Latviešu strēlnieki. Sarkanie?
Gunita Nagle

Atkarībā no Latvijā valdošās ideoloģijas vienmēr ir bijis izdevīgi ko noklusēt vai, gluži otrādi, padarīt strēlniekus par mītu

Izlasījis rakstu, kurā minēti dzejnieka Aleksandra Čaka apdzejotie latviešu pašpuikas, kāds vecs vīrs piezvanīja uz redakciju un aizrādīja — nez vai vajadzētu atgādināt par sarkanajiem latviešu strēlniekiem, no kuriem vairākums tomēr bija visīstenākie boļševiki, Ļeņina un nāvei notiesātās cara ģimenes apsargi. Neesot jau nekāds gods.

Pagājuši jau 84 gadi kopš 1917.gada revolūcijas, pēc kuras pie varas nāca padomju valdība, un latviešu strēlnieku līdzdalību to gadu notikumos joprojām daudzi uztver vai nu kā Latvijas pagātnes kauna traipu, vai kā tā dēvēto vēstures strīdīgo tēmu.

Par piesardzīgi uzmanīgo attieksmi pret strēlniekiem liecina fakts, ka Kara muzejā šogad izveidotā ekspozīcija par Pirmajā pasaules karā dažādās frontes pusēs dienošajiem strēlniekiem ir vienīgā zināmā strēlniekiem veltītā plašā ekspozīcija kopš neatkarības atgūšanas. Vēsturnieka Valda Bērziņa Latviešu strēlnieki — drāma un traģēdija ir vienīgā pēdējo desmit gadu grāmata par Pirmā pasaules kara karavīriem no Latvijas. Runas par nepieciešamību pārvietot strēlnieku pieminekli — trīs vīrus kopā saspiestām mugurām un cepurēm ar piecstaru zvaigznēm — nu jau norimušas. Toties nav rimušas runas par iespēju no Strēlnieku laukuma aizvākt Okupācijas muzeju, un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Kreituss uzsver: nevajag aizmirst, ka tas ir bijušais Sarkano strēlnieku muzejs.

Ar vārdu «sarkanie» strēlnieki tika apzīmogoti pēc Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara beigām, iebilst vēsturnieks V.Bērziņš. Viņaprāt, cilvēkiem, kas pārmet strēlniekiem par atbalstu Oktobra apvērsumam, tomēr vajadzētu atbildēt uz jautājumu: kādēļ viņi to darīja?

KĀRDINOŠIE SOLĪJUMI

Strēlnieku simpātiju pret boļševikiem iemesls meklējams Ziemassvētku kauju iznākumā, uzskata vēsturnieks Valdis Bērziņš. Kaujās, kas ilga gandrīz mēnesi — no 23.decembra līdz 21.janvārim — latviešu strēlnieku pulki zaudējuši aptuveni 9000 vīru. Toreiz viņi sprieduši, ka vēl viena šāda nesekmīga operācija un latviešu strēlnieku nebūs vispār. Tādēļ, ja līdz Ziemassvētku kaujām strēlnieki boļševiku runās neieklausījās, tad pēc tam viņu solījumi noslēgt mieru, dot zemniekiem zemi un nācijām pašnoteikšanās tiesības latviešu karavīriem šķituši ļoti vilinoši. Savukārt boļševikiem bija izdevīgi ar šādiem solījumiem piesaistīt sev nacionāli noskaņotus cilvēkus.

Visi 4.Vidzemes pulka strēlnieki pārgāja boļševiku pusē, un pulka komandiera Anša Zeltiņa dēls Namejs Zeltiņš, maz atcerēdamies savu tēvu, tomēr skaidri zina — tēvs savu karavīru rīcību sāpīgi pārdzīvojis. «Arī mans tēvs gluži labi izprata cara ģenerāļu pavēļu bezjēdzību, taču viņam kā pienākuma cilvēkam pat prātā neienāca doma, ka viņš varētu nepaklausīt pavēlēm,» Dienai stāsta N.Zeltiņš.

Viņš ir ļoti augstās domās par savu tēvu, kurš savu militāro karjeru sācis cara armijā un ilgus gadus dienējis Ķīnā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ansis Zeltiņš pametis labi atalgoto dienestu Ķīnā, lai cīnītos ar nīstajiem vāciešiem, — tā stāsta dēls. Vai tēvs sapratis, kādēļ visi viņa strēlnieki pārgāja boļševiku pusē, N.Zeltiņš nezina teikt. Zina tikai, ka Ļeņins solījis Latvijai patstāvību un to Latvija arī ieguva. Pats 4.pulka komandieris gan nav pieslējies lieliniekiem, bet nekad arī neesot karojis pret viņiem.

MĀJĀS — TIKAI PĒC MIERA NOSLĒGŠANAS

Latvijā Ansis Zeltiņš atgriezies 1920.gadā un līdz 1927.gadam dienējis Latvijas armijā. Pēc dēla vārdiem, būtu dienējis ilgāk, taču sava cienījamā vecuma dēļ — 64 gadi — atvaļināts. Atvaļinātajam pulkvedim Zaļenieku pagastā uzdāvināta muiža, ko 4.Vidzemes pulka komandieris nosaucis Vidzemes strēlnieki. Mājā, pēc viņa dēla vārdiem, vienlīdz laipni uzņemts nabags un Kārlis Ulmanis.

Ar Latvijas Zemnieku savienības līderi un prezidentu K.Ulmani Ansim Zeltiņam bijušas īpašas attiecības. Spriežot pēc dēla stāstītā, ir divas reizes spriests par ģenerāļa pakāpes piešķiršanu A.Zeltiņam un abas reizes K.Ulmaņa iebildumu dēļ augstā dienesta pakāpe sirmajam strēlniekam tā arī nav piešķirta. Kāpēc tā, tagad nav zināms.

A.Zeltiņam ar atgriešanos mājās bija paveicies. Daudziem citiem strēlniekiem mājupceļš tika kavēts. Ir grūti daudzmaz precīzi noteikt, kad un kā latviešu strēlnieki uzzināja par Latvijas neatkarības pasludināšanu, stāsta V.Bērziņš. Vairākas netiešas norādes liecina, ka 1918.gada decembrī kaut kas no tā strēlniekiem tika skaidrots. Strēlniekiem centās iestāstīt, ka Pagaidu valdība ir vācu okupācijas varas veidota.

Taču pēc 1920.gadā padomju Krievijas un Latvijas miera līguma noslēgšanas strēlnieki aizvien centīgāk lūkoja pēc iespējas atgriezties mājās. Pēc Kara muzeja Pirmā pasaules kara nodaļas vadītājas Ilzes Krīgeres stāstītā, līgums paredzēja kara bēgļu un karavīru reevakuāciju. Liela daļa strēlnieku, galvenokārt bezpartijiskie, to izmantojuši, un 1921.gadā pirmais ešelons ar latviešu strēlniekiem devies no Maskavas uz Latviju. Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši.

PIESPIEDU EMIGRANTI

Pēc I.Krīgeres domām, atgriezās tie, kas nebija iestājušies komunistiskajā partijā. Taču V.Bērziņam zināms, ka esot bijuši arī strēlnieki, kas izstājušies no partijas un atgriezušies mājās. Tā Latviešu kavalērijas pulka komandieris Jānis Krišānis nolicis savu biedra karti, lai atgrieztos mājās.

Vislielākā bija to strēlnieku traģēdija, kas gribēja atgriezties mājās, bet nevarēja, uzskata I.Krīgere. Lai iegūtu atļauju šķērsot Krievijas—Latvijas robežu, iebraucējiem bija vajadzīgi divu Latvijas iedzīvotāju galvojumi, ka viņi te dzīvojuši jau pirms kara. Taču tā kā pēc kara un revolūcijas gadiem no Krievijas Latvijā neatgriezās ap 250 — 300 tūkstoši bēgļu un evakuēto strādnieku, tad daudziem strēlniekiem, iespējams, galvotāji neatradās.

Spriežot pēc strēlnieku stāstītā, domājams, ka arī Jukuma Vācieša karstākā vēlme bija doties mājās, taču kā Sarkanās armijas bruņoto spēku virspavēlniekam viņam atgriešanās Latvijā būtu pārlieku sarežģīta. V.Bērziņam kāds strēlnieks stāstījis, ka vēl 1936.gadā Maskavā sastapis J.Vācieti, kurš ieteicis viņam turēties pēc iespējas tālāk no PSRS galvaspilsētas, jo «te vēl galvas ripos». J.Vācietis tika nogalināts 1938.gadā staļinisko represiju laikā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad apsūdzībai nodevībā pret padomju valsti pietika ar piederību latviešu tautībai, tika noslepkavota lielākā daļa Krievijā palikušo strēlnieku. Cik daudz ir padomju represijās bojāgājušo, nav zināms.

NEŠĀVA CARA ĢIMENI

Atkarībā no valdošās ideoloģijas par strēlniekiem vienmēr bijis izdevīgi ko noklusēt vai, gluži otrādi, padarīt par mītu. Dzīvotspējīgi izrādījušies dažādi nostāsti par strēlnieku zvērībām pret Krievijas iedzīvotājiem un viņu līdzdalību cara Nikolaja II ģimenes noslepkavošanā. Taču latviešu strēlnieki nebija ne slepkavas, ne varmākas, cietsirdīgi viņi bija tikai pret marodieriem, zagļiem un laupītājiem, uzskata V.Bērziņš. Pat tad, ja zaglis bijis tautietis. Vēsturnieks pats dzirdējis kāda strēlnieka stāstīto, ka Igaunijā latvieši nogalinājuši kādu savu dienesta biedru par to, ka viņš igauņu zemniekam atņēmis zirgu. Dokumentālu pierādījumu gan tam nav.

Turpretī spriedelējumiem par strēlnieku atbildību par Romanovu likvidēšanu vairs nav ne mazākā pamatojuma — ir zināmi četru šāvēju vārdi un latviešu strēlnieku viņu vidū nebija, uzsver V.Bērziņš. Tiesa gan, strēlnieki bijuši to sarkanarmiešu vidū, kas kādu laiku apsargājuši cara ģimeni.

Tāds pats mīts ir apgalvojums, ka tie strēlnieki, kas, neuzticēdamies lieliniekiem, pieslējās baltgvardiem, bija vispatriotiskāk noskaņotie. Nevajag aizmirst, ka baltgvardu mērķis bija atjaunot vienotu carisko Krieviju, atgādina I.Krīgere. Krievijas pretlielinieku armijās kopumā dienēja aptuveni 9500 latviešu. Vairumā gadījumu viņi bija piespiedu kārtā mobilizētie latviešu kolonisti un evakuētie strādnieki. Tikai 3—4% bija brīvprātīgie (lielākoties virsnieki). Latvieši baltgvardu rindās stājušies nelabprāt, jo to komandieri neatzina mazākumtautību pašnoteikšanās tiesības. Turklāt, pēc V.Bērziņa vārdiem, baltgvardi pret latviešiem izturējās slikti, bieži vien vajadzējis slēpt savu tautību, jo baltgvardu armijā valdījusi pārliecība, ka visi latvieši ir Ļeņina atbalstītāji. Saņemot gūstā sarkanarmiešus, nekavējoties tika nošauti tikai boļševiki un latvieši.

NEIZDEVĪGIE

Tā kā latviešu strēlnieki cīnījās gan sarkanarmiešu, gan baltgvardu rindās, tad gandrīz vienmēr kaut kas no viņu pagātnes bijis neizdevīgs. Pirmās Latvijas brīvvalsts gados ar aizdomām izturējās pret strēlniekiem, kas bija dienējuši Sarkanajā armijā. J.Krišānim Latvijā vajadzēja strādāt par zirgkopi. Toties Pēters Avens, kurš bija komandējis latviešu strēlnieku padomju divīziju, bija kļuvis par Talsu aizsargu pulka komandiera palīgu. Tā bijušajam sarkanarmietim Latvijā bija salīdzinoši laba militārā karjera, uzsver V.Bērziņš.

Turpretī padomju gados tieši latviešu strēlnieku sarkanarmiešu vēsture bija viena no Latvijas vēsturniekiem brīvi pētāmajām vēstures lappusēm. Latviešu dienests baltgvardu rindās bieži vien noklusēts, un, pēc I.Krīgeres stāstītā, bijušais Sarkano strēlnieku muzejs materiālus par baltajiem strēlniekiem nav vācis.

Namejs Zeltiņš padomju gados neesot īpaši slēpis sava tēva militāro karjeru Krievijas cara un vēlāk Latvijas armijā, jo viņš taču nekad nav pacēlis ieroci pret boļševikiem. Tomēr biogrāfijā rakstījis, ka viņa tēvs ir zemnieks.

Diena, 2001. gada 13. oktobris.

uz: Noziegumi pret cilvēci