Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Trauslā neitralitāte
Ēriks Jēkabsons, Dr. hist.

1939. gada 1. septembrī ar Vācijas armijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, kas kļuva liktenīgs arī Latvijas neatkarībai. Kara sākumā Baltijas valstīm praktiski nebija lielvalstu drošības garantiju, nebija arī vērā ņemamas, nopietnas savstarpējas sapratnes. Šajā sarežģītajā situācijā to autoritārie vadoņi vienīgo izeju saskatīja neitralitātes pasludināšanā.

Uzbrukums Polijai – vienai no Latvijas kaimiņvalstīm, ko kopumā atzina par mūsu zemei draudzīgu – iedzīvotājos izraisīja nemieru. Vietējā prese 2. septembrī ziņoja, ka Jelgavas iedzīvotāji par kara sākumu uzzinājuši no radiofona pulksten deviņos no rīta, un dienas laikā pilsētā "strauji izplatījušās baumas", bet laikraksti izpirkti ļoti ātri. Arī citur stāvoklis bija līdzīgs. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 1. septembrī parakstīja neitralitātes deklarāciju, kurā pasludināja, ka "karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti". 3. septembrī – dienā, kad Vācijai karu pieteica Lielbritānija un Francija, – Latvijas valdība pieņēma vēstījumu, kurā vēlreiz uzsvēra Latvijas stingro neitralitāti. Šis dokuments pauda: "Šai satraukuma brīdī valdība griežas pie visiem pilsoņiem ar dedzīgu aicinājumu vienprātīgi un apzinīgi atbalstīt Valsts prezidenta noteikto neitralitātes politiku, kurai valdība sekos visās darbības nozarēs."

Kaut arī (īpaši septembra pirmajā nedēļā) atsevišķas publikācijas izteica apslēptas simpātijas poļu pusei, oficiālās iestādes un saziņas līdzekļi centās strikti ievērot neitralitātes politiku. 1. septembrī Polijas sūtnis Staņislavs Klopotovskis sniedza plašu informāciju centrālajiem Latvijas laikrakstiem, tomēr Ārlietu ministrija deva rīkojumu to nepublicēt. Prese saņēma norādījumu – gadījumā, ja ārvalstu sūtņi sniedz intervijas, to tekstus pirms publicēšanas turpmāk saskaņot Ārlietu ministrijā.

Internētie poļi

Vienlaikus Latvijas valdība izmisīgi centās noskaidrot baumu pamatotību par 23. augusta Vācijas un PSRS līguma saistību arī ar Baltiju, tomēr oficiālā līmenī saņēma vienīgi abu valstu pārstāvju apgalvojumus par jebkādu bažu nepamatotību vai izvairīgas atbildes. Tomēr 11. septembrī Latvijas kara ministrs izdeva pavēli par triju gadu gājumu rezerves karavīru iesaukšanu aktīvajā dienestā. Šajā pašā dienā Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Mārtiņš Nukša pārskatā sūtņiem atzīmēja, ka "karadarbība Polijā un Rietumu Eiropā līdz šim nav radījusi sarežģījumus Baltijas valstu politiskajā stāvoklī" un "pie mūsu robežas ar Poliju pagaidām vēl nav manāma ne civilo, ne militāro personu drūzmēšanās".

Tomēr uz robežas ar Poliju nebija pilnīgi mierīgi. Atsevišķi Polijas pilsoņi nelegāli pārgāja robežu, aizbildinoties ar patvēruma meklēšanu (dažus no viņiem izraidīja). Polijas robežsargi jau 3. septembrī izraidīja divus aizturētos Latvijas poļu jauniešus no Daugavpils, kuri bija devušies iestāties Polijas armijā (vairāki citi pat aizkļuva līdz Viļņai). 14. septembrī Liepājā no Gdiņas ieradās motorlaiva ar deviņiem poļu kara jūrniekiem, kurus Latvijai kā neitrālai valstij bija jāinternē (saskaņā ar starptautiskajām tiesībām neitrālas valsts pienākums bija internēt – aizturēt – karojošo valstu karavīrus, kas bija nokļuvuši tās teritorijā. – E. J. ). Viņi arī kļuva par pirmajiem Latvijā internētajiem karojošo valstu karavīriem.

Stāvoklis krasi mainījās 17. septembrī, kad Polijā iebruka arī PSRS, pilnībā izšķirot tās likteni. Šis pavērsiens vēl vairāk pastiprināja Latvijas valdības nemieru, kā arī izraisīja militāro un civilo bēgļu plūsmu uz Polijas kaimiņvalstīm, arī Latviju. Pirmie bēgļi sāka iet pāri robežai jau 17. septembra vakarā. Robežsardzei kontrolēt situāciju uz robežas palīdzēja armijas daļas no Daugavpils, kā arī vietējie aizsargi. 22. septembrī otrā robežas pusē ieradās sarkanā armija. Līdz ar to bēgļu kustību pārtrauca un robežu slēdza. 18. – 19. septembrī Latvijā nolaidās kopumā 83 poļu kara lidmašīnas. Pētījumi liecina, ka Latvijā internēja 1573 poļu militārpersonas, mūsu valstī patvērumu rada arī 300 – 400 civilie bēgļi. Liepājas Kara ostā, Lilastē, Litenē un Ulbrokā ierīkoja internēto nometnes, bet Siguldā un Valmierā – nometnes civilajiem bēgļiem. Cēsu karavīru sanatorijā atradās internēto nometne deviņiem vācu lidotājiem, kuru lidaparāti tehnisku iemeslu dēļ bija spiesti nolaisties Latvijā. Šajās novietnēs režīms bija kopumā viegls – varas iestādes atļāva internētajiem samērā brīvi pārvietoties arī ārpus nometnēm.

Tajā pašā laikā materiālais slogs, ko Latvija uzņēmās, nodrošinot internētos un bēgļus, bija ļoti smags. Valstij turklāt bija jārūpējas arī par 26 000 poļu laukstrādnieku, kurus karš bija pārsteidzis Latvijā, un vēl apmēram 3000 Latvijā dzīvojošo Polijas pilsoņu, no kuriem daudzi līdz tam bija saņēmuši sociālos pabalstus no Polijas. Vēlāk daļai internēto un bēgļu izdevās izbraukt uz dzīvesvietām padomju un vācu okupētajos apgabalos, Lietuvai atdotajās teritorijās, kā arī uz Zviedriju, no kurienes viņi tālāk devās iestāties Polijas trimdas valdības armijā Francijā. Pēc valsts okupācijas padomju drošības iestādes 1940. gada augustā un septembrī Latvijā palikušos Polijas militāros bēgļus izveda uz nometnēm Krievijā. Internētos vāciešus izlaida uz Vāciju 1940. gada pavasarī.

"Valdība ir spiesta apturēt attiecības ar Polijas sūtni"

Sarežģītākais Latvijas valdības risināmais politiskais jautājums bija – kā pēc 17. septembra izturēties pret Polijas sūtniecību. Šajā dienā Polijas valdība un armijas virspavēlniecība bija pametusi savu valsti un atradās Rumānijā. Nedaudz vēlāk Francijā izveidoja Polijas trimdas valdību, kas kopā ar sabiedrotajiem – Lielbritāniju un Franciju – turpināja cīņu pret Vāciju. Latvijas valdība, kaut arī ne pilnībā vienprātīgi, tomēr piekrita ārlietu ministra Vilhelma Muntera ierosinājumam pārtraukt attiecības ar Polijas sūtniecību, lai abas agresorvalstis – Vācija un PSRS – Latvijai neko nevarētu pārmest. 21. septembrī V. Munters izsauca pie sevis Polijas sūtni Staņislavu Klopotovski un nolasīja viņam memorandu. Šajā dokumentā bija uzsvērts – tā kā Polijas valdība ir pametusi savu teritoriju, "līdz ar ko Latvijas valdībai pārtraukti ar to sakari", valdība "ir spiesta apturēt attiecības ar Polijas sūtni", kā arī Polijas konsulu pilnvaras. Lai gan V. Munters uzsvēris – "Ja kāda Polijas valdība atkal sāktu darboties, tad redzēsim tālāko", tomēr saruna ar sūtni "brīžiem bijusi dramatiska". Tajā pašā dienā Ārlietu ministrija ar rezolūciju "attiecības ar Polijas militāro atašeju pārtrauktas" noraidīja viņa lūgumu apmeklēt internēto poļu karavīru nometnes.

Jāatzīst, ka līdz ar šo politiku Latvija faktiski pārkāpa savu neitralitāti. Līdzīgā situācijā esošās Igaunijas un Lietuvas valdības, kaut arī 20. septembrī izteica mutisku atbalstu Latvijas sūtņiem šajā jautājumā, nebūt nesteidzās spert līdzīgu soli. Tās pārtrauca attiecības ar Polijas pārstāvjiem tikai oktobrī un ievērojami mierīgākā formā. Citas neitrālās valstis, piemēram, Skandināvija, vispār pat neapsvēra šādu iespēju, un Polijas pārstāvniecības tajās turpināja darbu. Savukārt Latvijas valdībai jau 25. septembrī nācās sniegt neveiklus šīs rīcības skaidrojumus Lielbritānijas, bet dažas dienas vēlāk – arī Francijas pārstāvjiem, kuri izteica savu valdību neapmierinātību ar notikušo. Ministrijai bija krietni jānopūlas, lai izskaidrotu savu nostāju arī citām valstīm. 22. septembrī tā rakstīja sūtnim Zviedrijā, ka "šis paziņojums nozīmē vienīgi to, ka mēs konstatējam, ka aiz Polijas sūtņa vairs neatrodas autoritātes, no kurām viņš varētu saņemt kādus norādījumus un rīkojumus. (..) Ja no pašu poļu puses šis paziņojums netiks izlietots mums nepatīkamiem soļiem, mēs nedomājam to publicēt". Viss minētais, protams, skanēja neveikli.

Polijas sūtniecības namu Rīgā pārņēma Lielbritānijas sūtniecība, ierīkojot tajā Poļu konsulāro lietu nodaļu ar poļu grāfu Janu Šembeku vadībā. Jāpiebilst, ka jau 1940. gada aprīlī Latvijas varas iestādes, atkal pakļaujoties agresoru – Vācijas un PSRS – spiedienam, atteicās J. Šembekam pagarināt vīzu.

Jāatzīst, ka Latvijas valdība, priekšlaikus vienpusīgi pārtraucot attiecības ar Polijas diplomātisko pārstāvniecību, rīkojās netālredzīgi. To arī vēlāk pierādīja Latvijas okupācija 1940. gada jūnijā.

Latvijas Avīze 2004. gada 3. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home