Enciklopēdiska aizmāršība vai Suslova pirksts
Voldemārs Hermanis

Padomju Savienības kā valsts pasaules kartē vairs nav gandrīz vienpadsmit gadu. Tās politiskā filozofija un ideoloģiskie atavismi izrādās krietni dzīvotspējīgāki. Arī tādā akadēmiskā ietērpā kā Lielā Krievijas enciklopēdija.

Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas un Kara vēstures institūta divsējumu enciklopēdija (izdota 2001. gadā) acīmredzot domāta kā rokasgrāmata militāristiem un krievu ieroču slavas spodrinātāju pašapziņas celšanai. Tāpēc tajā jo plaši šķirkļi gan par Staļingradas aizsardzības operāciju (1942), gan par Berlīnes operāciju (1945), gan par Georga apbalvojumiem. Tikai garāmejot pieminētas tādas kaunpilnas Krievijas vēstures lappuses kā Krimas karš (1853–1856), Ziemas karš ar Somiju (1939–1940), ne vārda par PSRS militāro ieiešanu Afganistānā. Enciklopēdijā rasta vieta gūstā kritušajam vācu feldmaršalam Frīdriham Paulusam (1943), arī tā dēvētajai Mannerheima līnijai, kuru «padomju karaspēks divas reizes pārrāvis».

Abos sējumos iekļuvuši arī vairāki latvieši un pati Latvija kā valsts. Tā atrodas Baltijas jūras krastā, 55 procenti latviešu, 33 procenti krievu, vēl dažas citas tautības. Tikai vēsturiskie akcenti tādi stipri nelatviski. Nav aizmirsts, ka 1721. un 1795. gadā tā pievienota Krievijas impērijai. Atgādināts, ka 1918. gada decembrī pasludināta padomju vara. Un tikai tās ēnā, pat ar divu gadu novēlošanos (1920. gads –?) «nodibinājās neatkarīga Latvijas Republika». 1940. gadā tās teritorijā ticis ievests padomju karaspēks (par sagaidīšanu ar puķēm gan nekas nav minēts), bet šajā interpretācijā tā, protams, nebija okupācija. Pat ne aneksija. Rodams arī īss pārskats par mūsu pašreizējiem bruņotajiem spēkiem. Ja valstij ir tikai 13 patruļkuteru un krasta apsardzē dien 100 cilvēku, par īpaši vērā ņemamu tādu potenciālu laikam neuzskatīt. Tā sakot zināšanai.

Krievu žurnālisti nereti latviešos saskata no gaisa grābtu aizdomīgumu un pārlieku pagātnes pārcilāšanu. Tikai mazs jautājums enciklopēdijas šķirkļa Rīgas līcis sakarā: kāds tam sakars ar Krievijas armijas, kara vēstures aprisēm? Varbūt nostalģisks? Varbūt stratēģiski pētniecisks? Jo runa taču ir par Baltijas jūras daļu, kuras krastos atrodas divas no Krievijas neatkarīgas valstis – Latvija un Igaunija. Ja jau tik daudz rakstīts par vēsturi, kur rodam atkāpes līdz Senajai Romai, līdz Afganistānas krīzei (attiecībās ar Krieviju, 1885) vai Kerzona līnijai (1919), loģiski būtu meklēt arī Ribentropa–Molotova pakta (1939) pieminējumu, ar kuru sākās lielvalstu slepenās spēles un Eiropas kartes pārdalīšana. Tādu šķirkli neatrodam. Tāda atlase vedina uz domu, ka rediģētāju vidū arī tie paši susloviskie enciklopēdisti būs bijuši. PSKP Politbiroja galvenais ideologs Mihails Suslovs sen aizsaulē, vien viņa rādītājpirksts vēl dažiem palicis kā intelektuālās domas kvalitātes zīme.

Tiesa, enciklopēdijā vieta uz zirga atradusies ģenerālim Andrejam Vlasovam, pētniekam Dmitrijam Volkogonovam, maršalam Konstantīnam Rokosovskim un vēl dažiem, kuri skaitījās nodevēji vai nepietiekami pareizi, vadoties pēc padomiskās ideoloģijas filtriem.

Enciklopēdijā tiekamies arī ar Pilsoņkara gadu komandieri Jukumu Vācieti (bez kādām līriskām atkāpēm Pirmā pasaules kara gaitās Latvijā) un, protams, ar daudzviet aprietajiem latviešu strēlniekiem. Paldies Dievam, ka šoreiz tie piedalījušies tikai padomju valdības apsargāšanā un vairāku dumpju apspiešanā, bet ne cara ģimenes slepkavībā un citos grēka darbos.

NRA, 2002. gada 19. jūlijs