Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Nostrādāts pa kluso
Ilze Brinkmane

«LA» redakcija saņēmusi Mārtiņa Mālnieka vēstuli, kurā viņš dalās savā sašutumā un neizpratnē. Viņš pērn devies uz Gulbenes rajona Stradu pagastu, kur 2001. gadā par saviem līdzekļiem uzstādījis piemiņas akmeni savam tēvam Jezupam Garajam un viņa vadītās nacionālās pretošanās kustības cīnītājiem, kā arī viņu atbalstītājiem. Taču iepriekšējā vietā piemiņas akmeni vairs nav atradis! Tas izrādījies aizvests mežā un nolikts tajā vietā, kur agrāk atradies slēpnis, no kura nošauti nacionālie partizāni. «Piemineklis pagasta centrā bija iesvētīts. Tā slepus aizvešana uz citu vietu uzskatu par brīvības cīnītāju un viņu atbalstītāju piemiņas apgānīšanu!» raksta M. Mālnieks. Kas un kāpēc akmeni pārveda uz citu vietu?

Pārvieto jaunā pagasta padome

Izrādās, lēmumu pārvietot piemiņas akmeni pieņēmusi Stradu pagasta padomes priekšsēdētāja Anna Vīgante un astoņi pagasta deputāti. A. Vīgante man skaidro, ka pagasta padome mainījusi pieminekļa atrašanās vietu, jo ēku, pie kuras atradies akmens, atguvis saimnieks. Toreiz šajā ēkā, kas nu kļuvusi par dzīvojamo namu, atradusies pagasta padome, un tāpēc 2001. gadā akmens uzstādīts pagastvaras tuvumā. Atļauju uzstādīt pieminekli devis toreizējais pagasta padomes priekšsēdētājs Sīmanis Homčenko. Viņš atceras, ka vieta šķitusi piemērota, un piekritis M. Mālnieka un viņa domubiedru idejai novietot akmeni pagasta centrā. Nu pagasta padome pārcēlusies uz Vecgulbenes muižas sarkano pili. Tas ir arhitektūras piemineklis, un likumi aizliedzot ko jaunu novietot tuvāk par 100 metriem. Tāpēc arī pagasta padome «akmeni līdzi neesot vilkusi».

S. Homčenko par tagadējās pagasta vadības lēmumu teic: «Dažiem likās, ka pie pagasta ēkas nevarot taisīt kapus, tāpēc arī akmeni pārvietoja pie «Sūniņām». Līdz tam šī vieta mežā bija aizaugusi, bet tagad sakopts, iestādīta bērzu aleja.«

A. Vīgantei jautāju, vai kāds zinās par to, ka piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem tagad jāmeklē mežā «Sūniņās». Viņa atbild – par to esot domāts, jo esot pasūtītas trīs norādes.

Mācīts «citāds vēstures redzējums»

Pirms kļuva par pagasta padomes priekšsēdētāju, Anna Vīgante vadīja Stradu pamatskolu. Turklāt pēc profesijas viņa ir vēstures skolotāja. Vai par šo traģisko vēstures lappusi ir kādi materiāli skolas vēstures muzejā? A. Vīgante man atzīst, ka viņai mācīts citāds vēstures redzējums. Ar skolēniem savā laikā mēģinājusi apzināt padomju karavīru atdusas vietas un viņu personības. Joprojām skolas bērnus pavasara un rudens pārgājienos vedot uz Pededzes upes krastiem, kur sakopta piemiņas vieta padomju karavīriem. Tagad skolēnus vedot arī uz «Sūniņām».

«Tur, kur piemiņas akmens ir tagad, – «Sūniņās» – sākumā tiešām bija kā jau mežā. Bet ar Aivara Indzera kunga iniciatīvu un atbalstu laukumu izcirtām, iestādījām bērzus un egles, ir arī vieta, kur apsēsties. A. Indzera mājas atrodas blakus, viņš šeit sācis strādāt un dzīvot pēc kara. Viņa padomu lūdzu arī vēstures izzināšanā,» man stāsta pagasta vadītāja.

Kad satiekamies ar Aivaru Indzeru, viņš un A. Vīgante atrod «stiprus» argumentus – abi apgalvo, ka neesot īsti zināms, kādi cilvēki bijuši Jezupa Garā grupā – vietējie vai ienācēji no Latgales. A. Indzers dzirdējis runājam, ka no šīs grupas nošāvuši Daukstu pagasta kolhoza «Taisnība» priekšsēdētāju Jāni Kļaviņu. «Dienā bija viena vara, bet naktī – cita. Cietušie bija abās pusēs,» saka A. Indzers un ir pārliecināts, ka, noliekot akmeni «Sūniņās», darīts pareizi.

Nav ne faktu, ne intereses

Ko vairāk par Jezupu Garo un viņa cilvēkiem ceru uzzināt Gulbenes vēstures un mākslas muzejā, taču krājuma nodaļas vadītāja Irīna Zeibārte paskaidro, ka šāda informācija padomju laikā dibinātajā muzejā nav bijusi un joprojām neesot. «Par nacionālo partizānu esamību un viņu nošaušanu uzzināju atmodas sākumā no Mārtiņa Mālnieka. Ar vēstures skolotājiem konsultējos, bet par šo jautājumu neesam runājuši. Nevienam muzeja darbiniekam tā arī nav pētnieciskā tēma,» attaisnojas I. Zeibārte. Piemiņas zīmes pārvietošanas konfliktā I. Zeibārte aizstāv viedokli, ka «akmenim jābūt saistītam ar jēgu un būtību, ar ko saistīti notikumi». Par piemēru viņa min Litenes nometnē nošauto karavīru memoriālu Litenes kapos, kur tagad ir sakopta vide, tur notiek Latvijas mēroga pasākumi, lai arī sākumā uzskatīts, ka tajā nomalē viņus aizmirsīs.

Stradu bibliotēkas vadītāja Ineta Masa arī nevar lepoties ar informatīvu materiālu. Vienīgi zināja teikt, ka vecāka gadagājuma cilvēki negatīvi uztvēruši akmens pārvietošanu no centra uz mežu. Ko saka jaunie? Skolēni gatavojot projektus par vietējām ražotnēm, Pededzes lejteces dabas liegumu. Par vēsturi gan neesot izrādīta interese…

Kad mainīsies domāšana?

Stradu pagasts izveidots pēc kara, pirms tam bijis Vecgulbenes pagasts. Mārtiņš Mālnieks stāsta, ka viņa tēvs Jezups Garais bijis no Vecgulbenes pagasta, tāpat no tuvākās apkārtnes nākuši gandrīz visi viņa cīņu biedri. Uzzinu interesantu faktu, ka joprojām ir dzīvs Jezupa Garā jeb Smilgas grupas pārstāvis, kuru vienīgo 1949. gada 23. novembrī nenogalināja, bet saņēma gūstā.

Apciemoju Teodoru Burķīti, kuram 1949. gadā bija 21 gads un kura dzimtā puse ir Rugāju pagasts. Viņš apstiprina, ka pārsvarā visi partizāni bijuši Gulbenes, Jaungulbenes, Vecgulbenes, Stāmerienas, Rugāju, Viļakas pagasta iedzīvotāji. LPSR Valsts drošības komitejas arhīva materiālos, kurus rāda Burķīša kungs, viņi visi saukti par bandītiem. Pārsvarā divdesmitgadīgi puiši, arī jaunas sievietes. Jezups Garais nošaušanas brīdī 37 gadus vecs.

«Bijām sadalījušies vairākās grupās. Likvidēja arī vairākās vietās. «Sūniņās» čekas sūtītie istrebiteļi nogalināja sešus cilvēkus, bet mani saņēma gūstā. Tagad domāju – labāk būtu nošāvuši, jo nemaz nevaru izstāstīt, kādai ellei esmu gājis cauri,» teic sirmais kungs, kurš 20 gadus nolauzis ogļraktuvēs aiz Polārā loka, pārcietis deviņas operācijas.

«Gulbenes pusē neļāvām čekistiem iesakņoties. Sākumā biju Tērauda grupā, bet viņu vidū bija nodevējs. Viena daļa izrāvās, es pievienojos Smilgam, jo viņu pazinu, viņš bija no Vecgulbenes pagasta, un viņam varēja uzticēties.

Apbrīnoju, kā čeka strādāja! Istrebiteļi taču arī nāca no mūsu vides, tie bija jaunieši, kas nemācījās, nestrādāja, bet viņiem rokās iedeva varu – šaujamo – un apmācīja arī laupīt. Tāpat čeka mežā iesūtīja savus cilvēkus un grupas, viņi uzbruka vietējiem, zaga un vainu uzvēla mums.

Pēc kara ļoti daudz cilvēku slēpās mežā, sākumā pat ar visiem lopiem. Mežus, protams, «ķemmēja», tad sauca laukā ar solījumiem, ka amnestēs. Daudzi noticēja, bet tie bija vieni meli, jo pamazām visus izsūtīja.«

Teodora Burķīša tēvs Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija ciema vecākais, 1940. gadā viņu saņēma, un tēvs vairs neatgriezās, tādēļ Teodors nojautis, ka droši vien arī viņš ir melnajā sarakstā. «Mežā bija gan izbēgušie no krievu armijas, gan izsūtīto tuvinieki. Mūsu grupā Valda Magone no Gulbenes un Aina Treimane no Balvu puses bija čekā spīdzinātas un pratinātas. Neviens negribējām mirt Krievijā, tad labāk tepat Latvijā.» Savu sievu Elzu Hermīni saticis Sibīrijā.

Burķīšu ģimene tagad jautā: par ko mums bija jāizcieš šīs šausmas? «Mūs saukuši gan par bandītiem, gan dzimtenes nodevējiem, gan par nacionālistiem, bet bijām un esam vienkārši Latvijas patrioti. Uzskatu, ka piemiņas akmens novietošana mežā ir nolūks, lai neziņa paliek. Kurš uz turieni speciāli ies? Bet cik ilgi mūs turēs krūmos kā bandītus?» sašutis Teodors Burķītis.

«Mūsu sabiedrībai nepatīk ne represētie, ne pensionāri. Zinot, ar kādu pretestību bija jāsaskaras Mārtiņam Mālniekam, nebrīnos, ka viņš kļuvis pesimists un netic, ka daudziem domāšanā un uztverē kas mainīsies.«

Ne redzēt, ne dzirdēt

Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Kanča ar rūgtumu atzīst, ka represētos negrib ne redzēt, ne dzirdēt: «Par nacionālo partizānu pieminekļa pārvietošanu uzzinājām, kad tas bija pa kluso nostrādāts. Protams, centrā to vairāk pamanītu, tas liktu visiem aizdomāties par vēsturiskajiem notikumiem. Rīgā par represēto pieminekli taču arī ilgi sprieda, kur novietot. Tagad tur arī grūti piekļūt…"

Par notikumiem Stradu pagastā izstāstīju arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības vadītājam Ojāram Stefanam. Viņš bija izbrīnīts par šādu pagasta vadības attieksmi, ka, neinformējot pieminekļa autoru un uzstādītāju, piemiņas zīmi pārvieto prom no pagasta centra: «Es personīgi šogad esmu ieplānojis pie daudzām ēkām Latvijā pielikt atgādinājuma zīmes, ka tur čeka spīdzināja un mocīja cilvēkus. Ļoti daudzas pašvaldības atbalsta manu ieceri, pat piešķir līdzekļus. Cīnāmies par vēstures apzināšanu, jo atgādinājums jau vajadzīgs nākamajām paaudzēm, lai tās zinātu, kas ir nacionālais partizānu karš, un lai nekad neatkārtotos piedzīvotās zvērības, kādas īstenoja čeka.

Tas nav vēstures izzināšanas un audzināšanas veids – aizvest pāris reizes gadā uz mežu… Jo daudzu partizānu un viņu atbalstītāju kapu vietas nav pat zināmas.

4. februāris, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home