Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Slepenie Latvijas "tīrītāji"
Jānis Riekstiņš

Drīz pēc tam, kad 1944. gada vasarā padomju armija pārgāja Latvijas robežu un sāka pildīt savu "atbrīvošanas" misiju, daudzās vietās pēkšņi sāka pazust cilvēki. Tie, kas bija redzējuši notiekošo, stāstīja, ka ieradušies bruņoti padomju karavīri un aizveduši apcietināto līdzi. Neizpratni par notiekošo vēl vairāk palielināja apstāklis, ka aizvestie nereti bija plašā apkārtnē cienījami cilvēki – skolotāji, ārsti. Pat jaunās varas ieceltās vietējās varas iestādes nezināja, kur tie palikuši. Tagad varam nojaust, ka tādā noslēpumainībā rīkojās ne jau čekisti no Rīgas, bet gan "spiegu un tautas ienaidnieku" mednieki no pašas Maskavas, kuri vietējiem atskaitīties neuzskatīja par vajadzīgu. Par notikumiem pirms 60 gadiem Latvijas Valsts arhīva vecākā referenta Jāņa Riekstiņa rakstā.

"Pie mums lielu darbu veic armijas organizācijas "Smerš" (sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvalde "Smerķ špionam" – "Nāvi spiegiem"), kuras daudz ko nesaskaņo ar mūsu Iekšlietu tautas komisariāta priekšnieku b. Trukšānu. Dažreiz tās izstrādā tādas lietas, kuras, kā liekas, patiešām nevajadzētu darīt. Lūk, tāds gadījums. Vecītis, dzimis 1888. gadā, aizsargos sastāvējis no 1919. līdz 1923. gadam. Viņu paņēma. Jājautā, kamdēļ? Ja viņš būtu bijis aizsargs Ulmaņa varas laikā, tad tā ir cita lieta. Bet viņiem ir tāds norādījums, ka visi aizsargi neatkarīgi no tā, kad viņi sastāvēja aizsargu organizācijā un cik ilgi, ir jāizņem," Latvijas kompartijas centrālkomitejas 1945. gada februāra plēnumā žēlojās Jelgavas apriņķa komitejas sekretārs K. Plāters.

"Es aizbraucu uz pagastu, tur noņemts pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs, sekretārs, un gadās tā, ka izpildu komitejai atslēga priekšā. Es prasu Trukšānam: "Tu to zini?" "Nē," viņš saka, "es neko nezinu." Iznāk tā, ka pulkvedis Nosovs (M. Nosovs – valsts drošības pulkvedis, no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada martam 2. Baltijas frontes IeTK operatīvā sektora priekšnieks) vispirms dara zināmu, ka tikšot veikts liels darbs, bet, kādu darbu viņš veic, kuru paņems, iepriekš par to nedara zināmu, lai radītu viedokli, ka tie ir tautas ienaidnieki, ka viņus vajag izņemt," turpināja Plāters. Savukārt kompartijas Ilūkstes apriņķa komitejas sekretārs Matuzs ne tikai žēlojās par plašajiem arestiem, bet arī rīkojās. Viņš VDTK (Valsts drošības tautas komisariāta) apriņķa daļas priekšniekam Ivanovam pieprasīja, lai tas iepriekš paziņotu par visiem, kurus VDTK veiktajā operācijā ir paredzēts arestēt. Matuzs uzskatīja, ka VTDK darbinieki, veicot masu arestus, izpilda tiem uzdoto "plānu" jeb kontrolskaitļus. Šā iemesla dēļ viņš apriņķa prokurora vietniecei Bogomolovai ieteica "ne īpaši sankcionēt lietas par tiem, kurus paredzēts arestēt", norādot, ka tās personas, kuras Valsts drošības komisariāts arestē par dzimtenes nodevību, būtībā nemaz nav vainīgas. "Ja mēs paši viņu vietā būtu atradušies okupētajā teritorijā," viņš teica, "arī mēs būtu rīkojušies tāpat kā viņi, būtu glābuši savu dzīvību tāpat, kā glāba viņi, un būtu darījuši to pašu."

Skolotājus un ārstus

Tikmēr aresti turpinājās. 1945. gada 3. februārī veselības aizsardzības tautas komisārs E. Ameriks slepenā ziņojumā Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāram J. Kalnbērziņam ziņoja par ārstu Čakstes, Matuļenko, Smilgas, Timenieka, Gūtmanes un Puriņa arestu. Kalnbērziņš šo dokumentu pāradresēja Latvijas PSR VDTK tautas komisāram Alfonam Novikam, kurš 24. februārī paziņoja, ka "LPSR VDTK šīs personas nav aizturējis un arestējis". 1945. gada 18. martā par plašiem skolotāju arestiem Bauskas apriņķī Kalnbērziņam ziņoja izglītības tautas komisārs K. Strazdiņš. "Divas dienas, kuras es pavadīju Bauskas pilsētā, mani pārliecināja par to, ka Bauskas apriņķī ar skolotāju arestiem patiešām ir pieļauti pārspīlējumi, pieļauta rupja kļūda, kuru vajag nekavējoties izlabot. No 180 skolotājiem arestēti 22. Ir paņemti skolotāji, kurus visi pazīst kā labus, kārtīgus, pat vislabākos. Tā domā ne tikai skolotāji, tā domā Bauskas tautas izglītības nodaļas darbinieki, tā domā arī vadošie biedri no partijas apriņķa komitejas un apriņķa izpildu komitejas. Daļa no viņiem burtiski raud, kad runā par šiem jautājumiem."

Noviks arī šoreiz atbildēja, ka Strazdiņa minētos Bauskas skolotājus viņa vadītā struktūra nav arestējusi. Tāpat atbildēja LPSR iekšlietu tautas komisārs A. Eglītis. Protams, tas nenozīmē, ka vietējās represīvās iestādes Latvijas "tīrīšanā" tolaik nebūtu piedalījušās. Piemēram, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki līdz 1944. gada 1. decembrim bija arestējuši 4914 cilvēkus, bet operatīvajā uzskaitē ņēmuši 23 324 cilvēkus. Kā redzams arhīva dokumentos, par veiktajām represijām LK(b)P CK (Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālajā komitejā) diezgan regulāri atskaitījušies gan VDTK, gan IeTK, gan LPSR prokuratūra, taču, kā redzams no minētajiem faktiem, par daudzu pilsoņu arestiem neko nav zinājušas pat šīs iestādes. Tas liek domāt, ka tā laika Latvijas "tīrīšanā" galvenā un noteicošā loma tomēr bijusi kādām citām represīvajām struktūrām.

Pakļauti tikai Maskavai

Protams, pagaidām visvairāk dzirdēts par "smeršu". Arī dokumenti apliecina, ka dažāda līmeņa (frontes, armijas, divīzijas utt.) "smerša" iestāžu darbinieki šajā laikā arestējuši daudzus Latvijas pilsoņus. Taču daudzu arestēto krimināllietās uzrādīts vēl kāds represīvo struktūru veidojums, proti, IeTK–VDTK operatīvais sektors. Pirmo reizi dokumentos AVPP jeb Apvienotās valsts politiskās pārvaldes un IeTK operatīvie sektori pieminēti sakarā ar plašajām kulaku deportācijām Padomju Savienībā trīsdesmitajos gados, kā arī 1937./1938. gada lielā terora laikā. Tie tika izveidoti, lai konkrētā teritorijā pēc iespējas ātrāk tiktu represētas visas direktīvajos dokumentos noteiktās iedzīvotāju kategorijas. Otrajā pasaules karā PSRS IeTK–VDTK operatīvie sektori tika izveidoti, lai "iztīrītu" no vācu karaspēka atbrīvotās teritorijas. 1942. gada 9. janvārī ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pavēli nr. 0031 PSRS IeTK 2. pārvaldes 1. daļas sastāvā tika izveidota īpaša nodaļa "cīņai ar Vācijas izlūkdienesta aģentūru, nodevējiem un vāciešu atbalstītājiem sarkanās armijas no vāciešiem atbrīvotājās teritorijās". Pirmais un galvenais šīs nodaļas uzdevums bija "nodevēju, provokatoru, personu, kuras pie vāciešiem dienējušas administratīvajos amatos, policijā, pašpārvaldē, un citu vāciešu atbalstītāju atrašana un likvidācija". Papildinot šo pavēli, 1942. gada 18. februāra PSRS IeTK norādījumos nr. 64 teikts:

"1. Pēc okupantu padzīšanas attiecīgajām IeTK–VDTK pārvaldēm reizē ar IeTK pastāvīgā aparāta atjaunošanu uz atbrīvotajām pilsētām un rajoniem nekavējoties nosūtīt IeTK–VDTK pārvalžu operatīvās čekistu grupas ar uzdevumu attīrīt tos no okupantu ielikteņiem un atbalstītājiem, noskaidrot Vācijas izlūkdienestu aģentūru un organizēt pret tiem aktīvus pretizlūkošanas pasākumus.

2. Atbrīvotajās pilsētās un rajonos darbu sākt ar visu agrāk atklāto vācu ielikteņu un aktīvo atbalstītāju arestiem, nodibinot sakarus ar aģentūru, kura bija atstāta vai palikusi uz laiku okupētajā teritorijā, iztaujājot pieteikumu iesniedzējus un vietējos iedzīvotājus."

Kā redzams, "tīrīšanas" darbiem radīja īpašas čekistu operatīvās grupas, kā arī operatīvos sektorus, kuru priekšnieki atskaitījās tikai centrālajām iestādēm Maskavā. Sacīsim, Krimā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra un PSRS valsts drošības tautas komisāra 1944. gada 13. aprīļa pavēli "Par pasākumiem, lai Krimas APSR attīrītu no pretpadomju elementiem" izveidoja 7 operatīvos sektorus un iecēla to priekšniekus. Lai nodrošinātu operatīvo darbu ar cilvēkiem, turp nosūtīja 3000 IeTK un 2000 VDTK darbiniekus, kuriem palīdzēja 20 000 IeTK karaspēka karavīru.

"Operatīvie sektori" darbībā

Var droši pieņemt, ka līdzīgas PSRS IeTK–VDTK pavēles attiecībā uz Latviju pieņemtas 1944. gada pavasarī. Dokumentos norādīts, ka PSRS IeTK–VDTK 1944. gada 17. augustā valsts augstākajām amatpersonām – Staļinam, Molotovam, Maļenkovam – nosūtīja ziņojumu "Par stāvokli Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas PSR atbrīvotajos rajonos un atbrīvoto rajonu attīrīšanu no vācu karaspēka paliekām, nodevējiem un vāciešu atbalstītājiem". 1945. gada 26. janvārī tai pašai trijotnei nosūtīts ziņojums "Par pasākumiem Latvijas attīrīšanai no naidīgajiem elementiem pēc stāvokļa uz 1945. gada 25. janvāri". 27. janvārī PSRS valsts drošības komisārs V. Merkulovs uz Berijas vārda Staļinam, Molotovam, Maļenkovam nosūtīja informāciju "Par darbu, lai attīrītu Latvijas PSR teritoriju no naidīgiem elementiem pēc stāvokļa uz 1945. gada 25. janvāri". Arī 13. aprīlī nosūtīts ziņojums "Par 2. Baltijas, 1., 3. Baltkrievijas, 1., 4. Ukrainas frontes aizmugures attīrīšanu no naidīgiem elementiem pēc stāvokļa uz 1945. gada 11. aprīli".

1945. gada 17. aprīļa pilnīgi slepenajā dienesta ziņojumā Staļinam un Molotovam Berija raksta: "Izpildot Jūsu norādījumus par aktīvās sarkanās armijas frontes aizmugures attīrīšanu no naidīgiem elementiem, PSRS IeTK no šī gada janvāra līdz 15. aprīlim saņēmis 215 540 cilvēku. No kopējā saņemto skaita PSRS pilsoņi (krievi, baltkrievi, lietuvieši, latvieši, kazahi un citi) 27 880 cilvēki. No kopējā skaita 215 540 cilvēkiem uz IeTK nometnēm nosūtīti 148 540 cilvēki, IeTK piefrontes cietumos un nometnēs atrodas 62 000 un operācijas laikā, kā arī ceļā uz nometnēm miruši 5000 cilvēki. PSRS IeTK veiktajā izmeklēšanā un pārbaudes darbā noskaidrots, ka arestēto vidū ievērojama daļa ir dažādu fašistisko organizāciju (arodbiedrību, darba, jaunatnes) ierindas dalībnieku. Šo kategoriju personu saņemšanu savā laikā diktēja nepieciešamība pēc iespējas ātrāk attīrīt frontes aizmuguri no naidīgiem elementiem." Tas ir tieši tas, ar ko nodarbojās IeTK–VDTK operatīvie sektori.

Latvijas Valsts arhīva dokumenti liecina, ka PSRS IeTK–VDTK operatīvie sektori darbojušies daudzos Latvijas apriņķos. Atrodamas norādes uz to, ka Valmieras apriņķī IeTK–VDTK operatīvo sektoru vadījis valsts drošības pulkvedis Rečkalovs, Jelgavas apriņķī – apakšpulkvedis Želtjakovs, Kuldīgas apriņķī – apakšpulkvedis Karickis. Katra operatīvā sektora rīcībā bija gan savi operatīvie darbinieki un izmeklētāji, gan laikus sagatavoti dažādu "pretpadomju elementu" saraksti, tajā skaitā aizsargu saraksti. Piemēram, 1943. gadā organizētā LPSR VTDK operatīvā grupa, izpētot 1941. gadā uz PSRS deportēto arhīva dokumentus, sameklēja vairāk nekā 500 cilvēku – "nacionālistus" un "aģentus", par kuriem sagatavoja materiālus arestam tūdaļ pēc vācu karaspēka padzīšanas. Kā tas norādīts jau pieminētajā Strazdiņa ziņojumā, plašus Latvijas iedzīvotāju arestus veicis IeTK–VDTK Bauskas operatīvais sektors. Tā cilvēki 1945. gada janvāra beigās aizturēja Misas pagasta iedzīvotājas Almu Šņoriņu, Almu Kraķi un Mildu Tēraudu. Arestu pamatoju ar viņu sastāvēšanu aizsargu organizācijā. PSRS IeTK sevišķā apspriede tā paša gada 18. augustā A. Šņoriņai un M. Tēraudai piesprieda piecus gadus labošanas darbu nometnē, bet A. Kraķei – astoņus gadus. 1945. gada janvāra beigās IeTK–VDTK Bauskas operatīvā sektora darbinieki arestēja arī Mežotnes nepilnās vidusskolas direktoru Alfrēdu Satiku un tās pašas skolas skolotāju Helēnu Satiku. "Izmeklēšanai" abus aizsūtīja uz Jarinlagu. Tur tos apsūdzēja par darbošanos "Tautas palīdzībā" un sevišķajā apspriedē "iedeva" astoņus gadus labošanas darbu nometnē.

IeTK–VDTK Valmieras operatīvā sektora arestēto Braslavas pagasta iedzīvotāju Martu Eglīti, par kuru aresta dokumentus gatavoja šā sektora darbinieks, valsts drošības kapteinis Dmitrijevs sākumā par dalību aizsargos pratināja tepat Latvijā, bet pēc tam nosūtīja uz Molotovas (Permas) apgabalu. 1946. gada aprīlī sevišķā apspriede Eglītei piesprieda četrus gadus labošanas darbu nometnēs. Pēc soda izciešanas 1949. gada februārī viņu vēl nosūtīja nometinājumā uz Novosibirskas apgabalu, bet pēc tam, kad 1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīja arī viņas ģimeni, Eglīti aizsūtīja pie ģimenes locekļiem uz Tomskas apgabalu. Atbrīvošana notika tikai 1955. gadā. PSRS IeTK–VDTK rokās nākušie uz žēlastību cerēt nevarēja.

Diemžēl pagaidām nav izdevies noskaidrot, kad un ar kādu pavēli operatīvie sektori Latvijā tika izveidoti, cik daudz to bija, cik daudz Latvijas pilsoņu tie arestēja. Lielāka skaidrība varētu rasties tikai pēc iepazīšanās ar dokumentiem Krievijas arhīvos. Bet, runājot par "tīrīšanas" akcijām Latvijā, jāņem vērā, ka tajās aktīvi piedalījās arī dažādas sarkanās armijas IeTK struktūras. Viena no tām bija ģenerālleitnanta P. Kubatkina vadītā 2. Baltijas frontes IeTK operatīvā grupa. 1945. gada 9. martā iesniegumā LPSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietniekam P. Plēsumam jelgavniece B. Heistere rakstīja: "Šā gada 14. februārī Jelgavā, savā dzīvesvietā tika apcietināts mans vīrs Tālivaldis Žaņa d. Skreija. Viņu apcietināja kādas Jelgavā iebraukušas kara operatīvās daļas darbinieki – karavīri (adrese Skolas ielā 19). Š. g. 17. februārī mans vīrs tika no Jelgavas aizvests un viņa tagadējā atrašanās vieta man nav zināma. Vēlāk uzzināju no NKGB (tā tekstā) Jelgavas nodaļas priekšnieka Trukšāna, ka jau pirms mana vīra aizsūtīšanas no Jelgavas apcietinātājas iestādes vadītājs 3. ranga komisārs Kubatkins devis rīkojumu viņa atsvabināšanai, jo visi pret manu vīru celtie apvainojumi izrādījušies bez pamata. Tā kā mans vīrs vēl līdz šai dienai tomēr nav atsvabināts un nav mājās atgriezies, lūdzu noskaidrot, kamdēļ netika izpildīts minētais rīkojums."

LPSR Augstākās padomes prezidijs B. Heisteres lūgumu aprīlī nosūtīja tālāk uz Maskavu pašam PSRS valsts drošības tautas komisāram Merkulovam, norādot, ka T. Skreiju arestējusi Kubatkina vadītā PSRS IeTK operatīvā grupa. Tā kā atbilde uzreiz saņemta netika, Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins lūgumu jūnijā atkārtoja. Beidzot 1945. gada 3. septembrī tika saņemta ziņa, ka T. Skreija atbrīvots tā paša gada 23. augustā. Tā bija veiksme, bet tā paveicās tikai retajam 1944./1945. gada kampaņā arestētajam.

Latvijas Avīze 2004. gada 13. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home