Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Grāmata kā piemineklis latviešu pretošanās kustībai 

3. martā (2003) Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) svinīgi tika atvērta Dr. hist. h. c. Leonīda Siliņa jaunākā grāmata “Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945”. Autors ir 2002. gada Spīdolas balvas laureāts – latviešu nacionālās pretestības kustības Otrajā pasaules karā dalībnieks un organizators, Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās vadītāja Konstantīna Čakstes darbības vēsturnieks.

Autoru ar dzīvesbiedri, Vācijas vēstnieku, Polijas vēstnieka padomnieku, zinātniekus, akadēmiskās kopas “Austrums” biedrus, žurnālistus un visus pārējos sanākušos uzrunāja LZA prezidents Jānis Stradiņš.

Viņš uzsvēra, ka bez Leonīda Siliņa kā vēstures rakstītāja Konstantīna Čakstes devums nez vai nebūtu nogrimis aizmirstībā līdzīgi daudzām citām nozīmīgām, bet nepietiekami novērtētām Latvijas vēstures epizodēm. Jaunajā grāmatā autors pievērsies dokumentu izpētei par latviešiem Štuthofas nāves nometnē, ko bija ierīkojuši hitlerieši.

LZA prezidents teica, ka pašlaik sabiedrībā daudz spriež par pieminekļa celtniecību Konstantīnam Čakstem kā nacionālās pretestības kustības vadītājam. Bet jaunā grāmata jau ir piemineklis, dokumentāls piemineklis gan LCP vadītājam, gan kureliešiem, gan latviešu nacionālās pretestības kustībai Otrā pasaules kara laikā vispār. Un tā ir grāmatas lielākā vērtība.

Vēl autoru uzrunāja un sveica Vācijas vēstnieks Latvijā Ekards Herolds, Polijas vēstnieka Latvijā padomnieks Kšištofs Opaļskis, izdevēja pārstāve – Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda vadītāja Svetlana Zīle, Latvijas Vēstures institūta direktors akadēmiķis Jānis Bērziņš, Rīgas Tehniskās universitātes profesors, pretestības kustības dalībnieks Jēkabs Trušiņš un akadēmiskās kopas “Austrums” pārstāvis Jānis Dimants.

Atbildes runu teica grāmatas autors Leonīds Siliņš:

Grāmatu – “Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945”, ko šodien varam nodot lasītājiem, kurus interesē Latvijas vēsture, sevišķi okupācijas laiki, patiesībā biju iecerējis kā pirmo izdevumu Latvijas Centrālās padomes vēstures dokumentācijā. Bet, tā kā 1944. gada 13.oktobrī sākās otrreizēja Padomju Savienības okupācija, tad politisku apsvērumu dēļ to nedarīju, jo, publicējot LCP dokumentus, varētu kaitēt tiem LCP brīvības cīnītājiem, kas dzīvoja okupētajā Latvijā.

Jau pagājušajā gadā un arī šogad Latvijas presē ir daudz rakstīts par LCP un nodomu celt kādu piemiņas zīmi – pieminekli – profesoram Konstantīnam Čakstem. Dažās publikācijās ir izteikta doma, ka tauta Latvijā okupācijas laikos maz ko ir zinājusi kā par LCP, tā arī profesoru K.Čaksti. Atbilde šiem rakstiem ir tikai viena – LCP nebija un nevarēja būt nekāda atklāta valstiska institūcija okupācijas apstākļos, kas būtu varējusi brīvi paust savus uzskatus. Bija jālieto slepenas metodes, kā rīkoties okupācijas apstākļos, lai šāda slepena organizācija varētu pastāvēt. Mēs guvām rūgtu pieredzi jau pēc 1940.gada 17.jūnija okupācijas, kad diezgan naivi tika noticēts Višinska dotajam “uzmudinājumam” Atim Ķeniņam un Demokrātiskajam blokam sakarā ar Tautas Saeimas vēlēšanām 1940.gada 14.un 15.jūlijā. Čeka apcietināja vairāk nekā 500 šā bloka aktīvistu un Ati Ķeniņu notiesāja un izsūtīja uz Kazahstānu.

Tā bija rūgta pieredze. Un tāpēc, dibinot LCP 1944.gada 13.augustā, visi to ņēma vērā. Slepenība pasargāja arī Deklarācijas parakstītājus. Tas pats bija jāievēro sakaros uz Zviedriju un Rietumu valstīm.

LCP galvenā nozīme cīņā pret abiem mūsu zemes okupantiem bija tā, ka to dibināja un tā darbojās demokrātiskā veidā, ar visu lielāko politisko partiju pārstāvjiem, kas atzina 1922.gada Latvijas Satversmi. Tā bija latviešu pretestības organizācija.

Es gribu izteikt sirsnīgu pateicību LZA prezidentam profesoram Jānim Stradiņa kungam par to lielo morālisko atbalstu, ko guvu jau kopš pirmajiem sakariem ar jauno demokrātisko Latviju, sadarbojoties ar J.Stradiņa kungu gan ar plākšņu novietošanu prof. K.Čakstem, gan arī par padomiem LCP dokumentācijā.

Liels paldies arī prof. Ļubovas Zīles kundzei un “Latvijas Vēstures” fonda darbiniekiem, kas nesavtīgi palīdzēja visu manu grāmatu izdošanas un rediģēšanas darbā.

Beidzot es gribu pateikt sirsnīgu paldies “Austruma” draugam un arī LCP kopējā darba darītājam Jānim Sadovskim, kas materiāli atbalstījis šo grāmatu izdošanai.

Latvijas Vēstnesis , 04.03.2003  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home