Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS (1940–1941)
Aivars Stranga

Laiks no 1940. gada vasaras līdz 1941. gada vasarai Latvijas vēsturē iezīmējas kā viens no drūmākajiem periodiem, kad līdz ar padomju okupācijas sākumu iesākās pusgadsimtu garais svešu varu periods.

Līdz šim tomēr maz gadījies lasīt koncentrētā veidā apkopotu pārstāstu par staļiniskās varas darbošanos Latvijā Baigā gada laikā – par terora mehānisma darbību, izmaiņām ekonomikā, politikā, cilvēku sadzīvē. Tamdēļ šajā un turpmākajos divos "Latvijas Avīzes" numuros publicējam vēstures profesora LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras vadītāja Aivara Strangas (attēlā) rakstu "Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS (1940–1941)". Pirmo reizi šis materiāls publicēts žurnāla "Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki" pēdējā numurā.

1940. gada 17. jūnijā pulksten 5 no rīta PSRS karaspēks sāka pāriet Latvijas robežu; pēc trīs stundām, pulksten 8 no rīta, padomju armija bija pārgājusi Latvijas robežu jau vismaz 15 vietās – no visām trim sauszemes pusēm (ziemeļos caur Valku; dienvidos – caur Jonišķiem Lietuvā un Bausku; austrumos, Latgalē – 10 vietās) –, lai nekavējoties okupētu Rīgu, Jelgavu, Daugavpili, Rēzekni un Krustpili. Padomju Savienība – oficiāla nacistiskās Vācijas sabiedrotā – veica neizprovocētu militāru agresiju pret Latviju un okupēja to. Ar to Maskava pārkāpa daudzus pašas parakstītos līgumus, no kuriem galvenie bija Latvijas–Krievijas 1920. gada miera līgums un Latvijas–PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgums. Kārļa Ulmaņa autoritārais lēmums nepretoties agresoram militāri var tikt saprasts – viņš domāja visupirms par nācijas izdzīvošanu un par katru cenu vēlējās izvairīties no lielajiem upuriem milzīgā padomju pārspēka dēļ. Taču viņa lēmums neizteikt pat diplomātisku protestu pret okupāciju bija neapšaubāmi kļūdains un pelna bargu kritiku. Taču pat šis vienpersoniskais lēmums neaizēno pašu galveno: upura uzvedība, lai kāda tā arī būtu slepkavības brīdī, neattaisno slepkavu – bet Padomju Savienība arī bija Baltijas valstu neatkarības un valstiskās eksistences slepkava. Ulmaņa rīcība neko būtisku nebūtu mainījusi Latvijas okupācijas un aneksijas gaitā – to pierādīja Lietuvas piemērs: Valsts prezidents Antans Smetona aizbēga no valsts un neparakstīja nevienu no okupantu nodiktētajiem lēmumiem, taču tas neko – pēc būtības – nemainīja okupācijas gaitā un saturā.

Aneksijas gatavošana

Okupācijas gaitu koordinēja PSRS sūtniecība Rīgā un NKVD (IeTK) operatīvā grupa, kura bija ieradusies Latvijā jau maijā (viens no šīs grupas dalībniekiem Sergejs Rusakovs vēlāk, pieprasot Latvijas PSR republikāniskās nozīmes personālo pensiju, rakstīja: "1940. gada maija mēnesī operatīvās grupas sastāvā tiku nosūtīts uz Latviju nelegālam izlūkošanas darbam, lai Latvijā nodibinātu padomju varu…"; specgrupā darbojās Alfrēds Pumpāns, Dmitrijs Belovs un citi). 18. jūnijā okupētajā Latvijā ieradās cilvēks, no kura gribas turpmāk bija atkarīgs viss – Staļina emisārs Andrejs Višinskis, kurš bija prokurors baigo trīsdesmito gadu otrās puses "tīrīšanu" laikā Padomju Savienībā. Viņš uzturējās Latvijā (ar nelieliem pārtraukumiem, izbraucot konsultēties uz Maskavu vai uz Tallinu, kur viņa lomā bija VK(b)P CK Politbiroja loceklis Andrejs Ždanovs, politiski visaugstāk stāvošā padomju amatpersona okupētajā Baltijā) vairāk nekā mēnesi, kamēr tika pabeigts nākamais posms, kurš sekoja pēc okupācijas – Latvijas aneksijas sagatavošana. Višinska darbības galvenie virzieni bija šādi.

Pirmkārt, 20. jūnijā tika izveidota marionetiska okupētās Latvijas valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā, kuras sastāvs nedeva nekādu priekšstatu par tās iespējamu orientāciju, taču vismaz nekas it kā neliecināja – un tā bija Višinska iecere – par noslieci uz komunismu (to, ka svarīgajā iekšlietu ministra postenī nonāca populārais rakstnieks Vilis Lācis, kurš bija uzturējis sakarus gan ar nelegālo kompartiju, gan ar padomju vēstniecību Latvijā, kā arī to, ka jaunais politiskās policijas priekšnieks Vikentijs Latkovskis bija sens padomju aģents, neviens, protams, nezināja. Nebija arī zināms, ka jaunieceltais Latvijas "tautas" armijas komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš bija stājies sakaros ar padomju izlūkdienestu pārstāvjiem Latvijā 1939. gadā).

Otrkārt, Maskavas kontrolētā Kirhenšteina "valdība" jau jūnija beigās sāka masveidīgu un totālu sabiedrisko un politisko organizāciju likvidēšanu ar nolūku atstāt tikai dažas pilnīgi komunistiskās vai komunistu pakļautībā esošās. Likvidācijas procesā plaša vieta bija atvēlēta personiskās izrēķināšanās kārtošanai (viduvējais rakstnieks Arvīds Grigulis, kurš pirms 1934. gada 15. maija bija otršķirīgs sociāldemokrātu aktīvists, tika izraudzīts par Preses biedrības – kura apvienoja rakst–niekus un žurnālistus – likvidatoru. "Traips" biogrāfijā – piederība sociāldemokrātiem – lika bez mēra izkalpoties okupācijas varai: absolūtais biedrības vairākums – 156 biedri – tika izslēgti; gandrīz puse no viņiem vēlāk tika represēti, bet "iztīrītajā" biedrībā, no kuras pēc īsa laika izaugs komunistiskās ideoloģijas veicinātāja, Padomju Latvijas Rakstnieku savienība, tika uzņemts Latvijas KP sekretārs Žanis Spure, kurš pat neizglītoto komunistu vidū izcēlās ar savu tumsonību; par kalpošanu padomju varai 1976. gadā Grigulis kļuva par Latvijas PSR Tautas rakstnieku; ar to šis nosaukums sasniedza savas odiozitātes kalngalu).

Treškārt, pakāpeniski, bet neatgriezeniski pieauga Latvijas KP loma, lai arī to pilnīgi kontrolēja PSRS vēstniecība un A. Višinska komanda (piemēram, kādi "biedri Vladimirovs un Sergejevs" – Maskavas emisāri, kuri darbojās zem segvārdiem, – piedalījās Latvijas KP CK sēdēs un noteica vietējo komunistu kursu; Viktors Verbovskis – ar segvārdu Viktors Virza – tika nosūtīts uz politisko policiju, "…lai veicinātu vēlēšanas [Saeimas]…"). Arvien lielāku lomu ieguva nepārtraukti iebraucošie "kadri" – to vidū daudzi latviešu izcelsmes komunisti no PSRS (viņiem bija jākompensē gan LKP skaitliskais – tikai aptuveni 500 biedru uz okupācijas sākumu –, gan idejiskais un profesionālais vājums).

Galvenais Višinska uzdevums tomēr bija nodrošināt aneksijas šķietamu legalitāti; šā uzdevuma veikšanai bija nepieciešams inscenēt "tautas parlamenta" vēlēšanas. Lēmums par to rīkošanu tika pieņemts Maskavā 4. jūlijā; vēlēšanām bija jānotiek jau pēc desmit dienām – 14. un 15. jūlijā. Ar tik īsu priekšvēlēšanu laiku tika pārkāpts Saeimas vēlēšanu likums, bet ar vēlēšanu rīkošanu jūlijā – Latvijas Satversmes, kura formāli vēl nebija atcelta, 11. pants, kas noteica, ka vēlēšanām jānotiek oktobra pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tās. Tas tika darīts apzināti, lai nodrošinātu okupantu izveidotā "Darba tautas bloka uzvaru". Pats galvenais bija tas, ka neviens cits saraksts netika pieļauts (6. jūlijā izveidotais t. s. Demokrātiskais bloks, kurš apvienoja vairākus populārus pilsoniskus politiķus A. Ķeniņu, J. Breikšu, V. Zāmuelu, H. Celmiņu, sabiedriskus un kultūras darbiniekus K. Skalbi, Mintautu un Konstantīnu Čakstes, un kurš mēģināja saglābt kaut vai Latvijas neatkarības paliekas un varēja cerēt uz ievērojamu vēlētāju atbalstu, tika aizliegts, bet daudzi tā dalībnieki represēti). Priekšvēlēšanu kampaņas laikā ļoti būtiski bija nevis tas, ko "Darba tautas bloks" solīja darīt, bet tas, ko viņi solīja nedarīt pēc vēlēšanām. Pirmkārt, netika pieļauts, lai tiktu izvirzīti lozungi par Latvijas neatkarības iznīcināšanu un pievienošanu PSRS. Pats Višinskis 5. jūlijā publiski un draudīgi aprāja tos komunistus, kuri aizraujas ar "dažādām neprātīgām fantāzijām". Otrkārt, nekas netika teikts par gaidāmo padomju varas pasludināšanu. Treškārt, iedzīvotāji tika mierināti, ka nekāda dramatiska privātīpašuma atsavināšana nenotiks (Darba tautas bloka platforma solīja "nodrošināt visu pilsoņu personas un īpašuma neaizskaramību…"). Ceturtkārt, nekas netika teikts par gaidāmo katastrofālo agrāro politiku. Vēlēšanu gaitā tika plaši izmantoti vēlēšanu rezultātu falsificējumi; iedzīvotāji tika pakļauti morālai ietekmēšanai, kuru ļoti draudīgu padarīja padomju karaspēka klātbūtne un piedalīšanās vēlēšanu organizēšanā. Vēlēšanu rezultāti – atbilstoši Padomju Savienībā jau pieņemtajai praksei – bija tuvu 100% par vienīgo sarakstu (Kuldīgā – tieši 100%!); tas bija izšķirošs solis pretim Latvijas aneksijai. Līdz 1940. gada 21. jūlijam, līdz pirmajai t. s. Tautas Saeimas sēdei, pāri par 70 Latvijas pilsoņu tika arestēti un pat deportēti uz Krieviju. Tas bija kaut kas neredzēts – formāli vēl neatkarīgās Latvijas pilsoņus apcietināja un deportēja citas valsts drošības orgāni uz citu valsti; tā ir viena – bet ļoti uzskatāma – liecība par Latvijas okupāciju. Tika deportēti visu triju Baltijas valstu vadītāji – pirmais 16. jūlijā Lietuvas bijušais premjers un īsu laiku prezidenta vietas izpildītājs Antans Merķis, 22. jūlijā – Kārlis Ulmanis, nedaudz vēlāk, 30. jūlijā, Igaunijas prezidents Konstantīns Petss. Visplašākie aresti Latvijā notika 19. – 20. jūlijā, kad, izpildot politiskās policijas priekšnieka Vikentija Latkovska pavēli, tika apcietināti galvenokārt daudzi t. s. baltie krievi – bijušo monarhistisko pretpadomju vienību 1917. – 1920. gadā virsnieki (piemēram, Judeniča armijas ģenerālmajors Mihails Afanasjevs, kurš drīz tika nošauts; bijušie Latvijas Saeimas deputāti Meletijs Kalistratovs un Grigorijs Jeļisejevs, un citi).

Ilūzijas zūd

Jau 21. jūlijā, pirmajā Saeimas sēdē, visi pirmsvēlēšanu meli tika atmesti. Žanis Spure ierosināja pasludināt Latvijā padomju varu; Vilis Lācis – iestāties Padomju Savienībā. Ar to vēlreiz tika pārkāpta Latvijas Satversme, kuras 77. pants noteica, ka valsts iekārtas maiņas un neatkarības jautājumi ir nododami tautas nobalsošanai. 30. jūlijā uz Maskavu devās 20 deputātu delegācija lūgt uzņemt Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku Padomju Savienībā. 5. augustā Maskavā noritēja aneksijas pēdējais, noslēdzošais cēliens. Izrādē PSRS Augstākajā Padomē, kura noteikti bija nožēlojami smieklīga Staļina acīs, bet traģiska Latvijai, "Tautas Saeimas" delegācija lūdza uzņemt Latviju "brālīgo republiku saimē". Delegācijas loceklēm sievietēm bija ieteikts ierasties latviešu tautas tērpos – izsmiekls un pazemojums latviešiem; delegāte Olga Auguste, neizglītota komuniste pagrīdniece, kategoriski atteicās apģērbt "šos kankarus" – pat tik formāla un teatrāla nacionālās piederības izrādīšana bija nepieņemama komunistei internacionālistei, kura ienīda visu nacionālo. "Tautas Saeimas" lūgums tika apmierināts: Latvija tika uzņemta Padomju Savienībā – nu Latvija bija ne tikai okupēta, bet arī anektēta. Tūlīt tika atmestas pēdējās teātra paliekas – tagad viss bija dzīve, baiga okupācijas režīma dzīve. Represijas, arī pret etniskām minoritātēm, kurām vēl tikko tika solīta atbrīvošana no "Ulmaņa šovinisma", ieguva jaunus apgriezienus: tieši 5. augustā sāka apcietināt un deportēt ebreju politiskos darbiniekus, no labējās un Latvijas neatkarībai lojālās organizācijas "Trumpeldors" vadītājiem līdz pat kreisajiem bundistiem. 7. augustā tika nacionalizētas visas izdevniecības, pilnīgi likvidējot brīvā vārda paliekas. Tās tika apvienotas vienīgā Valsts izdevniecībā, par kuras vadītājiem tika iecelti no Krievijas atbraukušie latviešu komunisti. Paātrinātos tempos visas mācību iestādes sāka mācīt "Staļina konstitūciju".

25. augustā visās trijās anektētajās Baltijas republikās notika pārmaiņas augstāko kolaboracionistu rindās: iepriekšējie Ministru prezidenti tika formāli paaugstināti, kļūstot par vietējo Augstāko padomju priekšsēdētājiem – šim amatam nebija nekādas varas. Latvijā to ieņēma Augusts Kirhenšteins, bet bijušais iekšlietu ministrs Vilis Lācis kļuva par Ministru prezidentu; viņa vietā Iekšlietu ministrijā nāca Alfons Noviks, bijušais komunistiskais pagrīdnieks, kuru vismaz 1926. gadā bija savervējuši padomju drošības orgāni (1940. gada beigās LPSR Iekšlietu ministrijā strādāja 4923 cilvēki; Valsts drošības pārvaldē – 270 cilvēki). Vienlaikus ministrijā arvien ievērojamāku lomu sāka spēlēt no Maskavas atsūtītie čekisti, īpaši – Simons Šustins, kurš nomainīja Vikentiju Latkovski un kļuva par Novika vietnieku Valsts drošības orgānu darbā (Valsts drošības pārvaldes priekšnieku).

Līdzās Šustinam no PSRS ieradās vēl vairāki ebreju izcelsmes čekisti: V. Goldfains, M. Zarubins, A. Magidins, Z. Krivitskis. Viņu skaits nebija īpaši liels, taču viņi ieņēma ļoti ietekmīgus un redzamus amatus, veicot smagus kriminālnoziegumus un sekmējot priekšstatu rašanos par ebreju īpašu lomu padomju terora sistēmā. Vairākos politiski ideoloģiskos amatos NKVD bija daži vietējie ebreju komunisti: Simons Bermans, Naums Rapoports, Ābrams Cipe. Tieši tas, ka viņi bija iesaistīti ideoloģiskā darbībā, padarīja viņus redzamākus un pazīstamākus, veicinot negatīvu priekšstatu par ebrejiem.

Politiskais terors auga: līdz 1940. gada novembrim, kad okupētajā Latvijā oficiāli stājās spēkā Krievijas Kriminālkodekss, vismaz 1500 cilvēku jau bija arestēti politisku motīvu dēļ. Triecientempos 1941. gada septembrī – oktobrī tika uzbūvēts apakšzemes cietums Iekšlietu komisariāta pagrabā Rīgā, Brīvības ielā 37/39 – uz piecdesmit okupācijas gadiem tas kļuva par baismo "stūra mājas" – tā tautā dēvēja čeku – moku vietu Latvijas patriotiem (pirmais cietuma priekšnieks 1940. –1941. gadā bija ebreju izcelsmes čekists, valsts drošības seržants V. G. Zevins).

Visplašākā veidā "baigā gada" terors skāra Latvijas iedzīvotāju privātīpašumu: paaudžu garumā krātais bija nolemts izlaupīšanai un nonākšanai okupantu un kolaboracionistu rokās.

Jau 22. jūlijā tikko "ievēlētā" Tautas Saeima, pārkāpjot priekšvēlēšanu solījumus, nacionalizēja visu zemi un konfiscēja, sagrāba bez atlīdzības zemi virs 30 hektāriem. Latvijas lauku mugurkauls – stiprās zemnieku saimniecības – bija salauzts. Sekoja arī banku, kredītiestāžu, lielāko un vidējo tirdzniecības, rūpniecības un transporta uzņēmumu nacionalizācija un konfiskācija; 3. augustā, tikai divu nedēļu laikā, 804 uzņēmumi – ikviens, kurā bija strādājuši pāri par desmit strādnieku vai kalpotāju – bija jau sagrābti.

9. augustā tika konfiscēti iedzīvotāju vērtspapīri, un turpmākajos mēnešos tika sagrābts vēl palikušais: 28. oktobrī – privātie nami; daudzi iedzīvotāji tika padzīti no savām mājām un dzīvokļiem, un tur ievācās okupācijas režīma darboņi. 1941. gada februārī jau tika nacionalizēti un konfiscēti arī sīkuzņēmumi, kuros strādāja tikai pieci nodarbinātie. Nepilna pusgada laikā gandrīz visa privātā manta pilsētās un liela daļa laukos bija sagrābta; kas vēl atlika, to pilnīgi sagrāba 1941. gada 17. maijā, totāli iznīcinot pat sīko privāto tirdzniecību.

Lata sagraušana

Katastrofālas sekas bija okupācijas režīma finanšu politikai. Neatkarīgās Latvijas lepnums – stabilā valūta un naudas sistēma – sāka brukt līdz ar okupantu pūļu ierašanos. Latvijas pilsoņi, gatavojoties vissliktākajam, sāka masveidā izpirkt jebkuras preces, naudas pirktspēja kritās. Preču bads kļuva jūtams jūlijā, un to dramatiski pastiprināja milzīgās okupantu armijas, viņu ģimenes locekļu un straumēm ieplūstošo padomju birokrātu iespēja brīvi mainīt savas lielās rubļu masas pret latiem, nenogurstoši pirkt un sūtīt pakas uz Krieviju. Šī prakse turpināsies līdz pat 1991. gadam. Jau 23. jūlijā – miera, nevis kara apstākļos – tika ieviesta preču pārdošanas normēšana, sākotnēji – apģērbam, pēc tam gandrīz visam. Klāt neizbēgami nāca sodi tirgotājiem un pircējiem, kuri neievēroja ierobežojumus: milicija ieguva tiesības pārbaudīt preču krājumus iedzīvotāju mājās, un tūlīt uzplauka denuncēšana, nenovēršama cilvēku vājība okupāciju apstākļos: iedzīvotāji sāka ziņot par "aizdomīgu rīcību veikalos"; "veikalu sturmētāji" tika apzīmogoti par "tautas ienaidniekiem". Stāvoklis kļuva pavisam neciešams, kad 1940. gada 25. novembrī padomju bezvērtīgo rubli pasludināja par oficiālu maksāšanas līdzekli līdzās latam, nosakot nepamatotu maiņas kursu: 1 rublis – 1 lats. Vēl pirms dažiem mēnešiem, Latvijai neatkarīgai esot, lats maksāja 10 rubļu. Joprojām pastāvošā cenu starpība starp Latviju un vecajām padomju republikām burtiski mudināja uz Latvijas veikalu "iztīrīšanu" un izsūtīšanu pakās uz Krieviju – novembrī sviests Latvijā maksāja 7 rubļus, bet liellopu gaļa – 3 rubļi kilogramā, kamēr Maskavā attiecīgi – 28 un 12 rubļus. 1941. gada 25. martā lats tika pavisam izņemts no apgrozības un palika tikai padomju rublis. Īsi pirms vācu uzbrukuma, 1941. gada jūnijā okupēto Latviju sasniedza nelaime, kas jau krietnu laiku bija mocījusi PSRS – iedzīvotāju piespiedu parakstīšanās uz iekšējiem aizņēmumiem. Tā bija jauna ekspropriācijas forma, kas savu kulmināciju sasniegs otrās padomju okupācijas gados, pēc 1945. gada.

Jau no pirmajām okupācijas dienām sākās neapturama naudas drukāšana. Uz 1940. gada 15. jūliju, nepilnu mēnesi pēc okupācijas sākuma, bija nodrukāti 9,2 miljoni latu. Milzīgas summas tika piešķirtas jaunajām okupācijas režīma iestādēm, arī politiskajai policijai (nākamajai Valsts drošības ministrijai), kā arī okupācijas armijas vajadzībām (tikai vienā dienā, 1940. gada 19. augustā,

37 000 latu tika piešķirti krievu virsnieku dzīvokļu apgādāšanai ar mēbelēm). Baidīdamies pilnīgi zaudēt ietaupījumus, iedzīvotāji steidzās uz kredītiestādēm izņemt savus noguldījumus, taču ar 1. augustu tika ieviesti bargi ierobežojumi: turpmāk varēja izņemt tikai 100 latus nedēļā. Pat tam pienāca gals 1941. gada 25. martā, līdz ar lata iznīcināšanu: tikai 1000 rubļu tika atstāti privātpersonu kontos; pārējos līdzekļus konfiscēja. Cenas auga neapturami, īpaši – apģērbam, kurpēm (1940. gada augustā labu rudens vai ziemas mēteli varēja nopirkt par 68 latiem; decembrī – par 500 rubļiem). Rūpniecības preču cenas padomju okupācijas gada laikā pieauga sešas, pārtikas cenas trīs reizes. Parādījās padomju sistēmas neatņemamas sastāvdaļas: rindas veikalos, blats, melnais tirgus, speciāli veikali un apgāde partijas un padomju nomenklatūrai. 1941. gada 15. maijā sākās arī sviesta, gaļas un desu pārdošanas normēšana – kaut kas neredzēts Latvijā līdz 1940. gada jūnijam.

Rūpniecības staļinizācija

Visa Latvijas ekonomika pakāpeniski, bet neatgriezeniski tika "piegriezta" pēc PSRS modeļa. Jau pirmajā padomju gadā rūpniecībā parādījās vairākas okupācijas režīma politikas iezīmes. Pirmkārt, lielākie uzņēmumi tika pasludināti par vissavienības uzņēmumiem (VEF, "Vairogs", "Tosmāre", "Sarkanais metalurgs"). Tie arvien vairāk zaudēja sakaru ar Latvijas ekonomiskajām vajadzībām, tika mākslīgi palielināti un sāka ražot pārsvarā visai Padomju Savienībai. Atkarība tika palielināta, lai izskaustu jelkādu okupētās Latvijas saimniecības neatkarības palieku.

Otrkārt, sagraujot bijušo ražošanas kultūru, visi uzņēmumi tika pakļauti staļiniskajām darba normām un attiecībām. Strādnieki bija spiesti piedalīties "sociālistiskajā sacensībā" – faktiski slēptā ekspluatācijas formā. Ieviesa 1938. gadā PSRS pieņemto darba likumdošanu: neviens nevarēja atstāt vai mainīt darbu bez atļaujas – par to draudēja cietumsods; maigāki sodi draudēja par vismazāko darba kavējumu un "darba disciplīnas" neievērošanu, kuru ļoti viegli varēja pārkvalificēt par apzinīgu kaitniecību padomju varai. Darba vietās parādījās t. s. specdaļas – čekas legālas filiāles, kas nodarbojās ar cilvēku izsekošanu. Bieži tajās strādāja iebraukušie Krievijas latvieši – vispārliecinātākie staļinisti. Birokrātu skaits uzņēmumos auga neprātīgi. Piemēram, tekstilfabrikā "Sarkanais rīts" 1941. gadā ierēdņu, kuri neko neražoja, skaits 2,2 reizes pārsniedza strādnieku skaitu.

Treškārt, jau 1940.–1941. gadā sākās Latvijas kolonizācija; viens no tās ļaunākajiem līdzekļiem bija rusifikācija. Lai arī iesūtīto krievu skaits salīdzinājumā ar rusifikācijas plūdiem pēc kara nebija liels, tas jau bija jūtams, un to veicināja arī rūpniecības uzņēmumu, īpaši vissavienības uzņēmumu milzīgais pārvaldes aparāts. 1941. gada maijā rūpniecību okupētajā Latvijā pārvaldīja 27 000 ierēdņu un kantoristu, kuru vidū bija liels skaits iebraucēju.

Kolektivizācijas vardarbība

Vistraģiskākais liktenis sagaidīja Latvijas kultūras un civilizācijas būtiskāko daļu – laukus, kuros dzīvoja pāri par 60% valsts iedzīvotāju. Okupācijas režīms solīja neieviest kolektivizāciju: "Nekas tāds nenotiks, jo jaunā vara labi saprot latviešu zemnieku un pazīst tā psiholoģiju," apgalvoja tautas zemkopības ministrs J. Vanags, taču viss liecināja, ka masveida piespiedu kolektivizācija būtu sākusies jau 1941. gada otrajā pusē, ja ne vācu agresija. Sākotnēji, kopš 1940. gada jūlija beigām, lielā steigā tika īstenota t. s. padomju agrārā reforma – līdz 1940. gada 25. septembrim bija jāpiešķir zeme bezzemniekiem un pavisam sīkajām – līdz 10 ha – saimniecībām. Atņemot zemi saimniecībām virs 30 ha un "tautas ienaidniekiem un zemes spekulantiem" (jebkurai okupantiem nevēlamai personai), tika radītas 51 762 jaunas 10 ha saimniecības un papildus tika piešķirta zeme 23 321 mazajai – zem 10 ha – saimniecībai. Ekonomiski nerentablās sīksaimniecības bija lemtas galīgai nabadzībai. Lai arī reforma tika motivēta ar sociālā taisnīguma lozungiem, tās mērķis bija lielsaimniecību sagrāve un pretrunu veicināšana laukos. Nav noliedzams, ka daudzi jaunie sīksaimnieki – īpaši Latgalē – kļuva par dedzīgiem padomju varas atbalstītājiem, nenojaušot, ka gatavo sev galu, nākamajam okupantam ierodoties. Vēl citus sagaidīs visrūgtākā vilšanās pēckara gados, kad pat šie sīkie pleķīši tiks atsavināti un to īpašnieki sadzīti kolhozos.

1940. gada 25. septembrī Igaunijā tika nodibināts pirmais kolhozs okupētajā Baltijā. Tobrīd acīmredzami lēmums par masveida kolektivizāciju Maskavā vēl nebija pieņemts. Taču notikumu gaitu būtiski iespaidoja VK(b)P CK sekretāra Andreja Andrejeva vadītā lielā komisija, kura ieradās 1940. gada beigās Baltijā un apsekoja sovjetizācijas gaitu. Atgriezies Maskavā, Andrejevs ieteica Staļinam sākt īstenot Baltijā kolhozu un sovhozu veidošanu un pievērsties masveida represijām pret kulakiem, bijušo politisko partiju vadītājiem, fabrikantiem, tirgotājiem un garīdzniekiem: Baltija ir jāattīra "ot etoi vraždebnoj svoloči". Drīz pēc viņa brauciena tika nodibināts – 1941. gada janvārī – pirmais, Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs Lietuvā, Akmenē, ar ļoti nelielu zemes platību – tikai 250 ha. Domājams, tik mazus kolhozus bija paredzēts dibināt, kad pienāktu masveida kolektivizācijas brīdis. Tā sagatavošanā svarīga nozīme bija PSRS TKP (Tautas Komisāru Padomes) un VK(b)P CK 1941. gada 19. februāra lēmumam, kuru bija parakstījuši Staļins un Molotovs un kurš lika Baltijā sākt gatavot ēku būvniecību ciematos. Tas skaidri liecināja par apņēmību sākt kolektivizāciju un ierobežot viensētas. Pēc pavisam neilga laika, 3. martā, LKP CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes lēmums jau skaidri norādīja, kas gaidāms Latvijas laukos: tas noteica, ka visiem padomju pilsoņiem jāsniedz palīdzība darba zemnieku "brīvprātīgajiem" centieniem dibināt vienkāršākās kolektīvās saimniecības – lauksaimnieku kooperatīvus, kurus bija jāveido uz latviešu spējīgāko zemnieku nacionalizēto un konfiscēto paraugsaimniecību bāzes.

1941. gada pavasara un vasaras sākuma notikumi neatstāja šaubu par gala mērķi. 12. martā LK(b)P CK pieņēma lēmumu par mašīnu–zirgu iznomāšanas punktu (MZIP) izveidi, šim nolūkam nacionalizējot katrā pagastā vienu zemnieku "lielsaimniecību" ar visu inventāru.

Pagastu skaits Latvijā pārsniedza 500, tātad bija paredzēts sagrābt ievērojamu skaitu labāko saimniecību. Te bija plaša vieta politiskās un personīgās izrēķināšanās iespējām – vietējā apriņķa partijas komiteja vai izpildu komiteja noteica, kurš tiek ieskaitīts "lielsaimniekos"; bieži tie bija aktīvākie bijušie aizsargi, kuru saimniecību atsavināšana bija politiskā terora forma. Vienlaikus strauji pieauga ekonomiskie spaidi pret zemniekiem. Pirmkārt, ar 31. martu tika ieviestas obligātās lauksaimniecības nodevas – jo lielāka zemes platība, jo lielākas nodevas. Faktiski tā bija produkcijas ekspropriācija nodevu veidā – zemniekiem, kuru saimniecība bija 30 ha liela, uzliktās piegādes normas valstij auga līdz pat 50%, bet samaksa par piegādāto lauksaimniecības produkciju bija pat sešas reizes zemāka par produkcijas īsto vērtību. Otrkārt, 13. maijā tika ieviests lauksaimniecības nodoklis, kurš vēl vairāk nekā nodokļi pilsētā balstījās šķiriskajā pieejā. No vienādas ienākumu summas strādnieki un ierēdņi maksāja nodokļos 8%, palikušie sīkīpašnieki – 30,5%. Lai varētu ekonomiski sagraut "lielsaimniecības" – ja tika izmantots algots darbaspēks, nodoklis varēja sasniegt pat 50% no ienākumiem; bet, ja tie pārsniedza 10 000 rubļus gadā, nodoklis bija pāri par 55%.

Pilnīgi skaidri iezīmējās tendence ar novārdzinošajiem nodokļiem izputināt zemniekus un piespiest viņus "brīvprātīgi" dibināt kolhozus vai sovhozus. Vairāki sovhozi jau bija nodibināti, bet 14. maijā tika pieņemts LK(b)P CK un padomju valdības lēmums dibināt 18 jaunus sovhozus un likvidēt šim nolūkam daudzas zemnieku saimniecības (sagrāva vismaz 134 saimniecības, bet pilnībā lēmumu nepaspēja īstenot līdz vācu iebrukumam). Pirms vācu uzbrukuma sākuma tomēr paspēja nodibināt tikai vienu kolhozu – tieši nākamajā dienā pēc lielā terora 14. jūnijā Abrenes apriņķī tika reģistrēts "Staļina artelis", kuram tāpat kā pirmajam kolhozam Lietuvā bija tikai 250 ha zemes (1941. gadā un pēc kara netika atkārtota padomju Latvijas 1919. gada ekstrēmā agrārā politika sagrābt visu zemniekam piederošo. Tagad spēkā bija 1935. gada PSRS kolhozu statūti, kuri atļāva turēt nelielu piemājas zemi un dažus lopus: "Staļina artelī" zemniekiem bija 0,5 ha piemājas zemes, 2 govis, 2 cūkas un 10 aitas. Vairs nebija jāšaubās, ka pirmajam deportāciju vilnim tuvākajā laikā sekos otrais un pēc tā – masveida kolektivizācija. Tikai vācu–padomju kara sākums to novērsa. Tobrīd Lietuvā jau bija 12 kolhozi, Igaunijā – 9, Latvijā – viens kolhozs un vismaz 15 sovhozi.
***
Visaktīvākā loma Maskavas plānu īstenošanā un visaptverošas terora sistēmas radīšanā okupētajā Latvijā bija Latvijas Komunistiskajai (boļševiku) partijai un represijas īstenojošām organizācijām: Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariātam, LPSR Valsts drošības komisariātam (izveidots 1941. gada 26. februārī; līdz tam drošības orgāni darbojās Iekšlietu ministrijas paspārnē); Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunālam; prokuratūrai un tiesām.

LK(b)P biedru skaits okupācijas apstākļos strauji auga, īpaši uz iebraucēju rēķina no PSRS; strauji auga arī krievu īpatsvars. 1940. gada decembrī, kad notika LKP 9. kongress, tās rindās bija 1600 biedru un 1200 kandidātu – vismaz trīs reizes vairāk nekā okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā. Lai gan bija sākusies t. s. Krievijas latviešu un etnisko krievu iebraukšana un iecelšana atbildīgos amatos, tā vēl neieguva tik lielus apmērus kā pēc kara – īpaši pēc 1959. gada masveida tīrīšanām. LKP CK pirmais sekretārs bija Jānis Kalnbērziņš, kuru daļēji varēja uzskatīt par "Krievijas latvieti". Viņš bija dzīvojis Maskavā līdz 1936. gadam, kad tika nosūtīts nelegālam darbam uz Latviju, lai iztīrītu partiju no trockistiem un provokatoriem. Viņu apcietināja Latvijas politiskā policija 1939. gada jūlijā, un 1940. gada jūnija "sociālistisko revolūciju" viņš sagaidīja cietumā kopā ar otru nelegālās kompartijas vadītāju Žani Spuri, kura liktenis bija ļoti līdzīgs, – arī viņš bija dzīvojis Krievijā no 1923. līdz 1936. gadam, kad tika nosūtīts uz Latviju ar tādu pašu uzdevumu kā Kalnbērziņam un tika apcietināts 1940. gada pavasarī. Līdz 1940. gada decembrim viņš bija LKP CK otrais sekretārs, tad viņu nomainīja Roberts Neilands, iespējams, Spures izteiktā alkoholisma dēļ. Kā redzams, 1940.–1941. gadā vēl nebija prakses "nacionālam" CK pirmajam sekretāram blakus nolikt uzraugu – otro sekretāru, kurš vienmēr bija no PSRS iekšienes atsūtīts krievs ar misiju nepieļaut ne mazāko "nacionālo komunismu". Partijai bija izšķiroša loma komunistiskās ideoloģijas uzspiešanā. Tās monopols uz informāciju tika sargāts nenogurstoši. Trīs piegājienos – 1940. gada novembrī, 1941. gada februārī un martā – tika veikta radikāla aizliegto grāmatu un brošūru – kopumā tuvu 4000 – izņemšana no bibliotēkām un to iznīcināšana, arī sadedzinot (līdzība ar 1933. gada grāmatu dedzināšanu nacistiskajā Vācijā ir uzkrītoša). Rakstnieki Aleksandrs Grīns un Leonīds Breikšs tika nogalināti, Vilis Veldre – novests līdz pašnāvībai, Atis Ķeniņš – deportēts. Okupētajai Latvijai uzspiesto komunistisko ideoloģiju raksturoja Staļina personības neapvaldīts kults; "tautu draudzības" sludināšana, īpaši uzsverot krievu tautas "nesavtīgo" un izšķirošo lomu visā Latvijas vēstures gaitā kopš aizvēstures; sākās Latvijas vēstures rusifikācija (tobrīd vēl pat nepastāvēja iedoma, ka 1940. gada jūniju varētu atainot kā pašu Latvijas iedzīvotāju īstenotu "sociālistisko revolūciju"; tas tika atainots kā "krievu tautas" vai PSRS brālīga palīdzība, gāžot Ulmaņa "fašistisko" kliķi); solījumi par komunistiskās pārpilnības tuvošanos. Komunistiskā ideoloģija tāpat kā nacistiskā būtiski mainīja valodu: tajā sāka dominēt militāra, armijas valodai līdzīga terminoloģija. Tika izvērsti brutāli uzbrukumi reliģijai. Viss tagad bija cīņa: no cīņas par darba ražīgumu un cīņas par ražu līdz daudz draudīgākajai cīņai pret "tautas ienaidniekiem"; iedzīvotājiem vienlaikus tika uzspiesti paranoiski priekšstati par "slēpto ienaidnieku" klātbūtni visur. Turklāt viss, kas tika rakstīts un teikts par partijas un valdības darbību padomju Latvijā, tika izteikts patētiskos superlatīvos. Taču komunisti nodarbojās ne tikai ar ideoloģiju; daudzi no viņiem, pat nestrādājot iekšlietu vai drošības sistēmās, piedalījās represijās pret Latvijas iedzīvotājiem, gan sastādot sarakstus par "spekulantiem", "kulakiem" vai "tautas ienaidniekiem" un iesniedzot tos represīvajiem orgāniem (aktīvs "pretpadomju elementu" apkarotājs bija arī Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komitejas sekretārs Eduards Berklavs, kurš piesūtīja drošības orgāniem informāciju par šiem "elementiem"), gan aktīvi sastādot izvedamo sarakstus 1941. gada 14. jūnija lielajām deportācijām.

Rusifikācija darbībā

Iekšlietu un Drošības komisariāti, Prokuratūra un Augstākā tiesa daudz agrāk nekā LK(b)P vadība tika rusificētas, vadošos amatos nozīmējot iebraukušos krievus, dažreiz ebrejus vai Krievijas latviešus, kuri nereti bija lielāki rusifikācijas piekritēji nekā paši krievi. Latvijas PSR iekšlietu komisārs Alfons Noviks saglabāja savu krēslu līdz pat 1953. gadam, Staļina nāvei, kas liecināja par Maskavas pilnīgu uzticēšanos viņam kā nesaudzīgam "tautas ienaidnieku" apkarotājam, taču daudz svarīgākajā Valsts drošības komisariāta vadībā gandrīz visi bija iebraucēji – par drošības komisāru tika nozīmēts jau minētais Simons Šustins un tas bija ļaunākais, ko Staļins varēja izdarīt, ebreja atrašanās asiņainā dienesta vadībā lielā terora laikā varēja tikai veicināt priekšstatus par "žīdiem–čekistiem", kuri veic noziegumus pret latviešiem. 1941. gada maijā Šustina vadībā tika ''iztīrīts'' arī komisariāta partijas birojs – visi vietējie komunisti, kuri bija birojā 1940. gadā (Mārtiņš Rozentāls, Elmārs Briedis – biroja sekretārs un citi), tika no tā izslēgti un 9 biroja jaunie locekļi, izņemot vienu vietējo – E. Gavaru, bija atbraucēji no Krievijas.

Latvijas PSR prokuratūru vadīja no PSRS atsūtītais Ernests Soldnieks, kurš kopš 1925. gada bija darbojies padomju Ukrainā; 1941. gada pavasarī prokuratūrā notika plaša "tīrīšana", atlaižot vietējos darbiniekus un aizvietojot ar iesūtītajiem. Latvijas PSR Augstāko tiesu vadīja Krievijas latvieši Fricis Dombrovskis (priekšsēdētājs) un Emīlija Veinberga (vietniece). Visu represīvo iestāžu darbiniekiem kopumā bija raksturīgs zems izglītības līmenis, kuru aizvietoja politiskā uzticamība vai ātra, diletantiska apmācība.

Jaunu elpu teroram deva Krievijas Federācijas Kriminālā kodeksa oficiāla ieviešana okupētajā Latvijā 1940. gada novembrī. Tas tika izmantots ar atpakaļejošu datumu, apsūdzot apcietinātos noziegumos, kurus viņi pat gribēdami nevarēja izdarīt neatkarīgajā Latvijā 20. –30. gados. Visodiozākais bija 58.1a pants, kurš paredzēja visbargākos sodus par "Tēvijas nodevību". Lai arī neviens apcietinātais Latvijas iedzīvotājs nebija nodevis savu Tēviju – tas ir, Latviju, viņi tika apsūdzēti par padomju Krievijas nodošanu, kuru viņi bija nodevuši 20.–30. gados, nebūdami Krievijas pilsoņi. Tika legalizēta īpašuma konfiskācija un izsūtīšana administratīvā kārtā, ko jau plaši praktizēja arī pirms kodeksa pieņemšanas.

Ceļu lielajam teroram pavēra PSRS Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 14. maija lēmums "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldovijas". Tā īstenošanu gatavoja PSRS Valsts drošības komisariāts un tam pakļautie republikāniskie komisariāti (Šustina vadītais Latvijā). Lēmums par deportācijām tika pieņemts Maskavā un okupētās Latvijas iestādes nav atbildīgas par tā pieņemšanu, taču noteikti ir vislielākā mērā atbildīgas par tā dedzīgu īstenošanu.

Deportējamo sarakstu sastādīšanā aktīvi piedalījās ne tikai drošības iestādes, bet arī partijas un padomju aktīvisti. Naktī no 14. uz 15. jūniju no Latvijas tika deportēti ne mazāk par 15 424 cilvēkiem, to vidū gandrīz simts zīdaiņu līdz viena gada vecumam un vairāk par 3000 bērnu līdz 16 gadiem (relatīvi visvairāk cieta Latvijas ebreji – būdami tikai 5% no iedzīvotājiem, viņi sastādīja pāri par 11% no deportētājiem).

Visvairāk cieta zemnieki – nācijas mugurkauls – 1345, arī inteliģence: 71 skolotājs, 24 ārsti; daudzi mira jau pa ceļam uz Sibīriju no pārtikas un īpaši ūdens trūkuma un neciešamā karstuma. Tāda apjoma teroru tik īsā laika sprīdī Latvija nekad nebija piedzīvojusi; tas atstāja iedzīvotājus šausmu un šoka iespaidā, kuru pastiprināja tūlīt milzīgā ātrumā izplatījušās baumas par gaidāmo deportācijas otro vilni.

Otrais lielais deportāciju vilnis patiešām tika gatavots un tas skartu zemniecību ("kulakus"), gatavojot augsni straujai masveida kolektivizācijai, kā to jau bija ieteicis A. Andrejevs; nākamo deportējamo saraksti jau tika gatavoti un atkal šajā darbā aktīvi piedalījās LK(b)P apriņķu partijas komitejas. (Vēlāk, 1948. gadā, Latvijas PSR prokuratūra atzina, ka tikai vācu iebrukums nebija ļāvis ".. galīgi likvidēt kontrrevolucionāro elementu paliekas Latvijas PSR."). "Baigais gads", īpaši 14. jūnija deportācijas, radīja iedzīvotājos tādu naidu un bailes no padomju terora, ka īsā laikā mainījās gadsimtos nostiprinājušies priekšstati. Tagad latviešu galveno ienaidnieku vāciešu ("melno bruņinieku") vietu ieņēma komunisti un Krievija. Tieši šī priekšstatu maiņa noteica, ka, nedēļu vēlāk vācu armijai iebrūkot okupētajā Baltijā, tā bieži tika sveikta kā atbrīvotāja no komunistiskās tirānijas – kāda tā, protams, nebija.

1941. gada agonija

Padomju terors ieguva burtiski zvēriskas formas uzreiz pēc vācu iebrukuma. Aizstāvēšanās organizēšanas vietā padomju spēki tika izšķiesti pēdējam slepkavību vilnim. Rīgas centrālcietumā un čekas iekšējā cietumā Brīvības ielā nogalināja ne mazāk kā 131 cilvēku, Rēzeknes cietumā – 33, Valmieras cietumā – 30, Daugavpils cietumā – 20, Liepājas milicijā – 18. Kopumā vismaz 349 politiskie ieslodzītie tika nogalināti cietumos, pārējie (kopējais ieslodzīto skaits bija 3592, no kuriem 96,73% – 3458 – bija politiskie ieslodzītie) tika "evakuēti" uz Krievijas iekšieni, kur lielu daļu noslepkavoja. Joprojām turpinājās aresti un uz 1941. gada jūlija sākumu, kad vācieši pilnībā okupēja Latviju, politisko arestantu skaits bija sasniedzis vismaz 7292 cilvēkus.

Lai gan valdīja visaptverošs terors, "Baigajā gadā" sākās arī pretošanās kustība; brīvās Latvijas vērtīgākais devums – ideālistiskā un patriotiskā skolu jaunatne – vissāpīgāk uztvēra valsts bojāeju un jau 1940. gada augustā sāka veidot pirmos pretpadomju pulciņus: 1940. gada 24. augustā Cēsu skauti Ilmārs Grundis, Arvīds Freibergs, Zāmuels Kušaks un Haralds Urbāns lika pamatus nelegālai kustībai. 1940. gada oktobrī tika nodibināta Cēsu skolnieku nacionālā apvienība (CSNA) – slepena organizācija okupantu varas gāšanai; viņiem sekoja skolēni Aizupes mežniecības skolā, Jelgavas 1. vidusskolā un Jelgavas valsts tehnikumā, Daugavpils 1. vidusskolā. (Aglonas skolēnu nacionālās cīņas pirmajam organizētājam G. Franckaičam Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls 1941. gada 21. maijā piesprieda nāves sodu; viņa mirstīgās atliekas tika atrastas Baltezerā). Jauniešiem sekoja arī pieaugušo nacionālā pagrīde, izveidojot vairākas grupas – "Tēvijas Sargi", "Jaunlatvieši", "Latvijas Nacionālais leģions" un citas. Edgars Rūja, Jānis Tamanis, Laimonis Sala bija pašaizliedzīgi pretošanās vadītāji. 1941. gada 13. maijā tika sarīkota lielākā pretpadomju akcija – izplatīts aptuveni 5000 pretpadomju lapiņu un uzsaukumu. Lai arī čekai 1941. gada pavasara beigās izdevās paralizēt pretošanās kustību, pretošanās gars nebija salauzts un spēcīgi izpaudās tūlīt pēc vācu–padomju kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, kad aptuveni 129 pagastos – gandrīz katrā ceturtajā Latvijas pagastā – sākās nacionālo partizānu kustība, vērsta pret okupantiem. Tās mērķis bija atjaunot neatkarīgo Latviju.

Latvijas Avīze 2004. gada 2-4. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home