Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

TOTALITĀRISMS, GENOCĪDS, PRETOŠANĀS
Heinrihs Strods

Šīs problēmas Austrum- un Viduseiropā apsprieda Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas un Ukrainas zinātnieki, kuri, Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centra aicināti, 1997.gada 3. un 4.oktobrī bija pulcējušies uz zinātnisko sesiju Viļņā. Sesija, Sorosa fonda "East- East program” finansiāli atbalstīta, ne velti bija sanākusi Lietuvā. Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centrs sadarbībā ar Lietuvas Vēstures institūtu izdevis vairākus desmitus monogrāfisku pētījumu, dokumentu krājumu un populāru brošūru. Sesijā nolasīja 14 referātus, kuri zinātniski atradās dažādos līmeņos - sākot no dziļiem pirmreizīgiem pētījumiem līdz notikumu faktogrāfiskam aprakstam un beidzot ar uzstāšanām, kurām nebija pat iesākta pētījuma raksturs, kaut vai vēstures avotu izpētes ziņā. Sesiju ievadīja Ukrainas Arheogrāfijas un avotpētniecības institūta zinātnieks Aleksandrs Vovks ar referātu "Pēdējā militāri politiskā cīņa par Ukrainas neatkarību", kurā, izmantojot arhīvu materiālus un publikācijas, parādīja Ukrainas sacelšanās armijā (UPA, ap 25 000 vīru) Stepana Bandera vadībā un Ukrainas nacionālistu organizācijas (OUN) cīņu pēckara gados, kā autors teica - pret boļševiku imperiālismu. OUN 1943.gadā bija 30 000 biedru. 1944.gadā ukraiņi izveidoja pagrīdes parlamentu un valdību. Pēc komunistu datiem, tikai 1944. - 1945.gadā bija krituši 103 000, aizturēti 110 000, legalizējušies 50 000 "bandītu". 1944. - 1945.gadā deportēti 203 000 "bandītu atbalstītāju" un viņu ģimeņu locekli. A. Anušausks, analizējot komunistu organizēto pretestības bruņoto apspiešanu Lietuvā, norādīja, ka 1944. - 1945.gadā Lietuva bija koncentrēti līdz 10 NKVD karaspēka pulku. Starp karavīriem gandrīz katrs otrais bijis komunists vai komjaunietis. Katru pēckara gadu notika 500 - 700 kaujas.

Krievijas Federācijas Centrālā arhīva (Maskavā) vadošais arhivārs A. Kokurins veicis sīku pētījumu par NKVD - OGPU - MGB evolūciju. Daļa autora secinājumu pēc četru gadu cenzēšanas FDD šogad publicēti žurnāla "Misļ" 1997. gada jūnija - septembra numuros, bet drīzumā iznāks atsevišķa grāmatā "Lubjanka". Šī cenzētā grāmata kā izziņu krājums palīdzēs novērst vairākas neprecizitātes par šīs nosodāmās organizācijas darbību. Raksturīgi, ka 1937.gadā NKVD centrālajā aparātā strādāja 256 latvieši, bet šeit nebija citu toreiz PSRS neietilpstošu tautu pārstāvju. 1944.gadā PSRS NKVD centrālajā aparātā strādāja 7450, apgabalos - 367 350, bet sarkanarmijā -720 380 čekistu. Tāpēc autors secinājis, ka PSRS valdīja "kgbisms" zem komunisma aizsega.

Krievijas vēsturnieks A.Gurjanovs, "Memoriāla" zinātniskā un izglītības centra zinātniskais līdzstrādnieks, analizēja četras iedzīvotāju izvešanas Padomju Savienībā 1941.gada maijā —jūnijā, taču līdz šim nebija vēl atradis VK(b)P CK politbiroja lēmumu par izvešanām no Baltijas valstīm. Salīdzinot t.s. ešelonu datus ar nometinājuma datiem, referents nonāca pie secinājuma, ka no Latvijas 1941.gada jūnijā izvesti 17 000 cilvēku. Polijas Kara arhīvu komitejas pārstāvis, prof. J. Pienta ziņoja par plašajiem, Polijas vēsturei nozīmīgo arhivāliju kopēšanas darbiem, ko šī komiteja veikusi Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Lietuvā un Latvijā. Kopš 1992.gada ik gadus tiek iegūti 50 000 - 180 000 arhivāliju kserokopiju. Komisijā strādā 50 darbinieki.

No Latvijas atzīmējams Induļa Zālītes, Totalitārisma seku dokumentācijas centra vadītāja referāts "Nevardarbīgas pretošanās galvenās formas un slēptais nacionālisms kā iekšējā pretošanās padomju režīmam Latvijā". Kompjūterprogrammā apstrādājot vairākus tūkstošus LPSR čekas aģentu ziņojumus 1960. - 1970. gados, autors nonācis pie secinājuma, ka īpaši lielākajās Latvijas pilsētās tika izsekoti galvenokārt latvieši, arī vācieši un ebreji, kuri gribēja pārcelties uz Rietumiem. Katrā nacionālistiskā organizācijā, kas cerēja ar varu gāzt režīmu, katrs piektais dalībnieks bija čekas aģents, bet katrā nacionālistiskā organizācijā uz piecpadsmit neapmierinātajiem bija viens aģents. LPSR VDK bija laba, niansēta informācija, taču jau 80-tajos gados tā nespēja īstenot to informāciju, kas bija viņu rīcībā. Visai raksturīgs autora atzinums, ka LPSR VDK darbojās pret latviešu, vācu un ebreju nacionalitātēm, bet nedarbojās pret krievu nacionalitāti. Attiecībā pret latviešu tradīcijām LPSR VDK bijusi liberālāka nekā LKP CK, ar kuru tai bijušas pretrunas.

Prof. H. Strods referātā "PSRS MGB pilnīgi slepena operācija "Priboi" Baltijas valstu iedzīvotāju izvešanai 1949.gada 25.martā", balstīdamies uz Krievijas Kara arhīva, LKP CK arhīva un Londonas Universitātes dokumentu kopiju kolekcijas materiāliem, pierādīja, ka 28 404 (37,3%) no izvešanas dalībniekiem bija Baltijas valstu komunistiskās partijas biedri un aktīvisti. Ja šeit pieskaita 18387 "strebokus" (24,13%), tad 61,6% izvedēju bija vietējie. Otrkārt, referātā bija uzsvērts, ka no 94 779 izvestajiem cilvēkiem no Baltijas valstīm 41 897 (44,3%) bija sievietes un 27 084 (28,6%) bērni līdz 16 gadiem. Tātad 72,9% komunistu režīma nāvei nolemto "šķiras ienaidnieku" bija sievietes un bērni. Tas uzskatāms par komunistu režīma atriebības aktu un teritorijas tīrīšanu sekojošajai kolonizācijai.

Konferences materiālus publicēs atsevišķā rakstu krājumā. Sesijas laikā notika apaļā galda konference, kurā starp visvairāk apspriestajiem jautājumiem bija jautājums par mūsdienu attieksmi pret komunistu režīma noziegumiem un komunisma sistēmas politisko novērtēšanu. Ja Lietuvas labējie konferences dalībnieki uzstājās par Lietuvas dekomunizāciju, kompartijas deleģitimatizāciju uzskatot par nepietiekamu, tad centriski domājošie uzskatīja, ka jāpanāk bijušo ekskomunistisko spēku sakāve priekšstāvošajās vēlēšanās un caur parlamentu jāsāk dekomunizācija, kaut arī tā esot jau stipri nokavēta. Tika apspriests jautājums par kolektīvas monogrāfijas "Baltijas tautu pretošanās komunistu okupācijai un pretošanās apspiešana" izstrādāšanu tuvāko divu gadu laikā, ievērojot šis cīņas atšķirības katrā valstī.

Latvijas Vēsture, 1997/4(28)

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home