Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vai tiešām aizmirsti?
Tālivaldi Pētersonu, Rīgas pilsētas Kurzemes rajona Politiski represēto kluba valdes priekšsēdētāju, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri intervē Andris Kļaviņš 

Ne viens vien sabiedrībā pauž uzskatu, ka nevajadzētu rakņāties vēsturē, bet vairāk spēka veltīt šodienai. Kā domā paši politiski represētie? 

Šodiena nav atraujama no pagātnes. Kad sākās Ņikitas Hruščova "atkusnis", 1956., 1957.gadā un vēlāk Latvijā atgriezās daudzi tūkstoši dzīvi palikušo 1941. un 1949.gadā izsūtīto. No nometnēm un cietumiem pārnāca sodītie karavīri un nacionālie partizāni, pretošanās kustības dalībnieki. Neilgi pēc kara, no 1946. līdz 1948.gadam, Latvijā jau bija pārradušies leģionāri un citu militāro formējumu karavīri no filtrācijas nometnēm. Daudzi no viņiem bija ar karā gūtām un cietumos mantotām veselības kaitēm. Šie tūkstoši veidoja sociālu grupu, kura uz savas ādas joprojām izjuta padomju iekārtas pārestību un nebija jaunās varas atbalstītāja. To labi saprata Valsts drošības komitejas jeb čekas vadība un vairākkārt ziņoja gan kompartijas vadītājam Jānim Kalnbērziņam, gan Vilim Lācim par daudzu pretvalstisku elementu atgriešanos Latvijā. 

Politiski represētie ir īpaša sociālā grupa Jūs gribat politiski represētos atdalīt no sabiedrības kā sociālu grupu? 

Tieši tā. Toreizējai varai politiski neuzticamie dzimtenē kļuva par otrās šķiras cilvēkiem. Laucinieki vairs nevarēja atgriezties savās mājās, arī iedzīve bija izlaupīta, bet pilsētnieku dzīvokļos bija ievākušies militārie un civilie iebraucēji ar savām ģimenēm un radiem. Bijušajiem izsūtītajiem tika liegta iespēja strādāt savā specialitātē, cilvēki ar augstāko izglītību bija spiesti strādāt nekvalificētu darbu. Tikai dažiem no viņiem izdevās iegūt augstāko izglītību, parasti gan "tautas ienaidniekus" atmaskoja jau 1. un 2.kursā un no augstskolas izslēdza. Jaunā paaudze, dzīvojot mūsdienu demokrātijas sabiedrībā, pat iedomāties nevar, kā jutās daudzi jauni cilvēki, atgriezušies no kara un nometnēm, sastopot šādu netaisnību. Tā tas turpinājās piecdesmit gadus. Čeka modri sekoja katram solim. Uz ārzemēm nelaida. Piemēram, divkārši represētais pirmskara ievērojamais žurnālists Osvalds Porietis vairākkārt lūdza atļauju apmeklēt sievu un bērnus, kas dzīvoja ASV. Neļāva. Toties pie trimdas latviešiem sūtīja tā sauktās kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs komitejas darbiniekus, lai sašķeltu trimdu, un daļēji tas čekai arī izdevās. Vēsturnieces Dainas Bleieres presē paustā atziņa, ka padomju gados pirms trešās atmodas sabiedriskās organizācijas bija atbrīvojušās no ideoloģiskās kontroles, ir pārsteidzīga. Visās organizācijās, pat sporta biedrībās, darbojās čekas pilnvarotas personas. Tieši tāpēc iekrita vairāki neredzamās frontes cīnītāji, arī Gunārs Astra. Padomju varas trubadūri meloja sev un tautai. Pagātne ir nepatīkama, jo tā pilna meliem, un daudzi tajos iepinušies. Tādēļ daudzas amatpersonas aicina neatcerēties, piedot, pavilkt svītru. Arī vēršanās pret Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu sasaucas ar šiem aicinājumiem. Skolās līdz šim patiesai mūsu zemes vēsturei pieskārās garāmejot, kontekstā, tātad varēja būt mazāk patiesības. Vai nav pārsteidzoši, ka pret Latvijas vēstures padziļinātu mācīšanu iebilst daudzi skolotāji? Arī attieksme pret politiski represētajiem, kuru vidū ir daudz vēsturisko notikumu aculiecinieku, norāda uz bailēm no pagātnes patiesības. Pirms dažiem gadiem gribēju pārliecināt ierēdņus, ka politiski represētie ir atsevišķa sociālā grupa. Kā jau minēju, pēc atgriešanās politiski represētajiem bija dažādi ierobežojumi izglītības iegūšanai, dzīves vietas liegumi, ierobežojumi darba izvēlē. Piemēram, manu skolas biedru režisora Kārļa Auškāpa tēvu doktoru Kārli Auškāpu izmeta no Medicīnas institūta tikai tādēļ, ka viņš bija Latvijas Gaisa spēku lidotājs. Tādu piemēru ir daudz. Attieksme pret politiski represētajiem ir negodīga, tāpēc arī politiski represētos par atsevišķu sociālo grupu neatzina. 

Jūs arī esat politiski represēts? 

Kā bijušais militāro formējumu ierindnieks pēc filtrācijas nometnes izbaudīju Staļina radīto soda sistēmu kaskādi Baškīrijā, Severouraļskā, Sverdlovskā, Ņižņijtagilā un Kušvā no 1945. līdz 1954.gadam.   Vai Kurzemes rajona politiski represēto klubs darbojas kā palīdzības un atbalsta organizācija vai vairāk kā interešu klubs? Kurzemes rajona politiski represēto klubā ir ap 550 biedru, bet rajonā - ap 1200 politiski represēto. Trīsdesmit ir pārkāpuši 90 gadu robežu, tikpat sasnieguši 80 gadu vecumu. Ne visi ir spējīgi samaksāt biedra naudu - vienu latu gadā. Pensiju lielums ir ļoti dažāds, jo, to aprēķinot, ņem vērā, cik gadu katrs izcietis dažādās nāves nometnēs, izsūtījumos un cietumos. Tādu, kas nometnēs Tālajos Ziemeļos sabijuši piecpadsmit sešpadsmit gadu, maz palicis šajā saulē. Tiem pensija ir gluži pieklājīga, salīdzinot ar caurmēra pensiju līmeni mūsu valstī, kas vairumam visu mūžu godīgi strādājošo pilsoņu ir nožēlojami maza. Bet daudziem, kuri sabijuši pēckara filtrācijas nometnēs neilgu laiku, bet pēc tam ilgstoši cietuši padomju represīvo orgānu iejaukšanos viņu dzīvē, pensija ir 40-60 latu mēnesī. Klubs darbojas gan kā morāls atbalsts līdzīgi domājošiem, gan kā aprūpes un pabalsta sniedzējs mūsu necilo iespēju robežās. 

Zāles dārgas, bet nepieciešamas Jūs apgalvojat, ka politiski represētie mūsu valstī ir aizmirsti, ka daudzi nesaņem pārciestajām pārestībām, no kā cietusi veselība, atbilstošu materiālo pabalstu. Kas politiski represētajiem šodien sāp visvairāk? 

Lielākā represēto nelaime ir tā, ka 1999.gadā valdība represētajiem atņēma tiesības saņemt bezmaksas medikamentus. Daudzi nāk pie manis asarām acīs, jo tiem, kas izcietuši nāves nometnes, zāles ir nepieciešamas, turklāt - dārgas. Ģimenes ārsts tagad politiski represētai personai izraksta recepti zālēm līdzīgi kā visiem slimniekiem. Dārgajām zālēm atlaides neviena aptieka nevēlas dot. Es, piemēram, par zālēm katru mēnesi esmu spiests tērēt 25 -28 latus. Citi vēl vairāk. Par dzīvokli jāmaksā. Kad par jumtu virs galvas un zālēm samaksāts, maizītei atliek santīmi. Par ārsta vizīti mājās arī represētajiem līdz 80 gadu vecumam ir jāmaksā. Neviena no valdībām nav centusies labot šīs kļūdas. 

Divu līdzīgu režīmu dažādā attieksme Kādas ir politiski represēto veselības uzlabošanas iespējas? 

Vācijas valdība atvērusi nacistiskā režīma represētajiem slimnīcas nodaļu, kur tie, kas cietuši no šā režīma, var saņemt ārstniecības kursu bez maksas. Nacistiskā režīma represētie galvenokārt ir tie, kurus 1942.un 1943.gadā aizveda uz Vāciju, un viņi strādāja lauksaimniecībā, uz dzelzceļa, karavīru aprūpē, rūpnīcās. Protams, arī tie, kas tika ievietoti Salaspils darba un audzināšanas nometnē. 1943.gada pavasarī partizānu darbība pie Latvijas austrumu robežas nodarīja milzīgus zaudējumus vācu armijai uz Sebežas virziena dzelzceļa. Apmēram trešo daļu kara transporta uzspridzināja. Lai ierobežotu partizānu aktivitātes, vācieši no 15.februāra līdz 30.martam realizēja operāciju "Winterzauber", izcērtot mežu 200 metru joslā no dzelzceļa, kā arī iesaistīja vietējos iedzīvotājus darba bataljonos. Tie iebēga mežā. Tad vācieši nodedzināja tuvākās sādžas, lai partizāniem liegtu atbalstu, bet iedzīvotājus atveda uz Rīgu un daļu ievietoja Salaspils nometnē. Būtībā tie nav politiski represētie, bet pārvietotās personas no karadarbības apdraudētas teritorijas. Visi Latvijas lauki bija pārpildīti ar pārvietotām personām. Kara beigu posmā ap 90 000 cilvēku no Krievijas šķērsoja Latvijas robežu gan individuāli, gan caur Rēzeknes karantīnas nometni. Ja viņi mūsdienās spēja pierādīt, ka ir nacistiskā režīma represētie, tad saņēma kompensāciju no Vācijas. Komunistiskā režīma cietēji, kas uz nāves robežas cīnījās par izdzīvošanu necilvēciskos apstākļos bargā salā un badā, no Krievijas neko nesagaidīs. Esot izveidota komisija, kas izvērtēšot politiski represētos. Bet tie ir zināmi, visi ir uzskaitē. Ko vēl izvērtēt? Nostādnes ir tādas, ka medicīnisko aprūpi katrs saņem atbilstoši veselības medicīniskajiem kritērijiem, nevis mantiskajam vai sociālajam stāvoklim. Aizskaroši, ka pret viena režīma nodarījumiem izturas ar ļoti lielu bardzību - un daudzos gadījumos tas ir pareizi un objektīvi, - bet par otra, ne mazāk zvērīga cilvēknīdēju režīma sastrādāto vēl līdz šai dienai oficiāls nosodījums nav izskanējis. Tas veicina tendenciozu viedokļu izplatīšanu, dažādus nepatiesus apgalvojumus. Vēl viena pārestība notika, kad Rīgā likvidēja atsevišķo dzīvokļu rindu politiski represētajiem. Daži iepriekšējā rindā bija pirmajā divdesmitniekā, bet pēc apvienošanas jau bija tālu aiz pirmā simta. Ņemot vērā represēto gadus un rindas virzību, skaidrs, ka viņiem, lai cik tas drūmi un nepiedienīgi skan, atliek domāt tikai par mūža mājām. Savulaik bija piecdesmit procentu atlaide "Lattelekom" abonementu maksām. Tās likvidēja. Esmu gājis vairākkārt pie "Lattelekom" vadītāja Gundara Strautmaņa, lai atjauno atlaides, Lietuvā tās ir joprojām. Un saņēmu atteikumu. 

Iespējams, dažām amatpersonām, politiķiem, kas runā, ka visi Latvijā dzīvojošie esot vienlīdz cietuši no komunistu režīma, grūti iztēloties, kā jutās vergi mūžīgā sasaluma platuma grādos pusbadā, bez vārda, ar numuru uz skrandām? 

Ir arī kāds labs piemērs. Pateicoties neatlaidīgām pūlēm un sarakstei, Rīgas dome bija pretimnākoša un valsts svētkos katrs politiski represētais saņēma vienreizēju pabalstu - 35 latus. Valsts augstākās amatpersonas divreiz gadā noliek ziedus un saka runas komunistiskā genocīda upuru piemiņai, bet dzīvi palikušie politiski represētie ir aizmirsti. Tā vietā, lai represētie pēc visa pārciestā beidzot varētu cilvēka cienīgi pavadīt vecumdienas, vairums no viņiem pārdzīvo dziļu vilšanos un lielas materiālas grūtības. 

Latvijas Vēstnesis  08.02.2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home