Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Trīs piezīmes par 16. martu
Aivars Stranga, profesors, Valsts prezidentes vēsturnieku komisijas loceklis

Vajadzēja vai nē atļaut leģionāru gājienu 16. martā? Viedokļi atšķiras

Uzziņa: kopējais personu skaits, kuras dienējušas latviešu SS brīvprātīgo divīzijās no to dibināšanas 1943. gada janvārī līdz vācu armijas kapitulācijai 1945. gada maijā varētu sasniegt maksimāli 62 000. Tikai neliels, tomēr precīzi nezināms latviešu SS brīvprātīgo divīzijās dienējušo skaits bija dienestam pieteicies brīvprātīgi; lielumlielā daļa karadienestā tika iesaukta vai arī pārvesta uz divīzijām no citām vienībām. (Vēsturnieka Kārļa Kangera ziņas.)

Pirmā piezīme – par t. s. Nirnbergas konsensu vai Sabiedroto shēmu vēsturei.

Vēsturi raksta uzvarētāji – tas labi zināms; sakautajiem vai okupētajiem tiek liegta tiesība uz savu vēstures ainu. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara uzvarētāji – galvenokārt, ASV, Lielbritānija un PSRS – sāka veidot to, ko lielais britu vēsturnieks A. Dž. P. Teilors nosauca par Nirnbergas konsensu. Šajā shēmā staļiniskā PSRS bija cīnītāja pret fašismu no laika gala, nevis nacistiskās Vācijas sabiedrotā no 1939. augusta līdz 1941. gada jūnijam un viena no Otrā pasaules kara izraisītājām. Noziegumus pret cilvēci bija veikušas tikai Vācija un tās sabiedrotās (to noziegumi, protams, bija šausmīgi, bet – ne vienīgie), sabiedrotie – nē. Par SS vai SD zvērībām runāja katrs, par Smerš – ne; tāpat nerunāja arī par vairāk nekā 43 000 Hamburgas civiliedzīvotāju, kuri sadega sabiedroto uzlidojumā 1943. gadā, vai par tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kurus ierāva bezdibenī padomju zemūdenes, vai par simtiem tūkstošiem izvaroto vāciešu sieviešu 1945. gadā. Gandrīz 50 gadus vajadzēja Krievijai, lai atzītu, ka īstās antifašistiskās valsts Polijas virsniekus Katiņā noslepkavoja antifašistiskā Padomju Savienība, pat 60 tai ir par maz, lai atzītu Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā.

39 Waffen SS divīzijas bija pastāvējušas kara laikā, taču par trīs baltiešu (divas latviešu, viena igauņu) tika runāts un runāts, un melots un apsūdzēts, bet ne par to, ka pats vārds kolaborācija – apzināta sadarbība ar ienaidnieku – nebija dzimis Rīgā vai Tallinā, bet bija apzināti nācis no marionetiskā Višī režīma Francijā premjera P. Lavāla mutes 1940. gada 23. oktobrī, tāpat kā LAF – la Legion des volontaires francais – kā norvēģu, dāņu, itāļu, somu un citi leģioni. Uzvarētāji varēja runāt, okupētās Baltijas tautas, pakļautie ukraiņi un citi austrumeiropieši – ne. Klausoties sabiedroto shēmā, īpaši – padomju čekas pamfletos, varēja iedomāties, ka Hitlers ir dzimis Latvijā un holokausts ir latviešu izgudrojums. Tagad mēs esam atguvuši brīvu balsi, un daudzi latviešu vēsturnieki – A. Ezergailis, K. Kangeris, U. Neiburgs, I. Feldmanis, H. Strods un citi – ir darījuši daudz, lai akadēmiski demontētu Nirnbergas konsensu.

Otrā piezīme – par to, ko ir grūti izskaidrot. Ir pretruna, kuru diez vai varēs pārvarēt. Leģionāri ir pārliecināti, ka viņi cīnījās ne par Hitleru, bet pret Latvijas pirmo okupantu Padomju Savienību, komunistiem un par Latvijas brīvību. Neapšaubīsim viņu teikto, tāpat kā nav pamata šaubīties, ka mazākums – latviešu kolaboranti (O. Dankers un citi pašpārvaldnieki) – gan labi zināja, ka tas tā nav. Nacistiskās Vācijas mērķi nebija ne tikai atjaunot Latvijas neatkarību vai pat dot tikai autonomiju; galamērķis – neveiksmju frontē ar krieviem uz laiku atlikts, bet ne atcelts – bija okupētās Latvijas pārvēršana par vāciešu dzīves telpu ar tai līdzi nākošo latviešu daļas pārvācošanu un citas daļas izsūtīšanu vai iznīcināšanu. Nacistiskās Vācijas armijas rindās Latvijas neatkarību un latviešu tautas intereses izkarot nevarēja.

Trešā piezīme – par 16. marta pieminēšanu un Latvijas mūsdienu nacionālajām interesēm. Paši bijušie leģionāri ļoti labi saprot, ka kritušie karavīri ir jāpiemin – būtu necilvēcīgi to nedarīt; vislabāk viņus var pieminēt sarīkojumos, ziedu nolikšanā kapos, dievkalpojumos un aizlūgumos, bet ne skaļos gājienos Rīgas centrā. Viņi apzinās, kādas ir Latvijas īstās nacionālās intereses – arī sakarā ar gaidāmo ratifikācijas procesu Latvijas uzņemšanai NATO.

Par tiem, kas baidās
Jānis Freimanis, akadēmiķis

Man uzskats par latviešu leģionāriem ir stabils. Tie bija cilvēki, kuri ticēja, ka cīnās par to, lai Latvijai būtu par vienu kaklakungu mazāk. Un vēl – kas ticēja, ka galvenais ienaidnieks kopš Baigā gada Latvijai ir tieši padomju vara, un tikai pēc tam vācu kundzība. Nav pat svarīgi diskutēt to, vai viņi bija mocekļi vai varoņi. Viņi bija latviešu karavīri, kas ar nedzirdētu varonību aizstāvējās pret Sarkano Armiju – līdz pat 1945. gada 8. maijam. Un par to viņiem mūžīgs paldies! Demokrātiskā valstī katram valstij lojālam pilsonim ir tiesības uz savu pašizpausmi. Bijušajiem leģionāriem ir tiesības pildīt savu sirds pienākumu savā īpašajā dienā, 16. martā. Viņi drīkst iet gājienos, stāties parādēs un rīkot ceremonijas Rīgā, Lestenē – tur, kur viņi atrod to par nepieciešamu. Jebkurš aizliegums te ir rupjš viņu cilvēktiesību pārkāpums. Pēdējās vispār var ignorēt tikai tad, ja šo tiesību realizēšana apdraud savukārt citiem viņu tiesības. Jautāju aizliedzējiem: kā tiesības gan pārkāpj vecie latviešu leģionāri?

Ja to pieņemam par aksiomu, kāpēc tad tāda jezga? Kāpēc leģionāru akcijas vispār kādam var nepatikt? Kāpēc kāds vēl baidās? Uz otro jautājumu atbilde ir triviāla. Nepatīk ļaudīm, kas joprojām simpatizē tiem, kurus leģionāri 1944. un 1945. gadā apkaroja. Bet tā ir leģionāru nīdēju pašu problēma, un tās ir viņu cilvēktiesības.

Grūtāks ir svarīgākais jautājums – kāpēc ne viens vien augsts ierēdnis baidās no šiem vecajiem vīriem un kaut ko uzdrošinās aizliegt? Kāpēc vispār ir šīs runas par aizliegumiem? Kādēļ ir šī amatpersonu gļēvulība – neļaut atdot vecajiem vīriem godu un nepiedalīties tad, kad viņi pie Mātes Latvijas noliek savus ziedus? Es to jautāju arī jums, premjer Repšes kungs, kas 1988.–1989. gadā, būdams LNNK rindās, Latvijas labā darījāt daudz. Te es atkal redzu divu tipu darbīgos ļaudis. Vieni ir ultrapārspīlētie eirocentristi un natocentristi, kurus uztrauc leģionāru formālā kādreizējā piederība pie SS karaspēka. Tie patiesībā ir provinciāļi, kuru galvenais bubulis ir tas, ko par mani (mums) teiks kāda svešas valsts avīze vai svešas valsts ierēdnis vai ierēdnītis. Tiem es vienkārši iesaku izlasīt A. Čehova noveli Cilvēks futrālī.

Tie otrie ir garīgi tuvāki iepriekš minētajiem nelabvēļiem, un viņi, lai attaisnotu savas antipātijas pret vieniem un negribot apliecinātu savas simpātijas pret otriem, pastāvīgi jau kuro gadu mums dūc ausīs par provokāciju iespējām no jebkā puses.

Varu ieteikt tikai divas receptes. Pirmā ir tiem apmātajiem svešu padomnieku pakalpiņiem. Uztraucieties labāk par to, ka mums te vēl ir citas Otrā pasaules kara atliekas, turklāt daudz nepatīkamākas. Kaut vai tā viena, ka Latvijā savulaik tika speciāli sadēstīti tūkstoši un tūkstoši neatkarīgai Latvijai naidīgu cilvēku un ka tieši no šiem ļaudīm jau ir izaugusi jauna paaudze, kas tieši šodien vēl nicina latviešu valodu un mūsu valsti joprojām uzskata par Krievijas pievārti. Otrā recepte ir provokāciju sasapņotājiem. Saglabājiet taču vienādas tās bailes visos virzienos! Kāpēc jūs nemaz tik dikti neuztraucaties par provokācijām tad, kad nostalģiskie sociālisma piekritēji Rīgā svētceļo uz savu Uzvaras pieminekli? Ja jau nav spēciņa vai vēlēšanās novākt to Pārdaugavas monstru, lieciet mieru arī leģionāriem. Gādājiet tikai, lai tie huligāni, kas 16. martā palaidīs muti, rokas vai vicinās neoboļševistiskos saukļus, žigli tiktu nogādāti drošā vietā, lai atjēdzas. Tā ir jūsu, ne leģionāru problēma. Tad jau būs labi, un demokrātija uzvarēs...

Neatkarīgā Rīta Avīze, 15.03.2003

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home