SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs
Indulis Zālīte, vadītājs
Sindija Dimante, speciāliste
ČETRDESMITO GADU DEPORTĀCIJAS.
STRUKTŪRANALĪZE.

Avoti 2. Skaitliskais sastāvs 3. Deportēšanas pamatojums 4. Deportēto personu dzimuma sastāvs 5. Vecuma struktūra
6. Etniskais sastāvs Sadalījums pēc profesijām 7. Pamatnācijas īpatsvara samazināšanās 8. Deportācijas - genocīds pret Latvijas tautu 9. Deportāciju nāves bilance

Tehnisku iemeslu dēļ pagaidām nav iespējams šai failā ievietot tabulas. 

1. Deportāciju pamatojums un izpildītāji

Baltijas valstu pamatiedzīvotāju izsūtīšanu uz mazapdzīvotiem un attāliem PSRS rajoniem padomju represīvie orgāni uzsāka tūlīt pēc šo valstu iekļaušanas PSRS un regulāri turpināja līdz 50.gadu beigām.

Pirmā lielākā deportācija notika 1941.gada jūnija vidū - galvenokārt vienas nakts laikā - 14.jūnijā. PSRS NKVD dokumentos atrastas šādas atsauces uz konkrētiem padomju varas lēmumiem: VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941.gada 14.maija lēmums Nr.1299-526ss; PSRS NKVD-NKGB 1941.gada 14.jūnijā apstiprināts plāns; norāde, ka “izsūtīšana veikta pēc biedra Berijas 1941.gada 14/IV rīkojuma, kuru viņš devis atbilstoši valdības rīkojumam”. Šie rīkojumi attiecās uz Lietuvu, Latviju, Igauniju un Moldāviju.

Izsūtīšanas Baltijas republikās 1945.-1949.g. veica saskaņā ar šādiem direktīviem rīkojumiem: PSRS NKVD 1945.gada 16.jūnija telegrāfisks rīkojums; PSRS MVD 1946.gada 10.decembra direktīva un PSRS MVD 1946.gada 18.decembra pavēle par bandu vadītāju un to aktīvu dalībnieku ģimenes locekļu izsūtīšanu no Lietuvas PSR; PSRS Ministru Padomes 1948.gada 21.februāra lēmums par bandītu un nacionālistu, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, bruņotās sadursmēs nogalināto un sodīto ģimenes locekļu, kā arī bandītu atbalstītāju - kulaku ar ģimenēm izsūtīšanu no Lietuvas PSR; PSRS Ministru Padomes 1949.gada 29.janvāra lēmums par kulaku un to ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR. Operācijas tika gatavotas un realizētas pilnīgā slepenībā. Šobrīd uz rīcībā esošo dokumentu bāzes nav iespējams noskaidrot un nosaukt vārdā tos cilvēkus, kuri sastādījuši deportējamo personu sarakstus un tos iesnieguši valsts drošības orgāniem. 1949.gada izsūtīšanās par tādiem tiek uzskatīti vietējo partijas organizāciju partorgi un izpildkomiteju priekšsēdētāji.

Taču no izvešanas lietām var identificēt LPSR valsts drošības orgānu amatpersonas, kuras apstiprināja slēdzienus par Latvijas iedzīvotāju deportācijām 1941. g., 1949.g.-1953.g.

1941.gadā:

  1. Šustins Semjons (1908.g.), LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks -
  2. par 6.636 personām;

  3. Cinis Jānis (1911.g.), LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks - par 2.479 personām;
  4. Krivickis Zinovijs /Zjama/ (1910.g.), NKVD 1.specdaļas priekšnieks -
  5. par 1.915 personām;

  6. Brezgins Aleksandrs, LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks -

par 1.138 personām.

Daži paraksti: Vēvers - 5; Mende, Barkovskis - 2; Jenukidze, Lagovskis, Latkovskis, Martirosovs, Sproģis - 1.

No 1949. līdz 1953.gadam:

  1. Noviks Alfons (1908.g.), valsts drošības ministrs -
  2. par 41.544 personām (1949. g.);

  3. Pešehonovs Fotijs (1913.g.), VDM izmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieks -
  4. par 141 personu (1949.g.-1953.g.);

  5. Vēvers Jānis (1899.g.), valsts drošības ministra vietnieks operatīvajā darbā - par 51 personu (1951. g.-1953. g.).

Daži paraksti: Zujāns -13; Šustins -13; Kovaļčuks -7; Poļikarpovs -6; Ļakiševs -5; Mišutins -2; Jemeļjanovs, Kozins, Krašeņņikovs -1.

Šo informāciju var papildināt ar LPSR Valsts drošības ministrijas un LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieku vārdiem, kuri 1949.gadā apbalvoti ar Sarkanā Karoga ordeņiem un Tēvijas kara 1.pakāpes ordeņiem “par sekmīgu speciāla Valdības uzdevuma izpildi”. Saraksts “Par PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS Iekšlietu ministrijas orgānu un karaspēka ģenerāļu, virsnieku, seržantu, ierindas sastāva apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām” publicēts turpinājumos laikraksta “Pravda” 1949.gada 25.augusta un 26.augusta numuros. Diemžēl tas ir nepilnīgs, jo pēc otrā turpinājuma saraksta publicēšana tikusi pārtraukta. Pilnībā pieejams saraksts ar Sarkanā Karoga ordeņu kavalieru vārdiem. Minētie apbalvojumi ir kaujas ordeņi un tos piešķīra par nopelniem militārās operācijās kaujas laukā, kas liecina par to, ka padomju vara deportāciju akcijai piešķīra ārkārtēju nozīmi.

1949.gadā ar Sarkanā Karoga ordeni par deportāciju sekmīgu izpildi apbalvoti šādi LPSR iekšlietu un valsts drošības ministrijas darbinieki:

  1. pulkvedis Vasiļjevs Vladimirs Vasīlija d. (1902.g.), valsts drošības ministrijas darbinieks;
  2. pulkvedis Vēvers Jānis Jāņa d.(1899.g.), valsts drošības ministra vietnieks operatīvajā darbā;
  3. majors Zujāns Ivans Donāta d. (1910.g.), VDM 2N daļas (cīņa pret nacionālajiem partizāņiem) priekšnieks;
  4. pulkvedis Kozins Viktors Nikolaja d. (1909.g.), VDM 2.daļas (pretizlūkošana) priekšnieks;
  5. milicijas 3.ranga komisārs Košeļevs Aleksejs Alekseja d. (1906.g.), iekšlietu ministra vietnieks;
  6. kapteinis Larjutins Mihails Pāvela d. (dz.gads nav zināms), VDM Kuldīgas apriņmķa nodaļas priekšnieks;
  7. ģenerālmajors Noviks Alfons Andreja d. (1908.g.), valsts drošības ministrs;
  8. milicijas pulkvedis Platais Nikolajs Kārļa d. (dz.gads nav zināms), iekšlietu sistēmas atbildīgs darbinieks;
  9. kapteinis Reinholds Pēteris Jāzepa d. (1910.g.), VDM Madonas apriņķa nodaļas priekšnieks;
  10. kapteinis Tutins Vincs Antona d. (1914.g.), bijis VDM Valmieras apriņķa daļas priekšnieks, vēlāk VDM 2N daļas priekšnieka vietnieks;
  11. kapteinis Šalms Jēkabs Miķeļa d. (dz.gads nav zināms), VDM Aizputes apriņķa daļas priekšnieks;
  12. pulkvedis Širinskis Fjodors Zaharija d. (dz.gads nav zināms), strādājis VDM struktūrā Madonas apriņķī;
  13. ģenerālmajors Eglītis Augusts Pētera d. (1896.g.), iekšlietu ministrs;
  14. apakšpulkvedis Jaunpetrovičs Kārlis Ivana d. (1902.g.), VDM Liepājas daļas priekšnieks.

Kopumā par operāciju visā PSRS piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. “Pravdā” publicētais saraksts papildināts ar virsnieku dzimšanas gadiem un ieņemamo amatu akcijas laikā.

Drīz pēc deportāciju laikā veiktajiem varoņdarbiem visi apbalvotie tikuši paaugstināti amatā. Tagad šie cilvēki ir miruši.

Deportēto personu kontingentu sastādīja divas grupas: 1) administratīvi aizturētās personas un 2) arestētās personas.

1941.gadā nereti cilvēkus, galvenokārt ģimenes galvas - vīriešus, pēc administratīvās aizturēšanas atšķīra no ģimenes, arestēja, pret viņiem uzsāka krimināllietas par dzimtenes nodevību (KPFRS KK 58.pants) un tiesāja galvenokārt trijnieku (troiku) sēdēs, piespriežot ilgstošus apcietinājuma termiņus vai nāves spriedumus. Citos gadījumos cilvēkus arestēja un tiesāja pēc izsūtīšanas nometinājuma vietā.

Arestētajām personām bija ieviestas divas lietas - izsūtīšanas lieta un krimināllieta, cilvēkam parādījās sodāmība. Liela daļa izsūtīšanas lietu un krimināllietu atrodas Latvijā, bet daudzas, īpaši tās, kuras bija ierosinātas pret ievērojamiem Latvijas cilvēkiem - valstsvīriem, diplomātiem, militārajiem vadītājiem, diplomātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, joprojām atrodas Krievijas Federācijā.

Kādi tad bija arestu iemesli? Par tādiem tika uzskatīti darbošanās aizsargu organizācijā, dienests policijā, militāros formējumos, aktīva sabiedriska darbība nekomunistiskās organizācijās, dalība nekomunistiskās partijās Latvijas brīvvalsts laikā, turība, labvēlīgas attieksmes neizrādīšana vai slikta attieksme pret jauno kārtību. Šie cilvēki tika kvalificēti kā pretpadomju jeb sabiedriski bīstami elementi. 1949.gadā arestēja nacionālo partizāņu atbalstītājus, t.s. kulakus, nacionālistus u.c.

Izsūtījumā specnometinātie no Baltijas republikām 1952.gadā sadalījās četros kontingentos: “no Baltijas 1941.g.”, “no Lietuvas 1945.-1948.g.”, “no Baltijas 1949.g.” un “kulaki no Lietuvas 1951.g.”. Visi viņi bija sadalīti trīs kategorijās: izsūtīti uz noteiktu laiku (1941.g.); izsūtīti bez termiņa uzrādīšanas (1945.-1948.g.) un izsūtīti uz mūžīgiem laikiem (1949.g.).

Līdz šim veiktie pētījumi par 1941., 1949. un citos gados veiktajām Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijām lielākoties balstīti uz tā laika represīvo iestāžu atskaitēm un bijuši ierobežoti ar šajos dokumentos atspoguļoto faktu izvēli. Šādi pētījumi veikti Krievijā,,, kā arī Latvijā ,.

TSDC veiktajā pētījumā izmantota Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļā izveidotā elektroniskā datu bāze par deportētajām personām. Tā balstīta uz izsūtīšanas lietu informāciju un ļauj veikt makro- un mikroanalīzi daudzos aspektos. Salīdzinājumam izmantoti 1935.g., 1943.g. un 1959.g.tautskaites rezultāti, Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati (aprēķini) un Latvijas Iedzīvotāju reģistra informācija.


2. Skaitliskais sastāvs

Datu bāzē reģistrēto deportēto personu skaits pēc hronoloģijas sadalās šādi:

atgriezties Latvijā ar LPSR Ministru padomes lēmumiem) 1.376 personas

Šie dati 2-3% robežās sakrīt ar Iekšlietu ministrijā veiktajiem aprēķiniem, kas pieļauj izdarīt pietiekami precīzu statistisko salīdzinošo analīzi.

Kopumā 1941.gadā deportēja 0,74%, bet 1949.gadā 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

3. Deportēšanas pamatojums

Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem.

4365 cilvēki aizturēšanas brīdī tika arestēti kā sabiedriski bīstami elementi (SBE), 1857 cilvēkus arestēja vēlāk izsūtījumā kā tiesājamo personu ģimenes locekļus (izsūtīšanas pazīme - ģimenes sastāvā). Kopumā 1941.gadā arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots attiecībā pret 6222 izsūtītajiem cilvēkiem, kas sastāda apmēram 43% no visām deportētajām personām. Visu 1940.-1941.gadā arestēto personu kopskaits nav pilnībā apzināts un to būtu iespējams precizēt tikai pēc LVA 1986.fonda (VDK izmeklēto krimināllietu fonds) lietu analīzes.

No 1.attēla redzams, ka 1941.gada deportācijās, salīdzinot ar 1949.gadu (2.attēls), administratīvā kārtā aizturētajiem vīriešiem kā drošības līdzeklis plaši piemērots arests (58% 1941.gadā un 7% 1949.gadā no izsūtīto vīriešu kopskaita jeb 29% un 2,9% attiecīgi no visu deportēto personu skaita). 63,6% arestēto vīriešu bijuši 30-50 gadus veci, bet 28% - 50-70 gadus veci. Vairāk nekā puse (54%) no tiem bijuši aizsargi. Pret arestētajiem tikušas ierosinātas krimināllietas.

Attiecīgi 42% vīriešu 1941.gadā un 85% 1949.gadā tika izsūtīti ģimenes sastāvā. 1941.gadā starp ģimenes sastāvā izsūtītajiem vīriešiem 43% bija zēni līdz 10 gadu vecumam, 35% 10-20 gadus veci).

Arestus var uzskatīt par padomju varas mēģinājumu 1941.gada deportācijām piešķirt kaut cik likumīgu izskatu, vismaz dažos gadījumos tās pamatojot ar krimināllietu ierosināšanu. Arestētajām personām inkriminētā vaina automātiski tika attiecināta uz viņu ģimenes locekļiem.

1att.JPG (17275 bytes)2att.JPG (17233 bytes)

1949.gadā 5,2% no visiem deportētajiem iedzīvotājiem deportēto sarakstos tika iekļauti papildus pēc pamatsarakstu sastādīšanas. Arī tā bija viena no 1949.gada deportāciju atšķirībām.


4. Deportēto personu dzimuma sastāvs

Tika salīdzinātas deportēto iedzīvotāju un Latvijas iedzīvotāju struktūras pēc dzimuma. Salīdzinājumā izmantoti 1935.gada Latvijas tautskaites dati un Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini (nepublicēti dati) par 1949.gadu.

1941.gadā tika deportēts apmēram vienāds vīriešu un sieviešu skaits, kas sastāda 0,80% no visiem Latvijā dzīvojošiem vīriešiem un 0,69% no visām Latvijā dzīvojošām sievietēm.

1949.gada deportēto personu skaitā novērojams lielāks sieviešu īpatsvars - 58,1% sieviešu, kas ir virs Latvijas iedzīvotāju statistikas datiem - 56,2%. Kopumā deportēja 2,35% no visām sievietēm un 2,18% no visiem vīriešiem. Salīdzinot ar vīriešu deportāciju 1941.gadā šo var nosaukt par sieviešu deportāciju.

1941.gadā deportēto personu sadalījums pēc vecuma un dzimuma Iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma un dzimuma 1935.gadā Iedzīvotāju procentuālais sadalījums pēc vecuma 1935.g.
Vecums Vīrieši

Vīrieši

Sievietes

Sievietes

Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes
Vecāki par 80 gadiem 16 0,1% 24 0,2% 8356 16357 0,4% 0,8%
70 - 80 gadus veci 123 0,9% 133 0,9% 34759 51747 1,8% 2,7%
60 - 70 gadus veci 448 3,1% 345 2,4% 70476 88311 3,6% 4,5%
50 - 60 gadus veci 933 6,5% 704 4,9% 94845 115897 4,9% 5,9%
40 - 50 gadus veci 1447 10,1% 1256 8,8% 101423 132557 5,2% 6,8%
30 - 40 gadus veci 1430 10,0% 1500 10,5% 129959 165357 6,7% 8,5%
20 - 30 gadus veci 493 3,5% 812 5,7% 170474 174077 8,8% 8,9%
10 - 20 gadus veci 1058 7,4% 1073 7,5% 135808 133085 7,0% 6,8%
Līdz 10 gadus veci 1225 8,6% 1257 8,8% 165127 159631 8,5% 8,2%
Kopā 7173 50,2% 7104 49,8% 911227 1037019 46,8% 53,2%

5. Vecuma struktūra

1941.gadā deportēto personu sadalījums vecuma grupās atspoguļots 9., 12.attēlos, bet 13.attēlā sīkāk sadalītas vecuma grupas līdz 21 gada vecumam.

Izmantojot 1935.gada tautskaites datus, aprēķināts deportēto personu īpatsvars katrā vecuma grupā (11.attēls). No tā redzams, ka 1941.gada izvešanas visvairāk skārušas 40-50, 30-40 un 50-60 gadus vecus vīriešus (krītošā secībā) un 30-40 gadus vecas sievietes. 32,3% deportēto bijuši vecumā līdz 20 gadiem, 17,4% - līdz 10 gadiem.

Ceļā uz izsūtījuma vietu dzimuši 7 bērni, miruši 28 cilvēki. Izsūtījuma vietā līdz 1942.gada martam piedzimuši 60 bērni.

1949.gadā pieejams tikai deportēto personu sadalījums vecuma grupās (14., 15.attēli), bet nav veikta salīdzinošā analīze jau minētā iemesla dēļ - nav tautskaites datu. 16.attēlā redzams izsūtīto sīkāks sadalījums līdz 21 gada vecumam. No diagrammām redzams, ka deportēto personu skaitā bijis ļoti liels 20-60 gadus vecu sieviešu īpatsvars, pārsniedzot vīriešu īpatsvaru apmēram 1,5 reizes, bet tas atbilst sieviešu/vīriešu proporcijai 1949.gadā.

31,95% deportēto bijuši vecumā līdz 20 gadiem, 14% - līdz 10 gadiem, bet 7,56% - vecāki par 70 gadiem.


6. Etniskais sastāvs

1941.gadā un 1949.gadā deportēto iedzīvotāju sadalījums pēc tautībām un Latvijas iedzīvotāju etniskā struktūra 1935. un 1959.gadus

  Deportāciju dati Statistikas dati***  
Tautības 1941.gadā 1949.gadā 1935.gadā** 1959.gadā** 1941.gadā
Kopā 0 0      
Latvieši 11598 41084 1472612 1297881 0,8%
Ebreji 1789 0 93479 36584 1,9%
Krievi 761 772 206499 556448 0,4%
Citas* 238 1114 115768 200936 0,2%
Vācieši 42 4 17648 1609 0,2%
Visi deportētie 14428   1950502   0,74%

 

 

 

 

 

 

* Tā uzrādīts deportētās personas izvešanas lietā. ** Pēc attiecīgo gadu tautas skaitīšanas datiem (absolūtajos skaitļos). M.Skujenieks. Latvijas statistikas atlass.R., 1938 *** Statistikas dati par citu tautību sastāvu iegūti, summējot baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, pārējo un nezināmo tautību skaitu. **** Ziņas par vāciešu skaitu ņemtas no 1943.gada statistikas datiem. I.Mežs. Latvieši Latvijā. R., 1994.

Salīdzinoša analīze - cik procentu no katras Latvijas iedzīvotāju etniskās grupas tika deportēti - iespējama tikai par 1941.gada deportācijām, jo dati par nacionālo sastāvu 1949.gadā nav pieejami.

Redzams iedzīvotāju etniskais sastāvs 1959.gadā, bet to nevar izmantot salīdzināšanai ar 1949.gadu. Pēckara laikā notika straujas Latvijas etniskā sastāva izmaiņas pārkrievošanas virzienā, bet no 1943.gadu līdz 1959.gadam tautas skaitīšana nenotika.

Aprēķini par 1941.gadu tika veikti, izmantojot 1935.gada tautskaites datus un pieņemot, ka iedzīvotāju relatīvā etniskā struktūra 1941.gadā bijusi tāda pati kā 1935.gadā, ieviešot korekcijas vāciešu grupā (ņemti 1943.gada tautskaites dati, jo 1939.g. notika vāciešu masveida repatriācija).

1941.gadā relatīvi visvairāk deportēti ebreji - 1,9% no Latvijā dzīvojušā ebreju skaita, latvieši - 0,8% no latviešu kopskaita, bet krievi - attiecīgi 0,4% . Šie rezultāti apgāž bieži dzirdētās tēzes, ka deportācijas skārušas visas tautības proporcionāli vienādi.


6. Sadalījums pēc profesijām (nodarbošanās)

1941.gadā gandrīz 23,5% no visiem deportētajiem sastādījuši zemnieki, 19% - skolnieki, bet 13,7% - mājsaimnieces.

1949.gadā zemnieki sastādījuši apmēram 52% no visiem deportētajiem, pirmsskolas vecuma bērni un sirmgalvji - apmēram 18%, skolnieki - 16%.


7. Pamatnācijas īpatsvara samazināšanās

Analīze veikta pēc Latvijas Iedzīvotāju reģistra datiem.

Salīdzināta latviešu un cittautiešu dzimstība (attiecīgajā gadā dzimušie latvieši pret tajā pat gadā dzimušajiem cittautiešiem procentos).

Var redzēt nelielu dzimstības kritumu apmēram par 3,6% 1941.-1942.gados, bet šo parādību nevar ar pilnu pārliecību attiecināt tikai uz baigo gadu un deportācijām. Savu lomu varēja spēlēt arī karadarbības sākšanās Latvijas teritorijā.

Kā redzams, straujš kritums relatīvajā dzimstībā (no apmēram 75% līmeņa) novērojams sākot ar 1944.gadu. Šis rādītājs 1946.gadā neatgriezeniski apstājas uz 40-45% līmeņa līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai.


  1. Deportācijas - genocīds pret Latvijas tautu

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948.gada 9.decembra “Konvencija par genocīda novēršanu un sodīšanu par to”, 2.pants, definē genocīda pazīmes:

“Šajā konvencijā par genocīdu tiek atzītas darbības, kuras tiek pastrādātas, lai iznīcinātu pilnīgi vai daļēji kaut kādu nacionālu, etnisku vai reliģisku grupu kā tādu:

  1. šādas grupas locekļu noslepkavošana;
  2. nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai psihisku traucējumu izraisīšana šādas ļaužu grupas locekļiem;
  3. kādai ļaužu grupai ar nolūku radīti tādi dzīves apstākļi, kādos dzīvojot šī grupa būtu lemta pilnīgai vai daļējai iznīcināšanai;
  4. pasākumi, kas vērsti uz to, lai šādai ļaužu grupai nedzimtu bērni;
  5. vardarbīga vienas ļaužu grupas bērnu nodošana citai ļaužu grupai.

Attiecībā par vainīgo izdošanu tiesāšanai tās valsts kompetentajām tiesām, kuras teritorijā šie noziegumi pastrādāti, dokumenta 7.pantā noteikts, ka “genocīds un citi 3.pantā uzskaitītie noziegumi nav uzskatāmi par politiskiem noziegumiem. Šādos gadījumos Līgumslēdzējas valstis apņemas veikt noziedznieku izdošanu saskaņā ar savu likumdošanu un spēkā esošiem līgumiem”.

Latvijā veiktās deportācijas un to izraisītās sekas satur konvencijā norādītās genocīda pazīmes. Kopā ar pārējiem padomju varas pasākumiem (baigā gada akcijas, piespiedu rusifikācija, Latvijas izšķīdināšana PSRS infrastruktūrā u.c.) adekvāti atspoguļo padomju varas īstenoto politiku okupētajā Latvijā.


9. Deportāciju nāves bilance

1941.gads

Ceļā mirušas 32 personas, no kurām 4 bija arestētie sabiedriski bīstamie elementi, pārējās – to ģimeņu locekļi (28). Vecākais ceļā mirušais bija 1865.gadā dzimušais Dāvis Helvigs, jaunākais – 1941.gada 14.jūnijā dzimušais Arvīds Baumanis.

Ieslodzījumā mirušas 2815 personas, starp kurām 2772 bija Latvijā arestēti kā SBE, 3 – to ģimeņu locekļi, bet 90 – administratīvi izsūtītās personas. No 1941.gada pļaujas pēdējais ieslodzījumā mirušais bija 1903.gadā dzimušais zemnieks aizsargs Paulis Graudiņš, kura Dvēsele atrada mieru 1964.gada 22.novembrī.

Izsūtījumā mirušas 1696 personas, no kurām 67 bija arestētie SBE, 1629 – SBE ģimeņu locekļi, kuri bija arestēti vēlāk. Pēdējais izsūtījumā konstatētais miršanas fakts ir 1896.gadā Dzimušā zemnieka, sabiedriski bīstamā elementa Vasīlija Brovina nāve 1960.gada 17.jūnijā.

Nošauts 341 cilvēks, no tiem pēc sevišķo apspriežu spriedumiem – 299. Kā pēdējais nošautais izsūtījumā dokumentos uzrādīts 1924.gadā dzimušais Boriss Jākobsons. Viņa dzīve aprāvās 1950.gada aprīlī. Nošaušanas iemesls nav zināms.

Kopā no 1941.gadā izsūtītajiem gājuši bojā 4884 cilvēki, kas sastāda 34% no visiem deportētajiem.

1949.gads

Ceļā miruši 183 cilvēki.

Izsūtījumā mirusi 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem deportētajiem.

1877.gadā dzimusī zemniece Veronika Ruseckis, kura 1949.gadā ģimenes sastāvā tika izsūtīta kā nacionāliste, nomira 1960.gada 5.martā un tas ir pēdējais dokumentētais nāves fakts svešumā.

Datu bāzē atrodama informācija, ka ceļā piedzimuši 6 bērniņi, no kuriem visi izdzīvojuši un vēlāk atgriezušies Latvijā.

Dokumentos nav ziņu par izsūtīto nošaušanas faktiem. Tāpat nav ziņu arī par ceļā uz izsūtījumu dzimušajiem un nomirušajiem bērniem, bet šādi gadījumi ir aprakstīti liecinieku atmiņās.

SAB TSDC vadītājs I.Zālīte


Avoti:

Iekšlietu ministrijā izveidotā no Latvijas 1941.-1949.g. deportēto personu datu bāze, kas sastādīta, izmantojot LVA, 1897.fonda (1941.g. 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas), 1894.fonda (1949.g. 25.martā no Latvijas izsūtīto personu lietas) un 1994.fonda (1945.g.-1955.g. no Latvijas izsūtīto vācu tautības personu, reliģisko sektu un antisociālo elementu lietas) dokumentus.

Autori izsaka pateicību Iekšlietu ministrijas nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļas vadītājam B.Spridzānam par doto iespēju strādāt ar deportēto personu datu bāzi, profesoram H.Strodam un Iedzīvotāju reģistra speciālistam O.Štrodaham par palīdzību šī darba tapšanā.

Kopsavilkums.

Raksts veltīts vienam no sāpīgākajiem pret latviešu tautu veiktajiem vardarbības aktiem šajā gadsimtā - četrdesmito gadu iedzīvotāju masveida piespiedu deportācijām. 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā pēc Padomju Savienības kompartijas un izpildvaras rīkojumiem no savām dzīves vietām uz attāliem PSRS apgabaliem izveda attiecīgi 0,74% un 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Darbā veikta četrdesmitajos gados Latvijā veikto deportāciju upuru sastāva struktūranalīze pēc vairākiem parametriem: pēc deportēšanas pamatojuma, dzimuma un etniskā sastāva, pēc vecuma struktūras un profesijām.

1941.gadā pret vīriešiem - ģimenes galvām - plaši tika piemērots arests (29% gadījumu) un viņiem inkriminētos noziegumus automātiski attiecināja uz to ģimenes locekļiem. 1941.gadā atzīmēts lielāks vīriešu, bet 1949.gadā - sieviešu īpatsvars deportēto sastāvā.

1941.gadā tika izsūtīti 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% visu latviešu un 0,4% no krievu kopskaita. Abās akcijās vairāk nekā 30% deportēto bijuši vecumā līdz 20 gadiem un apmēram 15% vecumā līdz 10 gadiem, sievietes sastādījušas 1941.gadā 0,69%, bet 1949.gadā 2,35% no visām Latvijā dzīvojošajām sievietēm.

34% no 1941.gadā deportēto kopskaita un 12% no 1949.gadā deportētajiem izsūtījumā gājuši bojā.

Salīdzinot latviešu un cittautiešu dzimstību ilgākā laika periodā, parādīts, ka sākot ar 1944.-1945.gadu novērots straujš latviešu relatīvās dzimstības kritums no apmēram 75% līdz 40-45%, kas saglabājās līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.

to Crimes Against Humanity http://vip.latnet.lv/LPRA
Totalitārisma Seku Dokumentēšanas Centrs