|
|
Svētki
lēģerī... Andris Bergmanis Neilgi pirms aizgājušajiem Ziemassvētkiem klajā laidās Knuta Skujenieka Rakstu pirmais sējums (izdevniecība Nordik). Tajā dzejolis Tikai ne ar mums, kas rakstīts 1966. gadā politieslodzīto lēģerī Mordovijā. Tā ir tikai lēģera vīzija. Un tad: Padomjlaiku politieslodzīto dzejnieku, atdzejotāju, literatūrkritiķi un vienu no nedaudzajiem latviešu daudzvalodu zinātājiem Knutu Skujenieku satieku starp Ziemassvētku un Jaungada pieminēšanu. 1. Knut, nupat pagājuši Ziemassvētki. Pēc četrām dienām sagaidīsim jauno gadu. Bet kā tad tur tajos tālajos sešdesmitajos, tur, tālajā Mordovijā, politieslodzīto lēģerī? Lēģerī visi svētki tika svinēti. Vispār jau svētku svinēšana nav atkarīga no vietas un rocības. Svētku izjūtai jābūt cilvēkos pašos vai nu ir, vai nav. Ja ir, tad nav svarīgi, kur tu atrodies. Mordovijā mums bija savs mācītājs (protams, ka ieslodzītais!), svētruna un sprediķis bija garantēti. Mēs šiem svētkiem gatavojāmies. Tika no plānās zonas pārtikas ietaupīts. Ietaupījām cukura devas. Ja kādam no mājām kaut ko atsūtīja, tad atkal taupīja. Glabāja pat pusotru mēnesi. Ziemassvētku mielasts bija mikroskopiskās devās, tā, lai visiem ir vienādi. Galvenais svētku izjūta. To lēģera ķieģelīti sacepām ar eļļu lai ir mazliet savādāk. Ziemassvētku svinībām zonā salasījām egļu zarus, tos dekorējām, kā mācējām. To visu varēja izdarīt labā mākslinieciskā līmenī. Mums jau arī mākslinieki tur bija... 2. Mūsu kompānija sastāvēja no kādiem četrdesmit cilvēkiem. Bija jau vēl latvieši, bet tas bija kara un pēckara laiku iesaukums. Mēs, jaunie, bijām lēģerī iesaukti 1961.1963. gadā. Daudzi tiešā ceļā no armijas. Bija arī muzikanti, trīs ģitāristi. Bija problēmas ar stīgām. Tās sadabūja pat ar uzraugu piepalīdzēšanu. Tas viss tika noformēts kā mākslinieciskā pašdarbība. Jā, pirms svētkiem kafija tika pietaupīta. Kafiju drīkstēja iesūtīt, pirkt un lietot, bet ar tēju bija štruntīgi. To lietot aizliedza. Pats esmu redzējis, kā cilvēki, sadzērušies tā saukto čefīru, lien augšā pa sienām. Bet uz svētkiem pietaupījām. Vasarās Lieldienās, Vasarsvētkos, Jāņos visas svinības notika aiz barakas stūra. Bija izlikti sargi, kuri vēroja, vai netuvojas pogainie. Viņi zināja tās mūsu svētku dienas. Vienu kolēģi, kurš organizēja baltiešu Ziemassvētkus, pirms tam iebāza būrī uz 15 diennaktīm. Viņš solīja uz Ziemassvētkiem būšu atpakaļ! Un bija arī! Viņš ar adatu bija sadūris vaigu un imitēja zoba uzpampumu. Tā kā nekāda ārsta nebija, viņu izlaida ārā uz pāris dienām. Viņš ierodas barakā, izpūš elpu, un viss kārtībā svētki turpinās. 3. Ne jau mēs, latvieši, vieni tos svētkus svinējām. Piedalījās ciemiņi no citām nacionālajām grupām. Viņiem tika izsniegti mākslinieciski noformēti ielūgumi. Bija pareizticīgie krievi un gruzīni, izmeklēti Mozus un musulmaņu ticību pārstāvji. Protams, arī baltieši tika aicināti. Latviešu ieslodzītie bija kā tilts, lai satuvinātu dažādas nācijas, dažādas ticības. Ja bija vajadzīga solidāra rīcība, tad latvieši bija tādi kā kisindžeri. Tautieši trimdā darbojās līdzīgi. Pašreiz Latvijā šādu misiju neredzu. 4. Ziemassvētku galds tika svētīts. Ja kādam bija ietaupīts speķis, tad tas uz tām eļļā saceptajām maizītēm tika pasniegts mikroskopiskās daļās. Katram tika pasniegta maza dāvaniņa: kāda grāmatiņa, piezīmju kalendāriņš, kāds cits nieks. Viss galvenokārt pašu darināts. Reizēm notika arī loterija, kurā visas lozes bija pilnas. Kad no tējas un kafijas iesilām, dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Zonā zināja ja kaut kur dzied, tad tie ir latvieši! Bet svinēšanu ievilkt nevarēja. Ja sargi pieķēra, tad vai nu izdzenāšana, vai karceris. 5. No dzejoļa Jāņi: Jāņos sevišķi plaši izvērsties nevarēja. Izgājām no barakas. Mums tomēr bija kaut kādas tiesības brīvajā laikā pārāk daudz netikām vajāti. Drīkstējām gulēt zālītē... Ja kompānija bija par lielu, tad gan sargi uztraucās. Bet svētku izjūta bija. Tu jautā par Lieldienām? Par Lieldienu olām? Olas uz zonu nedrīkstēja sūtīt. Ja kāda ietika zonā, tad tā tika mākslinieciski izkrāsota un nolikta goda vietā. Bet nav jau runa tikai par tradicionālajiem svētkiem. Katru gadu svinējām Raiņa dzimšanas dienu, ukraiņi atcerējās Ševčenko dzimšanas dienu. Jebkuri katras tautas kultūras pasākumi tika atzīmēti. Ja kādam siltumnīcā bija izdevies nospert gurķi, tad tas atkal tika sadalīts mazos gabaliņos, lai katram svinētājam tiek. Lēģerī bija vismaz kādu divpadsmit vai piecpadsmit tautību pārstāvji. 6. Tu gribi zināt par alkoholu zonā? Redzi, mums, politiskajiem, atšķirībā no krimiķiem nekādu oficiālu alkoholu nebija iespējams iegūt. Taču zonā bija kolosāla sistēma mēs paši par to rūpējāmies. Taisījām tur mēbeles. Izejas produkts bija mēbeļu laka. Tai bija laba smarža no dažādu augļu atkritumiem. Bija tāda ķiršu laka. Tā laikam bija visforšākā. Pie lakas augstākās kvalitātes spirts. Mēs laku slepeni filtrējām lēzenā traukā, kas bija samontēts no lielās konservu kārbas. Tad piebērām sāli, piemetām maizes garoziņu. Ja bija ogle, tad to klāt filtrācijai. Nezinu, kā tās mēbeles izdzīvoja, jo visa laka tika pārvērsta alkoholā. Visa laka tika nodzerta! Bija pat tā, ka priekšnieki prasīja no zekiem, lai viņi iedod lakas spirtu.Tiem bija režīma atlaides... Mēbeļu cehs saucās Restorāncentrs. Protams, gribētāju bija vairāk nekā lakas... Mēs jau arī ja sanāca, tad savos svētkos pa krūzītei iedzērām. Šo dziesmu ar Knuta vārdiem mēs pie saviem ugunskuriem dziedājām jau 1967. gadā, kad Knuts vēl bija Mordovijā. Knuta dzejolis bija svētki. Mēs, sešdesmito gadu jaunjaunā latviešu inteliģences paaudze, ticējām, ka: «Reiz vārti atvērsies uz gaišo brīvību.» Tik tiešām atvērās. Atvērās gan Knutam, gan mums visiem. Ir jau 2003. gads. Gribas visiem novēlēt Knuta Skujenieka «gaišo brīvību». *** Spuldzes blāvā, iesmakusī gaisma Gausi karājas no griestiem lejup. Un uz mūsu vaigiem un uz mutēm Atstāj melnus ēnu krucifiksus. *** Miers virs zemes. Tie ir Ziemassvētki. Tūkstoš deviņsimti sešdesmit un sestie. Tas ir cietums. Cilvēkiem labs prāts. Viņiem dažkārt gribas viegli jokot. *** Viņiem dažkārt gribas viegli jokot. Melni ēnu krusti gausi līgo. Izslēdz, noraksta un pārvelk krustu. Ļaudīm dažkārt patīk viegli jokot. Gluži tā, kā joko Pestītājs. Vēlē klausīt debess mūziku *** (..) Kaktā paraša stāv egles vietā, Nedēļu pat neodusi hloru. Dodiet godu Dievam augstībā, Vienlaik dežūruzraugam virs zemes! Tikai aizsalušās rūtis dzirkstī Lētiem bērnudienu vizuļiem. *** (..) Slēptu, glabātu, uz miesas iznēsātu Mahorku kā dievmaizīti dalām. Pax vobiscum! Miers un Dievs ar jums! *** Mana mīļā! Lai tagad nakts tavu tramīgo muti nožāvē sausu. Piespiedies ciešāk Ar visu savu augumu bezgalīgo... Mēs esam izdzēruši vistumšāko, visputojākošo kausu Līgo! *** Pār mani laidās zaļš vīna gars un atvērās prātulu gāze i ņepodkupnij golos moj kā dežūrfrāze *** Reiz vārti atvērsies uz gaišo brīvību, Būs acīs novakars un matos sniegs. Kam gan vairs vajadzēs šo kailo dzīvību! Tu būsi izstumtais, tu būsi lieks. NRA, 2003. gada 4. janvāris |