Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ļaunuma piemiņa, labā kārdinājums
Cvetans Todorovs

Laikmeta pētījums

NACISMS UN KOMUNISMS

... pati nacisma un komunisma salīdzināšana vēl joprojām izraisa sīvu pretestību. Tam ir vairāki iemesli. Pirmajam nav nekāda sakara ar politisko analīzi – tas rodas no nepatikas, kas rodas ikvienam no mums, redzot, ka vēsturiskajā vispārinājumā esam reducēti tikai līdz piemēriem starp citiem piemēriem. Nepatika kļūst par aizvainojumu, kad runa ir par sāpīgiem pārdzīvojumiem – tie, kas saistīti ar totalitāriem režīmiem, gandrīz vienmēr ir tādi. Skaidrs, ka no šāda skatapunkta salīdzinājums bieži vien izrādās nevietā vai pat aizvainojošs. Kādam, kurš nupat zaudējis savu bērnu, nebūtu jāsaka, ka viņa sāpes ir līdzīgas daudzu citu nelaimīgu vecāku sāpēm. Nevajadzētu novērtēt par zemu šo subjektīvo viedokli: ikvienam no mums pieredze neizbēgami ir individuāla un galu galā intensīvāka par visām pārējām. Indivīds nevar atlauties tādu augstprātību, lai sevi uzlūkotu ārpus savas pagātnes, ārpus jēgas, ko viņš pats tai piešķīris – tādu apsvērumu vārdā, kas indivīdam ir sveši.

Mēs saprotam arī, ka tas, kurš ir nodarbināts ar mistisku pārdzīvojumu, principā noraida jebkuru salīdzinājumu, ko tam uztiepj, pat jebkādu valodas lietojumu attiecībā uz to. Pārdzīvojums ir un tam ir jāpaliek neizsakāmam un neattēlojamam, nesaprotamam un nepazīstamam, jo tas ir sakrāls. Šīs attiecības pašas par sevi ir pelnījušas cieņu, taču tās pastāv privātās sfēras robežās un tātad šeit uz mums neattiecas. Savukārt publiskajās debatēs salīdzinājums, kas ne tuvu neizslēdz unikalitāti, ir vienīgais līdzeklis to iedibināt. Patiešām, kā gan apliecināt kādas parādības vienreizību, ja to nekad nesalīdzina ne ar vienu citu.

Otrs iemesls pretoties salīdzinājumiem ir ne mazāk saprotams, tomēr šeit tas nav vairāk vietā.  Proti, fašisma vācu atzars, nacisms, turklāt vēl ar šaušalīgo nāves nometņu institūciju, vairākumam no mums ir kļuvis par pilnīgu ļaunuma iemiesojumu. No šīs skumīgās priekšrocības izriet, ka ikviens cits fakts, ar kuru to salīdzina, savukārt tiek sastatīts ar šo absolūtā ļaunuma ideju. Attiecīgi, atkarībā no redzesleņķa, kādā raugās – no komunistiskā vai no nacistiskā –, satuvināšana iegūst divas pretējas nozīmes: tiem, kas atzīst tuvību ar nacismu, tajā saskata attaisnojumu; tiem, kas jūtas tuvi komunistiem, tajā saskata apsūdzību. Īstenībā viss ir mazliet sarežģītāk, jo katrā nometnē ir jāatšķir bendes un upuri, vai, precīzāk – grupas, kas nacionālas vai ideoloģiskas piederības apsvērumu dēļ sevi pazīst, kaut vai neapzināti, vienā vai otrā lomā. Tas mums ļauj izšķirt četras tipiskas reakcijas, kad runa ir par Aušvicas un Kolimas satuvināšanos un bendēm vienā pusē izrādoties paradoksāli tuviem upuriem otrā pusē:

1)     “Upuri” komunistiskajā pusē ir par satuvināšanu, jo tā viņiem der kā apsūdzība.
2)     “Bendes” komunistiskajā pusē ir pret satuvināšanu, jo viņi tajā saskata apsūdzību.
3)     “Upuri” nacistiskajā pusē ir pret satuvināšanu, jo viņi tajā saskata attaisnojumu.
4)     “Bendes” nacistiskajā pusē ir par satuvināšanu, jo tā viņiem der kā attaisnojums.

Pirmajā tuvinājumā pastāv liela iespējamība, ka mēs varēsim uzminēt kādas personas viedokli šajā jautājumā, ja zināsim, pie kuras grupas šī persona sevi pieskaita. Piemēram, komunistiskā režīma disidentiem un oponentiem tā valdīšanas pēdējās desmitgadēs satuvināšana bija pašsaprotama, tiktāl, ka jau pieminētais Jeliu Jeļevs, tolaik mazpazīstams vēsturnieks un politologs, apmierinājās ar to, ka, lai cīnītos pret komunistisko režīmu Bulgārijā, uzrakstīja darbu ar nosaukumu Fašisms, aplūkodams tajā trīsdesmito gadu politiskās kustības Rietumeiropā. Oficiālā cenzūra lieliski saprata zemtekstu un  grāmatu aizliedza; tādēļ Jeļevs tika atlaists no darba. Priekšvārdā grāmatas atkārtotajam izdevumam 1989. gadā pēc komunistisko režīmu krišanas, Jeļevs, kuram nu bija atļauts saukt lietas īstajos vārdos, runā par “abu totalitāro režīmu, fašistiskā un mūsējā, komunistiskā, absolūto sakritību”; ja par katru cenu ir jākonstatē kāda atšķirība, tā būtu par labu fašismam: “Fašistiskie režīmi ne vien agrāk iznīka, bet arī tika vēlāk nodibināti, kas pierāda to, ka tie ir tikai bāls pakaļdarinājums īstenam, autentiskam, pilnīgam un pabeigtam totalitāram režīmam.”

Tie, kas jūtas tuvi komunisma tēzēm un varām, kā Austrumos, tā Rietumos, ir pret satuvināšanu; tāpat arī tie, kas sevi uzskata par hitlerisma upuriem – ebrejiem vai čigāniem. Divas pretējības, protams, var savienoties (var būt vienlaikus proebrejisks un prokomunistisks viegli saprotamu vēsturisku iemeslu dēļ). Vācieši savukārt var sevi identificēt divos attieksmju tipos, ko radījis nacisms, un uzsvērt – kā to ilustrējusi nesenā “vēsturnieku ķilda” – vai nu abu režīmu līdzīgās iezīmes, vai arī to atšķirības.

Šāda veida pretestībai, kas ir pilnīgi saprotama un pat pieņemama privātā plāksnē (kurš gan gribētu piederēt pie sātana ģimenes?), nevajadzētu apturēt nedz 20. gadsimta vēsturnieku, nedz politikas teorētiķi. Salīdzinājums šajās jomās ir nepieciešams zināšanu ierocis; tas, pats par sevi saprotams, rada līdzības un atšķirības. Zinātne vienmēr ir zaimošana, tā atsakās izolēt jelkādu notikumu, turpretī tas, kurš to ir personiski piedzīvojis, tiecas šo notikumu izolēt. Morālam spriedumam savukārt vajadzētu sekot izzināšanas darbam tā vietā, lai tiktu izteikts pirms tā. Es domāju, ka tāds ir vēsturnieku un tāpat arī sociologu, kas pētījuši jautājumu krustu šķērsu, aktuālais konsenss; un, vēl jo vairāk, konsenss sabiedrībai kopumā, kā Francijā, tā arī citās Eiropas valstīs.

Secinājumi

Kādus secinājumus var izdarīt par abiem totalitārisma variantiem? Vispirms vajadzētu atšķirt režīmus un to darboņus. Attiecībā uz pirmajiem, es parakstos zem secinājuma, ko jau ir formulējuši citi: tie abi ir vienlīdz nicināmi. To tiešie upuri abos gadījumos skaitāmi miljonos, un būtu nepiedienīgi no šā viedokļa sastādīt laureātu sarakstu. Koncentrācijas nometnē ieslodzīta un badam, aukstumam, parazītiem, vardarbībai pakļauta indivīda ciešanas ir šausmīgas. Nav svarīgi, vai tā ir vācu vai padomju nometne: cilvēki jau necieš bezgalīgi dažādos veidos. Nacistu piekoptajai tiešajai nogalināšanai nav precīza ekvivalenta padomju pusē, taču izraisīt miljoniem cilvēku bada nāvi gada garumā savukārt ir šausminošs akts.

Šī globālā nosodīšana, protams, jāpielāgo atbilstoši specifiskiem nosacījumiem. Ir skaidrs, piemēram, ka nacistiskā diktatūra Polijā izraisīja daudz apjomīgāku cilvēku iznīcināšanu nekā komunistiskā diktatūra; taču Bulgārijā, ja aplūkojam citu piemēru, attiecība ir pretēja. Atgādināšu, ka visā kara laikā no 1939. līdz 1944. gadam, visskarbāko profašistisko spēku veikto represiju periodā notika 357 soda izpildīšanas, saskaitot visus soda veidus kopā; toties tikai viena gada laikā no 1944. līdz 1945. gadam tūlīt pēc Bulgārijas nonākšanas padomju orbītā jaunās varas nogalināto skaits sasniedz 2700 personas.

Ja mēs palūkojamies vēsturiskā perspektīvā, komunisms ieņem centrālo vietu: tas turpinās daudz ilgāk – sākas agrāk un izdziest vēlāk; tas izplešas visos pasaules kontinentos, ne vien Eiropas centrā; tas prasa vēl lielāku skaitu upuru. Mūsdienu skatījumā arī tā nosodīšana ir aktuālāka: tā radītā mistifikācija ir varenāka, pievilcīgāka, atmaskot to ir neatliekamāks uzdevums. Acīmredzams līdzsvara trūkums raksturo oficiālos spriedumus par abiem režīmiem: neņemot vērā dažus marginālus vērtējumus, nacisms ir vienbalsīgi stigmatizēts, turpretī komunisms joprojām bauda labu reputāciju visplašākajās aprindās (piemēram, tā “trockistiskais” variants Francijā). Antifašisms ir obligāts, bet antikomunisms joprojām ir aizdomīgs. Francijā un Vācijā mūsdienās “negacionisms” ir likuma vajāts noziegums; komunisma noziegumu noliegšana un – pirms tam – pat komunisma ideoloģijas slavināšana ir pilnīgi likumīga.

Tā kā komunisma beigas drīzāk bija “dabiska nāve” nekā militāra sakāve, komunistiskie vadoņi nekad nav tikuši tiesāti, neviens no viņiem nav lūdzis piedošanu, viņu neskaitāmie upuri nav saņēmuši ne mazāko kompensāciju. Būtu vēlams, lai tiktu atjaunots līdzsvars, vismaz simboliski un ideoloģiski – nevis lai slēptu vai mazinātu ar nacismu saistītās šausmas, bet gan, lai atcerētos par komunisma šausmām, kas mums ir ne mazāk tuvas.

Rīgas Laiks

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home  

>