Kam pieder vēstures patiesība?

Vai patiesībai var būt divas sejas?
(U. Strēlis)
Nevis brīdinājums, bet aicinājums!
(M. Vulfsons)

Kam pieder vēstures patiesība?
Uldis Strēlis, virsprokurors

1999.gada 14.janvārī laikrakstā Diena bija publicēts Saeimas Tautas saskaņas partijas (TSP) deputāta J. Urbanoviča raksts Bezatbildīgās spēles ar nacisma ideoloģijas reabilitāciju. Rakstā norādīts, ka «vēstures pārrakstīšana ir ļoti bīstama un nepateicīga nodarbošanās, bet ir vēl bīstamāk, ja vēstures pārrakstīšanā sāk iesaistīties iestādes, kuras realizē kriminālvajāšanas funkcijas».

Jau raksta sākumā autors ar vāji slēptu nicinošu pieskaņu Latviju ir nodēvējis par «lielvalsti», kuras ārlietu ministrs savās atbildēs Maskavas dižvīram bijis «savam amatam nepiemēroti drosmīgs un nediplomātisks» (lasi — nav bijis pietiekami pazemīgs). Tādā veidā mūsu valsts ārlietu ministrs ar savu nostāju pret patiesi dižas lielvalsts varas viru kārtējām insinuācijām nav sekmējis, lai «uzlabotu attiecības ar Krieviju un reabilitētu Latvijas tēlu ārzemēs».

Par ko gan būtu jāreabilitē Latvijas tēls ārzemēs?

Vai Latvija (tāpat kā pārējās Baltijas valstis) ir vainīga, ka lielvalstu sazvērestības rezultātā kļuva par agresijas upuri, bija ilgstoši okupēta, tās iedzīvotāji tika masveidīgi slepkavoti, aplaupīti, tūkstošiem sadzīti lopu vagonos, pēc tam cilvēka cieņas un goda vispazemojošākā veidā deportēti austrumu virzienā «uz mūžīgiem laikiem»? Varbūt Latvija ir uzbrukusi kādai kaimiņvalstij ar nolūku to atbrīvot, apvienot, aplaimot vai arī citu liekulīgu nolūku aizsegā? Vai laika posmā no 1934-gada, kad Latvijā izveidojās autoritāri konservatīvs režīms, kāds no šā režīma politiskiem pretiniekiem valsti tika sodīts ar nāves sodu?

Esam pārdzīvojuši Otro pasaules karu, pēckara okupācijas periodu un iepazinušies ar padomju vēsturnieku rakstītām vēstures grāmatām, kuras pēc padomju ideologu pasūtījuma sacerēja drīzuļi. karaluni. Samsoni un citi padomju vēsturnieki ka patiesību pēdējā instancē.

Vēsturiski fakti nemainās, mainās tikai šo vēsturisko faktu apgaismojums un interpretācija. Bet sen ir zināma patiesība, ka fakti ir stūrgalvīga lieta un meliem īsas kājas.

Šeit būtu vietā atcerēties dažus vēsturiskus notikumus. 1939. gada 5. oktobri Latvijas un PSRS pārstāvji parakstīja «Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību». Neitrālajai un miermīlīgajai Latvijas valstij šāds līgums nebija vajadzīgs, tas tika ultimatīvā kārtā uzspiests, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm. Somija, kura atteicās šādu līgumu parakstīt, kļuva par PSRS agresijas upuri, tomēr brīvību un neatkarību nosargāja.

Nebija vēl tinte nožuvusi 1939. gada 5. oktobra līguma tekstā, kurā PSRS svēti apsolījās respektēt Latvijas neatkarību un suverenitāti, kad sešas dienas vēlāk — 11. oktobri PSRS Valsts drošības 3. ranga komisārs I. Serovs parakstīja sevišķi slepenu pavēli nr. 001223 «Par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā».

1940. gada nakti no 14. uz 15. jūniju notika militāra provokācija, kad PSRS militāristu grupa nelikumīgi šķērsoja Latvijas— PSRS robežu Airenes apriņķa Augšpils pagasta teritorijā, nodedzināja robežsargu mītni, noslepkavoja vairākus Latvijas robežsargus, civiliedzīvotājus, to skaitā sievietes un bērnus, bet vairākus robežsargus, civiliedzīvotājus, sievietes un bērnus sagūstīja un aizveda kā ķīlniekus uz PSRS.

Šo epizodi Latvijas Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa ir izmeklējusi un sniegta informācija laikrakstā Latvijas Vēstnesis 1997. gada l. augusta nr. 194/195 (nr. 909./910.).

Nākamajā dienā pēc militāras provokācijas PSRS iesniedza Latvijai ultimatīvu notu, pēc tam 1940-gada 17.jūnijā Latvija tika okupēta. Šiem notikumiem vēsturiski juridisks izvērtējums ir sniegts 1990-gada 4-maija deklarācijā «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».

Deklarācijā norādīts, ka «1940.gada 16.jūnijā Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un 1940-gada 17.jūnija PSRS militārā agresija kvalificējama kā starptautisks noziegums. Tā rezultātā bija Latvijas okupācija un Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšana». Deklarācija ir kvalificējama kā konstitucionāls akts ar starptautisku nozīmi, pēc kuras pasludināšanas Latvija tika uzņemta ANO kā pilntiesīga šis organizācijas dalībniece.

Atgriežoties pie tā laika notikumiem Latvijā, konstatējam, ka Ulmaņa valdība tika gāzta un tās vietā nodibināts kolaborantu marionešu Kirhenšteina—Lāča prokomunistiskais režīms. Latvijā iesākās periods, kuru latviešu tauta dēvē par baigo gadu. Šis nosaukums ir grāmatas virsrakstā, kuru izdeva 1942.gadā vācu okupācijas un nacistu ideoloģijas antisemītiskās propagandas ietekmē. Tāda bija šā vēsturiskā laikmeta raksturīgā iezīme.

Latviešu, ebreju, čigānu un citu tautību pārstāvju masveida slepkavības ir vērtējamas kā cilvēci apkaunojošas un atbaidošas mūsu gadsimta parādības, ko realizēja noziedzīgi totalitāri režīmi. Izvērtējot grāmatā Baigais gads aprakstītos notikumus, ir jānorobežojas no antisemītiskās propagandas, kas ir nosodāma. Grāmata ir ilustratīvi dokumentāls faktu un vēsturisku notikumu atspoguļojums, to izvērtēšana jāveic objektīvi.

Visu pēckara Latvijas okupācijas periodu baigā gada laikā izdarītie totalitārā komunistiskā režīma noziegumi tika slēpti, pierādījumi iznicināti. Tāpēc rūpīgi izvērtējamas jebkuras liecības un dokumenti, kādus par šo laika periodu ir iespējams iegūt. No šāda viedokļa ir izvērtējami arī grāmatā Baigais gads ilustrētie un aprakstītie notikumi.

Ar ko raksturojas Baigā gada laika periods? Ar to, ko latviešu tauta vēl nebija pieredzējusi: Latvijas iedzīvotāju masveida slepkavībām, laupīšanām, deportācijām un citām ļaundarībām. Pret ko bija vērstas okupācijas un kolaborantu režīma represijas? Starp masveidā represētajiem bija Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, valdības locekļu — A. Balodis, V.Munters, Bērziņš u.c., nacionālās armijas ģenerāļi un virsnieki — K. Verķis, Klinsons, Krustiņš, Indāns u.c., robežsargi, aizsargi, policijas darbinieki, zinātnieki — prof. J. Auškāps, dzejnieki — L Breikšs, rakstnieki — A. Grīns un daudzi citi Latvijas sabiedriski politiski darbinieki, diplomāti, kā arī strādnieku un zemnieku pārstāvji, kuri bija negatīvi vērtējuši okupantu prokomunistisko kolaborantu režīmu un nelikumīgi nodibināto padomju varu.

Kas bija galvenie PSRS genocīda politikas realizētāji Latvijā 1940. – 1941. gadā?

Genocīda politika pret Baltijas valstīm tika plānota jau ilgi pirms šo valstu okupācijas un oficiālas inkorporācijas PSRS sastāvā. Par to liecina .kaut vai iepriekš minētās Serova slepenās pavēles nr. 001223 saturs. Tūlīt aiz padomju tankiem Latvijā tika iesūtīti dažāda ranga PSRS NKVD un čekas darbinieki. Piepalīdzot pašmāju kangariem — Augustam Kirhenšteinam, Vilim Lācim, Alfonam Novikam un citiem kolaborantiem, šie noziedzīgie plāni tika realizēti.

1941. gada 14. jūnijā Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas galvenie organizētāji un realizētāji bija no PSRS atbraukušie LPSR Valsts drošības tautas komisārs Simons Šustins, viņa vietnieks Zjama Krivickis, kā arī iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks. Dokumenti ar viņu parakstiem un citi pierādījumi atrodas Latvijas Valsts arhīvā un SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kā arī izmeklēto krimināllietu materiālos.

Komunistiskā režīma genocīda noziegumu izmeklēšana Latvijā tika sākta jau LPSR prokuratūrā 1988. gada 23.oktobri. Grāmatā Baigais gads minētie Latvijas iedzīvotāju masveida slepkavības fakti Litenē, Baltezerā, Katlakalnā, Liepājā, Valmierā, Ludzā un daudzās citās vietās apstiprinājās. Bet krimināllieta tika izbeigta sakarā ar noilguma iestāšanos. Izmeklēšana tika atjaunota pēc tam, kad 1993. gada 6. aprīli Latvijas Kriminālkodeksā tika ietverta atsevišķa nodaļa, kurā bija paredzēta kriminālatbildība, par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un kara noziegumiem, kuriem nav noilguma.Izmeklēšanas rīcībā ir no arhīva saņemta dokumenta kopija — upuru saraksts, uz kura ir S. Šustina rezolūcijas «Sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut»

sustins_nosaut.JPG (7961 bytes)

Par to, ka šī pavēle tika izpildīta, liecina grāmatā Baigais gads nofotografētais Latvijas Skolu departamenta Arnolda Čuibes līķis, kuru atrada masu kapā Baltezerā. Minētā upuru sarakstā A. Čuibes vārds norādīts ar nr. 55. Alfona Novika lietas izskatīšanas laikā daudzi cietušie un acu- liecinieki liecināja par Latvijas masu slepkavošanas vietām Rīgas Centrālcietumā, Baltezerā, Valmierā un citās vietās. Šie fakti tika fiksēti Rīgas apgabaltiesas 1995. gada 13. decembra spriedumā. Latvijas Augstākā tiesa un Senāts spriedumu atstāja bez grozījumiem.

Pēc 1941. gada 14. jūnija masveida deportācijām daudzu Latvijas apriņķu čekas darbinieki sūtīja LPSR Valsts drošības komisariātam un LKP CK sekretāram J. Kalnbērziņam ziņojumus par uzdevuma izpildi. Tā, piemēram, Tukuma apriņķa čekas un kompartijas darbinieki Beloglazovs un Vasenkovs norāda, ka vēl palikuši daudzi «tautas ienaidnieki», kurus vajadzētu papildus izsūtīt.

Vai Latviju būtu piemeklējis tāds pats liktenis kā Krimas tatārus, čečenus, ingušus un citas PSRS mazās tautas, kuras tika gandrīz simtprocentīgi deportētas? Par to varam tikai minēt Bet 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, un l. jūlijā vācu karaspēks jau bija Rīgā. Pēc pārdzīvotām baigā gada šausmām daudzi Latvijas iedzīvotāji sagaidīja vācu karaspēku kā atbrīvotājus, lai gan īstenībā viņi tādi nebija.

Šo vēsturisko notikumu sākumā Latvijas iedzīvotāju vidū bija cilvēki, kuri labprātīgi vēlējās kopā ar vāciešiem karot pret boļševismu nolūkā atbrīvot Gulaga nometnēs un Sibīrijā izsūtītos tuviniekus un tautiešus. Vēlāk daudzi Latvijas pilsoņi piespiedu kārtā tika iesaistīti karā vācu armijas pusē.

Abi totalitārie režīmi — PSRS un Vācija pretēji starptautiskiem noteikumiem nelikumīgi iesaistīja neitrālās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos. Tie Latvijas pilsoņi, arī latviešu leģionāri, kuri tika iesaistīti vācu militāros formējumos, nav par to vainojami, ja viņi nav izdarījuši kara noziegumus vai citus krimināltiesiski sodāmus nodarījumus. Viņu mērķis nebija nacistiskās Vācijas ideāli, bet gan cerība atjaunot brīvu un neatkarīgu Latviju, kā tas notika pēc Pirmā pasaules kara, kad no vācu okupētās teritorijas Kurzemē sākās Latvijas atbrīvošanas cīņas. Diemžēl mazo tautu likteņus izlēma lielvaras Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Visus Otrā pasaules kara laika notikumus šajā rakstā izanalizēt nav iespējams. Par kara un okupācijas laikā izdarītajiem noziegumiem Latvijas teritorijā neatkarīgā Latvija un tās valdība nav atbildīga.

Minētā raksta autors J. Urbanovičs nekorekti ir saildzinājis Vasilija Kononova vadītos sarkanos partizānus ar antihitleriskās koalīcjas partizāniem, jo viņu mērķi bija atšķirīgi. Tā, piemēram, franču nacionālās pretošanās kustības dalībnieki cīnījās pret vācu okupāciju par brīvu Franciju. V. Kononovs, dzimis Latvijā un būdams šis valsts pilsonis, nevis cīnījās par savas Dzimtenes neatkarību un brīvību, bet gan par pakļaušanu ārvalstij — PSRS kundzībai, kura savu patieso seju tās atbaidošā kailumā bija jau parādījusi.

Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa ar vēstures pārrakstīšanu nenodarbojas. Prokuratūras uzdevums ir patiesības noskaidrošana, tās attrīšana no meliem un falsifikācijām. Latvijas tēlu reabilitēt nav nepieciešams. Pasaules sabiedrībai vajag sniegt patiesu informāciju, un tas Latvijas tēlu tikai spodrinās.

Diena, 1999.g. 5. febr.
TOP OF THE PAGE


VAI   PATIESĪBAI  VAR  BŪT  DIVAS  SEJAS?

ULDIS PAULS STRĒLIS,
virsprokurors

1999. gada 9. februāra laikrakstā Diena bija publicēta profesora Mavrika Vulfsona replika Līdzsvarotāk par vēsturi kā brīdinājums, komentējot manu 1999. gada 5. februārī publicēto rakstu Kam pieder vēstures patiesība?. Pirms rakstīt atbildi, pārdomāju, cik tālu prokurors, kas nesastāv nevienā politiskā partijā un ir pakļauts tikai likumam un savai sirdsapziņai, var iesaistīties polemikā pat tad, ja oponents tīši vai netīši sagroza viņa pausto viedokli un diskusijās cenšas paturēt sev pēdējo, It kā patiesību rezumējošo vārdu.

Diemžēl, brīdinot mani būt uzmanīgam pret vēsturi, M. Vulfsona kungs pieļāvis vairākas neprecizitātes. M. Vulfsona kungs norāda, ka manā rakstā ir izteikts vārgs mēģinājums «attaisnot 1942. gadā izdotās SD inspirētās grāmatas atkārtotu publikāciju...».

Katrs, kurš uzmanīgi izlasījis manu rakstu Kam pieder vēstures patiesība?», var secināt, ka jautājumu par grāmatas Baigais gads atkārtotu izdošanu neesmu skāris, bet tikai izteicis dažus komentārus par tās saturu.

Tādā gadījumā drīzāk kā «vārgs mēģinājums» attaisnot Latvijas pirmo okupāciju izskan M. Vulfsona norādījums, «ka Ulmaņa-Muntera valdība pirms tam bija noraidījusi Anglijas, Francijas un Padomju Savienības kopējo garantiju plānu». Bet šāds attaisnojums atgādina vilka morāli no populārās Krilova fabulas, kurā jērs pats vainīgs, ka gadījies vilkam ceļā pie strauta. M. Vulfsona kungs nav arī precīzs, vienkāršoti izvērtējot 1940. gada 15. jūnija traģēdiju Masļenkos kā asiņainu «robežincidentu». Tas bija no Latvijas puses neizprovocēts, bet no PSRS puses iepriekš plānots militāras agresijas akts ar nolūku iebaidīt Latvijas valdību. Rezultātā tika izdarīts kara noziegums: civiliedzīvotāju slepkavošana, ķīlnieku sagrābšana, ēku dedzināšana un postīšana, kas ir šāda nozieguma kvalificējoši obligāti elementi.

Neanalizēšu, cik pareiza vai nepareiza tolaik bija «Ulmaņa-Muntera valdības» ārpolitika. Tikai atgādināšu Kārļa Ulmaņa vārdus, lai brauc projām uz neatgriešanos tie, kas repatriējas uz Vāciju, tādējādi publiski paužot savu attieksmi pret toreizējo nacistisko Vāciju. Bet, kad 1940. gada 17. jūnijā Latvijai tuvojās Padomju Savienības tanki, K. Ulmanis pavēlēja nepretoties un paziņoja: «Palieciet savās vietās, es palikšu savā vietā!» Par to vēlāk kā «pateicību» no PSRS Kārlis Ulmanis saņēma bezmaksas uzturu Stavropoles un Krasnovodskas cietumos, kā arī tādus dzīves apstākļus cietuma kamerās, kuru iespaidā viņš 65 gadu vecumā 1942. gada 20. septembri pulksten 16.10 nomira (kā tas precīzi fiksēts dokumentā). Krasnovodskas pilsētas vecajos kapos pareiza K. Ulmaņa kapa vieta nav identificēta. Atgādināšu, ka

1941. gada 17. jūlijā K. Ulmanim PSRS čekas izmeklētāji uzrādīja apsūdzību, kas pēc satura ir bezjēdzīga un pat absurda, bet viņu «notiesāt» nepaspēja. Vai kāda ārvalsts pret šādu rīcību tolaik protestēja?

Nav jēgas šajā rakstā analizēt, kādus likumus un noteikumus Latvijā izdeva okupācijas režīmi, lai nostiprinātu savu varu. Atturēšos arī no minējumiem, kādu traģēdiju pieredzētu Eiropa, ja vērmahts būtu guvis uzvaru vai padomju tanki būtu aizripojuši līdz Lamanšam.

Vadoties no totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas rezultātiem, Ir reāls pamats secināt, ka:

1) objektīvi izvērtēt latviešu karavīru piedalīšanos vācu militārajos formējumos Otrā pasaules kara laikā bez vispusīgas baigā gada laika notikumu analīzes Latvijā nav iespējams;

2) tie daudzie tūkstoši Latvijas pilsoņu, kuri bija iesaistīti karā vācu pusē, nekaroja pret PSRS kā pret antihitleriskās koalīcijas dalībnieci, bet kā pret agresorvalsti, kura pirms tam bija okupējusi viņu Dzimteni. Arī PSRS okupācijas režīma izdarītie genocīda noziegumi pret Latvijas iedzīvotājiem tolaik visiem bija svaigā atmiņā.

Sava raksta nobeigumā M. Vulfsona kungs pamācoši norāda: «Neprecīza ir arī piezīme, ka pēc 15. maija apvērsuma nav sodīti ar augstāko soda mēru politiskie pretinieki: sodu neizpildīja Murinam sakarā ar starptautiskiem protestiem.» Vai tiešām K. Ulmaņa režīms tik nežēlīgi vajāja savus politiskos pretiniekus, ka izraisīja starptautiskus protestus?

Izmeklēšanas gaitā netika konstatēts, ka Murina notiesāšana būtu izraisījusi starptautiska rakstura rezonansi. Iespējams, ka pret to iebilda Maskava un tās inspirētā Kominterne, kuru interesēs Murins darbojās. Bet lielu brēku sacēla Latvijas nelegālās komunistu partijas biedri. Pie šis epizodes vajadzētu nedaudz pakavēties.

Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas gaitā konstatēts, ka Solomons Murins, dzimis 1909. gadā, Latvijas pilsonis, no 1933. gada sastāvējis Latvijas komunistiskajā partijā, 1935. gada 31. janvāri tika notiesāts ar nāves sodu par graujošu darbību pret Latvijas valsts suverenitāti, aicinājumu gāzt pastāvošo iekārtu. S. Murinam piespriestais nāves sods tika aizstāts ar piecpadsmit gadu ilgu brīvības atņemšanu cietumā.

Graujošu darbību pret likumīgo Latvijas valsts iekārtu S. Murins izvērsa vēl pirms 15. maija apvērsuma, 1927. gadā iestājoties nelegālās komjaunatnes un komunistiskās partijas organizācijās, kuru mērķis bija Latvijas pievienošana PSRS, S. Murina dzīvoklī Daugavpilī atradās nelegālā tipogrāfija Spartaks, kura regulāri izplatīja pretvalstisku literatūru ar aicinājumu gāzt pastāvošo iekārtu.

Par šāda veida «aktivitātēm» vainojamā persona būtu notiesāta jebkurā tolaik demokrātiskā Eiropas valsti, nemaz nerunājot par PSRS.

1940. gada 21. jūnijā pēc Latvijas okupācijas S. Murins nelikumīgi tika no cietuma atbrīvots, bet arī tad viņš nekādus pozitīvus secinājumus neizdarīja. Par to liecina 1997. gada 7. jūlijā pret S. Murinu ierosinātās krimināllietas materiāli.

Lai gan S. Murinam bija 5 klašu izglītība, 1940. gada 25. jūlijā viņš tika pieņemts darbā LPSR NKVD Daugavpils pilsētas daļā par Slepenās politiskās nodaļas priekšnieku. Būdams šajā amatā, S. Murins aktīvi piedalījās čekas organizētajos genocīda noziegumos pret Latvijas iedzīvotājiem.

Kad vācu karaspēks okupēja Latviju, S. Murins tika pārvietots uz PSRS - uz Penzas pilsētu. Kā uzticamu čekistu un masveida represijās pret Latvijas iedzīvotājiem pieredzi apguvušu kadru ceka viņu nosūtīja piedalīties Pievolgas vāciešu masveida deportācijās laikā no 1941. gada 1. septembra līdz 10. oktobrim, kā tas fiksēts dokumentā.

Arī pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā S. Murins turpināja savas čekista gaitas līdz 1955. gadam, kad viņu pārcēla darbā uz Iekšlietu ministriju. 1965. gadā viņu atvaļināja pensijā apakšpulkveža pakāpē.

1997. gada 2. oktobri S. Murinam tika uzrādīta apsūdzība pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68-1. panta par līdzdalību noziegumos pret cilvēci un genocīda noziegumos pret Latvijas iedzīvotājiem. Drošības līdzeklis pret viņu bija paraksts par dzīves vietas nemainīšanu.

Nelielā rakstā nav iespējams aprakstīt visas S. Murinam inkriminētās epizodes. Bet S. Murins uz apsūdzēto sola nenonāks, jo 1997. gada 14. oktobri savā dzīvoklī Madonā viņš izdarīja pašnāvību.

Lūk, kādu čekistu M. Vulfsona kungs izvēlējies par argumentu savā replikā. Mani šādi argumenti nepārliecina. Bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli.
NRA
TOP OF THE PAGE


Nevis brīdinājums, bet aicinājums!
MAVRIKS VULFSONS, LMA profesors

   Atgriežoties pie virsprokurora U. P. Strēļa raksta Vai patiesībai var būt divas sejas?

   Es nebrīdināju U. P. Strēli būt uzmanīgam pret vēsturi, kā viņš apgalvo, un varu viņu mierināt, ka es kā Latvijas pilsonis, tāpat kā viņš, esmu pakļauts tikai likumam un savai sirdsapziņai, kā žurnālists esmu pilnīgi neatkarīgs no visām politiskām partijām un neesmu nevienam pakļauts.
   Mana raksta ievirze bija nepārprotama: tā vērsta vienādi pret abiem totalitārajiem režīmiem, un cilvēkus vērtēju tikai pēc tā, kā viņi kalpojuši Latvijai un tai draudzīgajām zemēm.
   Strēļa kungs man pārmetis neprecizitātes rakstā, kurā kritizēju viņa publikāciju 5. februāra Dienā - Kam pieder vēstures patiesība? Minētajā rakstā Par vēsturi līdzsvarotāk biju apgalvojis, ka virsprokurora analītiskajā pārskatā ietverts vārgs mēģinājums attaisnot 1942. gadā izdotās, SD inspirētās grāmatas Baigais gads atkārtotu izdošanu. Šāds spriedums esot neprecīzs, apgalvo Strēļa kungs: «Katrs, kurš uzmanīgi izlasījis manu rakstu (Dienā - M. V.), var secināt, ka jautājumu par grāmatas Baigais gads izdošanu es neesmu skāris, tikai izteicis dažus komentārus par tās saturu.»
   Diemžēl tieši šajos komentāros skanējis atkārtoti izdotās grāmatas cildinošs attaisnojums, kas raisa bažas Latvijā un ārzemēs.
   Lūk, kā U. P. Strēļa raksta komentārus novērtējis (droši vien uzmanīgs lasītājs) plaši pazīstamais vēsturnieks, Stokholmas Universitātes Baltijas pētniecības centra zinātniskais līdzstrādnieks Kārlis Kangars: «Šodien lietas būtu jāsauc īstajā vārdā, un, ja tas ir propagandas izdevums, to par tādu vajadzētu saukt un ar to arī attiecīgi apieties. Mēģinot Baigo gadu apzīmēt par «ilustratīvi dokumentālu faktu un vēsturisku notikumu atspoguļojumu» (virsprokurors Uldis Strēlis, Diena 5. II 1999), mēs nolaižamies tā laika propagandistu līmenī, kas ar apakšvirsrakstu Attēlu un dokumentu krājums latviešiem mēģināja iegalvot to, kā nav.» (Diena 24. II)
   Man negribas nolaisties Himlera, Gēringa, Rozenberga un viņu rokaspuišu līmenī. Un to es arī negaidu no sava oponenta. Centīsimies visi būt godīgi!

Arī - par ārpolitiku
   Man pavisam negribas polemizēt ar virsprokuroru par K. Ulmaņa un V. Muntera valdības ārpolitikas liktenīgo laipošanu, aklo ticību neitralitātei, lētticību, kura neapšaubāmi atviegloja vilkam visupirms uzvilkt uz galvas lakatu, lai uzspiestu Latvijai tā dēvēto savstarpējās palīdzības līgumu un ielenktu to ar bāzēm, lai 1940. gada jūnijā izvirzītu ultimātu un okupētu mūsu valsti.
   Ieteicu savam oponentam (un ne tikai viņam) iepazīties ar bijušā Latvijas ārlietu ministra F. Cielēna atmiņām par šo notikumu traģisko un dramatisko priekšspēli nodaļā Baltijas starptautiskā problēma, kur runāts par K. Ulmaņa konsultācijām ar Staļinu pirms liktenīgā 15. maija un par V. Muntera nelāgo lomu trejpusējo garantiju noraidē, kas vēlāk pavēra ceļu Jaltas lēmumiem (kuri apzīmogoja Baltijas valstu okupāciju).
   Vai arī izlasīt Ulmaņa valdības «propagandas» ministra Alfreda Bērziņa 1939. - lielo notikumu priekšvakarā, kur atspoguļota provāciskās grupas loma 1939.-1940. gada notikumu gaidās.

Par okupāciju
   Pārmest man Latvijas okupācijas «vārgu attaisnošanu» ir vismaz ciniski. Vai tiešām man jāgriežas pie Strēļa kunga ar jautājumu: Piedodiet, kur Jūs bijāt 1988. gada 2. jūnijā un vēlāk - lielajā latviešu vēsturnieku saietā -, kur 17 runātāju aizstāvēja versiju par «sociālistisko revolūciju Latvijā» un tikai E. Berklavs un M. Virsis uzdrošinājās nostāties manā pusē? Kur bijāt Jūs?

Kārlis Ulmanis un demokrātija
   Es domāju arī, ka cilvēks, kas tik atbildīgā amatā sargā Latvijas demokrātiju kā mans oponents, nevar savā otrajā elpas vilcienā tik uzstājīgi slavēt K. Ulmanī politiķi, kas iznīcinājis Latvijā demokrātiju un licis izveidot pirmo koncentrācijas nometni mūsu valstī. Kaut arī es nenoliedzu K. Ulmaņa - kā valsts saimnieka - lielos nopelnus un uzskatu, ka izrēķināšanās ar K. Ulmani, viņa piekrāpšana, izsūtīšana un nomocīšana bija necilvēciskuma kalngals. Par nepateicību nemaz nerunājot!

Par leģionu
   Kas attiecas uz leģionu, nevienam leģionāram, kas ir bijis karavīrs, neko nepārmetu. Bet par sava oponenta formulējumu: - Viņi karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju un arī ne par Vāciju, bet gan pret PSRS un par Latviju - varu tikai pateikt ļoti primitīvi: - Jūsu simpātijas ir Jūsu personīga lieta, un es tās saprotu, Jūsu subjektīvais viedoklis ir neaizskarams. Bet Eiropā un ASV to neatzīst. Jo karā bija tā - kurš cīnās pret manu sabiedroto, cīnās pret mani! Un viss! Tā tas bijis vienmēr, tā ir un tā būs. Šo formulu grūti grozīt.

Par nāves sodu
   Un noslēgumā - par nāves sodu K. Ulmaņa režīma laikā. Nāves sods eksistēja Latvijas brīvvalstī. Reāli. Ulmanis to neatcēla. Atcerējos viena nāves soda piespriešanu un PSRS un Kominternes protestu. To aizstāja ar piecpadsmit gadu ieslodzījumu cietumā. Nekādi nevarēju atcerēties vainīgā vārdu, atradu vecā avīzē -Murins. Un kad U. P. Strēlis izvirzīja retorisku jautājumu lasītājiem: - Vai «kāds no (Ulmaņa - M. V.) režīma politiskajiem pretiniekiem valstī tika sodīts ar nāves sodu? -, es atbildēju ar pāris vārdiem: «Sodu neizpildīja Murinam sakarā ar starptautiskiem protestiem.» (Diena 9. II) Man likās, ka ar to jautājums izsmelts. Taču virsprokurors lēma citādi.
   U. P. Strēlis informējis lasītāju par visām šī politiskā noziedznieka gaitām. Dzimis 1909. gadā, vārds Solomons. Bijis nelegālās komjaunatnes un kompartijas organizācijās, kuru mērķis bija Latvijas pievienošana PSRS. S. Murina dzīvoklī Daugavpilī atradās nelegālā tipogrāfija Spartaks, kura regulāri izplatīja pretvalstisku literatūru ar aicinājumiem gāzt pastāvošo iekārtu. Un autors secina: «Par šāda veida «aktivitātēm» vainojamā persona būtu notiesāta jebkurā tolaik demokrātiskā Eiropas valstī, nemaz nerunājot par PSRS.» Ar nāves sodu? Tikai PSRS, nacistiskajā Vācijā, Spānijā! Turpretim Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, Zviedrijā, Dānijā kompartijas bija atļautas un dažās valstīs tās piedalījās valdībā. Visiem zināms - demokrātiskā valstī nāves sods par jebkāda tipa proklamāciju un avīžu izplatīšanu nav iedomājams. Murins vēlāk bija čekists un nagu maucējs. Pirms tiesas izdarīja pašnāvību.
   Bet, lai mans oponents nesūdzētos atkal, ka es cenšos «paturēt sev pēdējo» vārdu, beigšu ar viņa raksta noslēgumu: «Lūk, kādu čekistu M. Vulfsona kungs izvēlējies par argumentu savā replikā. Mani šādi argumenti nepārliecina. Bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli.»

© Neatkarīgā Rīta Avīze

to Crimes Against Humanity http://vip.latnet.lv/LPRA