Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Arvīds Auns — Urālietis
Klusais patvērums

(Pēc L.Golovkinas stāstījuma žurnālā "Voļa". 1996, Nr.1).

Lubjanka, Butirki, Ļefortova Maskavā, Krestci Ļeņingradā. Šos nosaukumus Krievzemē zina un atceras daudzi. Tie ir cietumi. Diezin vai kāds spēs saskaitīt, cik cilvēku ievests pa šo cietumu vārtiem ilgajā to pastāvēšanas laikā, un cik pa tiem izgājuši savām kājām vai aizvesti zirgu pajūgos, vai arī sasviesti kā malkas šķilas automobiļu kravas kastē un pārklāti ar netīru brezentu. Tie bija cietumos nošautie, spīdzinot nogalinātie vai priekšlaikus nomirušie, nesagaidot spriedumu un tāpat gandrīz vai neizbēgamo nošaušanu.

Šādu (galveno!) cietumu NKVD sistēmas pārraudzībā Padomju Savienībā bija astoņi. Šķita, ka trīs desmito gadu vidū ieslodzīto skaitam vajadzētu sarukt: bija taču pabeigta budžu un kulaku kā šķiras likvidācija, trockisti iznīdēti, zemes industrializācija pilnā sparā ritēja uz priekšu.

Tomēr NKVD vadība saņēma no VK(b)P CK slepenu rīkojumu — paplašināt jau esošās labošanas darba un koncentrācijas nometnes un veidot jaunas. Kāpēc? Ar valsts rīcība esošiem resursiem turpināt iesāktos grandiozos būvdarbus nebija iespējams, bija jāizmanto lētās darba rokas — t.i. ieslodzīto un represēto darba spēku.

Tika iekārtoti arī jauni cietumi. Viens no tādiem bija baismā Suhānovka. Netālu no Maskavas Rastorgujevas ciemata apkaimē no klostera telpām izdzina mūķenes un šajā Dieva svētītajā klusajā patvērumā ierīkoja cietumu.

Suhanovku izveidoja par vienu no visslepenākajiem NKVD cietumiem, kas bija paredzēts īpaši bīstamu valsts noziedznieku turēšanai un pratināšanai. Pie tā izveides klāt stāvējis pats PSRS iekšlietu Komisariāta vadītājs Nikolajs Ježovs. Arhīvos atrastie dokumenti liecina, ka šā cietuma vajadzībām atvēlēti lieli līdzekļi, aprīkojums iepirkts Vācijā. Suhanovku, kas atradās līdzas ciematam, nemitīgi uzraudzījuši septiņdesmit posteņi, daļa no tiem bijuši ierīkoti kā īpaši slēpņi uz ceļiem, arī uz kādreizējiem labības laukiem ārpus klostera mūriem.

Cietumā izbūvēja kameras 160 ieslodzītajiem, vairums no tām bija vieninieku kameras. Kameru izmēri — 156 x 206 centimetri. Šeit ieslodzītos turēja bez vārdiem un uzvārdiem, visu laiku tos uzrunāja un apzīmēja: "ieslodzītais numur tāds un tāds...", "līķis "numur tāds un tāds...". Lai neviens, pat apsardze nezinātu un nevarētu izpļāpāties. Ieslodzīto reģistri ar pilniem vārdiem un uzvārdiem atradušies Butirkos vai Ļefortova, Suhānovkā notika tikai ieslodzīto bezvārdu kontingenta apstrāde.

Uz Suhanovku nopratināšanai un tālākai rīcībai sūtīja galvenokārt augstākā ranga komunistiskās partijas un padomju iestāžu darbiniekus, militārpersonas, pat ārzemju pavalstniekus, kas, ignorējot starptautisko tiesību normas, pakļauti pratināšanai, spīdzināšanai un nošaušanai.

Cietumā ierīkoti īpaši moku kambari — seši karceri. Sienas un grīda šajās šaurajās telpas notrieptas ar mazutu, lai nevarētu pret tām pat atspiesties. Vēl citi seši vai, pēc citām ziņām, astoņi karceri iekārtoti tā, lai no griestiem nemitīgi pilētu ūdens, no kura nav bijis iespējams paglābties. Kad pēc nolikta soda laika atvērtas šo būru durvis, tad ieslodzītais jau bijis sastindzis kā koka gabals vai miris.

A.Solžeņicins rakstīja: "Ja tu esi Butirku cietuma, tad tev draud ar Lefortovu, bet, ja esi Ļefortovā, tad draud ar Suhānovku." Tur esot bijusi pati briesmīgākā spīdzināšanas sistēma. Lai arestētie atzītu savu "vainu", tos ievietoja kamerās ar smirdīgu gāzi vai arī kamerās, kur uzturēja ārkārtīgi augstu temperatūru, līdz cilvēks zaudēja samaņu vai saprātu. Arī tāds paņēmiens — salocīt arestēto un sasiet un tā turēt vairākas diennaktis. Kāds pulkvedis Rjumins, ko vēlāk iecēla par Abakumova vietnieku, šeit plosījās ka īsts sadists un cilvēku nīdējs. Viņš nopratināšanā, kad pats tika saukts pie atbildības, atzinies: "Suhanovkā mēs sitām tā, ka zarnas no vēdera līda laukā. Mēs to nenoliedzam." Ieslodzītos turēja ilgstoši nomodā, neļaujot ne mirkli iemigt, pratinātāji "strādāja", nomainot cits citu.

Nikolajs Ježovs ļoti lepojies ar šo cietumu un uzskatījis sevi par tā pamatlicēju. Taču arī pašam bijušajam iekšlietu komisāram esot nācies uz savas ādas izbaudīt tā "jaukumus". Kad viņš pats esot ieslodzīts kā "tautas ienaidnieks" Suhanovkā, to apsargājuši četri uzraugi. Viens no tiem pastāvīgi dežurējis kamerā, lai Ježovs neizbēgtu no "taisnīgās tiesas" un pats sev nepadarītu galu...

Pēc N. Ježova Suhānovkas cietums nonācis tiešā Lavrentija Berijas pakļautībā. Viņš to pārkārtojis pēc sava prata. Kāds cietuma uzraugs, kas šeit pastrādāto noziegumu izmeklēšanas laikā apzīmēts ar burtu P., liecinājis:

"Berija Suhanovkas cietumu ļoti mīlēja. Lai viņam līdz nopratināšanas telpām nebūtu jāiet pa trepēm kājām, viņš lika no treša stāva līdz pagrabam ierīkot liftu. Savu kabinetu arī lika izdaiļot. Sienas noklāja ar paneļiem, uz grīdām uzklāja paklājus, koridoros izklāja celiņus, logiem piekāra zīda aizkarus. Pats teicis — nu viss kļuvis, kā pie godīgiem cilvēkiem... Berijas kabinetā iekārtoja telefoniskos sakarus ar valdību un pašu Staļinu, ierīkoja slepenu izeju, lai tieši nokļūtu ārpus klostera mūra sienam. Kabinetā šī slepenā eja tika nosegta ar viegli pagriežamu grāmatplauktu."

Darbiniekus Suhanovkas cietumam izvēlējās ļoti rūpīgi. Vairums no tiem nāca jau ar Lubjankas pieredzi. Berijam darba laiks Suhanovkā parasti beidzies ļoti vēlu, dažreiz viņš palicis tur visu nakti. No Maskavas Berija atbraucis trīs ZIMu pavadība. Bez īpašas vajadzības viņam acīs neviens nerādījies.

Suhānovkā uz sava likteņa izlemšanu gaidījušas arī vairākas sievietes. Uz nopratināšanu te bijusi atvesta V.Molotova sieva aktrise Poļina Žemčužnaja (Perla Karpovskaja). Domājams, ka te pratināta un pēc tam izsūtīta uz Tālajiem Austrumiem VCIK priekšsēdētaja M.Kaļiņina dzīves biedre, pēc tautības igauniete. Šīm gūsteknēm esot bijis pat īpaši "saudzējošs režīms" — uzraugiem bijis aizliegts naktīs caur actiņu durvīs kontrolēt, ko arestētās kamerās dara...

Pēc nežēlīgas spīdzināšanas un ilgstošas pratināšanas vai ieslodzījuma karcerī, cilvēki parasti atzina savu "vainu", piekrita parakstīt jebkurus pratināšanas materiālus un tad arī uz spriedumu ilgi nebija jāgaida. Kāds no cilvēkšavēju komandas ļaundarību izmeklēšanas komisijai liecinājis:

"Viss notika ļoti vienkārši. Viņus autofurgonos izvedām meža, konvojs nostādīja pie bedres, bet es — šāvu. Reiz divi metas bēgt. Duraki! Vai tad no mūsu rokām kāds izsprucis? Zemē kaut kā iemudžinājām. Nedziļi. Ko tur... Labi, ka vēl tā. Pēc tam gan šāvām cietuma pagrabā. Katru nakti. Nu tā, pa desmit, divpadsmit. Nostādām pie sienas. Un pa vienam, no nagana pakausī. Esmu dažreiz kļūdījies, tad jāšauj otrreiz. Šis guļ uz grīdas, kārpās. Man lieka patrona jātērē."

Vēlāk nošaušanai aprīkota īpaša telpa. Katrā tās stūrī, aiz bieziem tērauda lokšņu vairogiem ar izgrieztu nelielu lodziņu šaušanai nostājušies šāvēji. Nāvei nolemtais ievests un nostādīts telpas vidū, kur grīda bijusi noklāta ar čuguna plāksnēm. Cilvēks pat nepaspējis apjēgt, no kurienes to pārsteigusi liktenīgā lode. Telpā bijušas vairākas krāsnis, kurās nepārtraukti versmojušas liesmas. Nošautie tūlīt likti uz īpašiem ratiņiem un iestumti krāsnī.

Nopratinātie apsardzes darbinieki liecinājuši, ka Suhanovkā darbojusies krematorija. No tās garā mūra skursteņa naktīs cēlušas tumšas dūmu grīstes un apkārtni pildījis nelāgs, šķebinošs smārds. Kāds no cietuma darbiniekiem, kas vēlāk saukts pie atbildības, stāstījis: "Caur cietuma skursteni kopā ar dūmiem izlidoja daudz "kontriķu". Ja, mēs savu smago pienākumu pret tautu esam pildījuši līdz galam." Tolaik Berijas kalpībā šo cilvēku par īpašiem nopelniem apbalvoja ar diviem kaujas ordeņiem un personīgo ieroci.

Vēl 1942. gadā šurp veda un tiesāja tā saucamos "kara noziedzniekus" — armijas pulkvežus, apakšpulkvežus, kas bija "nogrēkojušies" pret padomju varu vai nepietiekoši uzcītīgi pildījuši ģenerālisimusa Josifa Staļina pavēles. Zemāka ranga militāristu par majoru te neesot bijis.

Kādu laiku Suhānovkā Berija neesot redzēts, jo viņa virsvadībā apsargāja atombumbas izgatavošanu un izmēģināšanu, bet 1949 gadā viņa druknais stāvs un caururbjošais skatiens atkal parādījies cietumā, kas darba ritmu nav zaudējis, bet pat paātrinājis.

Cietuma sešpadsmit pastāvēšanas gados caur to izgājuši vismaz trīs desmit tūkstoši arestēto.

Pēc Josifa Staļina personības kulta atmaskošanas Suhanovkas cietumu likvidēja. Dokumentus ieslēdza Valsts Drošības Komitejas speciālajos arhīvos ar atzīmi "Pilnīgi slepeni". Lai slēptu pēda daļa no cietuma ēkām tika steidzīgi nojaukta vai kapitāli pārbūvēta. Iznīcināja visu, kas varētu liecināt par briesmu darbiem staļiniskā genocīda laikā. Pēc tam telpas ierādīja mehāniskajām darbnīcām, tad slimnīcai un kādai mācību iestādei. Visu, kas te bijis agrāk, pārklāja ar jaunu slāņojumu.

Beidzot mūsdienās senajā Suhānovkas klosterī palēnām atkal iekvēlinās svētā vārda uguntiņa, pamazam tiek atjaunotas klostera telpas, jau uzstādīts pagaidu altāris, šurp atkal nāk dievlūdzēji, Galvenokārt, vecāka gadu gājuma ļaudis. Svētais tēvs nesūdzas, ka draudze šajā kādreizējā svētvietā vēl nav nekāda lielā. Viņš atzīst, ka Dieva vārdus runājot, sajūt tos klausāmies arī tūkstošiem nomocīto dvēseļu, kas vēl arvien meklē Mūžīgo mieru.

Raksts (saīsināts) no dokumentu krājuma "Latviešu Saraksti"

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home