Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Karš pēc kara
Heinrihs Strods, LU profesors

Divpadsmit gadu ilga Latvijas nacionālo partizānu karš (1944—1956), tajā piedalījās ap 20 000 cīnītāju un
80 000 atbalstītāju.


Visās valstīs, kuras pēc 1939.gada 23.augusta Hitlera — Staļina pakta okupēja PSRS, 1944.gadā sākās bruņota, neapbruņota un garīga pretošanās okupantiem, ko Latvijā saucam par nacionālo partizānu karu. Vēsturnieks Heinrihs Strods uzskata, ka no šīs pretošanās kustības mums vēl ir ko mācīties

Dziļā naktī 1946.gada vasarā Sēlijā tēva mājās klusu ierējās suns. Paskatījos pa logu. Pa ceļu garām virzījās bruņotu vīru rinda dzērvju gājienā kādu 10 metru atstatumā cits no cita. Kāds klusi pieklauvēja pie loga. Suns apklusa: pazina kaimiņus. Lampu neiededza... Tēvs taisni no gultas izgāja uz lieveņa garās, baltās biksēs... Tā bija Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka nodaļa. Ilūkstes apriņķa valdnieks, boļševiku partijas labi nobarotais pirmais sekretārs biedrs Matuzs toreiz rakstīja biedram Kalnbērziņam, ka apriņķī "bandīti" esot kļuvuši tik bezkaunīgi, ka viņš nevarot galvu izbāzt pa logu no partijas komitejas ēkas. Neraugoties uz naganu pie sāniem un zaļgano ģimnastjorku gandrīz līdz stulmzābakiem. Šāvieni gan bija dzirdami reti, bet vairāku kaimiņu jauno vīriešu — gan iespējamo leģionāru ar zīmogu pasē "derīgs, bet neapmācīts", gan iespējamo bijušo sarkanarmiešu — ar pavēli paņemt karoti un bļodiņu un ierasties Ilūkstes kara komisariātā pie kara komisāra biedra Bogomolova jau divus gadus kā nebija mājās. Notika Latvijas nacionālo partizānu karš.

Šodien presē un radio visai bieži zemtekstā skaidro, kā okupācijas gados visi, arī stājoties "krievu biedrībā", pat pirmo sekretāru vadībā cīnījušies pret iekarotājiem. Taču patiesībā Latvijā bija okupācijas varas nesēji un viņu kolaboracionisti, bija liela indiferento iedzīvotāju daļa un tikai neliela daļa iedrošinājās uzstāties pret iekarotājiem un vēl mazāka daļa — ar ieročiem rokās. Tās bija trīs galvenās iedzīvotāju pamatgrupas.

Šoreiz runāsim par mazāko grupu — cilvēkiem ar ieročiem rokās.

Mežinieku divīzijas

Liktenis mums ierādījis ģeogrāfiski tik nozīmīgu vietu Eiropā, ka visi pēdējo gadsimtu lielākie kari skāruši Latviju. Kaut arī Latvija šajos karos nav piedalījusies, nav nevienam uzbrukusi vai gatavojusies uzbrukt. Latviešu tauta visos karos ir aizstāvējusi savu zemi, savas sētas. Otrajā pasaules karā Latviju pārstaigāja kā Sarkanarmijas, tā vācu armijas spēki, turklāt abi spēki mobilizēja. Ap 200 000 latviešu cīnījās kā vienā, tā otrā pusē, pat viens pret otru, kaujaslaukos palika aptuveni puse. Taču ne visi stājās ierindā. Jau 1944.gada sākumā LK(b)P CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš ziņoja Maskavai, ka Latvijas sētas un meži esot pilni ar leģiona dezertieriem. Lai tikai priekšniecība ar lidmašīnām pāri frontei piegādājot ieročus, tad gan viņš izvērsīšot visas tautas sarkano partizānu karu. Taču Maskava laikam baidījās no šo dezertieru apbruņošanas, arī lai nebūtu tik daudz uzvarētāju latviešu un par daudz neprasītu no vienīgajiem uzvarētājiem pēc kara. Tā puiši, kas piesita pēdu un kam nebija ne pazīšanās, ne cūku, par kurām vācieši izsniedza U kartes, palika savās viensētās un tuvējos mežos. Taču tas radīja jaunu kvalitāti. Visās t.s. pakta zonas valstīs, kuras pēc 1939.gada 23.augusta Hitlera—Staļina noslēgtā pakta slepenajiem pielikumiem 1939.—1940.gadā okupēja un anektēja par PSRS nosauktā jaunā Krievijas impērija, arī Baltijas valstīs 1944.gadā sākās bruņotā, neapbruņotā un garīgā pretošanās okupantiem, ko Latvijā saucam par nacionālo partizānu karu. Aptuveni 89 000 vīru 1943.—1945. gadā Baltijas valstīs dezertēja, izvairoties no Vācijas un Sarkanarmijas, un pārgāja nelegālā stāvoklī. Latvijā, pēc PSRS IeTK datiem, tādu bija ap 20 000 (22,5%). Šo aptuveni divu divīziju vīru rīcībā bija kādi 1000 ložmetēji, 3000 automātu, 20 000 šauteņu, 10 000 granātu un 2000 revolveru, kā arī ap tonnu sprāgstvielu. Viņi apvienojās trijās (Vidzemes, Latgales un Kurzemes) partizānu apvienībās (divīzijās).

Protams, es nezinu, cik automātu un ložmetēju pašlaik ir Latvijas bruņotajiem spēkiem, taču zinu, ka šis līdz 1947.gadam atņemtais partizānu bruņojums bija tuvs 1940.gadā Sarkanarmijas atbruņotās Latvijas armijas vieglo ieroču skaitam un automātisko ieroču skaita ziņā to pat ievērojami pārspēja. Tauta bez 2% budžeta pati tos bija sagādājusi cīņai pret "pirmo darbaļaužu valsti", kuras asiņainos zobus tā izjuta jau 1940.—1941.gadā "pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā".

Tāpēc boļševikiem ne 1941., ne 1942.gadā pēc Maskavas pavēles ar Maskavas ieročiem un kadriem neizdevās Latvijā noorganizēt partizānu karu. 1944.gada sākumā, kā Maskavai ziņoja Latvijas sarkano partizānu štāba priekšnieks pulkvedis Artūrs Sproģis, no lielās zemes bija izdevies ievest līdz 1500 sarkano diversantu.

Lokāli atšķiroties, partizānu kari risinājās Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Cīņu pret nacionālajiem partizāniem vadīja VK(b)P un tās filiāles Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī tai padotās PSRS IeTK un VDTK, izveidojot Maskavā speciālu Galveno pārvaldi cīņai pret bandītismu.

Sarkanie

Jau 1944.gada pavasarī Baltijas frontes aizmugurē Sarkanarmijā izveidoja PSRS IeTK 5.speciālo uzdevumu divīziju ar pieciem motorizētiem strēlnieku pulkiem (ap 10 000 vīru), kurus sākotnēji komandēja ģenerālis Pjotrs Ļeontjevs. Līdz ar fronti divīzija virzījās uz Latviju.

Katrā Latvijas novadā pret nacionālajiem partizāniem cīnījās četras bruņotas struktūras. Galvenais čekas bruņotais spēks bija minētā PSRS IeTK (IeM) iekšējā karaspēka 5.speciālo uzdevumu divīzija, kas bija sakomplektēta no pārbaudītiem uzticamiem karavīriem, tās štābs bija Rīgā.

Otra grupa bija PSRS IeTK (VDT) iznīcinātāju bataljoni, kuros ietilpa ap 15 000 iznīcinātāju (sauktu arī par strebukiem vai istrebiķeļiem) 2000 komandieru vadībā. Katrā apriņķī bija algoti strebuku triecienvadi. Trešā grupa bija bruņotie kompartijas aktīvisti vairāku desmitu cilvēku sastāvā katrā apriņķa centrā, viņi darbojās kopā ar apriņķa, pilsētas IeTK (VDTK) operatīvajām vienībām. Ceturtā — galvenā — grupa bija čekas aģenti un ziņotāji. 1947.gada 1.janvāri Latvijā bija 3597 šādi aģenti, kas izsekoja un ziņoja par nacionālajiem partizāniem. Kaut arī ziņotājus partizāni nereti apzināja un novāca, viņu skaitu čekai izdevās palielināt, iekļaujot šajā darbā bijušos pagasta valžu locekļus, aizsargus, šucmaņus, mežsargus, piena vedējus, desmitniekus u.c.

Latvijas nacionālo partizānu tēla šausmināšanā lieli nopelni bija kompartijas cenzētai presei, radio un kompartijas lektoriem: partizānu rīcība izceļas ar īpašu nežēlību un izraisa šausmas, kompartija darbojas cilvēkmīlestības vārdā, partizāni iemiesojas šķiras ienaidniekos un kara noziedzniekos. "Ja man piederētu laikraksts Cīņa," teiktu Napoleons I, "tad neviens neuzzinātu, ka es zaudēju Vaterlo kaujā." Mēs vēl nepietiekami novērtējam komunistu preses un radio sociālo narkomāniju. Nežēlīgi tika melots literatūrā (Arvīda Griguļa Kad lietus un vēji sitas logā), publicistikā (I.Lapsas, N.Kokareviča, L.Vāczemnieka Ugunsgrāmata, R., 1987. u.c.), filmā Ilgais ceļš kāpās u.c.

Sava nozīme bija ilgstošai ikdienas gēbeliskai propagandai pret bandītiem presē, radio, lekcijās. Partizānus nespēja uzvarēt pat pasaules vismilitārākās valsts regulārā armija, kaut arī apriņķu (pilsētu) kompartijās tika apvienota armijas, čekas un iznīcinātāju spēku un propagandas vadība. Latvijas boļševiku partija, kas ieņēma vienu no pirmajām vietām PSRS, sūtot "darbaļaužu vēstules vispasaules darbaļaužu vadonim un skolotājam", divpadsmit gadus netika galā ar nacionālajiem partizāniem. Dažu vēlēšanās saskatīt pagātnē tikai labu, totalitārisma trūkumu estetizācija, protams, noved pie komunistu diktatūras noziegumu apoloģētizēšanas. Tāpēc mēs šodien plašsaziņas līdzekļos nereti skatāmies uz sarkanās impērijas gludo seju, bet neredzam tās miroņgalvu, aizmirstam impērijas radītās sekas mūsdienās. Arī mūsu politiskās, saimnieciskās un kultūras elites iznīcināšanu un tā sekas šodien.

Starp mums runājot

Latvijas nacionālo partizānu karam bija vairāki ārēji un iekšēji trūkumi. Partizānu karš ir sekmīgs, ja to pirmām kārtām apgādā ar kara tehniku, pārtiku un medicīnisko palīdzību no ārienes. Nekādas šādas palīdzības Latvijas nacionālie partizāni nesaņēma, gluži otrādi. Dažiem desantētajiem ārzemju izlūkošanas darbiniekiem bija uzdots vākt informāciju savai valstij, neiesaistoties partizānu karā. Daži no viņiem nonāca pretinieka rokās un kopā ar pašas čekas desantētajiem "ārzemniekiem" turpināja iznīcināt nacionālos partizānus. Starp iekšējiem trūkumiem vispirms minama nepietiekamā izlūkošana un pretizlūkošana, nepietiekamā disciplīna, pārmērīga alkohola lietošana dažās vienībās. Pēdējo faktu labi zināja sarkanie, uzdodot saviem aģentiem pirms sava uzbrukuma atsevišķas vienības labi pacienāt. Ja lielāks uzbrukums nebija paredzēts, aģentiem izdalīja plakanas pudeles, kuru vienā iedaļā bija degvīns (paša aģenta lietošanai) un otrā stipras miega zāles (partizāniem). Ar pļēgurošanu cieši bija saistīts atsevišķu partizānu grupu bandītisms.

No militārā aspekta trūkumiem jāmin Latvijas militārtehniskās, armijas un aizsargu personālsastāva nesagatavotība partizānu karam. Ja Sarkanarmijas atsevišķas vienības jau 30.gadu sākumā gatavoja partizānu karam, tad Latvijas armija un aizsargi to neveica. Arī vācu armijas 1944. un 1945.gada sākumā steigā organizētās mednieku specvienības (Jagdverband) ne tehniski, ne psiholoģiski nebija sagatavotas.

LNP rīcībā bija gandrīz tonna trotila, pietiekami daudz atstāto lielgabalu un mīnmetēju lādiņu, lai veiktu spridzināšanas. Trūka sagatavotu spridzinātāju. Taču kopumā mūsu skaitliski nelielā tauta 12 gadus spējusi aizstāvēt savu zemi un sacelties naidā pret iekarotājiem. Nacionālo partizānu pusē bija lielākā tautas daļa.

Nacionālajiem partizāniem bija lielas cilvēku un ieroču iekšējās rezerves. Vienlaikus cīnījās tikai neliela daļa. Liela daļa slēpās pie radiem vai dienā strādāja oficiālu darbu un bija aktīvi "sociālisma cēlāji", piedalījās visās sapulcēs. Ieročus rokās viņi ņēma tikai dažās naktīs.

Nacionālajiem partizāniem nebija nekādas reālas iespējas uzvarēt PSRS. Vairāku demokrātisko valstu vadītāji, lasot savu vēstnieku ziņojumus, ne tikai ignorēja LNPK, bet ieteica saviem vēstniekiem nejaukt labās attiecības ar "pirmo uzvarējušā sociālisma zemi". Tādi bija vairāki mūsu neatkarīgās Latvijas šodienas draugi.

Nāvei nolemto nopelni

Pirmais, protams, bija varonība cīņā ar pārspēku, arī izvairoties no kaujas. Kaut arī uzbrukumu čekas karaspēks sāka pēc partizānu mītnes aplenkuma, partizāni, kā čekisti rakstīja pārskatos, nereti pazuda, tā izvairoties no nevienlīdzīgas kaujas.

Divpadsmit gadus ilga Latvijas nacionālo partizānu karš (1944—1956), tajā piedalījās ap 20 000 cīnītāju un 80 000 atbalstītāju. Abās pusēs krita 6000 cilvēku, ievainoti bija 18 000. Partizānu karš arī no dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa pirmām kārtām bija sliktākais variants. Divpadsmit gados zem sava karoga krita 3000 partizānu (ap 250 gadā). Turpretim zem svešiem karogiem četru gadu (1941—1945) laikā frontē mēs zaudējām vairāk nekā 100 000 vīru (25 000 gadā).

Otrkārt, šis partizānu karš traucēja okupantiem viņu iecerētās Latvijas ekonomikas, sociālās un kultūras dzīves sovjetizāciju, kā arī apturēja Latvijas mazo pilsētu un lauku kolonizāciju.

Latvijas aneksijas pēdējā atklātā pakāpe — Latvijas kolonizācija tā pa īstam izvērsās tikai pēc tam, kad LNP bija apspiesti. Kaut arī "pēc tam" ne vienmēr ir "tamdēļ" — partizānu karš attālināja kolonizāciju, kura, izmantojot pašu okupantu izveidoto iedzīvotāju deficītu, dažu desmitu gadu laikā Latviju spēja baltkrieviskot.

Treškārt, partizānu kara saaugšana ar nevardarbīgo un garīgo pretošanos okupantiem veicināja nevardarbīgās un garīgās pretošanās izaugsmi, kuru okupanti nespēja uzvarēt.

Latvijā vairāk vai mazāk regulāri iznāca gandrīz 20 periodiski izdevumi, neskaitāmi daudz lapiņu un brīdinājumu, nerunājot nemaz par pretkomunistiskiem uzrakstiem un izkārtajiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Pat līdz vecajam radioraidījumu tornim pie Latvijas PSR IeM Galvenās milicijas pārvaldes. Simtiem jauniešu pulciņu.

LNP kara laikā auga nacionālā garīgā pretošanās, kas pamazām aptvēra visu Latviju un uzvarēja mierīgās antikomunistiskās revolūcijas laikā. Boļševiki spēja uzvarēt ar masu un fizisku pārspēku, bet nespēja uzvarēt garīgajā karā.

Cik nacionālo partizānu kritis visā karā, cik miruši no ievainojumiem, cik nomērdēti badā boļševiku nāves nometnēs, mēs neuzzināsim. 1947.gada janvārī čeka ziņoja, ka Latvijā neitralizēti 22 548 partizāni un viņu atbalstītāji, krituši un politiski sodīti 12 753 Latvijas partizāni un pretošanās kustības dalībnieki.

Izdauzot informāciju un atzīšanos, čekisti organizēja nacionālo partizānu prāvas, lēmumu par katorgu paziņoja sevišķā apspriede Maskavā, vairāki tribunāli Rīgā vai cita komunistu jurisprudences bezlikumības iestāde. Nekļūdos rakstot "paziņoja", jo tiesas politiskajās prāvās nebija.

Pretošanās kustības apspiešanas, masveida deportāciju, kā arī profilaktiskā terora rezultātā Baltijā, kur bija vecajām padomju republikām atšķirīga kultūrvide, ne tikai notika labākā genofonda iznīcināšana, bet arī veidojās bāreņu sindroms, kurš vēl šodien izpaužas neuzņēmībā un visa gaidīšanā no tālienes un augšas. Jāārstē okupācijas sakropļotās dvēseles.

Arī impērijas tērauda zārkā gulagā daudzi partizāni izdzīvoja.

Atskats

Pagājuši divpadsmit gadi, kopš strādāju pie LNPK vēstures. Iznākušas trīs grāmatas, vairāki mani LU Vēstures fakultātes studenti strādā pie šā kara problēmām, sevišķu vērību pievēršot atsevišķām vienībām un novadiem, partizānu bruņojumam, nocietinājumiem, kaujas taktika u.c. Protams, ka manu izvēli pirmām kārtām noteica zinātniski nolūki un iespēja jau 90.gadu sākumā strādāt pie šīs tēmas, jo mūsu arhīvi kļuva atklāti. PSKP CK Politbiroja loceklis akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs savā grāmatā Mijkrēšļa stundā vēl pagājušogad rakstīja: visa boļševiku laika PSRS vēsture ir meli. Taču sevišķi gēbeliski meli bija izplatīti par LNPK — bandīti, fašisti, buržuji. Tam nevarēju piekrist tīri personisku nodarījumu dēļ. Mana Dvietes pagasta Salas seši t.s. Ulmaņa jaunsaimnieki (no astoņiem) un viņu septiņi dēli aizgāja LNP: no Spēku ģimenes — divi dēli, Vaitkeviču — viens, Daģu — divi, Beļausku un Raginsku — viens dēls. Neviens no viņiem nebija ne buržujs, ne fašists, ne aizsargs, ne leģionārs, ne bandīts. Deviņus no saleniešiem ierakstīja kulakos un 1949.gada 25.martā izsūtīja uz Sibīriju. Kaimiņu māte, čekas karaspēka ielenkta, vēl no savām ragavām, garām braucot, spēja nosūtīt mūsu mājai krusta zīmi. Daudzi no viņiem, arī kaimiņu māte, Sibīrijā nomira.

Vairāki atgriezās fiziski un garīgi invalīdi. Zemītes nebija pat 20 ha, bet mājās četri pieci bērni. Par to un neatkarīgu Latviju viņi cīnījās un krita, kļuva invalīdi. Nekādas pavēles viņiem to darīt nebija, viņus visus nevarēja ieskaitīt tautas ienaidniekos, bet viņi varēja būt vismaz goda kolhoznieki un komunisma cēlāji.

Kritušie neklusēs

Karš ar Latvijas nacionālajiem partizāniem no sarkanās impērijas puses bija mēģinājums iesaldēt Krievijas impēriju, pasargāt to no izšķīšanas, kas turpinās arī XXI gadsimtā. Šīs impērijas paplašināšana notika paralēli ar tautu nacionālās atbrīvošanās kustību.

Kāpēc vairākiem Krievijas vēsturniekiem un mūsu kirilicas presei nepieciešama PSRS pārkāpumu attaisnošana? Impēriskās idejas saglabājas arī tāpēc, ka daudzi noziedznieki, kuri parakstījuši mūžīgās klusēšanas solījumus, kā arī viņu mirušie upuri klusē. Svarīgākie arhīvi austrumos mums ir slēgti. Taču kritušie neklusēs mūžīgi. Ar katru gadu paplašinās pētījumu un katorgu pārdzīvojušo atmiņu publicējumi. Dzīva ir tautas vēsturiskā atmiņa, kaut arī skolā nereti to nemāca. Kritušie neklusēja arī 1989.—1991.gadā un neklusēja 2003.gada 20.septembrī. Mūsu tautas pamats ir gudrs. Viktors Igo savā laikā teica, ka pasaulē nav mazu tautu. Tautas lielums netiek mērīts ar tās skaitu, tāpat kā cilvēka lielums ar viņa augumu.

Pretošanās kustības vēsture Latvijā pierādīja, ka iekarošanai ar pārspēku, kolonizācijai pusgadsimta garumā zemēs, kuras pieder citai nācijai, citam kultūras lokam, nav iekarotāju gaidīto rezultātu.

Domājams, ka tautas ienīstā svešzemju mesiāniskā okupācija droši vien tādā veidā neatkārtosies. Taču būtu visai tuvredzīgi visas kārtis nākotnē likt tikai uz transatlantiskajiem spēkiem un pašu mobilajām vienībām, neievērojot LNPK mācību. Latvijas nacionālās aizsardzības stratēģija bez Latvijas vēsturē lielākā un ilgākā nacionālo partizānu kara vēstures studēšanas skolās, pieredzes izmantošanas armijā un gatavības arī šādā veidā aizstāvēt mūsu valsti būs visai tāla mūsu vēsturiskajam, ģeopolitiskajam un demogrāfiskajam stāvoklim. Šim karam pēc kara jābūt mūsu apziņas, mūsu nacionālās aizsardzības pamatos.

Heinrihs Strods, LU profesors, nesen iznākušās grāmatas Latvijas nacionālo partizānu karš, 3.sējums. Dokumenti, apcerējumi un atmiņas. 1944 — 1956 autors 

Diena, 2004. gada 31. janvāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home