Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Par Latvijas vēstures mācīšanu
Tālivaldis Pētersons, Kurzemes rajona politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs

Latviešu tauta daudzus gadu simteņus atradusies zem svešu tautu jūga un šajos vergu laikos izveidojušās saliektas, lunkanas muguras. Latviešiem jāatgūst pašapziņa, lepnums par savu valsti un tautu, kura pagātnē pārdzīvojusi lielas ciešanas, drausmīgus un dramatiskus notikumus. Bez vēstures zināšanām to grūti panākt. Šodien Latvijas vēstures mācīšana skolās ir ne mazāk svarīga kā latviešu valoda krievu skolās. Šodien Latvijas skolēni nezina, kādēļ tautas sēru dienās 25. martā un 14. jūnijā karogi ir ar sēru lentēm, bet par deportācijām stāsta, ka toreiz cilvēki kaut kur braukuši, pārcēlušies uz citu dzīvesvietu. Daži pat skaidro, ka viņi vecāku padomju laiku skolas grāmatās lasījuši, ka izsūtīti kontrrevolucionāri, kulaki, budži, bandīti, fašisti. Skolās Latvijas vēsturi gandrīz nemācot un tāpēc to nezinot. Tā jau ir traģēdija. Taču ne jau tikai skolēni un studenti nezina Latvijas vēsturi. To nezina arī lielākā daļa pēckara paaudzes, jo skolās nav to mācījušies. Okupācijas gados padomju vara falsificēja vēsturi un centās ieaudzināt pārliecību, ka 1940. gadā Latvija nevis okupēta, bet notikusi sociālistiskā revolūcija, kura beigusies ar proletariāta uzvaru. Par pirmskara Latviju mācīja, ka tā bijusi bada un noziegumu zeme un tikai Staļina konstitūcija atnesusi brīvību un saulainu nākotni. Personas, kuras cīnījušās pret padomju varu un otrreizēju okupāciju, nodēvētas par buržuāziskajiem nacionālistiem, fašistiem, bandītiem. Ar šādām viltus vēstures zināšanām audzināta pēckara paaudze. Tādēļ nav jābrīnās, ka skolās skolotāji nezina neviltotu Latvijas vēsturi, ka žurnālisti nereti izsaka aplamus apgalvojumus un pat vēsturnieki reizēm soļo maldu takās. Arī valsts amatpersonas, ministri un Saeimas deputāti reizēm sarunā lielas aplamības. Kaut vai par Otro pasaules karu, stāstot, ka arī sarkanarmieši cīnījušies par brīvu Latviju. A. Šķēle intervijā M. Svīrei ļoti nicīgi izteicās par pirmskara Latviju, jo tā taču bija mācījies skolā. Krievu skolu audzēkņi 9. maijā iet Uzvaras laukumā pie pieminekļa un nes ziedus atbrīvotājiem. Viņi nezina patiesu vēsturi, bet Izglītības un zinātnes ministrija nezina, kādu vēsturi māca viņu skolotāji. Atjaunotās Latvijas valsts skolās Latvijas vēsturi joprojām nemāca kā atsevišķu priekšmetu. Uz atkārtotiem ierosinājumiem, priekšlikumiem Izglītības un zinātnes ministrijas vadība paziņo, ka arī pirmskara Latvijā tā nav mācīta kā atsevišķs priekšmets. Ar to augsti stāvošās izglītības amatpersonas ar ministru K. Šadurski priekšgalā apliecina, ka paši nezina, kā bija skolās pirmskara Latvijā. Bet bija tā, ka pamatskolās un vidusskolās Latvijas vēsturi mācīja vienu vai vairākus mācību gadus, tajā laikā nemācot pasaules vēsturi, bet liecībās izlika atzīmi "vēsture" ailē. To apliecinājuši ļoti daudzi aptaujātie pirmskara paaudzes pārstāvji, nosaucot pat mācību grāmatu "Latvijas vēsture" autorus. Pēdējā atbildē no IZM saņēmām paskaidrojumu, ka nepārdomāta rīcība nacionālās vēstures mācīšanā izraisīs neizpratni Eiropas Padomē. To iztulkošot kā nacionālisma atdzimšanu. Tādu attieksmi pret Latvijas vēsturi jāsalīdzina ar padomju ideoloģijas laiku, kad viss latviskais — gan patiesā Latvijas vēsture, gan ģeogrāfija un literatūra bija kaitīga un bīstama. Bijušais izglītības ministrs Greiškalns uz lūgumu par Latvijas vēstures mācīšanu atsūtīja sarakstu ar 17 grāmatām, no kurām ieteica mācīties Latvijas vēsturi.

Uz mūsu priekšlikumiem par svinīgu aktu organizēšanu skolās valsts svētku dienās — 18. novembrī un Lāčplēša dienā 11. novembrī, kā arī tautas sēru dienās 25. martā un 14. jūnijā — IZM paskaidroja, ka tajās dienās izglītības iestādes svinīgos aktus ir tiesīgas organizēt patstāvīgi. Taču vai ministrs K. Šadurskis zina, cik latviešu un cik krievu skolās šos aktus organizē, kādas šodien ir Latvijas vēstures zināšanas? No pirmskara Latvijas skolu gadiem zinām, ka mācību iestādes veica nopietnu audzināšanas darbu, akcentējot tieši patriotisko audzināšanu. Bet… Vēl atmiņā LU bijušā rektora Zaķa atbilde uz aizrādījumu par studentu huligānisko darbību pie Brīvības pieminekļa, aizskarot karavīru goda sardzi, ka ar studentu audzināšanu nav jānodarbojas. Bet šis pats Zaķis taču padomju varas gados veica komunistisko audzināšanu. Arī valsts varas gaiteņos un presē atskan aicinājumi aizmirst pagātni, pavilkt svītru, neatcerēties. Vai tādēļ jāatsakās no Latvijas vēstures mācīšanas? K. Šadurskim par to ļoti nopietni jādomā. Aicinām Latvijas Valsts prezidenti, Saeimu, valdību iedziļināties jautājumā par Latvijas vēstures mācīšanu, kā arī obligātu svinīgo aktu organizēšanu skolās un citās mācību iestādēs. Jāpieņem attiecīgi lēmumi un rīkojumi. Negodīgā attieksme pret Latvijas vēsturi jāpārtrauc.

Lauku Avīze, 2003. gada 2. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home