Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Diena, kad pieminam arī komunistu represētos ticīgos

Mag.iur. Ringolds Balodis, Latvijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes loceklis, 
Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

"Ja Dievs eksistētu, tad viņš būtu jānogalina!"— Krievu anarhists M.Bakuņins

Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstības beigas pavēstīja 1939. gada 23. augustā Vācijas un PSRS noslēgtais Ribentropa-Molotova pakts, kura mērķis bija sadalīt Eiropu sev vēlamās ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva to PSRS sastāvā. Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma. Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā. Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda katru brīvas domas izpausmi.

PSRS okupācijas laikā Latvijā Baznīcas un PSRS varas iestāžu (valsts) savstarpējo attiecību modelis bija īpatnējs. Ja savā laikā Baznīca bija valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīvs iestādījums, tad PSRS, kad valsts pilnīgi noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, to skaitā arī garīgo dzīvi, Baznīca tika uzskatīta par anahronisku subkultūras paveidu. Komunistu ideoloģijā vienmēr nemainīgs bija tas PSKP ideoloģijas virziens, kurš bija tendēts uz ateismu jeb reliģijas noliegšanu. Marksisms pilnīgi pareizi uzskatīja reliģiju par sabiedriskās apziņas formu un indivīda sabiedriskās esamības apziņas atspoguļojumu. Komunistu vadonim V.Ļeņinam pieder teiciens: "Visām un visādām apspiedēju šķirām savas kundzības aizsardzībai ir nepieciešamas divas sociālās funkcijas: bendes funkcija un popa funkcija."

Jau Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas KK(b)P VIII kongresā pieņemtajā otrajā partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību. Atsevišķā programmas sadaļā komunisti norādīja, ka partija neapmierināsies tikai ar jau apstiprināto lēmumu par Baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas nošķiršanu no Baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no reliģiskiem aizspriedumiem. Partija izvirzīja saviem biedriem prasību — ikvienam komunistam jābūt karojošam ateistam, kuram jāveic ticīgo vidū aktīvs ateistiskais darbs. V.I. Ļeņins šajā sakarā tika norādījis: "Es esmu par to cilvēku izslēgšanu no partijas, kas piedalās kulta piekopšanā." Latvijas garīdzniekiem paveicās –—genocīds pret tiem nebija tik globāls kā tas, ko divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pieredzēja Krievijas ticīgie. Latvija nokļuva komunistu jūgā jau tad, kad asinskāre tika maskēta aiz skaļām liekulības frāzēm: 1940. gada 25. augustā pieņemtās LPSR konstitūcijas 96. pants deklarēja: "Lai nodrošinātu pilsoņiem apziņas brīvību, Baznīca Latvijas PSR ir atdalīta no valsts un skola — no Baznīcas. Brīvība piekopt reliģiskus kultus, kā arī pretreliģijas propagandas brīvība atzīta visiem pilsoņiem."

Represijas iesākās pamazām. 1940. gada 30. jūlijā tika izdots atbilstošs rīkojums ar norādi: "Sākot ar 1940./41. mācību gadu, ticības mācība jāsvītro no visu skolu stundu plāniem. Ar šā gada 1. augustu jāpārtrauc algas izmaksa visiem skolotājiem par ticības mācības stundām." Ar Ministru kabineta 1940. gada 4. augusta lēmumu likvidēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Tas bija sākums. Pēc divām nedēļām ar 13. augusta lēmumu komunisti slēdza visas privātās garīga rakstura mācību iestādes, to skaitā arī ģimnāzijas ar kristīgu noslieci. Teoloģijas fakultātes studentiem liedza turpināt izglītību citās fakultātēs un pasniedzējiem neļāva pasniegt teoloģiskos priekšmetus vai pasniegt citu priekšmetus citās fakultātēs. Teoloģijas fakultātes bibliotēka un muzejs pārgāja LU Centrālās bibliotēkas specfondos. No visām bibliotēkām tika izņemti reliģiska satura darbi un ievietoti specfondos. Turpmāk ne tikai grāmatām, bet pat Baznīcu dziesmu lapiņu iespiešanai vajadzēja valsts institūciju īpašu atļauju.

1940. gada 25. novembrī LPSR Tautas komisāru padome reorganizēja dzimtsarakstu aktu reģistrācijas kārtību. Baznīcai atņēma šo funkciju, nododot to pagastu pagaidu izpildu komitejām un Iekšlietu ministrijas dzimtsarakstu birojiem. Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1941. gada martā ar TKP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu pieņēma lēmumu Nr. 420-s: "Par kulta rakstura lūgšanu ēku uzskaiti un novērtēšanu Latvijas PSR teritorijā." Lēmumu pildīja apriņķu un pilsētu izpildkomitejas, kurām līdz 1941. gada 1. maijam vajadzēja ņemt uzskaitē kā tautas mantu — kulta ēkas (respektīvi, visas baznīcas!) un visvērtīgākos kulta priekšmetus no zelta, sudraba, platīna un priekšmetus, kas satur dārgakmeņus, pusdārgakmeņus vai pērles, kā arī priekšmetus ar māksliniecisku vai vēsturisku vērtību. Komisijās iekļāva attiecīgās izpildkomitejas priekšsēdētāju, finansistus un juvelieri. Ekspertīzi veica reliģisko organizāciju pārstāvju klātbūtnē. Uzskaitē esošās kulta ēkas un priekšmetus nodeva draudzēm lietošanā uz savstarpēja līguma pamata. Faktiski reliģiskajām organizācijām bez jebkāda juridiska pamatojuma atsavināja nekustamos un kustamos īpašumus, kuru nebija maz.

Par īpašumu vērienīgumu var spriest no tā, ka 1940. gadā Latvijas teritorijā darbojušās 1169 draudzes, no tām 226 katoļu, 324 luterāņu, 112 baptistu, 164 pareizticīgo, 90 vecticībnieku, 32 septītās dienas adventistu un 221 jūdaistu draudze. Katrai bija nekustamie īpašumi.

Pēc PSRS uzvaras Otrajā pasaules karā, sākot jau ar 1944. gada vasaru, vienlaikus ar Latvijas PSR izveidošanu radīja arī PSRS Reliģijas kultu lietu padomes filiāli — Reliģijas kultu lietu pilnvarotos. Pilnvarotais nebija administratīvi pakļauts LPSR, bet tieši PSRS Tautas komisāru padomes (TKP) Reliģijas lietu padomei, kas noteica tā funkcijas un kompetenci. Savienotajās republikās, apgabalos un novados bija citi pilnvarotie, kuri savā darbībā vadījās no RKLP nolikuma, instrukcijām, izskaidrojumiem un norādījumiem.

Šīs reliģijas kultu lietu padomes galvenos uzdevumos ietilpa kontakta uzturēšana starp PSRS valdību un reliģisko organizāciju centriem, CK un KGB informēšana par reliģisko organizāciju aktivitātēm. Tai bija tiesības sniegt centrālajām un vietējām padomju institūcijām izskaidrojumus par likumdošanas piemērošanu attiecībā uz kultiem un lemt par sūdzībām sakarā reliģisko organizāciju un kulta kalpotāju reģistrāciju vai noņemšanu no reģistra, par lūgšanu namu atvēršanu vai slēgšanu un tamlīdzīgām lietām.

Pēc Staļina nāves, nākot pie varas Hruščovam, atkal sākās jauns represiju vilnis pret Baznīcu un tās pārstāvjiem. PSKP CK 1954. gada 7. jūlijā pieņēma lēmumu: "Par lieliem trūkumiem zinātniskā ateisma propagandā un tās uzlabošanas pasākumiem". Lēmumā tika atzīts, ka "garīdznieki un sektanti izgudro visādus paņēmienus, kā cilvēku apziņu saindēt ar reliģijas tvanu (..)". Uzskatīja, ka reliģisko svētku svinēšana, kas nereti saistīta ar vairākas dienas ilgstošu dzeršanu un liela lopu skaita nokaušanu, nodara lielus zaudējumus tautas saimniecībai, atrauj tūkstošiem cilvēku no darba un grauj darba disciplīnu. Reliģiskie aizspriedumi un māņticība saindē padomju cilvēku apziņu, traucējot viņam apzinīgi un aktīvi piedalīties komunisma celtniecībā. Sākās lielā antireliģijas kampaņa, kas tomēr neilga mūžību, un jau 1954. gada 10. novembrī tika pieņemts jauns PSKP CK lēmums "Par kļūdām zinātniskā ateisma propagandas darbā iedzīvotāju vidū", kas it kā nosodīja patvaļu, apvainojumus un apmelojumus antireliģiskās kampaņas laikā. Notikušas bija pat reliģisko rituālu pārtraukšanas un rupja izturēšanās pret kulta pārstāvjiem. Pēc 1954. gada 10. novembra PSKP CK lēmuma uzbrukumi Baznīcai uz laiku pieklusa. 1964. gadā Maskavā tika nodibināts PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas Zinātniskā ateisma institūts. Valsts pat piešķīra no budžeta līdzekļus, lai sagatavotu antimācītājus, kuri veiktu "pretindētāju" darbu sabiedrībā.

No 1964./1965. mācību gada PSRS augstākajās mācību iestādēs ieviesa kursu, kas bija obligāts, zinātniskā ateisma pamatus. KGB antireliģiskas propagandas labad pat tika panākta dažu garīdznieku atteikšanos no Dieva un sava amata, likdami tiem rakstīt grāmatas un brošūras ar ateistisku saturu. Bija katoļu atkritējs B.Zvejsalnieks, arī luterāņi neatpalika, tā, piemēram, ev. luterāņu mācītājs A.Indriksons atteicās no sava garīgā amata un ticības, sākot strādāt par ateisma propagandistu.

LPSR Kriminālkodeksā tika iekļauts 138. pants, kas paredzēja atbildību par reliģisku rituālu aizkavēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj sabiedrisko kārtību un nav saistīti ar pilsoņu tiesību aizskaršanu (pašreizējā brīdī šis pants ir spēkā esošs arī 1998. gadā!). Iepriekšminētais pants bija iekļauts līdzsvara dēļ un bija bez praktiska lietojuma.

Latvijas PSR Kriminālkodeksa 137. pants paredzēja atbildību par noteikumu attiecībā uz Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanas no Baznīcas neievērošanu. Par šo pārkāpumu sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar labošanas darbiem uz vienu gadu, vai ar naudas sodu līdz 500 rubļiem. Kriminālatbildība iestājās arī par reliģisko ceremoniju noturēšanu darbaļaužu masu atpūtas vietās, pilsētu vai ciematu ielās vai laukumos, valsts un sabiedrisko iestāžu ēkās. Krimināli sodāma bija kolektīva reliģisku dziesmu dziedāšana sabiedriskajās vietās vai transportā.

Reliģiskajām organizācijām tika atņemtas īpašumtiesības. Reliģisko organizāciju drīkstēja dibināt, ja dibinātāji bija 20 viena reliģiska kulta piekopēji, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Ja ticīgo skaits bija mazāks par 20, tad drīkstēja dibināt ticīgo grupu. PSRS savā teritorijā noteica trīs īpašuma pamatveidus: valsts īpašums; kolhozu un citu kooperatīvo organizāciju īpašums, arodbiedrību u.c. sabiedrisko organizāciju īpašums; pilsoņu personiskais īpašums. Kurā grupā ietilpa reliģiskās organizācijas? Reliģiskās organizācijas netika uzskatītas par sabiedriskajām organizācijām, to manta un nekustamais īpašums tām tika nodots uz nomas līguma pamata, ko attiecīgā draudze slēdza ar izpildkomiteju. Līgumu DDP izpildkomiteja varēja lauzt, kad vien vēlējās (parasti vēlēšanās radās pēc KGB vai CK rīkojuma). Draudze bija tiesīga garīdznieku nolīgt vai ievēlēt. Reliģisko organizāciju kalpotāji un ticīgie nebija tiesīgi: savu lūgšanu laikā uzstāties ar politiska rakstura runām, kas ir pretrunā ar padomju sabiedrības interesēm, mudināt ticīgos atteikties no savu pilsoņa pienākumu pildīšanas, veikt propagandu, kas aicinātu atrauties no aktīvas iesaistīšanās valsts, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves norisēs. (Par pretējās – antireliģiskās — propagandas efektu var spriest pēc tā, ka 1953. gadā piemēram, evaņģēliski luteriskajā Baznīcā laulājās 1086 pāri, bet 1969. gadā — vairs tikai 134 pāri.) Nedrīkstēja tolaik arī veikt reliģiskas ceremonijas un rituālus valsts, sabiedriskajās un kooperatīvajās iestādēs un uzņēmumos.

Protams, ir skaidrs, ka nepamatots aizliegums veikt reliģiskās ceremonijas un rituālus valsts, sabiedriskajās iestādēs un uzņēmumos ir uzskatāms par klaju cilvēktiesību pārkāpumu. Reliģiskās apvienības nevarēja arī organizēt bērnu, jauniešu un sieviešu lūgšanu sanāksmes, kā arī reliģijas mācības pulciņus, grupas un sanāksmes, svētceļojumus, piespiedu kārtā iekasēt nodokļus un nodevas reliģisko apvienību labā vai citiem mērķiem. Ticīgajiem, kas veido reliģisko apvienību (organizāciju vai grupu), juridiski bija šādas rakstura tiesības: veikt reliģiskās ceremonijas, organizēt lūgšanu vai citas sapulces, kas saistītas ar reliģiskā kulta realizēšanu; pieņemt darbā vai ievēlēt kulta kalpotājus vai citas personas, kas apkalpo kulta vajadzības; lietot lūgšanu namus un citus kulta īpašumus; ievākt brīvprātīgus ziedojumus no ticīgajiem lūgšanu namos, kas domāti kulta kalpotāju uzturēšanai, kulta īpašuma, kā arī reliģisko apvienību izpildu orgānu uzturēšanai. LPSR Civilkodeksa 23. pants noteica: par juridiskām personām atzīstamas organizācijas, kam ir atsevišķa manta, kas var savā vārdā iegūt mantiskas un personiskas nemantiskas tiesības un uzņemties pienākumus. Juridiskajām personām bija arī statūti vai nolikums, kurus apstiprināja augstākstāvoša institūcija.

Baznīcas un citas reliģiskās organizācijas padomju valstī netika atzītas par juridiskām personām, bet, neraugoties uz to, civiltiesiskajās attiecībās tām bija jāstājas, kā arī jāmaksā valstij nodokļi. Līdz ar to bez iejaukšanās valsts konstitucionālajā sistēmā, ar civilās likumdošanas pastarpināto palīdzību reliģiskas organizācijas padarīja par otršķirīgām juridiskām personām, kurām ir liegtas, piemēram, tādas pamattiesības: būt par prasītāju un atbildētāju tiesā vai iegūt mantiskas un nemantiskas tiesības. Tādējādi šeit mēs redzam ne tikai kādu nejaušu PSRS resora pieeju reliģijai, bet vispārēju PSRS nostādni, jo valsts kā organizēta veseluma atsevišķa norma atklāj arī kopējo mērķi un tendenci izskaust reliģiju kā "sugu". Tradicionālās baznīcas juridiskā statusa pazemināšana vēl, protams, nav tūlītējs, bet tikai pastarpināts risinājums.

Runājot par Baznīcas eksistenci sociālismā, var droši apgalvot, ka Baznīcas iestādījums sociālistiskajās valstīs atradās ideoloģiskajā diasporā, kas sastāvēja no ateisma piekritējiem. Kā izteicies katoļu bīskaps Oto Spulbeks par 1956. gadu VDR: "Mēs dzīvojām mājā, kuras struktūru mēs nebijām cēluši, un apzinājāmies, ka pat mājas pamati ir neīsti. Un tāpēc, ka pamati ir neīsti, mēs pat nevarējām celt neko jaunu uz tiem virsū. Mēs varējām tikai gaidīt, kad šī māja sabruks." Saistot pagātni ar mūsdienām, zīmīgs un retorisks izklausās ev. luterāņu Baznīcas prāvesta V.Vārsberga uzdotais jautājums: "Ko var darīt, lai tamlīdzīga netaisnība un varmācība nekad vairs neatkārtotos?"

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home