Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Nav stāsta bēdīgāka par Aleksandras dzīvi
Nora Ozoliņa

Pirmais pasaules karš Tālmaņu ģimeni aizveda uz Krieviju. Tur tālajā Vitebskā piedzima arī mazā Aleksandra. Taču tolaik padomijā bez iemesla vajāja latviešus, baidīdamies par savu varu. Aleksandras māti un tēvu arestēja darbā 1937. gadā. Māte ēdnīcā bija pavāre, tēvs strādāja bankā. Aleksandra viena atgriezās dzīvoklī un raudāja. Viņu pieņēma tēva māte, bet viņa kļuva nespēcīga un tāpēc meiteni nodeva patversmē. Aleksandra atceras, ka patversmē trīs reizes dienā baroja ar atšķaidīta piena un miltu putru. 1943. gadā, kad vācu karaspēks ieņēma Vitebsku, Latvijas tautas palīdzība veicināja latviešu atgriešanos uz dzimteni. Radās iespēja braukt uz Latviju. Aleksandra ar bažām gatavojās doties uz vecāku dzimteni. Braucot projām, daudziem pa apģērbu rāpoja utis. Pēc Rīgas karantīnas, kā atceras Aleksandra, viņa nokļuvusi pie kādiem Rudzīšiem. Pēc tam viņu pieņēma Matisonu ģimene no Umurgas. Viņiem pašiem nebija bērnu, tāpēc priecājās, kad meitene ienesa prieku arī viņu mājās. Aleksandra sāka mācīties Umurgas pagasta Breģu skolas 3. klasē. Sekmes bija labas, jo Vitebskā viņa bija mācījusies latviešu skolā. Uz visiem pieprasījumiem par vecākiem bija tikai viena atbilde likvidēti. Vienkārši – nošauti, iznīcināti. Matisoni Aleksandru pieņēma kā pašu meitu. Ierādīja atsevišķu istabiņu. Kā viņa pati saka, audžutēvs bija ļoti lādzīgs cilvēks. Arī stingrs. Bija daudzu biedrību dibinātājs, to priekšsēdētājs, arī Umurgas draudzes priekšnieks, akciju sabiedrības Kaļķis valdes loceklis. 1934. gadā viņu apbalvoja ar 5. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem kooperācijā. Un tomēr viņš nekad neaizmirsa audžumeitu Aleksandru. Kara laikā un arī pēc kara pa lauku mājām staigāja tā sauktie spekulanti, kas mainīja dažādas mantas, drēbes pret pārtiku. Audžutēvs vienmēr mudināja audžumāti, lai Aleksandrai kaut ko iegādājas.

Krievu laikos meitene kopā ar citiem ar zirgu pajūgiem veda valsts nodevās graudus un bēra Umurgas tautas namā uz grīdas. Bija jāved arī malka no Pauku meža.

Un tad pienāca 1949. gada 25. marts. Istrebiteļi ielauzās mājā un ar zirgu pajūgiem aizveda uz Umurgas klubu, tad ar automašīnām uz Valmieras staciju. Audžutēvs smagi saslima. Aleksandra un audžumāte uzcēla viņu uz pēļa un nesa. Tā sākās tālais ceļš uz Tomskas apgabalu. Maz viņi paņēma līdzi pārtiku, taču bija līdzi paķertas skaistas karotes un citi galda piederumi, tos mainīja pret ēdamo, lai nenomirtu badā. Aleksandra Ozoliņa atceras: "Sākums Tomskā bija ļoti grūts. Tur šķiroja atbraucējus, neviens neņēma vecos cilvēkus un bērnus, arī slimos. Tas bija šausmīgi. No Pāles bija kāds vectēvs un mazmeitiņa, neviens viņus neņēma, kolhoziem vajadzēja strādniekus. Nokļuvām sādžā, kurā bija 20 māju un kādas piecas latviešu ģimenes.

Es strādāju kolhozā, arī audžutēvs atveseļojās. Sādžā bija maz zirgu. Strādājām ar vēršiem, vedām kokmateriālus, ecējām tīrumus. Vasarā, kad bija ļoti karsti, nevarēju vēršus novaldīt, tie ar visām ecēšām mežā iekšā. Es raudādama pakaļ. Vēlākos gados paši izaudzējām kartupeļus, nobarojām cūku, kaut kā jau izdzīvojām. Atpakaļceļš arī nebija priecīgs. Uzreiz jau dzimtajos Pāļos netikām, tur dzīvoja kādas septiņas ģimenes, saspiedāmies pie radiem Jaunpāļos. Tikai ar laiku dabūjām istabu Pāļos. Jānis Matisons nomira Jaunpāļos, savās dzimtajās mājās netika un tā arī neuzzināja, ka bērzu birzs pie mājām, ko viņš tā mīlēja, bija izpostīta.

Sāku strādāt Umurgas sovhozā. Vispirms biju laukstrādniece, tad slaucēja. Beidzamajos gados ieslaucu teles."

Arī Aleksandras dzīvesbiedra Kārļa ģimeni piemeklēja tāds pats liktenis. Kārļa māte no Viļķenes ar sešiem maziem bērniem bija nometināta Omskas apgabalā. Kārlis nevarēja iet skolā, bija jāsāk strādāt 12 gadu vecumā; viņš ar rokām veidoja ķieģeļus ķieģeļnīcā.

Aleksandra joprojām ir izdarīga un runātīga. Valodiņa tā vien sprēgā. Viņas vīrs Kārlis ir klusāks, bet ļoti strādīgs. Abiem liels prieks par meitu Ināru Skujiņu, arī par mazmeitu Evitu. Ināra beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kādu laiku strādāja lopkopībā, tagad Valmieras lielveikalā. Dēls Vilnis palīdz vecākiem pa mājām. Varbūt būs nākamais saimnieks

Neatkarīgā Rīta Avīze 30. martā, 2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home