Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Sibīrijā dzimusī

„Viss sākas ģimenē: ko vecāki iedod, tas paliek mantojumā, arī atmiņas par tautas ciešanām. Bet nevar vainot tos, kuri nezina, jo neviens nav pastāstījis,” saka Tamāra Rudovska (Vilerte).

Viņa dzimusi Omskas apgabala Kalačinskas rajona Kuļikovas ciemā, kad vecāki izsūtījumā bija nodzīvojuši piecus gadus.

Kādas ir jūsu atmiņas par izsūtījuma laiku?

– Kad izveda vecvecākus un vecākus ar pieciem bērniem, lielākajai māsai bija 12 gadu, mazākajai gadiņš, bet brāļiem – četri, seši un astoņi. Nebijām pārlieku turīgi – mājas, mēbeles un citas lietas kā jau kārtīgiem latviešiem. Tāpēc nesaprotu deportāciju iemeslu. Sibīrijai vajadzēja darbaspēku, bet ne jau vecus, slimus cilvēkus, sievietes, bērnus. Es Sibīrijā nodzīvoju četrus gadus, tāpēc atceros ļoti maz, toties daudz stāstījis tēvs, mamma, vecāmāte.

Jūs piedzimāt, kad Staļins jau bija miris. Vai tad bija vieglāk?

– Jā, jo pirmo izsūtījuma gadu šausmas grūti aprakstīt. Kas to nav piedzīvojuši, tiem nav saprotami. Kad piedzimu, mums bija uzcelta sava mājiņa. Kaut kādā ritmā dzīve iegājusi. Un tomēr salauzta. Ārsti atzinuši, ka neatgriezeniskas sekas atstājis bads. Es to neizjutu, bet brāļi, māsas gan. Vecākā māsa nomira sešpadsmit gados ar tuberkulozi.

No slimībām tur nevarēja izvairīties. Mana pasaulē nākšana netika plānota. Taču necilvēciskajos apstākļos nebija citas izvēles kā paļauties uz likteni. Turklāt mamma cerējusi, ka būs meita, jo tad jau zināja, ka māsu nevarēs glābt. Un labi, ka biju meitene, citādi nezinu, kur mani ceļi vestu. Slimnīcā mani samainīja ar kādu krievu puiku.

Kādas izjūtas atvedāt uz Latviju?

– Zemapziņā dziļi iespiedies sniegputenis. Man patīk tādas riktīgas, sniegotas ziemas. Laikam tās ir bērnības pirmās atmiņas. Lai gan dzimusi Krievijā, vienmēr esmu jutusies tikai kā latviete. Tā vieta man nav tuva. Neesmu domājusi kādreiz aizbraukt paskatīties. Brālis gribēja pārapbedīt māsu, bet uzzinājām, ka viņas kapu kopiņas vieta pārvērtusies par aramlauku.

Lai arī vecāki bija iedzīvojušies Sibīrijā, par katru cenu viņi centās atgriezties mājās, tikko vien varēja. Kas manī citādāks tāpēc, ka dzimu Sibīrijā? Varbūt tas, ka viegli iemācījos krievu valodu un runāju bez akcenta. Skolas gados daudz braucu pa plašo Padomju Savienību un mani uzskatīja par krievieti. Vārdu deva krievisku, lai vietējiem viegli izrunāt, mājās sauca par Māru, Mārīti.

Teicāt, ka par Sibīriju ģimenē daudz runāts. Bet bija cilvēki, kas ciešanu iespaidā baidījās bērniem ko stāstīt. Varbūt tāpēc jaunatnei sveša un gandrīz vienaldzīga represēto piemiņa?

– Skolu nevar vainot. Gan jau skolotāji pietiekami stāstījuši. Bet bērni nav iegaumējuši, jo tas nav skāris viņu ģimeni. Klusu, tomēr, atstājot iespaidu, mani senči arī padomju gados atcerējās gan svinīgo 18. novembri, gan drausmo 25. martu. Vecamtēvam pat bija dienasgrāmata, kur aprakstīta katra diena Sibīrijā. Diemžēl Latvijā viņš to sadedzināja. Bija bail no jaunām represijām.

Vai deportācijas sekas izjutāt, atgriežoties Latvijā – skolā, darbā?


– Tēvs un māte – jā, jo izvestos negribēja ne darbā ņemt, ne tiem mājvietu dot. Man lielākā bēda – nelaida uz spēlēm ārpus Padomju Savienības. Tagad toties ir politiski represētās apliecība, un varu braukt ar sabiedrisko transportu lētāk.

Vai kompensācijas ir būtiskas? Vai pārestību var nolīdzināt?

– Kā nu kuram. Paaudzes pirms manis izgājušas cauri nenormālām ciešanām. Bērnībā – karš, jaunībā – izsūtījums, atgriežoties dzimtenē, totalitārs režīms, un visbeidzot ar sagandēto veselību pat pensijā nevar tikt, jo tiek palielināts vecums. Tas ir šausmīgi. Nu, ko sliktu valstij varēja izdarīt sieviete ar pieciem maziem bērniem? Esmu redzējusi Novika parakstītos sarakstus.

Tur – pieaugušo uzvārdi, bērni nebija minēti. Acīmredzot tā bija vietējo iniciatīva. Pirms gadiem vecāki sastapa vienu vīru, kas piedalījās izvešanā. Viņš dzīvoja Liepājā ļoti, ļoti sliktos apstākļos. Tāpēc domāju, ka kāre uz mantu, kuras dēļ izveda tūkstošiem, pārticību nevienam nav devusi.

Kurzemnieks, 05.04.2003, Daina Tāfelberga

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home