Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

1999.g. 14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā
Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Vairāk nekā desmit gadi jau ir pagājuši no tās dienas, kad 1987. gada 14. jūnijā grupas "Helsinki–86" dalībnieki pie Brīvības pieminekļa aicināja mūs paust savu nostāju pret Latvijas okupāciju un pieminēt komunistiskajā režīmā nomocītos. Manuprāt, tā nebija sagadīšanās, ka tieši latviešu tautas sēru dienā tika atgādināta pagātne un izbeigta klusēšana, kas ilga gandrīz pusgadsimtu.

14. jūnijs ir diena, kurā 1941. gadā tūkstošiem latviešu izveda nobendēšanai uz Krieviju. Tā ir diena, kas cilvēkiem liek neaizmirst to pagātni, ko ir piedzīvojusi mūsu daudzcietusī tauta, kuras liktenis vairs neatradās pašu ziņā, bet gan totalitāro lielvaru interešu krustcelēs.

Līdz ar sarkanarmijas iebrukumiem Latvijā 1940. gada 17. jūnijā valstī sākās periods, kuru latviešu tauta dēvē par baigo gadu. Deportācijas, spīdzināšanas un slepkavības bija vērstas uz mūsu tautas iznīcināšanu. Staļiniskā padomju režīma necilvēcīgā, sistemātiskā nevainīgu cilvēku slepkavošana — tas ir šīs nejūtīgās, no spēka pozīcijām īstenotās politikas rezultāts, tas ir genocīds pret mūsu tautu. Tas ir noziegums, kas joprojām nav pilnībā atklāts, jo komunistiskā režīma noziegumi tika rūpīgi slēpti. Mani māc bažas, ka tas pilnībā vairs netiks atklāts nekad. Tāpat kā joprojām nav iespējams uzzināt, kas bija galvenie PSRS genocīda politikas plānotāji un realizētāji Latvijā 1940.–1941. gadā. Visiem zināms, ka tie bija gan no PSRS atbraukušie LPSR Valsts drošības komitejas darboņi, gan Latvijā savervētie komunisti, čekisti un iznīcinātāju bataljonu darbinieki. Individuālā kārtā katrai represētajai personai ir tiesības iepazīties ar savu izsūtīšanas lietu vai krimināllietu un uzzināt represiju īstenotājus. Taču sabiedrībai kopumā viņu vārdi nav pieejami. Skumji, ka tautas sēru dienās — 25. martā un 14. jūnijā — vēl nav iespējams publicēt to personu sarakstus, kuras piedalījušās represijās pret Latvijas iedzīvotājiem un šo represiju sagatavošanā.

Esmu strādājis ar daudziem iedzīvotāju iesniegumiem, kuros izteikta prasība publicēt to personu sarakstus, kuras piedalījušās represijās pret Latvijas iedzīvotājiem un šo represiju sagatavošanā. Piekrītu viedoklim, ka sabiedrība ir tiesīga zināt, kas mūsu valstī palīdzēja realizēt PSRS Ministru padomes pieņemtos lēmumus par masveida deportācijām Baltijas republikās. Viennozīmīgi, ka šāda reģistra sastādīšanai ir nepieciešami lieli finansu līdzekļi, kas reizumis var kļūt par būtisku šķērsli kāda nodoma realizācijai. Taču šim projektam līdzekļi ir jāatrod, jo mums šāds saraksts ir vairāk nepieciešams kā atsevišķu kosmopolītiski svešu ideju atbalstīšana un veicināšana.

Integrācija kā process ir vajadzīga gan Latvijas valstij, gan sabiedrībai kopumā, bet tā laikam gan nenonāks pie veiksmīga un sabiedrības lielāko daļu apmierinoša iznākuma, ja šajā procesā tiks ignorētas latviešu tautas pamatvērtības un vēlmes. Procesam nebūs jēgas, ja tas netiks pielāgots Latvijas konkrētajai vēsturiskajai, cilvēciskajai, demogrāfiskajai un ģeopolitiskajai situācijai.

Pārāk lielā labvēlība un samierināšanās ar okupācijas periodā notikušo, pārāk lielā piekāpšanās politisko prasību priekšā ir rezultāts tam, ka šobrīd strauji noris okupācijas seku legalizācija. Zīmīgi, ka uzmanība no savulaik aktuālā pilsonības jautājuma tiek novērsta uz izglītības un valodas jautājumiem, kas ir pamats latviešu tautas pastāvēšanai un nacionālās identitātes saglabāšanai. Mēs vairs nedrīkstam piekāpties šo prasību priekšā, mums jāizvērtē svarīgākais, ko vēl varam darīt, lai atvieglotu mūsu tautas ciešanas.

Staļiniskā padomju režīma upuru kopskaits sasniedz 60 miljonus noslepkavoto, un tas desmit reizes pārsniedz nacistiskā režīma upuru skaitu. Režīma, kam spriedums jau ir pasludināts.

Gadiem ilgo neticamo teroru, gadiem ilgo krievu komunistu izvērsto nevainīgu cilvēku slepkavošanu padarīja iespējamu īpašais lielvalsts statuss, kas ļāva šai valstij apdraudēt mazās valstis un tautas, kuras pašas nevienu neapdraud. Šis statuss neliedz tai joprojām izteikt prasības Latvijai svarīgos iekšpolitiskos jautājumos. Un tas mūs nevar nesatraukt.

Šodien aicinu visus cilvēkus, un īpaši jauniešus, dziļi apzināties, kāpēc gadu no gada Latvijā atceras 14. jūniju, aicinu piedalīties atceres pasākumos un svētbrīžos dievnamos un piemiņas vietās.

Domāsim kopā par nacionālu Latvijas valsti un latviešu tautas izdzīvošanu.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home