Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Absolūtā morāle mums nepieciešama nākotnei
Arkādijs Suharenko, Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padomes priekšsēdētājs

Pēdējā laikā, un it īpaši pēc tam, kad tika izdota grāmata par Latvijas vēsturi XX gadsimtā, pie manis un citiem ebreju kopienas vadītājiem bieži vērsušies žurnālisti (un ne tikai viņi) ar lūgumu komentēt atsevišķas vēsturiskās epizodes vai koncepcijas, atbalstot tās vai noraidot.

Esmu ilgi domājis par to, kā atbildēt uz šādiem jautājumiem. Domāju par to arī sēru ceremonijas laikā Osvencimā. Interese par kopienas viedokli ir saprotama, jo tieši ebrejiem XX gadsimts kļuva par īpaši nežēlīgu un traģisku laiku.

Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka labi jāzina tās tautas vēsture, ar kuru kopā dzīvojam. Turklāt neaizmirstot savu vēsturi un neļaujot to aizmirst arī citiem. Galvenā vēstures vērtība ir tās sniegtās mācības, jo, ja tās aizmirst, vēsture stūrgalvīgi un bez žēlastības liek iet tām cauri katru reizi no jauna. Tā jau noticis ne reizi vien.

Ir lietas, kuru izvērtējumam jābūt vienkāršam un nepārprotamam. Slepkavas nevar būt labi vai slikti, bijušie vai tagadējie. Viņi ir un paliek slepkavas. Ļaunums grūti pakļaujas gradācijai. Ļaunums vienmēr ir ļaunums. Un to nedrīkst attaisnot pat daļēji, it kā tā būtu reakcija uz kādu citu iepriekš pieredzētu vai izdarītu netaisnību. Tas jāuztver un jānosoda tikpat kategoriski un tieši.

Tāpēc attiecībā uz nacisma un staļinisma noziegumiem mums jāvadās pēc vienotiem kritērijiem. Denacifikācija un destaļinizācija sabiedrībai bija nepieciešamas tieši tāpēc, ka tādā veidā tika atjaunots taisnīgums, sodīti noziedznieki, atgūta, lai arī ne dzīvība, tad tūkstošu upuru gods un piemiņa. Pagātnes noziegumu nosodīšana nepieciešama kā tagadnes, tā arī nākotnes vārdā. Tāpēc pārņem satraukums, kad redzi mēģinājumus samazināt, retušēt vai pat daļēji attaisnot izdarītos noziegumus. Tāda rīcība ir neētiska un bezatbildīga. Tā ir mūsu kopējā, vienīgā iespējamā pozīcija.

Šodien Latvijas sabiedrībā notiek karstas diskusijas par mūsdienu vēsturi. Tas, kā notiek šis process, izraisa zināmas bažas. Mums ir žēl, ka pie tam netiek ņemti vērā atsevišķi morālie principi vai arī tie tiek ignorēti ar nolūku. Vispārpieņemtu morāles kanonu vietā izmanto un uzstiepj "uzvarētāju morāli", kas nekādos apstākļos nevar kalpot par absolūtu morāli.

90.gadu sākumā Latvijas sabiedrības absolūtais vairākums aktīvi piedalījās padomju sistēmas demontāžā un neatkarības atjaunošanā. Toreizējie līderi, godīgi jāatzīst, darīja visu, lai sabiedrībā nerastos šķelšanās pēc nacionālajām, vecuma vai kādām citām pazīmēm. Šķita, ka šajā cīņā mēs visi uzvarējām. Vēlāk gan izrādījās, ka viss nav gluži tik vienkārši, jo drīz vien sevi pieteica uzvarētāji. Attiecīgi blakus radās uzvarētie. Izveidojās uzvarētāju morāle, kā arī politika, kas sakņojās šāda tipa morālē.

Uzvarētāja morāle ir bīstama — it īpaši nelielai valstij, jo tai nemitīgi jāpierāda savas tiesības pastāvēt, būt neatkarīgai. Mazās valstīs ar daudzveidīgu nacionālo minoritāšu sastāvu, pie kurām pieskaitāma arī Latvija, uzvarētāju morāles dominēšana var izpausties kā spiediens uz uzvarēto, un, lai arī tā ir visvieglākā izeja, šāda pieeja neatgriezeniski noved strupceļā.

Kā pierāda vēsture, uzvarētais (ja tāds ir) ir nevis jāspiež, bet gan jāpārliecina un jāiesaista sabiedrībā. Kā galvenajam vadmotīvam šeit būtu jākalpo sadarbībai, nevis spiedienam. Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumi sakņojās tieši uzvarētāju morālē. 50 gadus Latvija izjuta šo lēmumu negatīvo efektu.

Pavisam cita pieeja tika piekopta attiecībā uz pēckara Vāciju. Tieši plašā sadarbība ar rietumu valstīm, kā arī rietumu demokrātiju izrādītais atbalsts pēckara Eiropā izveidoja spēcīgu un demokrātisku Vāciju. Pēc vairākiem rādītājiem arī šodien Vācija mums var kalpot par piemēru. Bet tur, kur šādu sadarbību neizdevās izveidot, uzplauka revanšisms un "aukstais karš". Uzvarētājs, ja viņš pats sevi uzskata par tādu, ir augstsirdīgs.

Šodien mūsu politiķiem nepieciešams aizdomāties par savu morālo stāju un rīcību, kā arī savu kredo. Ikviens var kļūdīties. Taču jāprot savas kļūdas atzīt un labot. Atteikšanās no "uzvarētāju morāles" nekādā ziņā nav jāuztver kā vājums vai sakāve. Tieši otrādi — tā ir brieduma un spēka pazīme. Tāds pavērsiens ļaus atbrīvoties no spriedzes un aizvainojuma, kas mums traucē un neļauj pilnībā izmantot mūsu sabiedrībā esošo potenciālu.

Esmu pārliecināts, ka brīvība un demokrātija nevar pastāvēt bez vispārpieņemtiem morāles principiem. Bez morāles un sociālās atbildības nav iespējams vadīt un attīstīt veiksmīgu biznesu, nav iespējams uzturēt pat viselementārākās cilvēciskās attiecības. Tas jāapzinās un jāatceras politiķiem, bet, ja pēkšņi viņi sāks aizmirst par šīm vērtībām, tad sabiedrībai tas viņiem jāatgādina.

Diena, 2005. gada 18. februāris.

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home