedriju organizēja doc. V. Ginters, L. Siliņš un citi LCP aktīvisti. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju izpostīja 1944. gada jūlijā Sarkanarmijas pēkšņā uzbrukuma laikā, mācībspēki bija izkliedēti. JLA ārkārtas profesors N. Zemītis gāja bojā 1944. gada septembrī Kalsnavā.

1944. gada vasarā LU rektors prof. M. Prīmanis "devās atvaļinājumā" uz Vāciju, savā vietā atstājot prorektoru - inženierzinātnieku V. Burkevicu, bet vēlāk aizbrauca arī tas, nododot Universitātes vadību ķīmijas profesoram A. Ķešānam. Līdzīgā kārtā Rīgu pameta arī visi fakultāšu dekāni, savas pilnvaras legāli nododot kādam no fakultātes profesoriem, kas palika uz vietas.94 Arī studentu skaits 1944. gada vasarā bija ļoti sarucis - daudzi bija iesaukti leģionā vai darba dienestā, citi līdz ar ģimenēm steidza atstāt Latviju. Kopumā 1944. gada atvasarā Rīgā un Latvijā veidojās intelektuāls vakuums, kura aizsākumi meklējami jau 1939.-1941. gada baltvāciešu izceļošanā un nacistu īstenotajā holokaustā. Liela loma inteliģences izceļošanā bija arī nacistu inspirētajiem propagandas rakstiem tā laika latviešu presē, kas, tiesa, balstījās 1940.-1941. gadā komunistu veiktajos reālajos šausmu darbos.

Padomju varas iestādes 1944. gadā pret Rīgā palikušajiem akadēmiskajiem mācībspēkiem un zinātniekiem tomēr visumā izturējās saudzīgi. To diktēja gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski motīvi, gan arī centieni atjaunot Latvijā daudzmaz normālu dzīvi, tajā skaitā arī augstāko izglītību.95

LU inventāra un ēku saglabāšanā grūtajās pārejas nedēļās daudz darīja A. Ķešāns, bet jau 5. novembrī viņš nodeva savas pilnvaras Padomju valdības ieceltajam rektoram M. Kadekam (no Maskavas), kuru rektora amatā bija ieteicis LK(b) P CK birojs jau 1944. gada 10. aprīlī odiozā J. Jurgena vietā un apstiprinājusi PSRS Augstskolu lietu komiteja. Piebildīsim, ka pret A. Ķešānu (neraugoties uz viņa "pirmās stundas aktīvista" nopelniem) drīz vien, laikā no 1946. līdz 1948. gadam, tika vērstas nopietnas ideoloģiskas represijas.96 Kopumā LVU varēja atsākt darbu jau 1944. gada beigās. 1944. gada rudenī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija atsāka darbību jaunieceltā rektora Jāņa Peives vadībā Rīgā; to oficiāli pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, un turpmāk tā darbojās Rīgā ar vietējo docētāju plašu sastāvu, kas te bija saglabājies lielākā skaitā nekā LVU.97

Pirmajā laikā samērā maz universitāšu docētāju apcietināja vai atlaida no darba. Kā pārejas laika epizode atzīmējama kreisi noskaņotā ķīmijas tehnoloģijas profesora Paula Kalniņa (prof. Jūlija Auškāpa pēcteča katedras vadītāja amatā) īslaicīgā aizturēšana 1944. gada oktobrī Rīgā, kuru "Smerš" sajauca ar Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un kuram dažas dienas bija jāpavada izmeklēšanas izolatorā.98 1944. gada 31. decembrī savā dzīvoklī tika arestēts tiesībzinātņu profesors, bij. fakultātes dekāna vietnieks 1940.-1941.gadā Pēteris Mucinieks, apsūdzot viņu sadarbībā ar vācu okupantiem.99 1944. gada 8. oktobrī Dobeles pagastā arestēja pazīstamo rakstnieku un literatūrzinātnieku, bij. LU Teoloģijas fakultātes pareizticīgo nodaļas lektoru Viktoru Eglīti, kurš mira, šķiet, etapā, izsūtot uz Maskavu. 100 Bija vēl citi aresti, taču īstais atlaišanu un vajāšanu vilnis sekoja dažus gadus vēlāk.

1945. gada 22. februārī PSRS Tautas Komisāru padome ar V. Molotova parakstu pieņēma lēmumu "par pasākumiem Latvijas Valsts universitātes nostiprināšanai", kurā cita skaitā bija noteikts iekļaut LVU sastāvā vairākas zinātniskas iestādes (Folkloras, Vēstures, Latviešu valodas un literatūras, Purvu u.c. institūtus), šo pasākumu vadīja LVU jaunieceltais zinātņu prorektors prof. Pēteris Nomals. 101 Tiesa, drīz vien šos institūtus iekļāva jaundibinātajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā, par kuras organizēšanu sāka spriest jau 1945. gadā, bet reāli to dibināja 1946. gada februārī ar Pauli Lejiņu kā pirmo prezidentu. 102

Jau 1945. gada martā notika I Latvijas PSR inteliģences kongress, kur arī sprieda, kā iesaistīt Padomju Latvijas atjaunošanā un sociālistiskās celtniecības darbā Rīgā palikušos akadēmiskos mācībspēkus un zinātniekus.103 Kongresā referēja LPSR TKP priekšsēdētājs V. Lācis, profesors P. Stradiņš, ārsts R. Čakste (K. Čakstes brālis), LLA prof. A. Silmalis, dziedātāja E. Pakule, aktrise M. Vīgnere-Grīnberga u.c., mēģinot konsolidēt palikušo inteliģenci Latvijas labā. Iecerētā deklarācija pret "vācu okupantu līdzskrējējiem", kas īpaši vērstos pret rektoru M. Prīmani, tomēr izpalika.104 Tādā kārtā tika kombinēta "kliņģera" un "pātagas" politika.

1945. gada vasarā no Kurzemes atgriezās samērā daudzi bij. LVU mācībspēki, to skaitā prof. V. Skārds, prof. K. Rudzītis, doc. J. Eiduks, doc. N. Brakšs, prof. A. Strēķis u.c., kurus pieņēma agrākajos amatos. Atgriezās arī nedaudzi profesori no tiem Vācijas vai bij. Polijas apgabaliem, kurus ieņēma Padomju armija, kā prof. G. Vanags, prof. P. Pāvulāns, doc. K. Zalts, doc. K. Štrenks u.c. 1944. gada novembrī Rīgā pat pārradās amnestētais Atis Ķeniņš, ko iecēla par profesoru un Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas fakultātes dekānu, kā arī par docentu LVU Juridiskajā fakultātē (atkārtoti Ķeniņu arestēja un izsūtīja uz Kazahstānu 1951. gadā).105 1946. gada pavasarī atgriezās dermatovenerologs docents Jūlijs Galejs, tad infekcionists Dr. Nikolajs Stoligvo, tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi.106 No tiem bijušajiem mācībspēkiem, kas atradās Rietumu zonās, ne mazums sākumā vēlējās atgriezties dzimtenē, rakstīja LVU vadībai, fakultāšu dekāniem, arī prof. A. Kirhenšteinam, taču bija noliegts risināt viņu repatriāciju individuālā kārtā, tā bija jārisina vispārējā kārtībā caur PSRS repatriācijas orgāniem Vācijā. Rezultātā faktiski neviens Latvijā neatgriezās, un Latvijas akadēmiskā dzīve cieta neatgriezeniskus zaudējumus, bijušo profesūru vēlāk daudzos gadījumos aizstāja no PSRS iebraukuši mācībspēki.

Vispārējās politiskās tīrīšanas akcijas, ko jaunā vara plaši vērsa pret Latvijas iedzīvotājiem, skāra arī akadēmiskās inteliģences pārstāvjus, kas neatkarīgās republikas gados bija ieņēmuši valsts amatus vai kaut kādā veidā bija saistīti ar nacistiskajām okupācijas varas iestādēm. Tomēr LVU un LLA mācībspēkus pirmajos pēckara gados visumā saudzēja, jo viņu izstumšana no normālas sabiedrības kavētu valsts tautsaimniecības un augstākās izglītības atjaunošanu. Tādēļ pret "buržuāziskajiem speciālistiem", "latviešu vāciskajiem nacionālistiem" tiešas represijas (atlaišanu no darba, arestu vai deportāciju) nevērsa, tomēr pamazām uzsāka ideoloģisku pāraudzināšanas kampaņu "boļševistiskas kritikas un paškritikas" veidā, lai kritizējamie "pēc iespējas ātrāk izaugtu par sociālistiskās valsts apzinīgiem cēlājiem un sargātājiem".

Pirmais relatīvi liberālais posms beidzās 1946. gada vasarā, kad pasaulē sākās "aukstais karš", kad tika sacīta A. Ždanova asā runa un J. Staļins nāca klajā ar jaunām ideoloģiskām nostādnēm. Tad arī īsteni sākās jau aprādītais kurss uz "buržuāziskās inteliģences" pāraudzināšanu vai izstumšanu no akadēmiskās dzīves Latvijā. Nesaudzīgi kritizēja profesorus J. Endzelīnu, P. Galenieku, A. Ķešānu, P. Stradiņu, P. Dāli, A. Tramdahu , E. Štālbergu, V. Skārdu, J. Apsīti, J. A. Jansonu, tāpat brāļus Birkertus u.c. Tika īstenota morāliski pazemojoša ideoloģiskās cīņas metode - "vecās" akadēmiskās inteliģences pazemošana, viņu nostādīšana tādā situācijā, kur būtu panākama indivīda pakļaušanās komunistu doktrīnām un komunistiskajai praksei. Reizē tas bija arī veids, kā vietējo zinātni integrēt "vienotajā padomju zinātnē".

Svešu varu represijas tika īstenotas samērā diferencēti. Visvairāk cieta humanitārās un sociālās zinātnes un to pārstāvji, kuri bija Latvijas nacionālās identitātes nesēji vai totalitārajām varām ideoloģiski nepieņemamu uzskatu pārstāvji. Taču represēti tika arī citu nozaru pārstāvji, šķiriski vai rasiski nepieņemami. 1944.-1945. gadā Latviju vislielākā skaitā atstāja tie zinātnieki, kas darbojās humanitāro un sociālo zinātņu nozarēs, tāpat vairums medicīnas zinātnes un inženierzinātņu pārstāvju. Toties Latvijā palika vairums ķīmijas, farmācijas, lauksaimniecības, mežzinātnes pārstāvju, tāpat dzimteni neatstāja daudzi vecākās paaudzes zinātnieki gan veselības stāvokļa dēļ, gan tādēļ, ka necerēja svešumā turpināt akadēmisku darbību. Liela nozīme emigrēšanā bija arī zinātnieku piederībai pie noteiktām aprindām, piemēram, korporācijām. Jāatzīst, ka padomju varas represijas nevērsās specifiski pret zinātni vai kādu atsevišķu nozari (kā tas vēlāk - 1948. gadā - PSRS notika bioloģijas zinātnes gadījumā), bet pret tiem indivīdiem zinātniekiem, kas padomju varai šķita nepieņemami. Pētniecības attīstība Latvijā pēc 1945. gada tika pat visādi veicināta, lai tai varētu likt darboties Padomju Savienības interesēs. Piemēram, ķīmijas profesori A. Ķešāns, G. Vanags, A. Ieviņš, kuri 1944. gadā bija parakstījuši LCP deklarāciju, tieši pēckara gados varēja Latvijā izvērst savu pētniecisko darbību, gūt nozīmīgākos panākumus zinātnē, izveidot savas zinātniskās skolas (kaut gan vismaz A. Ķešāns un G. Vanags komunisma idejām nesimpatizēja ne mazākā mērā). Arvīds Kalniņš izveidoja Mežsaimniecības problēmu institūtu un audzināja plašu pētniecisku kolektīvu mežsaimniecības un koksnes ķīmijas nozarē, Augusts Kirhenšteins - visai produktīvi strādājošu Mikrobioloģijas institūtu, Pauls Stradiņš pievērsās ļaundabīgo audzēju pētniecībai un izveidoja Rīgā Medicīnas vēstures muzeju u.tml. Tikai tas notika galvenokārt nevis Latvijas Valsts Universitātes ietvaros, bet gan lielākoties jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas institūtos.

Totalitāro okupācijas režīmu tiešās represijas salauza daudzu cilvēku, arī zinātnieku, likteņus, mūžus, taču kopējām norisēm Latvijas zinātnei varbūt pat izšķirīgākas bijušas netiešās represijas, kas vērsās pret iepriekšējo zinātni kopumā un atsevišķām institūcijām, tāpat mudinājums daudziem zinātniekiem izšķirties par dzimtenes atstāšanu. Vislielāko triecienu no šīm netiešajām represijām, šķiet, saņēmusi Latvijas Universitāte - tās statuss, struktūra, akadēmiskais un zinātniskais potenciāls neatgriezeniski tika iedragāts. Zinātne Latvijā turpmākajos gadu desmitos attīstījās pēc jauna scenārija, galvenokārt ārpus Universitātes, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas sistēmā. Nesaudzīgi tika apspiestas brīvas, neatkarīgas domas izpausmes, īpaši sabiedriskajās zinātnēs, kuras pusgadsimtā nespēja īsti atgūties no 1940.-1945. un vēlākajos gados saņemtajiem triecieniem un turpmākajos gadu desmitos konsekventi īstenotās ideoloģiskās indoktrinācijas. Zinātne Latvijā 20. gs. otrajā pusē attīstījās sekmīgi, taču daudzējādā ziņā deformētā veidā. Deformāciju sākums lielā mērā meklējams 1940.-1945. gadu notikumos.

Arī nacistu okupācijas vara Latvijā pirmām kārtām vērsās pret zinātniekiem kā tai svešu ideju nesējiem. Pārējos zinātniekus pragmatiski centās iesaistīt "totalā kara" un "jaunās Eiropas" veidošanā, kaut arī pat kara laikā jau iezīmējās, gan vēl embrionālas, tendences zinātni Latvijā "ievācot". Protams, nacistu rasu doktrīnas vārdā nesaudzīgi un antihumāni vērsās pret ebreju kolēģiem, kuru gan toreizējā Latvijas akadēmiskajā vidē nebija īpaši daudz. Taču sava taisnība nav liedzama "Latviešu nacionālās savienības" Universitātē 1942. gada 18. novembrī izplatītajām skrejlapām "Tas, kas tagad notiek ar žīdiem, rīt var notikt ar latviešiem". Latviešu zinātnieku koptajai zinātnei nacistu pakļautajā Latvijā diez vai bija jebkāda paredzama nākotne; par to liecina jau kara laikā izteiktie mudinājumi vairākiem latviešu zinātniekiem pārcelties darbā ārpus Latvijas. A. Rozenberga plāni pēc nacistu uzvaras pilnā mērā vai daļēji varēja kļūt par baigu realitāti.

Izsaku sirsnīgu pateicību vēsturniecei Dz. Cēberei par palīdzību dažu arhīvu materiālu un literatūras avotu apzināšanā.


1 Трагические судьбы: репрессированные ученые Академии наук СССР. Сборник статей. Отв
. ред. Куманев В. А. Москва, Наука, 1995, 253 с.&& Шноль С. Э. Герои и злодеи Российской науки. Москва, Крон - пресс, 1997, 464 с.&& Сойфер В. К. Власть и наука. История разгрома генетики в СССР. Москва, Лазурь, 1999,
702 с.&& Костырченко Г. В. Тайная политика Сталина. Москва, Международные отношения, 2001б 784 c.; Die Elite der Nation im Dritten Reich. Das Verhältniss von Akademien und ihrem wissenschaftlichen Umfeld zum Nationalsozialismus. // Acta Historica Leopoldina, 1995, Nr. 22. Herausgeg. v. Seidler E., Christoph Ch. J., Berg W.; 350 Jahre Leopoldina - Anspruch und Wirklichkeit. Festschrift der Deutschen Akademie der Naturforscher Leopoldina, 1652 - 2002. Herausg. v. Parthier B., Engelhardt D. von. Halle (Saale), 2002, 816 S.

2 Vilciņš T. Zinātne Latvijā (1918-1940). Rīga, 1994. 64 lpp.; Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga, Zinātne, 1998., 711 lpp. (4.-5. nod.); Stradiņš J. Zinātne lielvalstī un mazā valstī. Latvijas piemērs// Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, 1996., 50. sēj., 1. nr., 18.-24. lpp.; Stradiņš J. Latvijas Universitātes veidošanās, tās devums Latvijai un pasaules zinātnei// Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, 2. nr., 108.-131. lpp.

3 Strods H. Genocīda galvenās formas un mērķi Latvijā. 1940-1985// Gr.: Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā. Rīga, Zinātne, 1992., 15.-31. lpp.; Vilciņš T. Latvijas zinātnieki staļinisma represiju apstākļos// ibidem, 87.-98. lpp.

4 Dunsdorfs E. [Latvijas augstskolu] Mācībspēku mūža ilgums// Arhīvs. Raksti par latviskām problēmām. E. Dunsdorfa red. XXI. Zinātne. Melburna, 1981., 105.-114. lpp.; Sātiņš K. Viņu piemiņa nezudīs. Mirušie universitāšu mācībspēki un zinātnieki// ibidem, 115.-165 lpp.

5 Страдынь Э. П. Рудольф Удрис и создание метода совместного получения фенола и ацетонk
2; // Из истории естествознания и техники Прибалтики. Рига, 1968, т. 1, с. 203-216.

6 Sk. atsauci [4];

7 Raipulis J. 1948. gada bioloģijas "revolūcija" Latvijā// Latv. PSR ZA Vēstis. 1989., 5. nr., 122.-131.lpp.

8 Stradiņš J. Trešā atmoda: Raksti un runas 1988. - 1990. gadā Latvijā un par Latviju. Rīga, Zinātne, 1992., 405. lpp.; Stradiņš J. Profesora Jūlija Auškāpa Golgātas ceļš// Acta Historica Scientiarum Baltica. 1992., Vol. 9, 147.-155. lpp.

9 Latvijas Universitāte - 75/ A. Varslavāna red., Rīga, LU, 1994., 553 lpp.;

10 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940 - 1990/ Prof. H. Stroda zin. red., Rīga, LU, 1999., 562 lpp.

11 Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 2. daļa. Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē, 1919 - 1958. Aut.: J. Klētnieks, I. Grosvalds, H. Guļevskis, J. Ločmelis, J. Krastiņš, J. Stradiņš, J. Briedis, A. Zigmunde. Rīga, RTU, 2003 (iespiešanā).

12 Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940. - 1941. Rīga, Zinātne, 1975, 190. lpp.

13 Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli 1940. gada 16. jūnijs - 19. jūlijs. Sast. I. Šneidere, A. Žvinklis. Rīga, Zinātne, 1991, 352 lpp.; Paulis Lejiņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne,1983, 70.-72. lpp.; Pēc A. Ķeniņa liecības, Paulis Lejiņš pieņēmis izglītības ministra posteni Kirhenšteina valdībā divas nedēļas pēc tās izveidošanas, jo gaidījis "Tautas valdības" īstenā veidotāja A. Višinska sarunu iznākumu ar Ati Ķeniņu, kurš bija uzstādījis savus noteikumus šī ministra krēsla pieņemšanai ( Unāms Ž. Dzīvā Latvija, 1964, 162. lpp.). Pēc Višinska noraidošās reakcijas A.Ķeniņš izveidojis Demokrātisko vēlēšanu sarakstu Saeimai, kurā piedalījies arī prof. K. Čakste. 1940. gada septembrī A. Ķeniņš apcietināts.

14 Pētera Valeskalna personīgā lieta LZA arhīvā. Akadēmiķis Pēteris Valeskalns. Biobibliogrāfija. Rīga, Zinātne, 1969, 67 lpp.

15 Kronlins J. 379 Baigā gada dienas. s.l. Latvju grāmata. 1967., 83. lpp.

16 Stalažs V. Sen ziedējušas puķes [Autobiogrāfiski tēlojumi, publicistika]. [Dobele, 1993]. 240 lpp. Par P. Valeskalnu: 143. un sekojošās lappusēs. 1940. g. V. Stalažs bija A. Kirhenšteina sekretārs un kādu laiku Valsts kancelejas direktora v. i., pēc tam strādāja Izglītības Tautas komisariātā un praktiskā darbā uz laukiem.

17 LVA, 1340. f., 1. apr., 1. l., 3.,7. lp. (2.,4. pavēle)

18 LVA, 1340. f., 1. apr., 1. l., 7. lp. (4. pavēle)

19 LVA, 1340. f., 1. apr., 3. l., 1. lp. (19. pavēle)

20 LVA, 1340. f., 1. apr., 7. l., 1., 2. lp. (41. pavēle)

21 LVA, 1340. f., 1. apr., 2. l., 1. lp. (5. pavēle); sk. arī LVA, 1340. f., 1. apr., 50. l., 2. lp.; LVVA, 7427. f., 7. apr., 9. l. Universität zu Riga. Das Lehrjahr 1940/41 an der StUL [Staatsuniversität Lettland] unter der Bolschewistenherrschaft. (Materialensammlung). Riga, 1941, 31. - 136. lpp.

22 Personas lieta Paškevics Jānis: LVA, 1340. f., 2. apr., 345. l., 21. lp.

23 ibidem, 25., 26. lp.

24 ibidem, 22. lp.

25 Постановление Бюро Центрального Комитета КП (б) Латвии от 10 февраля 1941 г. "О положении в Латвийском Университете". - LVA PA, 101. f., 1. apr., 19. l., 60.-61. lp. (cit. pēc [10], Latvijas Valsts Universitātes vēsture 1940-1990...... 51. lpp.)

26 Rabinovičs I. Daži vārdi par mūsu dabaszinātnieku filozofisko nostāju// Darba Students, 1940, 4. nr., 19.-21. lpp.

27 Latvijas Valsts arhīvs. Represēto saraksts 1941, 1. 1941 -1953, 2. J. Riekstiņa red. Rīga, Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija,1995, 128, 160 lpp.

28 Prof. J. Auškāpa personas lieta: LVVA, 7427. f., 13. apr., 105 l., 156 lp.; Krimināllieta: LVA, 1986. f., 1. apr., 43908 l., 4. sēj., 325 lp. (J. Auškāps: 108.-134. lp.)

29 Prof. L. Adamoviča krimināllieta: LVA, 1986. f., 2. apr., 7678. l., 28 lp.

30 Stradiņš J. Profesors Jūlijs Auškāps - mūža gājums, devums Latvijai un zinātnei// Gr.: Auškāps J. Zinātnei un tēvijai. 3. papild. izdev., Rīga, Artava, 1993, 9.-35. lpp.

31 Spridzāns B. Tā sākās Latvijas iedzīvotāju masveida represijas// Gr.: Represēto saraksts... 1941, 1., 2. lpp.

32 No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940-1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. R. Vīksnes un K. Kangera red. Rīga, LVIA, 1999. 4., 34., 587., 109., 89., 516. lpp.

33 Enciklopēdija Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā. 1862.-1999. Jelgava, LLU, 1999, 27.-28., 152. lpp.

34 Kreituse I. Kolaboracionisms Latvijas okupācijas un aneksijas laikā 1940. gada jūnijā - augustā. Problēmas nostādne// Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1956. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2001. gada pētījumi. LVK Raksti, 7. sēj. Rīga, LVIA, 2002, 35.-56. lpp.

35 Ratermane L. Pēdējie mēneši Latvijas sūtniecībā Maskavā // Akadēmiskā Dzīve. 1976, 18. rakstu krāj. 25.-30. lpp. Sk. arī V. Stalaža liecības iepriekš citētajā atmiņu krājumā [16].

36 Kalniņš A. Zinātnes sasniegumi Padomju Savienībā // Jaunākās Ziņas, 1940, 18. jūn.; Sk. arī: Stradiņš J. Pie avotiem. Padomju Latvijas zinātnes sākumi // Cīņa, 1980, 18.-19. jūl. Pamācoši izsekot minētās kulturālās tuvināšanās biedrību evolūcijai (tās protokoli: LVVA, 2205. f., 1. apr., 1., 2. l.). Dibināta 1929. g. (pirmais priekšsēdētājs Rainis, kopš 1930. g. biedrs un valdes loceklis prof. A. Kirhenšteins), tā strauji attīstījās 1939.-1940. g., kad tur iestājās daudzi pazīstami latviešu zinātnieki un kultūras darbinieki. Šo zinātnieku skaitā bija arī tādi tālu no PSRS stāvoši cilvēki kā prof. K. Dišlers, prof. M. Bīmanis, prof. M. Eglītis, senators K. Ducmanis, prof. R. Markus, prof. P. Sniķers, prof. Paulis Lejiņš, prof. P. Starcs, L. Ausējs, prof. A. Teikmanis, prof. J. Bokalders, H. Rudzītis u.c. Biedrību aprūpēja PSRS vēstniecības sekretārs, VOKS pārstāvis Latvijā M. Vetrovs, kurš kopā ar I. Čičajevu nodarbojās ar piemērotu personu atlasi nākamajām Latvijas PSR varas struktūrām. Daudzi A. Kirhenšteina valdības locekļi nāca gan no "Jaunāko Ziņu", gan minētās biedrības aprindām. Interesanti, ka pēc M. Vetrova pieprasījuma A. Kalniņš 1940. gada 7. augustā nosūtījis pēdējam to biedrības biedru sarakstu, kas iestājušies biedrībā līdz 1940. gada 17. jūnijam. 26. jūnijā uzņemti 17, 8. jūlijā - 99, 10. jūlijā - 37 jauni biedri. Pēdējā protokolētā sēde notikusi 1940. gada 19. oktobrī. No šī viedokļa kaut nelielu ticamību gūst pazīstamā režisora Eduarda Smiļģa (bij. biedrības priekšsēdētāja, līdz 1940. g. februārim) fantastiskais apgalvojums, ka viņam vēl pirms prof. A. Kirhenšteina piedāvāts kļūt par Latvijas prezidentu (Dr. V. Sosāra liecība, 1983).

37 Jākobsons J., Vīksna A. Augusts Kirhenšteins - zinātnieks un valstsvīrs. Rīga, Avots, 1988, 118 lpp.; Augusta Kirhenšteina dzīve un darbs. Rīga, LPSR ZA izdevn., 1957, 241 lpp.; Augusts Kirhenšteins 1872-1972. Rīga, Zinātne, 1972, 111 lpp.; Karulis K. Pirmie akadēmiķi. Atmiņu ieskicējums // LZA Vēstis. A daļa. 1996, 50. sēj., 1. nr., 41.-55. lpp.; Daukšts B. Kirhenšteins aiz Kirhenšteina // Literatūra un Māksla, 1990, 21. apr., 16. nr.

38 U.T. Ņemiet mani līdz uz Šveici // Rīgas Laiks, 2000. g. augusts. 14.-16. lpp. (Schweizerisches Bundesarchiv, E 2300, Bd. 383).

39 No Grindeļa līdz mūsdienām. Apceres par farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. Rīga, Nordik, 1996, 360 lpp. (275.-320. lpp. - par rūpnīcas vēsturi, par I. Robežnieci - 118.-121. lpp, par A. Ošiņu - 284.-285. lpp.)

40 Stradiņš J., Cēbere Dz. Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas darbība, sasniegtais un nepaveiktais. 1932-1940 // LVIŽ, 1993, nr.3, 88.-111. lpp.

41 50 Aastat Eesti Teaduste Akadeemiat. Tallinn, 1989, 226 lk.

42 Liekis A. Lietuvos Mokslu Akademija, 1941-1990. Vilnius. 2001, 873 lpp.

43 LVVA, 7427. f., 13. apr., 123. l. [Fr. Baloža personas lieta]. Sk. arī atsauci [16].

44 LVA, 1340. f., 1. apr., 8. l., 10., 28., 86. lp. (1941. g. 7. febr., 21. febr., 22. marta pavēles Nr. 18., 25., 49).

45 Hitler A. Mein Kampf. M?nchen, 1942, S. 372, S. 742; Rausching H. Gespräche mit Hitler. 4. Aufl. 1950, Z?rich, Wien, New York; Strods H. Zem melnbrūnā zobena. Rīga, Zvaigzne, 1994, 154 lpp. Ā. Hitlera iespējamo politiku pret Latviju ar precīziem citātiem no "Mein Kampf" jau 1933. gadā tālredzīgi analizējis pazīstamais rakstnieks Aleksandrs Grīns (A. Grīns. Hitlers un mēs // Universitas, 1933, Nr.6, 1. apr., 83.-85. lpp.). Būtībā tur paredzēta arī tā Ostlandes augstskolu politika, ko centās veidot A. Rozenbergs, E. Špors, E. Trampedahs u.c. vācu okupācijas laikā. Bet rakstnieku un kultūrvēsturnieku A. Grīnu deportēja komunistiskais režīms 1941. g. 14. jūnijā!

46 Kangeris K. Nacionālsociālistiskās Vācijas plānotā represīvā politika pret latviešu inteliģenci 1941. un 1942. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.-1956. gadā. LVK 2000. gada pētījumi. LVK raksti. 3. sēj., 2001, Rīga, LVIA, 240.-261. lpp.

47 Blank M. Nazionalsozialistische Hochschulpolitik in Riga (1941 bis 1944). Konzeption und Realität eines Bereiches deutscher Besatzungspolitik. 1991, L?neburg, Verlag Norddeutsches Kulturwerk, 116 S. Minēts S. 17.

48 Blank M. S. 18. Grāmatā samērā sīki iztirzāts A. Rozenberga personiskā pilnvarotā augstskolu jaunorganizācijas lietās prof. E. Špora plāns, saskaņā ar kuru 1943. gada sākumā bija paredzēts atvērt "Ostlandes universitāti" Tartu un veidot citas, profesionāli profilētas augstskolas Rīgā, Kauņā, Jelgavā.

49 Citētā M. Blanka grāmata iespiesta kā vēstures studiju nobeiguma darbs Berlīnes Brīvajā universitātē, Austrumeiropas institūtā un vēlāk izdota Līneburgas Ziemeļaustrumu vācu kultūras institūtā. Grāmata balstās uz plašiem vācu arhīvu materiāliem.

50 Straubergs K. Latvijas Universitāte 2. pasaules kara laikā. Prorektora atmiņas // Universitas, 1963, 12. nr., 12.-14. lpp.

51 Biezais H. Sarežģījumi Rīgas Universitātē (LU) 1941-1944.g. // Akadēmiskā Dzīve, 1986, 28. nr., 24.-32. lpp.

52 Vēliņš J. Mana Gaismas pils. Atmiņas. Sidneja, 1988, 55 lpp.

53 Stegmann Kurt. Die Hochschulen im Ostland zwischen Gestern und Morgen. Riga, 1943.

54 Prīmanis M. Kriegsaufgaben der Wissenschaft // Ostland - Monatschrift des Reichskommissars f?r das Ostland. 1943, Nr. 12, Juni, S. 3.-4.

55 LVVA, 7427. f., 13. apr., 739 l., 160 lp. (22.,69. lp.) [A. Kalniņa personas lieta] Arvīds Kalniņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne, 1992, 319 lpp.(22., 23., 240., 241. lpp.); Stradiņš J. Profesors Arvīds Kalniņš zinātnē un Latvijas sabiedriskajā dzīvē // Latvijas Ķīmijas Žurnāls, 1994, 5. nr., 632.-635. lpp.

56 LVVA, 7427. f., 13. apr., 2046. l., 167 lp. [P. Galenieka personas lieta].

57 LVVA, 7427. f., 13. apr., 1461. l., 117 lp. (29., 30., 40. lp.) [I. Robežnieces personas lieta]. Arestējot gāja bojā I. Robežnieces aizstāvēšanai sagatavotais doktora disertācijas manuskripts (viņa bija strādājusi ārzemēs divu Nobela prēmijas laureātu vadībā), pēc cietuma krasi vājinājās zinātnieces redze.

58 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 10. lp. (1941. g. 2. sept. protokols).

59 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 11. lp. (1941. g. 2. sept. protokols).

60 Vīksna A., Platkājis E. Zelta skalpelis. Profesora Aleksandra Bieziņa dzīve un darbs. Rīga, Zvaigzne, 1980, 198 lpp. [par minēto epizodi - 84. lpp.]; LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 79. lp.

61 Paulis Lejiņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne, 1983. 278 lpp.; LVVA, 7427.f., 13. apr., 1001. l., 6.-7. lp. [Prof. Paula Lejiņa personas lieta]. 2003. gada 29. oktobrī P. Lejiņam pie nama Alberta ielā 4, kur viņš dzīvojis mūža pēdējo posmu, LZA atklāja piemiņas plāksni; šis akts notika pēc nelielas diskusijas Rīgas pils. domes Pieminekļu padomē un LZA Senāta sēdē (2003) par Pauļa Lejiņa nostāju 1940.-1941. g. un viņa darbības izvērtējumu LPSR ZA prezidenta amatā.

62 Stradiņš J., Arons K.Ē., Vīksna A. Tāds bija mūsu laiks. Rīga, Sprīdītis, 1996. (Stradiņš J. Pauls Stradiņš hitleriskās okupācijas laikā: 97.-124. lpp.); Āboliņš J. Rīgas pilsētas 2. slimnīca un tās darbinieki // Latvijas Ārsts, 1995, 2.nr., 9.-10. lpp.

63 Profesors Hermanis Buduls. Bibliogrāfisks rādītājs. Sast. A. Vīksna. Rīga, 2002. 45 lpp. (cit. - 12. lpp.); Buduls H. Cilvēks dzīves spogulī. Stokholma, Daugava, 1954, 239 lpp.; Vīksne R. Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā // Latvijas Vēstures komisijas Raksti, 8. sēj. Rīga, 2003, 334.-341. lpp.

64 Latvijas radiofona pamatlicējs Jānis Linters. Lattelekom [Rīga, 1999]. 16 lpp.

65 Sokolova I. Miervaldis Birze. Mozaika. Rīga, Zinātne, 2001, 210 lpp.

66 Birze M. Visiem rozes dārzā ziedi... Rīga, Liesma, 1958, 172 lpp.

67 Mauriņa Z. Dzelzs aizbīdņi lūst. Rīga, Daugava, 1998, 491 lpp. (par K. Raudives apcietinājumu: 209.-232. lpp.).

68 Marnitz H. Nordlicht ?ber D?na: Kritische Betrachtungen und Erinnerungen an die deutsche Besatzungszeit in Lettland 1941-1943. Michelstadt, 1991, S. 28.-29.

69 No Grindeļa līdz mūsdienām. Apceres par farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. Rīga, Nordik, 1996, 360. lpp. [par M. Šimansku: 246.-262. lpp.)

70 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940-1990 / Prof. H. Stroda zin. red. Rīga, LU, 1999. 7. tabula 57. lpp.; darbā [11] uzdots nedaudz lielāks ebreju studentu procents (15,2).

71 Sk. LVVA, 7427. f., 13. apr. LU mācības spēku un darbinieku personīgās lietas.

72 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 11. lp. (1941. g. 2. sept. protokols); 13. apr., 1163. l., 18. lp. [V. Minca personas lieta].

73 Eva-Ieva Vatere. Ebreji - mediķi Latvijā (1918 - 1996). Enciklopēdija. Rīga, 1997. 258 lpp. (par V. Mincu: 65. lpp.).

74 LVVA, 7427. f., 13. apr., 984. l., 143 lp. (46.-48. lp.) [N. Lebedinska personas lieta].

75 Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas izziņas no miršanas reģistra 1984. gada 2. oktobrī un 2003. gada 14. jūlijā.

76 A. Kroģes-Āboliņas stāstījums J. Stradiņam 1991. gadā.

77 Гринбаум А. Рижские годы С. М. Дубнова юю Евреи в мен’ющемс’ мире. 3. Рига, 2000. с. 171-175; S. Dubnov - Ehrlich. The Life and Works of S. M. Dubnov. Bloomington - Indianapolis, 1991.

78 LVVA, 2942. f., 1. apr., 9867. l., 30./31. lp. [ izrakstīts policijā].

79 Stradiņš J., Arons K.Ē., Vīksna A. Tāds bija mūsu laiks. Rīga, Sprīdītis, 1996. (par L. Daninu 100.-127. lpp); L. Danina materiāli P. Stradiņa arhīvā (glabājas pie J. Stradiņa).

80 Pasaules taisnie [materiālu kopa, arī par A. Krūmiņu; komentāru autori Stradiņš J., Kovaļs L., Press B., Gusarova K. u.c.] // Jaunā Avīze. 2002.g. 6. dec. Nr. 49; Коваль Л. Они спасали евреев юю Лехаим (Москва), 2003, Т¼ 4, с. 24-26. (A. Krūmiņa Jadvašema diploms glabājas Latvijas ZA, pie J. Stradiņa).

81 L. Siliņa vēstule J. Stradiņam no Stokholmas 2003. gada 14. septembrī.

82 Andersons E., Siliņš L. u.c. Latvijas Centrālā Padome LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala, LCP, 1995, 496 lpp.; Andersons E., Siliņš L. u.c. Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Rīga, 2002, 528 lpp.; Siliņš L. Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942-1945. Rīga, "Fonds Latvijas vēsture", 2003, 358 lpp.

83 Ērglis Dz. Latvijas Centrālās Padomes vēstures nezināmās lappuses. Rīga, LVIA, 2003, 231 lpp.

84 Neiburgs U. LCP memorands par Latvijas neatkarības atjaunošanu // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata II. Rīga, 2001, 184.-203. lpp. (publicēts memoranda teksts pēc oriģināla faksimilā, oriģināls Latvijas Kara muzejā).

85 Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 3. sēj., Vesterosa, 1964, 267.-269. lpp.

86 Siliņš L. Sk. atsauci [82]; Biezais H. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka, ASV, Mežābele, 1991, 202. lpp.

87 Sk. atsauci [82]. Par Kureli: Siliņš L. Latvieši ?tuthofas...

88 Biezais H. Latviešu akadēmisko aprindu organizētā pretestība vācu okupācijai // Treji Vārti, 1992, 147. nr., 49.-51. lpp.

89 Kalnačs B. Jūlijs Pētersons - vērotājs laikmetu maiņās. Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, 106.-111. lpp.

90 Biezais H. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi - pašu ļaudis. S. l. Gauja, 1992. 535 lpp. (par A. Rozenberga attieksmi pret LCP deklarāciju ("memorandu")) - 438.-446. lpp.

91 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940-1990. ... 100. lpp.

92 Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. Rīga, LVIA, 1999, 591 lpp.; Dribins L. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Vēstures atskats. Rīga, LVIA, 2001, 182 lpp.; Biezais H. Gustava Celmiņa Pērkonkrusts dokumentu gaismā // Treji Vārti, 1989, 127.-129. lpp.; Paeglis A. "Pērkonkrusts" pār Latviju (1932-1944). Rīga, Zvaigzne ABC, 1994, 197 lpp.; Latvju Enciklopēdija. A. Švābes red. Stokholma, 1953 (šķirkļi "Pērkonkrusts", 1896.-1897. lpp. un "Pretestības kustība", 2010.-2013. lpp.).

93 Latvju Enciklopēdija, 1962-1982. E. Andersona red. I sēj. Linkolna, Nebraska, 1983, 258. lpp.

94 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940-1990.

95 Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga, Zinātne, 1998, 711 lpp. (6.,7. nod.); Stradiņš J. Latvijas Universitāte laikmeta griežos (1944-1953) // Akadēmiskā Dzīve, 1995, 37. rakstu krāj., 3.-10. lpp.

96 Augusts Ķešāns dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne, 1981. (Stradiņš J. Augusts Ķešāns un Rīgas ķīmiķu tradīcijas, 101.-124. lpp., kur iztirzāta epizode ar E. Karpovica "kritiku" par Ķešānu). Materiāli no A. Ķešāna arhīva nodoti Starpaugstskolu ķīmijas vēstures muzejam. Sk. arī LVA, 101. f., 9. apr., 45. l. (LK(b)P CK biroja sēdes protokols 1946. g. 4. okt.)

97 Sk. atsauci [33]. 31 lpp.

98 Prof. P. Kalniņa māsas Dr. M. Kalniņas stāstījums J. Stradiņam 1968. g. (sk. arī: Гросвалд И.Я., Нейланд О.Я., Страдынь Я. П. Паул Калнынь и его работа по органической химии юю Из истории естествознания и техники Прибалтики. Т.7. Рига, 1984б с. 97-113).

99 Prof. Arv. Kalniņa liecība rokrakstā par Pētera Mucinieka arestu, glabājas pie J. Stradiņa.

100 Bērsons I. Ko stāsta arhīva lieta Nr. 42541 // Gr.: Deviņi likteņi. Represētie rakstnieki. Rīga, Signe, 2001, 31.-74. lpp.

101 Pēc gr.: Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940 - 1990... Lēmuma faksimils tur publicēts 122.-132. lpp.

102 Sk. atsauci [95].

103 Lielais Tēvijas karš un Padomju Latvijas inteliģences uzdevumi. Latvijas PSR inteliģences pirmais kongress (1945. g. 20.-22. martā). Rīga, VAPP, 1945.

104 Pēc prof. P. Stradiņa stāstījuma šo rindu autoram (1957) bijis sagatavots latviešu "vāciskos nacionālistus" nosodošs uzsaukums, kur pieminēts arī M. Prīmanis. P. Stradiņš atsacījies tādu parakstīt, ja tur būtu minēts rektors M. Prīmanis. Izmainītais teksts tomēr nav ticis pieņemts un publiskots, ko vēlāk P. Stradiņam ņēmuši ļaunā. To apstiprināja arī prof. A. Kirhenšteins sarunā ar J. Stradiņu 1960. gadā, uzsverot, ka šī iemesla dēļ iepriekšējās pārrunās LKP CK rektors M. Kadeks iebildis pret P. Stradiņa iekļaušanu jaundibināmās LPSR ZA īsteno locekļu sarakstā. Prof. A. Kirhenšteins šajā un citās sarunās piezīmēja, ka vairākiem LU mācībspēkiem pēc 1944. gada varēja draudēt represijas no padomju varas orgāniem par sadarbību ar vāciešiem un iesaistīšanos "totālā kara" pētnieciskajās programmās, tādēļ viņu "aizbēgšana" bijusi dibināta (šajā sakarībā, manuprāt, nepamatoti tika pieminēts arī A. Kirhenšteina tuvs līdzgaitnieks prof. E. Dārziņš), taču daudzi citi būtu "varējuši palikt Latvijā". Prof. A. Kirhenšteins mūža nogalē (1960-1963. g.) izteica vēlēšanos, lai es pierakstītu viņa atmiņas par Latvijas zinātni un zinātniekiem (ar noteikumu, ka netiktu lietots magnetofons), taču no šī piedāvājuma vairāku iemeslu dēļ atteicos, tādēļ manā rīcībā tagad ir tikai dažu atmiņu un fragmentāru pierakstu drumslas; sk. arī Pelše A. Latviešu vāciskie nacionālisti - latviešu tautas niknākie ienaidnieki. Rīga, VAPP Politisko Rakstu apgāds, 1945, 31 lpp.

105 Bērsons I. Deviņi likteņi... 18. lpp.

106 Alks Dz. Latvijas mediķi politisko represiju dzirnās, 1940-1953. Rīga, Latvijas ārstu b-ba, 1993, 102 lpp.
Latvijas Vēstnesis  
5.12.2003, 09.12.2003, 10.12.2003, 11.12.2003, 12.12.2003

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home