|
Nav stāsta bēdīgāka
par Aleksandras dzīvi
Nora Ozoliņa
Pirmais pasaules
karš Tālmaņu ģimeni aizveda uz Krieviju. Tur tālajā Vitebskā
piedzima arī mazā Aleksandra. Taču tolaik padomijā bez iemesla vajāja
latviešus, baidīdamies par savu varu. Aleksandras māti un tēvu arestēja
darbā 1937. gadā. Māte ēdnīcā bija pavāre, tēvs strādāja bankā.
Aleksandra viena atgriezās dzīvoklī un raudāja. Viņu pieņēma tēva
māte, bet viņa kļuva nespēcīga un tāpēc meiteni nodeva patversmē.
Aleksandra atceras, ka patversmē trīs reizes dienā baroja ar atšķaidīta
piena un miltu putru. 1943. gadā, kad vācu karaspēks ieņēma
Vitebsku, Latvijas tautas palīdzība veicināja latviešu atgriešanos
uz dzimteni. Radās iespēja braukt uz Latviju. Aleksandra ar bažām
gatavojās doties uz vecāku dzimteni. Braucot projām, daudziem pa apģērbu
rāpoja utis. Pēc Rīgas karantīnas, kā atceras Aleksandra, viņa nokļuvusi
pie kādiem Rudzīšiem. Pēc tam viņu pieņēma Matisonu ģimene no
Umurgas. Viņiem pašiem nebija bērnu, tāpēc priecājās, kad meitene
ienesa prieku arī viņu mājās. Aleksandra sāka mācīties Umurgas
pagasta Breģu skolas 3. klasē. Sekmes bija labas, jo Vitebskā viņa
bija mācījusies latviešu skolā. Uz visiem pieprasījumiem par vecākiem
bija tikai viena atbilde likvidēti. Vienkārši nošauti, iznīcināti.
Matisoni Aleksandru pieņēma kā pašu meitu. Ierādīja atsevišķu
istabiņu. Kā viņa pati saka, audžutēvs bija ļoti lādzīgs cilvēks.
Arī stingrs. Bija daudzu biedrību dibinātājs, to priekšsēdētājs,
arī Umurgas draudzes priekšnieks, akciju sabiedrības Kaļķis valdes
loceklis. 1934. gadā viņu apbalvoja ar 5. pakāpes Triju Zvaigžņu
ordeni par nopelniem kooperācijā. Un tomēr viņš nekad neaizmirsa
audžumeitu Aleksandru. Kara laikā un arī pēc kara pa lauku mājām
staigāja tā sauktie spekulanti, kas mainīja dažādas mantas, drēbes
pret pārtiku. Audžutēvs vienmēr mudināja audžumāti, lai
Aleksandrai kaut ko iegādājas.
Krievu laikos meitene kopā ar citiem ar zirgu pajūgiem veda valsts
nodevās graudus un bēra Umurgas tautas namā uz grīdas. Bija jāved
arī malka no Pauku meža.
Un tad pienāca 1949. gada 25. marts. Istrebiteļi ielauzās mājā un
ar zirgu pajūgiem aizveda uz Umurgas klubu, tad ar automašīnām uz
Valmieras staciju. Audžutēvs smagi saslima. Aleksandra un audžumāte
uzcēla viņu uz pēļa un nesa. Tā sākās tālais ceļš uz Tomskas
apgabalu. Maz viņi paņēma līdzi pārtiku, taču bija līdzi paķertas
skaistas karotes un citi galda piederumi, tos mainīja pret ēdamo, lai
nenomirtu badā. Aleksandra Ozoliņa atceras: "Sākums Tomskā bija
ļoti grūts. Tur šķiroja atbraucējus, neviens neņēma vecos cilvēkus
un bērnus, arī slimos. Tas bija šausmīgi. No Pāles bija kāds vectēvs
un mazmeitiņa, neviens viņus neņēma, kolhoziem vajadzēja strādniekus.
Nokļuvām sādžā, kurā bija 20 māju un kādas piecas latviešu ģimenes.
Es strādāju kolhozā, arī audžutēvs atveseļojās. Sādžā bija
maz zirgu. Strādājām ar vēršiem, vedām kokmateriālus, ecējām tīrumus.
Vasarā, kad bija ļoti karsti, nevarēju vēršus novaldīt, tie ar visām
ecēšām mežā iekšā. Es raudādama pakaļ. Vēlākos gados paši
izaudzējām kartupeļus, nobarojām cūku, kaut kā jau izdzīvojām.
Atpakaļceļš arī nebija priecīgs. Uzreiz jau dzimtajos Pāļos netikām,
tur dzīvoja kādas septiņas ģimenes, saspiedāmies pie radiem Jaunpāļos.
Tikai ar laiku dabūjām istabu Pāļos. Jānis Matisons nomira Jaunpāļos,
savās dzimtajās mājās netika un tā arī neuzzināja, ka bērzu
birzs pie mājām, ko viņš tā mīlēja, bija izpostīta.
Sāku strādāt Umurgas sovhozā. Vispirms biju laukstrādniece, tad
slaucēja. Beidzamajos gados ieslaucu teles."
Arī Aleksandras dzīvesbiedra Kārļa ģimeni piemeklēja tāds pats
liktenis. Kārļa māte no Viļķenes ar sešiem maziem bērniem bija
nometināta Omskas apgabalā. Kārlis nevarēja iet skolā, bija jāsāk
strādāt 12 gadu vecumā; viņš ar rokām veidoja ķieģeļus ķieģeļnīcā.
Aleksandra joprojām ir izdarīga un runātīga. Valodiņa tā vien sprēgā.
Viņas vīrs Kārlis ir klusāks, bet ļoti strādīgs. Abiem liels
prieks par meitu Ināru Skujiņu, arī par mazmeitu Evitu. Ināra
beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kādu laiku strādāja
lopkopībā, tagad Valmieras lielveikalā. Dēls Vilnis palīdz vecākiem
pa mājām. Varbūt būs nākamais saimnieks
30. martā, 2004
|