Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vēsture no tautas mutes
Viesturs Sprūde

Ir lieta, kuru vēsturnieks nevar atrast arhīvos. Tas ir dzīva cilvēka stāstījuma šarms, tas, ko sauc par "laikmeta aromātu". Ar šo šarmu labi pazīstama Daugavpils universitātes doktore Irēna Saleniece, kura savā darbā bieži izmanto tieši mutvārdu vēstures liecības.

Uzklausot teicējus, redzi, cik gan ļoti tautas atmiņās glabātais laiks var atšķirties no gadu desmitiem grāmatās deklarētā. Īpaši, ja runa ir par tādu delikātu lietu kā padomju un vācu karavīra tēls.

Runājot ar cilvēku, kurš agrā jaunībā pats pārdzīvojis karu, redzējis padomju varas darbības sākumus, var iegūt ne vien faktus, bet arī ieklausīties tālaika valodas burvībā.

Var uzzināt, kādos sadzīviskos apstākļos viņš audzis, parādās reģionālās apziņas un identitātes īpatnības. "Citādā veidā to taču būtu ļoti grūti atšifrēt," saka I. Saleniece.

Laikabiedru stāstu "iekonservēšana" kasetēs un izmantošana Latvijas vēsturisko notikumu restaurēšanā mūsu zemē sākusies samērā nesen. Šobrīd Latvijas iedzīvotāju liecības par XX gadsimta vēstures norisēm meklējamas nacionālās mutvārdu vēstures kolekcijā un arī Daugavpils universitātes mutvārdu vēstures krātuvē. "Ejot pie cilvēkiem, jārēķinās, ka informācija būs ārkārtīgi daudzslāņaina, neviendabīga. Vispirms šis cilvēks sāk stāstīt par sevi. Paiet divas trīs stundas, un tikai tad viņš atveras, tad nāk tā vēsturnieka meklētā informācija. Vēl jārēķinās, ka dzīves laikā notikumi ir sevī daudzkārt pārdzīvoti un var gadīties, ka tas, kas notika toreiz, un tas, kas tiek stāstīts, ir divas dažādas lietas. Tur nāk klāt lasītais un propaganda. Daudzas citas lietas, arī komiskas," atzīst vēsturniece un atceras, ka reiz Ziemeļkurzemē, pētot vietējo iedzīvotāju attieksmi pret citām nacionalitātēm, kāda tantiņa kā lielu noslēpumu pačukstējusi: "Ziniet, ebrejiem pat ir sava valoda!"

I. Saleniece ir dziļi pateicīga tiem teicējiem, kas ar sirsnību un atsaucību būtībā nepazīstamam cilvēkam stāstījuši par savu jaunībā pieredzēto. Tomēr cilvēka atmiņu specifika neļauj visu uzreiz "ņemt par pilnu". Īpaši, ja tas attiecas uz kādu konkrētu notikumu. Stāstītais jāsalīdzina ar citām liecībām, jāanalizē. "Ar laiku sāc uzdot vienus un tos pašus jautājumus un, ja no 20 gadījumiem 19 reizēs atbildes ir līdzīgas, tad tas jau kaut ko nozīmē," stāsta docente, uzsverot, ka tādā veidā var pētīt tikai cilvēka vēsturisko apziņu, tikai to, kā viņi redzēja notikumus, nevis pašu notikumu dabu. Vai iznāk, ka mutvārdu vēsture nevar restaurēt vēsturiskos notikumus, bet tikai tos traktēt? "Ne gluži," atbild vēsturniece no Daugavpils. "Pagātnes reālie tēli, protams, parādās, un pagātnes atjaunošanas mēģinājumi nav bez jēgas. No padomju laikiem ir lietas, kuras avotos parādās ļoti skopi. Piemēram, kā Daugavpilī 1948./1949. gadā notika poļu skolu likvidēšana — pavasarī bērni vēl beidza poļu klasi, bet rudenī mācības jau turpinājās krievu klasē. Daži vecāki bija nolēmuši, ka tāda poļu izglītības likvidēšana nevar būt, un devās pie Staļina. Labi, ka Maskavā viņiem trāpījās labs ierēdnis, kas ieteica doties prom, sakot: "Ar jums te neviens nerunās, jo Padomju Savienībā poļu skolām nav jābūt." Kādā gan arhīvā es būtu uzzinājusi par tādu faktu?"

Lasot lekcijas par tautas skatu uz lietām, jārēķinās, ka auditorijas ārpus Latvijas informāciju var uztvert ar neizpratni. Nav grūti iedomāties, kā Kaļiņingradā uztvēra Latvijas iedzīvotāju atmiņu stāstus par padomju karavīriem. "Pirms tam es auditoriju brīdināju, ka runa ir tikai par cilvēku uztveri, ka ne vienmēr tas tēls, kas radīts pašu acīs, sakrīt ar to, ko redz citi. Turklāt jāņem vērā, ka vācu karavīrus Latvijas iedzīvotāji pazina tikai četrus gadus. Tas ir pārāk īss laiks, lai pa īstam izvērtētu. Padomju karavīri te bija 1940. gadā, pēc tam 1944. gadā un palika uz vairāk nekā 40 gadiem. Pa to laiku mainījās paaudzes, atmiņām veidojās fons un uzslāņojās daudz kas no šodienas. Uzsveru, ka runa ir nevis par to, kādi patiesībā bija vieni vai otri karavīri, bet kādus viņus ieraudzīja." Sieviešu un vīriešu novērojumi atšķiras, saka I. Saleniece. Sievietes atceras sarkanarmiešu ārējo nepievilcību un nesakoptību, īpaši salīdzinājumā ar Latvijas armijas karavīriem. Lūk, daži piemēri: "Atšķirīgi jau viņi bij: citas drēbes. Ģērbs jau nebij, nekā; viņam bija tāda jaka, un tad tur bija tā savilkta. Bija tādi, kā teikt, nošļurkuši." "Karavīri bija apputējuši, pelēkām cepurēm galvās", "..kā jau krievi: šādi — tādi." Stāstiem no teicēju vīriešu mutes ir savas īpatnības. Nereti tie ir cilvēki, kas bijuši leģionā, nometnēs, izsūtījumā. Vēsturniece spriež: "Pieļauju, ka viņi saprot — tur arī viņi paši neizskatījās tik iznesīgi un stalti, kā gribētos." Tāpēc vīriešu prātos atmiņās par pirmajiem padomju karavīriem jūtama tendence izskaidrot, kāpēc iespaids ir tik slikts. Teicējs no Zlēkām: "Man tikai palika atmiņā tās garās gimnasterkas. Mēs tādas nav redzējuši. Salīdzinot nav smuki. Tiem [Zlēku aizsargiem pirms kara] bija visiem forma šūta pēc mēra, visiem bija galifē bikses, zābaciņi. Tiem visiem pēc mēra šūts. Viņiem to gimnasterku mugurā sarauj kopā, josta riņķī, un tāds viņš ir." "Izskatījās, ka viņi švakāk dzīvo nekā mēs te. Viņi izskatījās tādi kā nabadzīgāki… švakākas kvalitātes [apģērbs]; nomocīti, nodzīti, nav braši… Es nezinu, varbūt tā likās tāpēc, ka viņi ir cittautieši…"

"Sievietes atmiņās mēdz būt nežēlīgas. Neatceros gan, ka viņas kādu reizi stāstot būtu mēģinājušas attaisnot nevīžīgu izskatu," atzīst I. Saleniece. Īpaši krasi atšķirību starp bijušajiem un jaunienākušajiem "atbrīvotājiem" izjuta tā paaudze, kas bija piedzīvojusi Latvijas brīvvalsts laiku. Tiem, kuri nākuši no piecdesmitajiem gadiem, jau vairs nebija, ar ko salīdzināt. "Mana tante reiz bērnībā mani pārsteidza, šņācot uz ielā satiktu padomju virsnieku, — skaties, kur aiziet — ar tašām kaut kādām un vēl bērns pie rokas. Man likās — nu un kas? Cilvēks kā cilvēks, bet viņai bija pavisam cits viedoklis par to, kā jāizskatās virsniekam, un tam bija jābūt nevainojami izskatīgam vai tuvu tam," skaidro I. Saleniece. Viņa atceras, ka augusi padomju garā, diezgan ilgi pieņemot viedokli, ka padomju karavīri 1944. gadā nāca kā atbrīvotāji. Taču tautas mutvārdu liecības pavēra citu ainu. Visbiežāk ļaudis atceras zādzības: "Kā nāk, tā tūlīt skatās, kā kaut ko [paņemt]. Nāk iekšā karavīri, grābj cauri tūdaļ. Tik dzirdi, ka tur un tur paņēma"; "Krievu zaldāti visu paņēma. Visu, ko tik vien viņi redzēja. Visas mājas viņi izkontrolē…"; "Bija viens zaldātiņš — tik runīgs, tik runīgs — skaties, jau pilnas rokas [ar nozagto] un… — pa logu". Nereti gadījies tā, ka paņemta teicējam dārga manta: "Man tēvs nomira, tas pulkstenis [Ulmaņlaikā dāvinātais sudraba kabatas pulkstenis par ilggadēju godīgu kalpošanu pie saimniekiem, ko piešķīra priekšzīmīgajiem laukstrādniekiem] palika. To arī jau krievs paņēma"; "Man pulkstenis kabatā un niķelēta ķēdīte. Tik labs pulkstenis. Es atceros, dārgi samaksāju… hronometrs "Romeo"… tas jefreitors (nē, staršina) — caps, pulksteni noplēsa". Viena no raksturīgākajām atmiņām par to laiku saistās ar sazagtā sūtīšanu uz dzimteni: "Kaimiņiem bija četras meitas — palagi ar visām monogrammām izšūtām. Tās monogrammas noplēsa nost, šuva maisus, lai varētu pakas aizsūtīt…" Dažkārt sarkanarmiešu zādzības bijušas kurioza rakstura: "Iegāja pagrabā, visu zapti apskatīja. Melleņu zapti strēba…" vai arī "Bojāto sienas pulksteni, kas bija atstāts bērniem, lai spēlē, pat to paņēma…"

Latvijas iedzīvotājus ienākušie padomju karavīri šokējuši ne tikai ar zaglīgumu, bet arī ar elementāras sadzīviskās pieklājības un iemaņu trūkumu. Piemēram, neprasmi braukt ar velosipēdu. Kaut arī Latvijā velosipēds tolaik nebija gluži ikdienišķa lieta, iedzīvotāji uzreiz nosprieda, ka Krievijā tādu lietu vispār nav redzējuši. Stāsti par padomju virsnieku kundzēm, kuras uz ballēm vilka naktskreklus, jau kļuvuši par "hrestomātiju", un mūsdienās nav pat īsti saprotams, vai tā ir patiesība vai trimdā un pēc neatkarības atgūšanas radīta klišeja, kuru cītīgi atstāsta. Vēsturniece atzīst, ka viņai pašai vislabāk paticis kādas teicējas stāsts par sarkanarmieti, kurš apturējis uz ielas jaunkundzi, lai pārbaudītu viņas rokassomiņas saturu: "Pie Astras rokassomiņā — lūpu krāsa. Futrālī iekšā. Un [sarkanarmietis] pēta, pēta… ož… uzreiz — kož!"

Par spīti tam, ka trimdas autoru darbi ir pilni stāstiem par padomju karavīru pastrādātajiem noziegumiem, I. Salenieces rīcībā esošajos mutvārdu avotos tie parādās reti. "Mildai bij jāiet tur ēst viņiem [padomju karavīriem] taisīt, un tas virsnieks… Milda tā negāja ar viņu… Tur bija uztaisīts novērošanas punkts… Virsnieks ķēris Mildu… Sargs augšā bļāvis. Tas palaidis Mildas vaļā, un viņš [virsnieks] uzgāja augšā un nošāva to zaldātiņu, ka neļāva viņam to padarīt. Es neredzēju, to jau teica… To zaldātiņu turpat paglabāja. Ģipkā pie kapiem." Fakts, ka mutvārdu vēstures avotos reti parādās stāsti par varmācību, neliecina, ka tādu gadījumu nebija. Vēsturniece pieļauj, ka, pirmkārt, vardarbības upuri un tiešie liecinieki, iespējams, nenodzīvoja līdz mūsu dienām. Otrkārt, būtu pārsteidzīgi gaidīt, lai nejaušā intervijā pilnīgi nepazīstamam cilvēkam upuri sāktu vaļsirdīgi klāstīt dziļi sāpinošas lietas.

"Bet kā tad ar vāciešiem?" prasu savai sarunu biedrenei. Ja padomju karavīri visām teicējām, kas kara brīdī reti caurmērā bija ne vecākas par 20 gadiem, likušies maza auguma un visādi "citādi ne tādi", tad vācieši jau šķituši kā pilnīgs pretstats — "skaisti, slaidi, tīri, kārtīgi". Tiesa, arī viņi netika uzskatīti par "savējiem", taču par visumā pozitīviem tēliem gan. Stāstot par "vācu laikiem", vai ikkatrs toreizējais bērns atceras karavīru dotās šokolādes un konfektes. Tas ir paradoksāli, ka Latvijas iedzīvotāju atmiņas par Hitlera karotājiem ir nesalīdzināmi pozitīvākas, kaut Latvijai to nestā ideoloģija sagādāja vien jaunu okupāciju un postu. I. Saleniece: "Četrdesmitajos gados vācieši Latvijas iedzīvotājiem zināmā mērā saistījās ar saprotamo un pazīstamo Rietumu civilizāciju, turklāt viņi bija luterāņi tāpat kā vairums latviešu. Tie paši svētki, bieži tie paši cilvēku vārdi. Galu galā priekšstati par to, kas ir un kas nav skaisti, kā jāuzvedas. Veidojās iespaids, ka vācieši ir tādi paši cilvēki, ar kuriem var visu sarunāt. Un ikdienas saskarsmē tas arī notika. Bija kopīgas pusdienas ar karavīriem un virsniekiem, fotogrāfiju rādīšanas." Piemēram, epizode no vācu karavīru ierašanās kādās mājās Vabolē, Daugavpils pusē:

"Brauc tādas lielas kulbas, tās mašīnas — armijas, segtas, pelēkas.. brauc un iegriežas mūsu mājas celiņā. Vecāmāte — durvis ciet no iekšpuses un tagad saka tajā priekšnamā: "Guļstīs!"

Attaisīja vecmāmiņa durvis — vācieši. Neviens nekā nesapratām, ko viņi saka. Vecmāte šitā rokām [rāda]: "Ņima, ņima, ņima."

Tūliņ viņi sāka vārīt, sāka rīkoties mūsu virtuvē. Divi lieli, lieli katli. Čuguna. Viņi paši tūlīt sameklēja malku, nesa; paņēma mūsu gaili balto; tagad viņi rāda [attiecīgie žesti], tas nozīmēja, ka man vajag atnest sīpolus..

Viņi tad taisīja savas bundžas, maizi grieza — pilnīgi okupēja mūsu to virtuvīti. Es tagad aizeju aiz klēts — mums sīpoldobe tur, salāti, redīsi.. Skatos, vācietis plūc mūsu balto gaili un smej. Nu, un tas mūsu gailītis vārījās vienā no tiem katliem. Tagad mums bija apklāts galds ar mežģīņu baltu galdautu, viņi salocīja to galdautu, nolika pāri, kur bija apsegta šujmašīna.

Pa to laiku ieradās mamma. Viņa bija skaista ļoti un jauna — visa uzmanība uzreiz viņai. Mamma uzklāja linu galdautu. Viņi, kad salēja šķīvjos, aicināja mūs visus. Manu mazo māsiņu paņēma klēpī, viņa neraudāja .. ārkārtīgi skaists bija tas virsnieks, kas manu māsu klēpī paņēma. Vecāmāte pārkrustīja [un visi ēda pusdienas] ..

Tad tas, kas turēja māsiņu klēpī, viņš laikam tikko kā bija apprecējies. [Rādot fotogrāfijas], viņš raudāja ļoti, un mēs arī raudājām.. Kā Hitlers varēja nāvē aizdzīt?! Tik daudz atraut ģimenēm?!

Vēlāk rādīja Kurskas kauju, Staļingradas kauju.. es pārdzīvoju ne par krieviem, bet par vāciešiem."

Šī un iepriekšējo stāstu kontrasts ir milzīgs. "Manuprāt, tas neko labu par latviešiem neliecina, jo parāda, ka cilvēki vairāk skatījās uz ārieni un nebija gatavi iedziļināties būtībā," tā I. Saleniece. Tiesa, arī Latgales poļi, kam 1939. gada dēļ bija iemesls neieredzēt vāciešus, savās atmiņās par vērmahta karotājiem atceras labo. Vienkāršo cilvēku informētības pakāpe par to, kas notiek pasaulē, par holokaustu diemžēl tolaik bija niecīga. Kad, vāciešiem ienākot Daugavpilī, kāds bija brīdinājis vietējo ebreju ģimenes, lai tās labāk bēg un slēpjas, viens no brīdinātajiem atteicis: "Mēs taču esam vienkārši kurpnieki! Vai tad viņi mums āmuru atņems, vai?"

Latvijas Avīze, 2004. gada 29. janvāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home