Par Latvijas okupāciju 1940.gadā

17.jūnijs — "X" diena latviešu tautas vēsturē

Prof. Dr.habil.hist. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

1939.gads iegājis pasaules vēsturē kā milzīgu pārmaiņu sākumgads Latvijai un vairākām citām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kas atradās starp divām totalitārajām varām — komunistisko Krieviju un nacistisko Vāciju. Šis gads ievadīja vairāku paaudžu ilgu nacionālās traģēdijas posmu.

1939.gada 15.martā Vācija pilnīgi okupēja Čehoslovākiju un pārvērta šo demokrātisko zemi par savu protektorātu. Pēc nedēļas Lietuva bija spiesta atdot reiham Klaipēdu (Mēmeli). Savi ekspansijas plāni bija arī Staļinam, kurus viņš pagaidām slēpa.

Latvija, kura 1938.gada 21.decembrī, tāpat kā Igaunija un Lietuva, bija proklamējusi absolūtu neitralitāti, 1939.gada 7.jūnijā parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju (līdzīga vienošanās ar PSRS bija noslēgta jau 1932.gada 5.februārī).

Bij. Latvijas sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš šo dokumentu sakarā savos memuāros raksta: "Anglijas ārlietu ministrs lords Halifakss vēstulē Lielbritānijas sūtnim Rīgā atstāsta savu sarunu ar Latvijas ārlietu ministru V.Munteru, kad pēdējais 1939.g. apmeklēja Londonu. Sarunā V.Munters esot paskaidrojis, ka neuzbrukšanas līgumam ar Vāciju neesot pievienoti nekādi slepeni protokoli un ka tā teksts ne ar ko neatšķiroties no tā, kas jau agrāk parakstīts ar Padomju savienību (..). V.Muntera paskaidrojumi lordam Halifaksam pilnam atbilst patiesībai, jo Latvijas valdībai tiešām nebija nekāda veida slepenu līgumu" ("Labie gadi."— Stokholma, 1963.— 259.lpp.).

Toties tādi bija Vācijai un Padomju savienībai. To ārlietu ministru Joahima fon Ribentropa un Vjačeslava Molotova 1939.gada 23.augustā parakstītā neuzbrukšanas līguma slepenā protokola 1.punktā bija sacīts: "Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā (lasi: aneksijas gadījumā — R.T.) pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas." No tā izrietēja, ka Somija, Igaunija un Latvija ietilpst padomijas ietekmes sfērā. 28.septembrī Vācija un PSRS parakstīja jaunu slepenu vienošanos, "nokārtojot" Polijas sadalījumu starp abām agresīvajām lielvalstīm un pret atlīdzību naudā arī Lietuvu ietilpinot Kremļa ietekmes sfērā.

Dokumentu un materiālu krājuma "Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940" ievada autori I.Grava–Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga (R., 1995) devuši Molotova—Ribentropa paktam precīzu un trāpīgu raksturojumu (15.lpp.); "Tas bija amorāls pakts visos aspektos. Noslēdzot šo paktu, Maskava atbrīvoja ceļu Vācijas agresijai pret Poliju. Tāpēc šajā gadījumā runa bija par kara paktu . Šim karam vajadzēja vienlaikus novest pie Austrumeiropas sadalīšanas interešu sfērās. Tātad tas bija arī dalīšanas pakts . Taču dalīšana neaprobežojās ar ietekmes sfēru noteikšanu, jo tika paredzēta valstiskuma iznīcināšana. Tāpēc tas bija iznīcināšanas pakts . Kā kara dalīšanas un iznīcināšanas paktam 23.augusta līgumam nav analoga visā Eiropas vēsturē XIX un XX gadsimtā."

Latvijas sūtnis Polijā L.Ēķis jau 1939.gada 24.augustā ziņoja V.Munteram: "Esot ļoti nopietns pamats neseniem vācu priekšlikumiem pie krieviem sadalīt Baltijas valstis starp Vāciju un Krieviju pa Daugavas līniju." Dienu vēlāk Latvijas sūtnis Parīzē O.Grosvalds informēja savu šefu, ka Vācijas—Krievijas sarunas "vestas vislielākā slepenībā", ka šo valstu saprašanās un sadarbība "notiek uz citu valstu rēķina" un ka Francijas "plašākas" politiskas aprindas ir pārliecinātas, ka līdz arī līgumu noslēgtas arī slepenas konvencijas. Sūtnis uzsvēra, ka "no lielāka svara būtu zināt, vai tas tā ir un cik tālu šie nolīgumi sniedzas".

Sarkanbrūnā pakta aizsegā Vācija 1939.gada 1.septembrī iebruka Polijā, bet PSRS 17.septembrī — miermīlīgās poļu zemes austrumu teritorijā. "Brālīgi" sadalījuši iekarotās zemes, agresori varēja turpināt savu aneksionistisko politiku kā Rietumos, tā Austrumos.

Bāzu līgums

Tā nereti dēvē 1939.gada 5.oktobrī parakstīto Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības paktu. Vispirms nedaudz par tā priekšvēsturi. Tā pēc būtības sākās jau 23.augustā, bet ar formālu ieganstu septembra vidū, kad Igaunija internēja poļu zemūdeni "Orzel", bet tā jau pēc dažām dienām aizbēga no Tallinas ostas. Laižot darbā gan militāru un diplomātisku spiedienu pret Igauniju, gan rīkojot padomju jūras un aviācijas spēku demonstrācijas kaimiņvalsts teritoriālajos ūdeņos un gaisa telpā, Maskava piespieda igauņus 1939.gada 28.septembrī parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu.

Bija pagājušas tikai divas dienas, kopš bija noslēgta Igaunijas un PSRS vienošanās, kad Staļins un Co izraudzījās Latviju kā nākamo upura jēru savu impērisko interešu apmierināšanas altārim. Viss noritēja gandrīz pēc igauņu scenārija.

1939.gada 30.septembra naktī, kā bieži strādāja Kremļa varasvīri, Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni Padomju savienībā pulkvedi Frici Krieviņu un izteica izbrīnu par to, ka Ulmaņa valdība izliekoties, it kā nekas nebūtu mainījies pēdējā mēnesī. Noticis esot daudz, starp citu — neesot vairs Polijas. Igaunija jauno stāvokli esot sapratusi un parakstījusi ar PSRS līgumu. Viņš cerot, ka Latvijas valdība darīšot to pašu un tādēļ vistuvākajā nākotnē, sagaidot Maskavā tās pārstāvi, kas būtu pilnvarots parakstīt analogu dokumentu.

Svētdien, 1.oktobrī, plkst. 18.10 sākās Latvijas valdības ārkārtas sēde, kurā piedalījās 9 ministri, izņemot finansu ministru A.Valdmani, kas atradās medībās. V.Munters sēdē ziņoja par savām sarunām ar F.Kociņu sakarā ar Latvijas valdības pārstāvja sūtīšanu uz Maskavu sarunām ar PSRS valdību. Braukšanas nepieciešamību izsauc līgums, kuru kaimiņvalsts 28.septembrī noslēgusi ar Vāciju un otru ar Igauniju.

Ministru kabinets nolēma sūtīt uz Maskavu 2.oktobrī V.Munteru. Debatēs par delegāta uzdevumiem, kā teikts sēdes protokolā, "izskan vienprātīga vēlēšanās sargāt valstī mieru un visiem iespējamiem līdzekļiem aizstāvēt latviešu tautas un valsts intereses". Tā skaļi deklarēja 9 valdības locekļi ar "vadoni" priekšgalā, piedaloties vēl ministram J.Čamanim un valsts kontrolierim J.Kaminskim. Citam arī nebija kam lemt, jo Saeima tika atlaista jau 1934.gada 15.maijā.

Vācijas sūtnis Rīgā H. fon Koce 6.oktobrī cita starpā informēja savu Ārlietu ministriju: "Kaut gan latviešu valdība no tikko iepriekš pabeigtajām igauņu un krievu sarunām varēja zināt, kas sagaidāms, un kaut gan nebija starpgadījumu kā Rēvelē (ar poļu zemūdeni — R.T. ), kas ļautu šaubīties par tās neitrālo izturēšanos, [valdība] jutās spiesta sekot aicinājumam bez kavēšanās. Tas rāda, cik ļoti abas puses tiecās pēc savstarpējo attieksmju pārkārtojuma."

Savukārt Ā.Klīve, kas bija viens no gudrākajiem Latviešu zemnieku savienības politiķiem, atceras, ka 1939.gada 1.oktobrī K.Ulmanis uzaicinājis viņu pie sevis un stāstījis viņam, ka saņemta telegramma no Latvijas sūtņa Maskavā par PSRS valdības kategorisku aicinājumu sūtīt uz turieni ārlietu ministru ar līguma parakstīšanas pilnvarām. Tas ir ultimāts, teicis Klīve. Ulmanis atbildējis — jā, un turpinājis: "Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. Mūsu aizsardzības sistēma kopš valsts pirmajām dienām ir bāzēta uz vienas vai divu nedēļu pretošanos, kamēr saņemam Tautu Savienības vai draudzīgu valstu palīdzību. Tagad uz tādu palīdzību nevar cerēt. Tautu Savienība ir bezspēcīga un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir parakstījuši igauņi. Prasība, lai ārlietu ministram dod plašas pilnvaras, nozīmē, ka viņam jādod tiesības Maskavas diktēto līgumu tūlīt parakstīt." Ulmanis gribējis zināt Klīves viedokli, un pēdējais esot atbalstījis Valsts un ministru prezidenta pozīciju, tikai iesakot, lai līgumu noslēdz uz kādu gadu skaitu, bet tikai uz laiku, kamēr turpinās karš. (Cit. pēc: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve — R., 1992. — 350.–351.lpp.).

Nesazinājies pat ar Lietuvu (igauņi diemžēl bija līdzīgi rīkojušies attiecībā uz Latviju), V.Munters 2.oktobrī ieradās Maskavā, un jau tās pašas dienas vakarā sākās sarunas ar krieviem, kurās bez viņa no Latvijas puses piedalījās tikai sūtnis F.Kociņš, turpretim pretējo pusi pārstāvēja, tā teikt, visa smagā artilērija — J.Staļins, V.Molotovs, ārlietu komisāra vietnieks V.Potjomkins, kā arī kaimiņlielvalsts sūtnis Rīgā I.Zotovs.

Diskusija bija virzīta uz vieniem — Latvijas — vārtiem. Pirmo vijoli, protams, spēlēja Kremļa saimnieks. Kā liecina Muntera pēc sarunām izdarītās piezīmes, kuras viņš vakaros diktēja stenogrāfistei Latvijas sūtniecībā, Staļina un viņa komandas apetīte bija neizmērojama. Lūk, ko starp citu teica (Muntera atreferējumā) PSRS delegācijas vadītājs:

"Mums ir vajadzīgas neaizsalstošas jūras bāzes... Tas, kas noteikts 1920.gadā (Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumā — R.T. ), nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais rūpējās par izeju pie jūras. Mēs tagad esam bez izejas, bet tādā stāvoklī palikt nevaram."

"... Es jums saku atklāti: iespaidu sfēru sadalījums ir noticis."

"... Varētu paņemt no jums teritoriju ar krievu mazākumtautību, bet mēs šo jautājumu nepaceļam."

"... Pēc šā līguma noslēgšanas katrs zinās, ka šeit (Latvijā — R.T. ) ir divi saimnieki — latvieši un krievi."

"... Jūs domājat, ka mēs jūs gribam sagrābt. Mēs varētu to tagad darīt, bet mēs to nedarām, lai gan Rīga ir pretpadomju aģitācijas centrs." utt., u.tjpr.

V.Munters un F.Kociņš, cik vien bija viņu spēkos, aizstāvēja Latvijas intereses. Viņi iebilda, oponēja, precizēja, operēja ar skaitļiem, pat kaulējās... Ministrs un sūtnis pat nebaidījās deklarēt, ka Latvijas tautas acīs "līgums tiks iztulkots kā tāds, kurš rada kaut ko līdzīgu protektorātam (un viņiem bija taisnība — R.T. ). V.Munters un F.Kociņš panāca, ka daži līgumprojekta un tā konfidenciālā protokola panti tika mīkstināti vai mainīti.

3.oktobrī Ulmanis uzaicināja uz Rīgas pili fon Koci, lai iegūtu informāciju par Vācijas nostāju pret Maskavas prasībām Latvijai. Pēc sarunas Ulmanim kļuva skaidrs, ka no Berlīnes viņa valdībai nekāds atbalsts nav gaidāms.

Tās pašas dienas vakarā pulksten 21.33 sākās Latvijas Ministru kabineta ārkārtas sēde, kurā Ulmanis sīki ziņoja par sarunu gaitu Maskavā. Valdība nolēma izteikt piekrišanu Muntera vestajām sarunām, uzdot viņam censties, "ja vien iespējams, iegūt visizdevīgākos noteikumus PSRS līgumam ar Latviju", un pilnvarot ārlietu ministru parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu.

Munters to izdarīja 1939.gada 5.oktobrī. Vienlaikus viņš parakstīja savstarpējās palīdzības pakta konfidenciālo protokolu. Paktam bija preambula un seši panti. Abas līdzējas puses apņēmās sniegt viena otrai visāda veida palīdzību, ieskaitot arī militāru, gadījumā, ja notiktu tiešs uzbrukums vai rastos uzbrukuma draudi no jebkuras Eiropas lielvalsts puses līdzēju pušu jūras robežām Baltijas jūrā vai viņu sauszemes robežām caur Igaunijas vai Lietuvas Republikas teritoriju, kā arī paktā minētajām bāzēm. PSRS apņēmās sniegt Latvijas armijai uz izdevīgiem noteikumiem palīdzību ar apbruņojumu un citiem kara materiāliem. Latvijas Republika, lai nodrošinātu Padomju savienības drošību un nostiprinātu pati savu neatkarību, piešķīra PSRS tiesību turēt Liepājā un Ventspilī kara flotes bāzes un dažus aerodromus uz nomas pamata par salīgstamu cenu. Vietas bāzēm un aerodromiem bija ierādāmas un to robežas nosakāmas uz savstarpējas vienošanās pamata. Irbes jūras šauruma aizsardzības nolūkos Padomju savienībai piešķīra tiesības uz tiem pašiem noteikumiem ierīkot krasta artilērijas bāzi jūrmalā starp Ventspili un Pitragu. Flotes bāžu aerodromu un krasta artilērijas bāzes aizsardzībai PSRS bija tiesības turēt šīm bāzēm un aerodromiem ierādītos iecirkņos uz sava rēķina stingri ierobežotu padomju sauszemes un gaisa spēku daudzumu, kura maksimālais skaitliskais sastāvs bija nosakāms ar atsevišķu vienošanos. Abas līdzējas puses apņēmās nenoslēgt nekādas savienības un nepiedalīties nekādās koalīcijās, kas būtu vērstas pret vienu no līdzējām pusēm. Šī panta īstenošana nekādā ziņā nedrīkstēja aizskart līdzēju pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. Bāzēm un aerodromiem ierādāmie iecirkņi paliek Latvijas Republikas teritorija. Pakts stājas spēkā pēc ratifikācijas dokumentu apmaiņas Rīgā, ko izdara 6 dienu laikā pēc šā akta parakstīšanas. Pakts ir spēkā 10 gadus, turklāt gadījumā, ja viena no līdzējām pusēm neatzītu par vajadzīgu uzteikt to vienu gadu pirms termiņa notecēšanas, tas automātiski paliek spēkā uz turpmākiem 10 gadiem.

Saskaņā ar slepeno protokolu Padomju savienībai bija atļauts turēt Latvijā līdz 25 tūkstoš vīru lielu gaisa un sauszemes karaspēku (1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki). Kā pakts, tā protokols bija parakstīti, lai "novērstu un aizkavētu līgumslēdzēju pušu ieraušanu karā, kas tagad noris Eiropā". Protokola 2. pants paredzēja, ka "palīdzība noteikti jāsniedz tad, kad otra puse izteiktu vēlēšanos, pie kam ar abpusēju piekrišanu; puse, kam jāsniedz palīdzība, kad izceļas karš starp otru un trešo valsti, var palikt neitrāla". 3. pants noteica nepieciešamo aparātu, kas sekotu pakta realizēšanai un atrisinātu jautājumus, kas rastos šajā sakarā. Šim nolūkam izveidojama īpaša jaukta komisija uz paritātes pamatiem no abām līgumslēdzējām pusēm. Gadījumā, ja izceltos domstarpības, nosakot vietas un robežas bāzēm un aerodromiem un vispār komisijas darbā, strīdīgie jautājumi jāizšķir diplomātiskā ceļā vai tiešās sarunās starp valdībām.

Parakstījis paktu un protokolu, V.Munters ar vilcienu devās mājup. No robežstacijas Bigosovas viņš 6. oktobrī nosūtīja V.Molotovam diplomātiskajā protokolā paradzēto telegrammu par aizbraukšanu. Vispadevībai nebija robežu: "It sevišķi es lūdzu nodot manu neliekuļotu pateicību Staļinam, kura augstā aktivitāte ļāvusi mums panākt lēmumus savstarpējās uzticības atmosfērā un stiprināt draudzību starp Latviju un Padomju savienību".

Jau 6. oktobra vakarā V.Munters par iepriekšējā dienā Maskavā parakstītajiem dokumentiem informēja K.Ulmani, bet 7. oktobrī — valdību, kuras sēdē piedalījās arī F.Kociņš un armijas komandieris ģenerālis K.Berķis. Ministru kabinets nolēma piekrist "līguma tālākai virzīšanai un ratifikācijai, kas paredzama vienā no tuvākajām kabineta sēdēm". Tas tika izdarīts zibensātrumā — 10. oktobrī. Nākamajā dienā pulksten 11 Ārlietu ministrijā Rīgā notika ratifikācijas rakstu apmaiņa starp V.Munteru un PSRS pagaidu pilnvaroto lietvedi I.Čičajevu, krievu izlūkdienesta rezidentu, kas jau gatavoja Latvijas okupāciju.

Ulmanis, Munters, Bērziņš un citi valdības locekļi savās runās, rakstos un intervijās, kā arī autoritārajā presē nepārstāja apgalvot, ka Latvija 5. oktobra paktu slēgusi no brīva prāta saskaņā ar valsts ārlietu principu — pasargāt savu zemi no kara. Ne sarunu veids, ne līguma teksts neliecinot, ka Maskavai būtu nodoms uzkundzēties. Ārlietu ministrs 9. oktobrī deklarēja žurnālistiem, ka pakts "stiprinās mieru un drošību un atbilst politiskām realitātēm, ar kurām mums tagadējos apstākļos jārēķinās". Līdzīgās domās bija Ulmanis. Viņš, runājot 12. oktobrī valsts saimniecības un kultūras padomes kopsēdē, teica: "Pakts, kā tas parasts Padomju savienības paktos, izceļas ar savu skaidrību un noteiktību un ir patiesi savstarpējs. (..). Tas liek pamatus skaidrām un pastiprināti labām attiecībām starp mums un mūsu lielo kaimiņu austrumos."

Citādi uzskati bija demokrātiski tendētajiem Latvijas politiķiem. Taču tos publiskot viņiem netika ļauts. Demisionējušais Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks vēstulē Latvijas sūtnim Zviedrijā V.Salnājam vērtēja 5. oktobra vienošanos šādi: "Sarunas un līgumi ar Krieviju notika sasteigtā kārtībā. Varbūt tie bija nepieciešami, bet nepieņemama ir realitāte, ar kuru tas notika un riebīga pakalpība, ar kuru to izved. Paši krievi atstāj ļoti, ļoti sliktu iespaidu." Vēl kritiskāks bija Latvijas sūtnis Beļģijā M.Valters. Viņš 1939. gada 20. decembrī rakstīja Ulmanim: "Prātīgākais, ko var tagadējos apstākļos darīt, ja nav citas iespējas, ir vismaz turēt ciet iekšējo noslēgtību, kas nemeklē taisnošanās vārdus, nedz savā labā, nedz pašos apstākļos. Ja nav citu spēku, tad vismaz klusēsim ar dziļu vīrišķīgu klusumu un bezvārdību." Vēl striktāks Valters bija 1940. gada 20. janvāra vēstulē "savam draugam", kurā viņš tādu līgumu nosauca par amorālu. "Lūk, vienīgais pareizais stāvoklis, kas jāieņem mums visiem un, ja nevaram to pateikt, klusēsim, vismaz to neslavēsim".

1939. gada 12. oktobrī Latvijas valdība iecēla komisiju sarunām ar PSRS par 5. oktobra pakta militārajiem jautājumiem. Par komisijas priekšsēdētāju nozīmēja armijas štāba ģenerāli M.Hartmani, par locekļiem — admirāli T.Spādi, tehniskās divīzijas pulkvedi J.Baško, armijas štāba pulkvedi M.Jeski, autotanku pulka pulkvedi O.Grosbartu un artilērijas pulka pulkvedi K.Kārkliņu. Jau nākamajā dienā no Tallinas Rīgā ieradās padomju militārās komisijas priekšsēdētājs, jūras kara flotes tautas komisāra vietnieks admirālis I.Isakovs.

Nelūgto viesu — sarkanarmiešu un sarkanflotiešu — izmitināšanai bija vajadzīgs daudz telpu, kuras nereti atsavināja Latvijas armijai. Iekšlietu ministrijas pašvaldības departamenta virsdirektors G.Caučis 1939. gada 6. novembrī informēja iekšlietu ministru K.Veitmani, ka sarkanarmijas garnizoniem nodos:

— Ezerē: 6. kl. pamatskolu, veterinārārsta māju, 3 šķūņus, skolas darbnīcu un kūtis, kā arī vairākas privātas mājas. Aerodroma ierīkošanai nāksies likvidēt 9 saimniecības.

— Vaiņodē: valsts sanatoriju ar dažām saimniecības ēkām un bij. vācu aerodromu.

— Priekulē: 3 ēkas, no kurām viena tika izmantota kā slimnīca.

— Virgā: Paplakas muižu, kas pieder aizceļojošam vācietim.

— Bunkā: Izriedes bērnu vasaras koloniju un bijušo kungu māju, kā arī Bunkas muižu, kas pieder aizceļojošam vācietim.

— Krotē: aizceļojošo vāciešu skolu līdz ar vienu dzīvojamo ēku un vienu saimniecības ēku.

Durbē: valsts Ligutas lauksaimniecības izmēģinājumu staciju, resp., skolu.

Liepājā: kara ostu.

Cīravā: valsts mežsaimniecības skolu, dzīvojamo ēku, dažas saimniecības ēkas un nespējnieku māju. Aerodroma dēļ nāksies likvidēt 5 saimniecības.

Ēdolē: bij. pils ēku ar 60 istabām, kurās mitinājās skolotāji un pašvaldības darbinieki, atradās skolēnu kopmītnes, policija un pasta kantoris.

Ventspilī: vienu skolas ēku, dzelzceļnieku dzīvokļus Pārventā un vecās mantu noliktavas.

Ar mājokļiem vien nepietika. Vajadzēja arī zemi. Turklāt daudz. "Šīs prasības (..)", Munters informēja Kociņu, "kā jau allaž ir briesmīgi pārspīlētas." Krasta bateriju vajadzībām "draugi" prasīja Ventspils rajonā — 2620 ha, Liepājas rajonā — 230 ha un vēl 7 ha novērošanas punktiem. 650 ha lielajā Paplakas mežā krievi gribēja iekārtot šautuvi. Kad latviešu puse prasīja, lai par ļoti vērtīgo mežu samaksā 2,5 miljonu latu, kontrahents to negribēja darīt.

Gana nebija arī ar formās tērptajiem 25 tūkstošiem vien. Nepieciešamas bija ģimenes, brīva līguma darbinieki, celtnieki utt., u.tml. Tā radās pirmie migranti, lai gan 5. oktobra pakts tādus neparedzēja. Jau 1940. gada 14. janvārī Latvijas robežu nelegāli šķērsoja (acīmredzot karaspēka vagonos) un devās uz Liepāju 68 krievu virsnieku sievas un 38 bērni, uz Ventspili — 19 sievas un 10 bērni.

Tā paša gada martā Latvijā strādāja ap 60 brīva līguma darbinieku: pārdevēji, apkalpotāji, pavāri, frizieri u.c. Latvijas Ārlietu ministrijai bija paziņots, ka padomju puse gribot sūtīt uz Latviju 1200 cilvēku lielu būvbataljonu un 1500 brīva līguma darbiniekus. Bija palikušas vairs tikai desmit dienas līdz Latvijas okupācijai, kad Kociņš informēja Munteru, ka ārlietu tautas komisāra vietnieks Dekanozovs PSRS valdības vārdā lūdzis izņēmuma kārtā ielaist Latvijā ap 300 strādnieku, izsniedzot viņiem kolektīvu vīzu. Tas tika pakalpīgi izdarīts, pat palielinot šo skaitli līdz 384.

Līdz šim laikam klīst nostāsti par to, kā 1939. un 1940. gadā krievu virsnieki un viņu ģimenes locekļi, izmantojot viņiem izdevīgu naudas kursu un preču pārbagātību Latvijas veikalos, pirktin izpirka tos. Mēs izmantosim dokumentālas laikmeta liecības.

Iekšlietu ministrijas atbildīgo darbinieku apspriedē 1940. gada 21. februārī viens no šā resora virsdirektoriem G.Laucis pārrunās par ministra K.Veidnieka ziņojumu cita starpā teica: "Pāris dienas atpakaļ, kad biju Liepājā, man nācās novērot, ka krievi iepirkās pilsētā tikpat rosīgi kā lielu svētku priekšvakarā. Gandrīz visiem virsniekiem bijušas pilnas rokas ar lielākiem un mazākiem koferiem. Vietējie iedzīvotāji stāstījuši, ka krievi pērkot visu, ko vien dabūjot ciet, bet sevišķi manufaktūru (..). Par precēm viņi maksājot katru cenu, ko veikalnieks prasot. Uz vietas arī klīstot valodas, ka iepirkto krievi aizvedot uz PSRS (..). Par krievu rubli, kuram PSRS neesot nekādas vērtības, šeit varot daudzko nopirkt."

Ministrs no savas puses piebilda, ka, ja krievi daudz iepērkas, tas nāk tikai par labu liepājniekiem, kuriem rodoties iespēja labi nopelnīt. "Sevišķi dzīvi krievi pērkot pulksteņus" (vecā paaudze atceras 1944.–1945. gadu... — R.T .).

Lielākoties no sādžām nākušajiem padomju kareivjiem un virsniekiem sveša bija Rietumu sadzīves kultūra. Analogā sanāksmē Iekšlietu ministrijā, kā augstāk minētajā, 1940. gada 7. martā Liepājas pilsētas vecākais E.Rimbenieks atzīmēja, ka krievu karaspēks izgāž ēdienu paliekas uz lauka, ziemeļos no Tosmares amatnieku un strādnieku mājām. To vietā viņi met tvertnēs lupatas. Kāds Liepājas policijas ierēdnis konstatēja, ka krievi izgāž uz lauka arī cilvēku mēslus, bet ģenerālis J.Lavenieks norādīja, ka viņi apmācību laikā piemēslojuši katedrāli.

Sarkanarmieši nebrāķēja arī latviešu prostitūtas un restorānus. Uzdzīve nereti beidzās ar skandāliem. Kādā Liepājas dzīvoklī, kā teikts politiskās policijas ziņojumā, pēc iedzeršanas izcēlušās nesaskaņas un "notikusi rupja lamāšanās, kādēļ iejaukusies policija un trokšņošanu likvidējusi". No kāda Liepājas restorāna iereibuši krievu jūrnieki skandālisti nogādāti pilsētas prefektūrā.

Iebrukums

Latvijas valdība lojāli pildīja 1939. gada 5. oktobra paktu, gan dažkārt pārkāpdama mēra sajūtu tā cildināšanā, pat pielīšanā Maskavai. Tā nedomāja darīt Kremlis. Izmantojot Vācijas aizņemtību karā ar Franciju Rietumos un tomēr baidīdamās no iespējamās vācu agresijas Austrumos pēc tam, Staļins nolēma, ka ir pienācis laiks pilnīgi sagrābt Baltijas valstis. Kamēr 1939. gada rudenī, ierīkojot militārās bāzes, PSRS savu agresiju sāka ziemeļos ar Igauniju, tikmēr šoreiz tā sāka dienvidos ar Lietuvu, par ieganstu izmantojot gan patiesus, gan inspirētus incidentus ar sarkanarmiešiem. 1940. gada 15. jūnijā Lietuva tika okupēta. Nākamajā dienā pienāca Latvijas un Igaunijas kārta.

Iebrukums latvju zemē sākās ar Masļenku traģēdiju. Īsi par to. Naktī uz 15. jūniju padomju robežsargi uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. sardzei. Kaujā 2. sardzē Masļenkos krita trīs latviešu robežsargi un sardzes priekšnieka sieva. Ievainoja divus cilvēkus. Uzbrucēji aizveda sev līdz 10 robežsargus un 16 privātpersonas.

16. jūnijā pulksten 14 V.Molotovs izsauca Latvijas sūtni F.Kociņu, nolasīja un pēc tam nodeva viņam PSRS valdības paziņojumu Latvijas valdībai. Apmēram 20 minūšu ilgā sarunā sūtnis naivi centās noraidīt padomju puses apvainojumus, taču veltīgi. Molotovs palika pie sava. Viņš vienīgi apsolīja izmeklēt Masļenku incidentu (cik zināms, tas netika izdarīts).

Paziņojumā, kas pēc būtības bija ultimāts, Latvijai tika pārmests, ka tā nav izbeigusi savu militāro savienību ar Igauniju, bet tieši otrādi — paplašinājusi to ar Lietuvas iekļaušanu savienībā un mēģinājusi tajā iesaistīt arī Somiju. Tas apdraud PSRS robežas. Notikušas trīs Baltijas valstu slepenas konferences, Baltijas militārā savienība 1940.gada februārī izdevusi speciālu žurnālu Revue Baltique angļu, franču un vācu valodā. Šie fakti rādot, ka Latvija pārkāpusi savstarpējās palīdzības paktu. To Padomju savienība nevar ilgāk paciest un tādēļ tā:

— uzskata par nepieciešamu, lai Latvijā nodibinātu valdību, kas spēj un grib godīgi izpildīt savstarpējās palīdzības paktu;

— bez kavēšanās jāielaiž Latvijas teritorijā padomju karaspēks, kas novietojams svarīgākos centros, lai nodrošinātu pakta izpildīšanu un aizsargātu PSRS garnizonus pret iespējamām provokācijām.

Visi padomju apvainojumi bija baltiem diegiem šūti. Nekāda Baltijas valstu militārā savienība nepastāvēja, tālab nevarēja notikt nekādas savienības slepenas konferences un Revue Baltique nebūt nebija mistiskas militārās Baltijas antantes preses izdevums, bet visparastākais žurnāls.

Tā kā Molotovs bija noraidījis Kociņa lūgumu pagarināt ultimāta laiku (tas bija noteikts līdz pulksten 20 16.jūnijā), lai sūtnis varētu aizlidot uz Rīgu un novērst varbūtējos pārpratumus, Kociņš tajā pašā dienā pulksten 16 piezvanīja Munteram un nolasīja viņam padomju paziņojumu. Pēc trim stundām sākās Latvijas valdības ārkārtas sēde, kurā no 10 ministriem piedalījās gan tikai 6 (pārējie atradās Dziesmu svētkos Daugavpilī).

Munters ziņoja sēdē par Maskavas ultimātu. Ministru kabinets nolēma pieņemt PSRS prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā, kā arī pieteikt Valsts prezidentam Ministru kabineta atkāpšanos. Pirmā acumirklī dīvaini, lai neteiktu vairāk, skanēja kabineta secinājums "uzskatīt šo lēmumu par tūliņ paziņotu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim". Vēl dīvaināk bija, ka 6 vīri "vadoņa" vadībā dažu stundu laikā izlēma Latvijas likteni. Taču tur nav nekā dīvaina, ja atceramies, ka Latvijas likumdevējs Saeima bija padzīta jau 1934.gada 15.maijā un valstī valdīja antikonstitucionāls vienpersonisks Ulmaņa režīms.

PSRS teritoriālie ieguvumi 1939.–1940.gadā. Karte no E.Andersona grāmatas "Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. II", "Daugava", Stokholma, 1984

Kāpēc Latvijas valdība nepieņēma lēmumu pretoties okupantiem? Pazīstamais latviešu trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons šajā sakarā raksta: "Tādā veidā arī Latvija bija starp tām Eiropas valstīm, kas laikā no 1938.gada marta pazaudēja savu neatkarību lielvalstu spiediena rezultātā. Austrija padevās bez cīņas, tāpat Čehoslovākija. Albānija cīnījās divas dienas un cīņu zaudēja. Polija cīnījās un karu pazaudēja viena mēnešā laikā. Somija cīnījās un pazaudēja daļu savas teritorijas, bet pasargāja savu neatkarību. Dānija padevās bez cīņas. Norvēģija cīnījās, un tās valdība, līdzīgi Polijas un Čehoslovākijas valdībai, karu turpināja pārjūrā. Luksemburga padevās bez cīņas, bet Holande un Beļģija cīnījās, pirmā piecas dienas un otrā astoņas dienas, un to valdības turpināja cīņu pārjūrā. Francija cīnījās un padevās, bet daļa patriotisko franču turpināja cīņu ārpus savas dzimtenes. Lietuva, Latvija un Igaunija padevās bez cīņas." (Latvijas vēsture 1920–1940 II — Stokholma, 1984.–444.lpp.

Bet vai Latvijai bija iespējams pretoties? — vaicā profesors. Un pats negatīvi atbild: "Tad jau laikus vajadzēja armiju šādam uzdevumam nopietni sagatavot, radot puslīdz normālus un izdevīgus cīņas apstākļus, nocietinot robežas, sagatavojot aizsardzības līnijas, paredzot svarīgu objektu izpostīšanas iespējas, izveidojot ciešu militāru sadarbību ar kaimiņiem, nebaidoties no lielo valstu nepatikas vai dusmām. Cīņu varēja sākt, kad tas vēl loģiski būtu bijis iespējams (līdz bāzu līguma noslēgšanai — R.T. ). Iedzīvotājus vajadzēja sagatavot arī partizānu karam un terora metodēm (..). Vajadzēja arī laikus sagatavoties diplomātiskai un politiskai darbībai ārpus Baltijas telpas. Vadītājiem vajadzēja turpināt cīņu par Latviju ārpus dzimtenes, bet ne labprātīgi piedalīties okupantu organizētā izrādē." (Cit. grām., 450.–451.lpp.)

Bet atgriezīsimies pie notikumu norises 16.jūnijā. Pulksten 19.45 Kociņš ieradās pie Molotova otro reizi un nodeva Muntera atbildi uz Kremļa ultimātu. Tajā bija teikts, ka Latvijas valdība arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 5.oktobra paktu. Tā gatava nodrošināt PSRS karaspēka ielaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādu maršrutu un apm. kādā skaitliskā sastāvā grib ienākt vismaz pirmās sarkanarmijas daļas. Latvijas valdība lūdz atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz 17.jūnijam, lai naktī varētu atgriezties mājās aptuveni 100 tūkstošu Latgales dziesmu svētku dalībnieku. Ministrs informēja Molotovu, ka vakarā notiks Latvijas valdības sēde, kuras lēmumu paziņos papildus. Ja valdība demisionētu, Valsts prezidents steidzoši vēlētos zināt, ar kuru personu jaunā kabineta sastādīšanā viņam būtu jāsazinās — ar Padomju savienības sūtni vai sevišķi pilnvarotu personu.

Kā liecina šis dokuments, acīmredzot pēc Maskavas ultimāta saņemšanas un vēl pirms valdības sēdes Ulmanis bija ticies ar Munteru un divatā (!) izlēmuši kapitulēt. Tāpēc Molotovam nodotajā atbildē visur figurēja vārdi "Latvijas valdība". Tās locekļiem, kuri šajā (bet ne tikai!) gadījumā bija vienīgi marionetes Ulmaņa un Muntera rokās, atlika vien vakarā oficiāli apstiprināt pievakarē tandēma pieņemto lēmumu.

16.jūnijā pulksten 22.30 Molotovs pieņēma Kociņu trešo reizi. Sūtnis oficiāli paziņoja, ka abas PSRS prasības Latvijas valdība ir pieņēmusi. Valsts prezidentam iesnieguši demisiju 6 ministri, respektīvi, valdības lielākā daļa. Nav šaubu, ka pārējie ministri darīs to pašu, tālab var uzskatīt, ka kabinets ir atkāpies.

17.jūnijā pulksten 10 notika Latvijas valdības nākamā sēde, kurā jau piedalījās visi ministri, kā arī valsts kontrolieris K.Piegāze. Sēdes protokolā teikts: "Tie Ministru kabineta locekļi, kas nepiedalījās Ministru kabineta š.g. 16.jūnija sēdē, pilnā mērā pievienojās minētās dienas Ministru kabineta nolēmumiem. Valsts prezidents uzaicina no amata atkāpušos Ministru kabineta locekļus līdz turpmākam izpildīt savus amata pienākumus."

Ja var ticēt Klīvem, tad Ulmanis pēc šīs sēdes vēl esot bijis samērā optimistisks: "Mūs izstrīpot no dzīves krievi tomēr nevarēs. Mazas, ļoti mazas cerības man tomēr vēl ir. Tās dibinās uz krievu prasību, lai valdība atkāpjas, bet valsts prezidents lai paliek savā amatā." Šis skumjais optimisms bija vietā vienu mēnesi...

Lai vienotos par krievu karaspēka ienākšanas kārtību Latvijā, padomju puse pieprasīja Latvijas armijas pārstāvjiem ierasties Indrā. Latviešu virsnieku grupa armijas stāba priekšnieka pirmā palīga pulkveža Oto Ūdentiņa vadībā steidzīgi devās uz turieni. Liels bija Latvijas militārās delegācijas pārsteigums, kad tā jau Krustpilī saņēma pavēli 17.jūnijā pulksten 9 sastapties ar padomju karaspēka vadību pavisam citā Latvijas pusē — Jonišķos Lietuvā. Tur Baltkrievijas sevišķā kara apgabala pavēlnieks, ģenerālpulkvedis D.Pavlovs un O.Ūdentiņš parakstīja nolīguma protokolu, kas sastāvēja no 7 punktiem. Vispirms bija fiksēti sarkanarmijas daļu izvietošanas rajoni. To bija 9: Cēsis — Valmiera; Rīga — Jelgava — Bauska; Tukums — Talsi; Ventspils — Kuldīga — valsts robeža no Piķeļiem līdz jūrai; Jaunjelgava — Madliena; Birži — Jēkabpils — Jaunkalsnavas st.; Višķi — Ilūkste — valsts robeža ar Lieuvu no Novoaleksandrovskas rajona — Jozefova; Dricēni — Baranaja — Ludza — Rēzekne; Ape — Gulbenes st. — tikai Balvi — Alūksne.

Viens no sarunu dalībniekiem kapteinis A.Krimuldēns atceras: "Oficiālās sarunas (Jonišķu stacijā — R.T. ) ilga apmēram no pulksten 9.40 līdz kādiem 12 (vai pat 13). Ģenerālpulkvedis Pavlovs runāja lepnā, augstprātīgā, mierīgā, bet pavēlošā balsī. Viņš atkārtoja ultimāta tekstu un paziņoja, ka jāpaplašina militārās bāzes Latvijā. Bāzēs novietotais karaspēks Latvijas iekšējās lietās neiemaisīšoties. Uz Latvijas kartes ģenerālpulkvedis Pavlovs ar sarkanu zīmuli novilka apļus un elipses, apzīmēdams padomju vienību novietojuma rajonus. Pulkvedis Ūdentiņš un pulkvežleitnants Upītis centās šos rajonus samazināt, norādot, ka tur jau atrodas mūsu vienības, ka nav telpas karavīru novietošanai utt. Šur tur Pavlovs piekāpās, bet aizrādīja, ka Latvijas karavīri varot visur palikt blakus padomju daļām, viņas viena otru netraucēšot."

Padomju karaspēks pāri Latvijas robežām no Lietuvas un PSRS sāka ienākt 17.jūnija rītā pa maršrutu Daugavpils — Krustpils — Pļaviņas — Rīga un Rēzekne — Madona — Rīga. Sarkanarmijas pirmās daļas sasniedza Rīgu ap pulksten 12. Saskaņā ar viņu skolotāja Ļeņina mācību vispirms tika ieņemts Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, tilti, galvenais pasts un telegrāfs, radiofons u.tml. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskavu, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukumā. Pārtrauca tvaikoņu un lidmašīnu satiksmi ar Zviedriju un Somiju.

Rīgas stacijas laukumā un pie autoostas sapulcējās ap 1500—2000 sagaidītāju. Vairāki Latvijas un trimdas vēsturnieki apgalvo, ka to vairums bija krievi un ebreji. Acīmredzot tā tas arī bija, jo turpat netālu atradās Maskavas priekšpilsēta un pareizticīgie šajā dienā svinēja Vasarsvētkus, kālab netrūka arī iereibušu. Taču nevar neatzīmēt, ka, kā liecina dokumenti, apsveicēju vidū bija arī Kadiķis, Panders, Priede, Bērzītis, Tomsons, Kriķis–Silgailis, Jansons, Rumbenieks un ne mazums citu cilvēku ar latviskiem uzvārdiem.

Kā zināms, sagaidītāju un policistu vidū notika asas sadursmes. Kas pie tā īsti vainīgs, pēc 80 gadiem ir grūti spriest. Pēc šo rindu autora domām, notikumi tad stipri līdzinājās tiem, ko mūsdienās redzam TV vai katru dienu, 16.martu ieskaitot. Taču "rezultāti" bija tādi, kādi tie bija. Divas privātpersonas no iegūtajiem ievainojumiem slimnīcā mira, ap 10 tika ievainotas. Smagus miesas bojājumus guva 3 kārtībnieki, 5 ārstējās slimnīcās, un 57 policisti bija cietuši no sitieniem, galvenokārt ar akmeņiem.

Lai nomierinātu iedzīvotājus, Ulmanis, uzņemdamies lielu personīgu risku, 17.jūnija pēcpusdienā ap pulksten 16 devās lēnā braucienā vaļējā mašīnā pa Rīgas centra ielām. Viņa brauciena laikā ļaudis silti sveicināja Valsts prezidentu. Bet netrūka arī lamu.

Tās pašas dienas vakarā pulksten 21.30 sākās Ministru kabineta sēde. Tās starplaikā 22.15 Ulmanis teica īsu uzrunu tautai radiofonā. Tā kā tur jau saimniekoja iebrucēji, viņam gribot vai negribot bija jāturpina slavēt tie: "Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību." Prezidents nelaida garām izdevību arī kārtējo reizi paslavēt viņa nodibināto 15.maija autoritāro iekārtu: "Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi." Ulmanis savu uzstāšanos beidza ar vārdiem, kuri kļuvuši par hrestomātiskiem: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās." Rīgas pils apartamenti, kuros gan bija lemts palikt vairs tikai mēnesi, viņam šķita labāki par emigranta mājokļiem.

Valdība 17.jūnija vakara sēdē apsprieda kārtības uzturēšanu un soļus, kas sperami, lai nodrošinātu netraucētu ienākušā PSRS karaspēka novietošanu. Tā pilnvaroja iekšlietu ministru izdot vajadzīgos rīkojumus, pamatojoties uz likumu par kārtību un sabiedrisku drošību valstī.

Iekšlietu ministra K.Veidnieka 18.jūnija rīkojumā bija noteikts, ka sabiedriskā miera un kārtības uzturēšanas labā noliegts privātpersonām Rīgā atstāt savus dzīvokļus laikā no pulksten 22 līdz 4, kā arī atklāti sapulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par četrām personām. Tika aizliegts darboties reibinātāju dzērienu tirgotavām, restorāniem, traktieriem u.c. dzertuvēm, kā arī ieroču tirgotavām.

Marionešu valdības sastādīšana

1940.gada 17.jūnija vakarā Latvijas sūtnis Maskavā F.Kociņš pavadīja stacijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieku, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski, kas Kremļa uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Ulmani par jauno Ministru kabineta sastādīšanu. Jau nākamās dienas vakarā, ieradies Rīgā, augstais emisārs ieradās vizītē pie Latvijas Valsts prezidenta. Kā atceras Ulmaņa adjutants pulkvedis M.Lūkins, Višinskis ievērojis visu prezidentam pienākošos etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis prezidenta titulu. Ar reveransiem, palocīšanos un augsto titulējumu viņš spēlējis uz Ulmaņa godkārības stīgām, glaimojot viņa patmīlībai. Viesis liekulīgi nostājies līdztiesīgu pušu lomā, kur abi partneri runā un spriež ar vienādām tiesībām. Jau abu politiķu pirmajā tikšanās reizē tika skarts Latvijas nākamās valdības sastāvs. Apzinīgi maldinot savu partneri, Višinskis apgalvojis, ka noteicot kabineta locekļus, svarīgs vārds piekritīs prezidentam. Šie vārdi, kā teikts senā dziesmā, nenāca no sirds...

Višinska virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo krievu diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus.

Višinskis aicināja piedalīties valdībā izglītības ministra amatā savu skolas biedru Liepājas ģimnāzijā un studiju biedru Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē, visnotaļ nacionāli tendēto Ati Ķeņinu, taču saņēma atteikumu. Tas pats notika ar Demokrātiskā centra, partijas biedru zvērinātu advokātu Jāni Breikšu, kas nevēlējās kļūt par zemkopības ministru, savukārt jurists Pēteris Bergis — par tieslietu ministru.

Minētie politiķi, kā arī ģen. Jānis Balodis, bijušie ministru prezidenti Pēteris Juraševskis un Hugo Celmiņš, pirmā Valsts prezidenta dēls prof. Konstantīns Čakste, vairāki agrākie Saeimas deputāti un sabiedriskie darbinieki sapulcējās Ķeniņa advokāta birojā. Viņi jau agrāk bija domājuši par Ulmaņa nomaiņu ar Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu. Saprotams, ka izdarīt to sarkanarmiešu un čekistu durkļu ielenkumā bija utopija.

19.jūnijā vēlā vakarā Višinskis atkal devās uz Rīgas pili, lai iepazīstinātu tās saimnieku ar jaunā Ministru kabineta locekļu sarakstu. Nākamajā dienā pulksten 11 Višinskis kopā ar PSRS sūtni Rīgā Vladimiru Derevjanski, kā jau tas pienācās pēc protokola, atkal bija pie Ulmaņa. Pēdējam nekādu iebildumu par jauno Ministru kabineta sastāvu pēc padomju saraksta vai priekšlikumu par izmaiņām tajā nebija.

1940.gada 20.jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā — jaunā Ministru kabineta pirmā sēde. Tajā no vajadzīgajiem 10 ministriem piedalījās tikai seši, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt Višinskim. Kangaru Latvijā nebija daudz. Lūk, pirmie: Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. prof.Dr.Augusts Kirhenšteins, iekšlietu ministrs — Vilis Lācis, kara ministrs — ģen. Roberts Dambītis, sabiedrisko lietu ministrs — Pēteris Blaus, satiksmes ministrs — Jānis Jagars, tautas labklājības ministrs — Jūlijs Lācis un tieslietu ministrs — Juris Pabērzs. Neviens no viņiem nebija šajā laikā LKP biedrs. Valdības sastādītājiem sabiedriskās domas maldināšanai tas nāca tikai par labu. Lai pilnīgi nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas.

Par izglītības ministru 2.jūlijā kļuva prof.Dr.Pauls Lejiņš, par zemkopības ministru 4.jūlijā — agronoms Jānis Vanags, par finansu ministru 4.jūlijā — inženieris Kārlis Karlsons. Valsts kontrolieris no 5.jūlija bija Arnolds Tabaks. Šādā sastāvā šī t.s. Tautas valdība darbojās līdz 21.jūlijam.

Nr. 143
PSRS valdības paziņojums Latvijas valdībai

1940. gada 16. jūnijā

Uz Padomju valdības rīcībā esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, Padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšas iesaistīt tajā arī Somiju.

Līdz Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939. gada rudenī Padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības bija pretrunā ar agrāk noslēgto PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktu. Bet pēc Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai.

Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Taču Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti, kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu; Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS; speciāla militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940. gada februārī — "Revue Baltique", ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinnā un tamlīdzīgi.

Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm "noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm" (Līguma 4. pants).

Šī Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli izpildīdama visas Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta prasības.

Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest.

PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu.

 Nr.147

Latvijas sūtņa Padomju Savienībā F.Kociņa pārskats

Š.g. 16.jūnijā pulksten 13.00, pieteicot ārlietu komisariātā Baltijas valstu lietu vadītājam direktoram Lisjakam mūsu robežapsardzības iepriekšējās izmeklēšanas rezultātus par notikumiem naktī no 15. uz 16.jūniju Masļenki rajonā, mani lūdza pie tālruņa Molotova sekretārs Kozirevs un informēja, ka Molotova kungs mani gaida pie sevis Kremlī pulksten 14.00. Kad ierados Kremlī, ārlietu komisārs, sava sekretāra Kozireva klātbūtnē, man nolasīja klātpielikto ultimātu, piezīmēdams, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz pulksten 11.00, pretējā gadījumā notikšot darbība. Tāpat aizrādīja, ka valdībai jāatkāpjas un sarunas ar Prezidenta kungu par jaunas valdības sastādīšanu vedīšot vai nu sūtnis Derevjanskis, vai speciāla pilnvarota persona. Karaspēka ievešana, apm. 2 korpusu lielumā, notikšot nekavējoties, bet tas nesīšot pagaidu raksturu. Iepazinies ar ultimāta saturu, atbildēju, ka, cik man zināms, Lietuva nav pievienojusies Latvijas un Igaunijas militāram līgumam. Aizrādīju arī, ka vēl pirms dažām dienām, sakarā ar ģenerāļa Berķa viesošanos, jautāju ārlietu komisāram, vai nav kādas prasības un vēlēšanās, ko varētu nodot mūsu valdībai, bet saņēmu atbildi, ka abu valstu attiecības esot labas. Divi reizes lūdzu Molotovu pagarināt ultimāta laiku, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktā termiņā.

Pulksten 16.00 izdevās dabūt telefonisku sarunu ar ārlietu ministru Muntera kungu, kuram nolasīju ultimāta saturu. Bija klāt sekretārs Alberta kungs. Pulksten 19.45 ierados Kremlī pie Molotova un nodevu viņam ārlietu ministra Muntera sekoša satura atbildi:

Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939.gada 5.oktobra savstarpējās palīdzības paktu. Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju Savienības karaspēka caurlaišanu, bet lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apm. kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas. Latvijas valdība lūdz ņemt vērā, ka šodien Daugavpilī norisinājās Latgales dziesmu svētki, uz kuriem sabraukuši no visas Latgales apm. 100 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa naktī, kad beigsies koncerts, pa zemes un dzelzceļiem atgriezīsies mājās. Lai nebūtu nekārtības un nelaimes gadījumu, Latvijas valdība lūdz atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz rītdienai. Tad mēs varētu arī izsūtīt sakaru virsniekus, lai saskaņotu Padomju Savienības karaspēka vēlēšanos. Kas zīmējas uz otru prasību, saformēt jaunu valdību, kura būtu gatava un spējīga iedzīvināt savstarpējās palīdzības pakta izvešanu dzīvē, tad Valsts Prezidents šodien sasauc valdības sēdi. Ņemot vērā, ka šodien ir svētdiena un daži ministri ir prombūtnē Daugavpilī, ministru kabineta sanāksme būs iespējama vakarā. Valdības lēmums tiks paziņots papildus. Latvijas valdība izsaka vēlēšanos pagaidām ultimātu nepublicēt, jo nebūtu lietderīgi radīt atmosfēru, kura neatbilst Latvijas valdības draudzīgai nostājai iepretim Padomju Savienībai. Gadījumā, ja valdība šodien demisionētu, Valsts Prezidents steidzoši vēlētos zināt, ar kuru personu viņam būtu jāsazinās jaunās valdības sastādīšanas jautājumā, vai ar Padomju Savienības sūtni, vai sevišķi pilnvarotu personu. Molotovs, noklausījies mūsu valdības atbildi, paskaidroja, ka viņiem nav uzticības tagadējai valdībai, kura atbīdījusi no līdzdalības valdībā cilvēkus, kas bijuši pazīstami un simpatizējuši Padomju Savienībai. Vēl šovakar viņš man paziņošot tās personas vārdu, kura vedīšot sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Lūdza paziņot armijas pārstāvja vārdu, kas izbrauktu no mūsu puses uz robežas, arī no savas puses viņš informēšot par Sarkanās armijas pārstāvi. Attiecībā uz mūsu valdības vēlēšanos nepublicēt ultimātu, viņš vēl parunāšot, bet tomēr, pēc viņa domām, nevarot neatzīmēt par konflikta izbeigšanu. Atbildēju, ka neviena konflikta nav bijis. Mēs esam godīgi izpildījuši savstarpējās palīdzības paktu un mums nav jādzīvo šai dienai, bet jāskatās, lai mūsu labās attiecības pastāvētu arī uz priekšu. Vienojāmies, ka pēc pilnīgas atbildes saņemšanas no valdības, kas var notikt apm. pēc 2 stundām, es viņu vēl apmeklēšu.

Pulksten 22.30 Molotovs mani pieņēma trešo reizi Kremlī. Oficiāli paziņoju, ka abas Padomju Savienības prasības mūsu valdība pieņēmusi. Valsts Prezidenta kungam iesnieguši demisiju 6 ministri, resp. lielākā puse. Nav šaubu, ka pārējie ministri iesniegs vēl šovakar, kādēļ jāuzskata, ka kabinets jau atkāpies. [..] Sarunā ar Molotovu lūdzu neapsargāt valsts ēkas un iestādes, kā tas darīts Lietuvā, jo paši garantējam par kārtību un mieru valstī. Molotovs atbildēja, ka tas atkarāšoties no mūsu ieņemtā stāvokļa. Š.g. 17.jūnijā pulksten 1.30 apmeklēju pēdējo reizi Molotovu, no kura saņēmu klātpielikto paziņojumu, kuru nodevu ap pulksten 3.00 pēc Maskavas laika pa tālruni ministram Muntera kungam. Š.g. 17.jūnijā pavadīju stacijā Molotova vietnieku Višinski, kurš Padomju Savienības valdības uzdevumā izbrauca uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Kā ārlietu komisariāta ģenerālsekretārs Soboļevs, tā Baltijas valstu lietu vadītājs direktors Lisjaks, ar kuriem tikos stacijā, man apliecināja, ka karaspēka ievešana Latvijā notiekot priekšzīmīgā kārtībā.

[..] Piezīmēju, ka pēc š.g. 17.jūnija man sarunas ar Molotovu nav bijušas.
F.Kociņš
1940.gada 21.jūnijā sūtnis PSRS

Nr.152

Informācija presē par Iekšlietu ministrijas pasākumiem kārtības uzturēšanai sakarā ar Sarkanās armijas ienākšanu

1940.gada 17.jūnijā

Padomju karaspēks sāka ienākt Rīgā vakar ap plkst.12 dienā un devās uz dažādām novietošanas vietām. Priekšpusdienā, kad iestādēs un uzņēmumos bija darba laiks, pilsētas ielas bija patukšas, bet pēcpusdienas stundās vairākās vietās saplūda daudz ziņkārīgo, kas stipri traucēja karaspēka virzīšanos pa ielām. Šo ļaužu saplūdumu mēģināja izmantot daži tumši elementi, kas, neskatoties uz savu skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaukdamies pūlī, centās izprovocēt nekārtības un pat sadursmes. Šādu elementu parādīšanās un publikas nedisciplinētā izturēšanās galu galā noveda pie tā, ka policija nolēma ļaužu barus izklīdināt. Tas pēc vislielākām pūlēm, ņemot palīgā karaspēka grupas un ugunsdzēsējus, arī izdevās.

Publikas izturēšanās atstāja ļoti nevēlamu iespaidu uz padomju karaspēku, kura vadība griezās pie mūsu iestādēm ar lūgumu aizkavēt karaspēka kustības traucēšanu.

Sakarā ar to iekšlietu ministrs izdevis ļoti stingrus noteikumus, kas pilnīgi aizliedz sapulcēšanos lielākās grupās un nosaka, ka vēlā vakarā un naktī Rīgas iedzīvotājiem nav brīv uzturēties uz ielām.

Turpmāk pret kustības traucētājiem spers visstingrākos soļus, un visi Rīgas iedzīvotāji brīdināti atturēties no nosodāmas ziņkārības un uzbāzības padomju karaspēkam, kas ne tikai netiks ciests un izsauks drošības iestāžu visstingrāko pretrīcību, bet arī met ēnu uz mūsu galvaspilsētas pašdisciplīnu, kas atsaucas arī uz visas zemes un tautas labo slavu.

Rīkojums miera un kārtības uzturēšanai

Iekšlietu ministrs K.Veidnieks uz likuma par kārtību un sabiedrisko drošību valstī 3.panta 1.punkta pamata izdevis šādu rīkojumu:

1. Sabiedriskā miera un kārtības uzturēšanas labā līdz turpmākam rīkojumam noliedzu privātpersonām Rīgā atstāt savus dzīvokļus laikā no plkst.22 līdz 4.

2. Tāpat noliedzu privātpersonām Rīgā atklāti sapulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par 4 personām.

3. Līdz turpmākam rīkojumam noliedzu turēt atvērtas reibinātāju dzērienu tirgotavas, restorānus, traktierus un citas dzertuves, kā arī ieroču tirgotavas.

Ar otru rīkojumu iekšlietu ministrs noteicis:

Līdz turpmākam rīkojumam noliedzu privātpersonām, kam tiesība turēt ieročus, nēsāt tos ārpus mājas, izņemot personas, kam ieroči ierakstīti dienesta apliecībā.

Par šo abu rīkojumu pārkāpumu vainīgās personas sodīs administratīvā kārtā ar naudassodu līdz 1000 Ls vai arestu uz 3 mēnešiem, vai abiem šiem sodiem kopā.

Sodus uzlikt iekšlietu ministrs pilnvarojis prefektus, apriņku priekšniekus un dzelzceļu policijas priekšnieku. Abi rīkojumi jau stājušies spēkā.

 Nr.153
Valsts Prezidenta K.Ulmaņa radiorunas atreferējums presē

1940.gada 17.jūnijā

Valsts Prezidenta Dr.Kārļa Ulmaņa norādījumi tautai

Valsts Prezidents Dr.Kārlis Ulmanis vakar, 17.jūnija vakarā plkst.22.15, Ministru kabineta sēdes starplaikā teica šādu uzrunu tautai:

"Pilsoņi, pilsones!

Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.

Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju ka®aspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās ka®aspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka ka®aspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."


Baltijas valstu neatkarības likvidēšanas pēdējais akts sākās 1940.gada jūlija pirmajās dienās. Pēc Maskavas pavēles tas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notika vienlaikus un vienādi — jaunās "tautas" valdības vienlaikus pieņēma gandrīz pilnīgi adekvātus likumus, noteikumus, aicinājumus un lozungus vai vienās un tajās pašās dienās organizēja demonstrācijas ar vienādiem vai līdzīgiem saukļiem.

Lai iegūtu kaut vai minimālu sabiedriskās domas atbalstu un "atjaunotu" demokrātiju Baltijā, krievu okupanti un viņu vietējie līdzskrējēji vispirms stājās pie tautas pārstāvniecības institūtu darbības atsākšanas. Latvijā tas nozīmēja atjaunot 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā likvidēto Saeimu. Taču, lai cik dīvaini tas arī šķistu, prof. Dr. A.Kirhenšteina vadītās valdības deklarācijā, kuru Ministru kabinets apstiprināja 1940. gada 21.jūnijā, nebija teikts ne vārda par jaunām parlamenta vēlēšanām. Lai gan nekonkrēti, tomēr par šo jautājumu varēja lasīt vienīgi tajā pašā dienā pieņemtajās LKP prasībās jaunajai valdībai: "Jānodrošina tautas vēlēta pārstāvniecība uz vispārēju, vienlīdzīgu, aizklātu un tiešu tiesību pamata (tautas nodevējiem nav balsstiesību).

Jāizstrādā jauna valsts satversme

Acīmredzot Kremlī vēl nebija izlemts, kā īsti rīkoties jauniegūtajās zemēs. Bet drīz vien vajadzīgie norādījumi tika saņemti, un, kā jau tas padomijā bija pieņemts, vērsim pie ragiem vispirms ķērās ne valdība, bet partija.

1940.gada 2.jūlijā notika Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretariāta sēde. Piedaloties J.Kalnbērziņam, Ž.Spurem, A.Jablonskim, P.Kurlim un O.Augustei, tā nolēma organizēt Saeimas vēlēšanas. "Sākot priekšvēlēšanu kampaņu (..) nepieciešams sastādīt strādnieku, zemnieku un inteliģences darba savienības sarakstus. Būs jāuzstāda pārstāvji no armijas. Nepieciešams izstrādāt darbaļaužu bloka platformu (sastādīs b.Spure). Sākt kampaņu par Saeimas pārvēlēšanu arī mūsu avīzēs."

Kad to bija izdarījuši partijas bosi, Ministru kabinets ieguva tiesības 4.jūlijā pieņemt savu lēmumu šajā sakarā. Valdībai vajadzēja precīzi postulēt darāmo, sākot rezolūciju ar īsu preambulu:

"Ar bijušās valdības 1934.gada 18.maija lēmumu, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, Saeimas funkcijas bija uzliktas Ministru kabinetam.

Latvijas demokrātiskās republikas valdība, atzīstot par savu pienākumu nodrošināt Latvijas tautai iespēju brīvi izpaust savu gribu uzdevumos, kuri tagadējā laikā izvirzījušies mūsu tēvijas priekšā valsts celtniecības un valsts pārvaldīšanā, un atzīstot, ka šajās vissvarīgākajās valsts lietās nav pieļaujama nekāda vilcināšanās, nolemj:

1. Nekavējoties izdarīt Saeimas vēlēšanas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 6.pantu vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas balsošanas ceļā."

Kabinets noteica parlamenta vēlēšanu laiku 1940.gada 14. un 15.jūlijā, pieņēma likumu par Saeimas vēlēšanām un iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK). Pieci (!) komisijas locekļi bija komunisti (K.Šics, J.Vecvagars, A.Buševics, A.Deglavs, O.Gulbis), pārējie — bezpartijiskie (senators A.Meņģelsons no Tieslietu ministrijas, A.Maldups no Valsts statistiskās pārvaldes un A.Leja no Iekšlietu ministrijas).

Vēlēšanu farss galvenajos vilcienos izpaudās šādi:

Pirmkārt. Satversmes 49.pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64.pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".

Otrkārt. Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9.jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz (izcēlums mans — R.T. ) 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas." Bet zagļiem taču jāsteidzas...

Treškārt. Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940.gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.

Ceturtkārt. Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās. Taču tādi, kā būs parādīts tālāk, ne vienā vien iecirknī bija, galvenokārt sarkanarmijas politvadītāju personā. Turklāt Latvija šajā laikā vēl nebija pat uzņemta Staļina impērijas sastāvā.

Piektkārt. "Uzlabojot" 1922.gada vēlēšanu likumu, bet patiesībā domājot par labvēlīgu balsošanas rezultātu akcijas organizatoriem, 1940.gada likums noteica, ka par nederīgiem uzskatāmi saraksti ar strīpojumiem vai jaunu kandidātu ierakstiem, t.i., tika atmesti tā dēvētie grozāmie saraksti.

Latvijas komunisti, lai gan viņu bija maz, tikai nedaudzi simti, un, kā tagad mēdz sacīt, viņu spices vīri nesnauda, lai skopo desmit dienu laikā iedabūtu parlamentā savus cilvēkus. Tajā pašā 4.jūlijā, kad notika valdības sēde, sapulcējās LKP Rīgas komitejas rajonu sekretāri, lai noklausītos partijas runasvīra Ž.Spures ziņojumu par Saeimas vēlēšanām. Sanāksmes protokolā teikts: "Saskaņā ar Internacionāles rīkojumu (lasi: ar VK(b) P rīkojumu, jo Kominternē noteicēja bija šī partija — R.T. ) un Sekretariāta lēmumu Saeimas vēlēšanām jānotiek visā drīzumā. Vēlēšanas notiks uz pirmās Konstitūcijas pamatiem. Visi vēlākie ierobežojumi ir atcelti. Vēlēšanas jāsagatavo ātri."

Runātājs atzīmēja, ka partijas, izņemot kompartiju, nav legalizējušās un tās divu nedēļu laikā nespēs to izdarīt. To vajadzēja saprast tā, ka ar komunistiem konkurējošus sarakstus nebūs iespējams tik īsā termiņā sastādīt. Šajā ziņā LKP dižvīri rūgti alojās.

Partijas darboņu apspriede nolēma sakarā ar vēlēšanām sarīkot manifestāciju 5.jūlijā Rīgā. Lozungs: Balsojiet par strādnieku, zemnieku un darba inteliģences bloku! Manifestantus pie krievu vēstniecības Antonijas ielā uzrunāja 1940.gada jūnija un jūlija notikumu viesrežisors Latvijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieks A.Višinskis. Gājiena noslēgumā pie valdības nama Valdemāra ielā tā dalībniekus sveica LKP CK arodbiedrību nodaļas vadītājs J.Putniņš, liekulīgi deklarēdams: "Latvijas komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai!"

Tajā pašā 5.jūlijā Ž.Spure Rīgas arodbiedrības pārstāvju sapulcē kompartijas centrālkomitejas vārdā nolasīja LKP vēlēšanu programmu. To bija parakstījuši jau minētā CK sekretariāta locekļi, izņemot Kurli, kas vēlāk tika atmaskots kā provokators un nošauts. Latvijas Darba jaunatnes savienības (vēlāk — komjaunatne) centrālkomitejas vārdā programmas parakstītāju vidū bija arī Eduards Berklavs. Sarkanās palīdzības CK pilnvarā šo dokumentu atbalstīja A.Nurža un E.Niedra. Pārējie programmas akceptētāji: Latvijas strādnieku arodbiedrības (48 paraksti), biedrības Latvijas kara invalīdu savienība (2 paraksti), Latvijas armijas pārstāvji (17 paraksti), zemniecības pārstāvji (6 paraksti) un biedrību un sabiedrību pārstāvji (11 paraksti) diezin kāpēc bija anonīmi. Viens no diviem — vai nu tik daudz parakstu vispār nebija paspēts savākt, vai to autori negribēja afišēt savus uzvārdus.

Tā izveidojās t.s. Latvijas darbaļaužu bloks. Tā platformas ārpolitikas iedaļa sastāvēja no viena vienīga teikuma: "Draudzība starp Latvijas un Padomju Savienības tautām un stipra, nesagraujama savienība starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību." Par Latvijas iestāšanos kaimiņdižvalstī te nebija ne vārda. Tāpat kā iekšpolitikas nodaļā nevarēja atrast vārdu "kolhozs"...

Opozīcija neklusē

Latvijas demokrātiskie politiskie spēki, pirmām kārtām pilsonība, iespējams, būdama naiva, tomēr mēģināja izmantot vēlēšanas kā pēdējo iespēju, lai saglabātu savu valsti. Ja ne pilnīgi brīvu un neatkarīgu, tad vismaz pussuverēnu.

Pēc Saeimas vēlēšanu izsludināšanas zvērinātā advokāta A.Ķeniņa dzīvoklī notika apspriede, kurā piedalījās zvērinātie advokāti P.Berģis, V.Zāmuēls un J.Breikšs, Zemnieku savienības kreisā spārna pārstāvis H.Celmiņš un J.Bankavs no mazzemnieku partijas (pēc citām ziņām arī K.Skalbe, prof. K.Čakste, senators M.Čakste, zvēr. adv. V.Holcmanis, Dr. P.Kalniņš, Ā.Bļodnieks, ģen. J.Balodis un vēl daži). Viņi apsprieda nākamo vēlēšanu jautājumus un programmu, ja gadījumā piedalītos šajā kampaņā. Pārrunāja arī memorandu iesniegšanai kopā ar programmu A.Višinskim, lai noskaidrotu šīs latviešu politiķu un sabiedrisko darbinieku grupas piedalīšanās iespējamību vēlēšanās vispār.

Demokrātisko latviešu vēlētāju memorandu izstrādāja P.Berģis, A.Ķeniņš, V.Zāmuēls un H.Celmiņš. To iesniedza A.Višinskim, PSRS sūtnim V.Derevjanskim, kā arī Ž.Spurem un sabiedrisko lietu ministram P.Blauam, lai panāktu iespēju izvirzīt vēlēšanās alternatīvu sarakstu. Divsejainais Jānuss Višinskis pat... atbalstīja šādu nodomu.

Ar vienu roku atbalstīja, ar otru roku aizliedza. Ne jau bez viņa ziņas CVK pieprasīja, lai pirms kandidātu sarakstu iesniegšanas tiktu publicētas to vēlēšanu platformas. Šķēršļu licēji acīmredzot cerēja, ka opozicionāri to nevarēs izdarīt, jo visas spiestuves, tāpat kā laikrakstus, kontrolēja A.Kirhenšteina valdība.

Pilsonisko vēlētāju grupa tāpēc nolēma izdot dienas avīzi "Neatkarīgā Latvija". Koncesija, protams, netika saņemta.

Tomēr ar atsaucīgu patriotu palīdzību grupai izdevās nodrukāt vēlēšanu platformu "Demokrātisko latviešu aicinājums" īsa uzsaukuma veidā Rīgā un Jelgavā 100 tūkstoš eksemplāru lielā metienā.

Platforma sastāvēja no 9 punktiem, pirmais no kuriem deklarēja: "Brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā Latvija". Nebija domājams iztikt bez 2. punkta: "Ciešu, pastāvīgu sadarbību ar PSRS 1939.g.5.oktobra savstarpējās palīdzības līguma mērķu sasniegšanai un tālākai izveidošanai." Par attiecībām ar okupantiem gan nebija ne zilbes.

Demokrātisko latviešu vēlētāju Saeimas vēlēšanu komisija savā platformā informēja iedzīvotājus, ka tās sarakstā starp citiem kandidēs A.Ķeniņš, ģen. J.Balodis, V.Zāmuēls, K.Skalbe, H.Celmiņš, P.Berģis.

Platformu iespēju robežās izlīmēja Rīgas ielās, izplatīja pagastu valdēs, lauku veikalos, pienotavās un citās vietās. Ap pussimts automobiļu bija sagatavots šā dokumenta nogādāšanai visā Latvijā.

Pret "Demokrātisko latviešu aicinājuma" autoriem nekavējoties tika organizēts ass pretuzbrukums. To ievadīja Ž.Spure, uzstādamies 1940.gada 7.jūlijā Rīgas Latviešu biedrības zālē notikušajā strādnieku komiteju un arodbiedrību pagaidu valžu pārstāvju sapulcē: "Buržuāzijas bloks (..) droši vien iziešot ar sauksmi pret Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Bet kas gan esot uzstādījis šādu prasību? Partija tādu neesot uzstādījusi (?! — R.T .) un šis buržuāzijas bloka lozungs esot demagoģija. Darba ļaužu bloks stāv par brīvu demokrātisku Latviju. Pati tauta izlems, un, ja tautas vairākums iestāsies par to, tad šī padomju republika būs latviska".

Pret konkurējošā kandidātu saraksta iniciatoriem tika veiktas arī tiešas represijas. 9.jūlijā demokrātisko latviešu vēlētāju grupas telpās iebruka čekisti, domājams, jau latviešu, apcietināja biroja tehnisko vadītāju, konfiscēja un iznīcināja visus vēlēšanu materiālus. Arestēja daudzus šīs grupas darbiniekus un viņu palīgus. Ne viens vien no viņiem pēc tam nokļuva Sibīrijā. 1940.gada 19.septembrī apcietināja A.Ķeniņu. Nākamā gada martā viņu izsūtīja uz pieciem gadiem uz Kazahstānu.

Sarosījās arī lielāka latgaliešu inteliģences grupa, nolemjot piedalīties Saeimas vēlēšanās ar savu sarakstu. Rīgā, katoļu zālē, Klostera ielā notika plašāka sanāksme, kurā piedalījās laikraksta "Latgolas Vųrds" izdevējs un redaktors, priesteris H.Trūps, prelāts A.Pastors, "Daugavas Vēstneša" redaktors A.Vanags u.c. pazīstami Latgales politiķi un sabiedriskie darbinieki, kā arī vairāki latgaliešu studenti. "Latgolas Vųrda" 4.jūlija numurā ievietoto ievadrakstu grupa uzskatīja par savu platformu un grasījās iesniegt to CVK. Taču, saņēmuši ziņu, ka sākušies opozicionāru aresti, latgalieši atteicās no šā nodoma.

CVK 10. jūlija sēdē izskatīja bezpartijisko zvejnieku, strādnieku un vidusšķiras vēlētāju grupas platformu un 9 kandidātu lielo sarakstu Kurzemes vēlēšanu apgabalā. Tā kā platforma bija izlikta tikai Mērsraga pagasta valdē un pastā, komisija atteicās šo sarakstu pieņemt.

Tāds pats liktenis piemeklēja bezpartijisko apvienības sarakstu Rīgas vēlēšanu apgabalā, kurā bija iekļauti 8 kandidāti, un Latgales zemnieku, strādnieku un darba inteliģences sarakstu Latgales apgabalā ar 17 kandidātiem. Vēl 9 sarakstos figurēja tikai pa vienam kandidātam. Tā kā to platformas arī nebija darītas zināmas atklātībai, sekoja strups — noraidīt. Interesanti atzīmēt, ka vienā no tiem kā deputāta kandidāts startēja visiem labi pazīstamais Mavriks Vulfsons...

Anglijas lietvedis Rīgā D.Makilops 1940.gada 11.jūlijā telegrafēja savai Ārlietu ministrijai: "Centrālā vēlēšanu komisija akceptējusi piecus kandidātu sarakstus — vienu katrā vēlēšanu iecirknī (resp. apgabalā — R.T. ).Visi ir Latvijas Darba bloka saraksti (..). Citi saraksti noraidīti kā neatbilstoši vēlēšanu likumam. Svarīgākais no noraidītajiem likumiem bija Latvijas demokrātu saraksts. Tā priekšgalā bija Atis Ķeniņš (..), un tajā ietilpa ģenerālis Balodis (..). Tika radīti visi iespējamie šķēršļi, lai opozīcijas sarakstus nevarētu iesniegt. Avīzes deklarācijas neņēma pretī, un spiestuves tās neiespieda.

"Vēlēšanas"

Nevar teikt, ka farsa rīkotāji nebūtu rūpējušies par "darba tautu". Balsot varēja tāpat kā vecajos laikos divas dienas, turklāt pat par divām stundām ilgāk — līdz pulksten 22. Pilsoņi bija tiesīgi izraudzīties jebkuru no 612 vēlēšanu iecirkņiem vai 644 apakšiecirkņiem. Pati sevi pārspēja Rīgas apgabala vēlēšanu komisija, kas izveidoja speciālu "ceļojošo (39.) iecirkni vēlētāju vajadzībām, kas atrodas ieslodzījumā". Bet varbūt cietumnieki balsoja par LKP kandidātiem?

Pazīstamais sociāldemokrātu politiķis Voldemārs Bastjānis savos memuāros "Gala sākums" (Zviedrijā, 1964) atceras (166.–167.lpp.) tās dienas: "Nekad Rīgu vēl nebija pieredzējusi tādu aģitāciju — no mājas uz māju, no dzīvokļa uz dzīvokli — un tādu balsotāju, galvenā kārtā slimo vai nespējīgo, vešanu uz balsošanas iecirkņiem pie urnām. Visi komunistu jaunieši — zēni un meitenes — bija mobilizēti. Bija dots rīkojums visiem vēlētājiem ņemt pases līdzi, kurās iespiedīšot atzīmi par piedalīšanos vēlēšanās. Kaut gan šā rīkojuma oficiālais motīvs bija vienas personas divreizējas balsošanas novēršana, visi tomēr bija pārliecināti, ka īstais motīvs ir izrēķināšanās ar tiem, kam pasē nebūs atzīmes par piedalīšanos vēlēšanās."

Lai "atpalikušās" Latvijas ļaudis kaut ko nesajauktu balsošanā, ne vienā vien vēlēšanu iecirknī ieradās sarkanarmijas un LKP "novērotāji". Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs. Uz kāda sarkanarmijas virsnieka ieteikumu Ikšķiles apakšiecirknī "atsevišķā istabā tika novietota tinte un spalva". Utt. u.tml.

Kā liecina tā laika prese, ne pirms vēlēšanām, ne balsošanas dienās netrūka ne ragu mūzikas, ne kinoizrāžu, ne sarkanarmiešu kazačoku un citu pļasku. Izpalika vienīgi latviešu t.s ulmanītis un krievu vodka , jo kā vecajā, tā jaunajā vēlēšanu likumā bija noteikts, ka "vēlēšanu dienās tirgošanās ar reibinošiem dzērieniem aizliegta".

Tā noritēja pirmās "brīvās" vēlēšanas Latvijā pēc 15. maija puča. Vai tad kāds brīnums, ja ticam CVK ziņojumam, ka vēlēšanās esot piedalījušies 94,8% pilsoņi (bet cik nepilsoņu?), no kuriem 97,8% balsojuši par Latvijas darbaļaužu bloka kandidātiem. Salīdzinājumam: pat 20.gados un 30. gados, kad vēlēšanas bija patiesi demokrātiskas, 1.Saeimas vēlēšanās piedalījās 82,2% balsstiesīgo, 2.Saeimas — 74,9%, 3.Saeimas — 79,3% un 4.Saeimas — 80%. Bet tad ar koku un mūziku uz iecirkni nedzina un pilsonis varēja izvēlēties, par ko balsot.

Nelikumīgās Saeimas nelikumīgie lēmumi

Vispirms dažus vārdus par šā erzacparlamenta sastāvu, kas sakarā ar P.Kurļa arestu bija palicis 99 deputātu sastāvā. Viņu vidū bija tikai 8 sievietes un tikai 27 nekomunisti. Deputātu krēslos sēdēja divi profesori doktori (A.Kirhenšteins un P.Galenieks), divi ģenerāļi (R.Dambītis un R. Kļaviņš) un četri rakstnieki (A.Upīts,V.Lācis, J.Pabērzs un J.Niedre). Minoritātes pārstāvēja divi krievu, tikpat daudz ebreju un viens baltkrievu tautības deputāts. Visplašāk Saeimā bija reprezentēta LKP un valdības nomenklatūra — šai kategorijai piederēja ap 40 deputātu. Tikai trim jaunajiem tautas kalpiem — A.Buševicam, A.Rudevicam, J.Pabērzam — bija parlamentārā darba pieredze neatkarīgās Latvijas Satversmes sapulcē un četrās Saeimās. Bet neba jau viņos ieklausījās jaunizceptie deputāti, lai gan turpat trešdaļai no viņiem bija tikai zemākā izglītība (salīdzinājumam: 1.Saeimā pamata, arodizglītība vai pašizglītība bija 7 deputātiem, 2.Saeimā — 8, 3.Saeimā — 13 un 4. Saeimā — 21).

1940.gada 16.jūlijā Ministru kabinets uz iekšlietu ministra priekšlikuma nolēma uzdot CVK uzaicināt ievēlētos Saeimas deputātus 17.jūlijā ierasties Rīgā un stāties šīs komisijas rīcībā, kā arī izmaksāt viņiem atlīdzību Ls 25 dienā. Par piedalīšanos Saeimas sesijās (1940. gada 21.–23.jūlijā un 24.–26.augustā) deputāti saņēma Ls 513.

Saeima sanāca uz savu pirmo sēdi 1940.gada 21.jūlijā pulksten 12 Nacionālajā teātrī. Rīgas pils pēdējais komandants pulkvežleitnants O.Neimanis savās atcerēs stāsta: "Viss teātris dekorēts ar zaļumiem, puķēm un karogiem, lai piešķirtu sanāksmei svinīgu noskaņu. Uz skatuves stāvēja garš galds, apklāts ar sarkanu drēbi. Arī skatuve dekorēta ar karogiem un zaļumiem, uz galda puķes. Skatuves priekšā, apakšā pa labi novietota katedra runātājiem. Zālē visas vietas aizņemtas līdz pēdējai iespējai. Pirmajās rindās, kuras norobežotas no pārējās publikas, sēdēja deviņdesmit deviņi jaunās Saeimas deputāti (..). Aiz deputātu soliem novietojusies raibā tauta (..). Balkonā pavisam cita aina. Šeit redzama mūsu ģeneralitāte ar garnizona priekšnieku priekšgalā, departamentu direktori un pārvaldes priekšnieki no visām ministrijām. Starp ģenerāļiem arī jaunieceltais armijas politiskais vadītājs (līdz šim tāds postenis mūsu nacionālajā armijā nebija) Brūno Kalniņš ar sava štāba vīriem (..). Ložās kā premjērā novietojies viss ārzemju diplomātiskais korpuss, kas, kā šķiet, in corpore atsaucies uz ielūgumu, jo ložās nebija redzams neviens neaizņemts krēsls. Diplomāti, laikam pēc etiķetes, visi vizīttērpā, bet kara atašeji parādes mundieros."

Saeimas sēdi atklāja vecākais deputāts 72 gadus sasniegušais bezpartijiskais Jelgavas apriņķa zemnieks Dāvīds Krūze. Lai gan runa bija uzrakstīta, viņam bija grūtības to nolasīt, jo tekstu deputāts saņēma pārāk vēlu. Ne labāk gāja tikko ievēlētajam Saeimas priekšsēdētājam, gadījuma darbu strādniekam Pēterim Briedim, kas bija galīgi apmulsis un stomījās.

Par izrādes norisi Nacionālajā teātrī ģen. R.Dambītis atceras: "Sēžu lēmumi bija jau iepriekš sagatavoti, dalībniekiem atlika tikai, klusu ciešot, tos akceptēt. Runāšana nebija modē. Daži prezidija locekļi tomēr ar šādu kārtību negribēja samierināties. Runāt kārs bija Andrejs Upīts, bet viņu neviens nerespektēja. Aktīvs bija Ansis Buševics, kas parasti uzstājās ar savām pārejas laikam mērenākām prasībām un pieprasīja pieturēšanos pie kārtības ruļļa, bet sadūrās ar vairākuma neiecietību."

Noklausījusies A.Kirhenšteina ziņojumu par valdības darbību, Saeima pārgāja pie centrālā jautājuma — valsts vara Latvijā. Ž.Spure savā ziņojumā vispirms nolīdzināja ar zemi neatkarīgās Latvijas laikā padarīto, tad nepaguris slavināja PSRS "dižos" panākumus un, beidzot uzstāšanos, deklarēja: "Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šā brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā (..). Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (..). No šī brīža visa vara Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikā piederēs pilsētu un lauku darbaļaužu padomēm."

Tiesa, Latvijā vēl nepastāvēja padomes, bet uzvarētājiem jau tas nebija svarīgi. Tāpat kā viņus neinteresēja 1922.gada Satversmes 77.pants, kas noteica: "Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo un sesto pantus, tad šādi grozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir nododami tautas nobalsošanai." Atgādināsim lasītājiem šos pantus: "1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. 3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale (..) 6. Saeimu izvēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās."

Ž.Spuri viņa referāta garā debatēs "papildināja" iekšlietu ministra biedrs padomju izlūkdienesta aģents kopš 1921.gada Vikentijs Latkovskis un Fricis Deglavs, kas tikko bija atgriezies no Kominternes sešu gadu kalpības emigrācijā Dānijā un Zviedrijā. Pēc tik "spožām" runām deputātiem atlika vienīgi pacelt savas mandātu kartiņas, lai vienbalsīgi (kā visos jautājumos!) akceptētu deklarāciju par padomju varas pasludināšanu Latvijā, kā arī nodziedāt Internacionāli. Saeima un tās diriģents aizkulisēs jurists A.Višinskis bija aizmirsis vai arī tīši ignorēja Satversmes prasību, ka Latvijas suverenitātes grozījumu varēja apstiprināt tikai tautas nobalsošanā.

Tūlīt pēc deklarācijas pieņemšanas ārzemju diplomāti demonstratīvi piecēlās un atstāja zāli. Viņiem tur vairs nebija, ko darīt. Palika tikai padomju diplomāti. ASV sūtnis Džons Vailijs jau iepriekš paredzamajā farsā vispār nepiedalījās "pēkšņas saslimšanas dēļ." V.Latkovskis par šo diplomātisko gājienu vēlāk rakstīja: "Mēs arī citu neko negaidījām. Zinājām, ka vecā pasaule mums pagriezīs muguru."

Ž.Spures ziņojums un iekšlietu ministra V.Lāča runa par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā bija līdzīgas kā divas ūdens piles. Tā pati Latvijas brīvvalsts nomelnošana un padomijas glorificēšana, tas pats secinājums: "Šis ceļš — Latvijas iekļaušanās Padomju Sociālistisko Republiku varenajā saimē — mums paver lieliskas, spožas perspektīvas, kas laimē un lepnumā liek straujāk pukstēt katra godīga Latvijas patriota sirdij (..). Latvijas Tautas Saeimai šodien jālemj par savas dzimtenes nākotni. Visa Latvijas tauta gaida no saviem pārstāvjiem šo lielo vēsturisko lēmumu. Tas var būt tikai viens: kopā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību pretim kopīgai nākotnei!" (Cita starpā — piekarinātais vārds Saeimai "Tautas" bez jebkāda pamatojuma pirmo reizi parādījās V.Lāča ziņojumā.)

Acīmredzot pat deputātiem bija apnicis kult tukšus salmus, tāpēc debatētāju par V.Lāča referātu nebija. Pietika ar vienbalsīgu deklarācijas pieņemšanu par Latvijas iestāšanos totalitārajā Austrumu kaimiņvalstī un tās himnas Internacionāles nodziedāšanu.

Kad šie, tā sakot, konceptuālie jautājumi bija izlemti, varēja ķerties pie praktiskām lietām — zemes jautājuma, banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizācijas un LPSR Konstitūcijas izstrādāšanas.

Kā zemkopības ministra Jāņa Vanaga ziņojumā par agrāro jautājumu Latvijā, tā Saeimas pieņemtajā deklarācijā par zemes pasludināšanu tautas īpašumā, slēpjot okupantu un viņu rokaspuišu patiesos plānus, joprojām tika noliegts, ka tuvākā vai tālākā nākotnē notiks lauksaimniecības kolektivizācija. Ministrs paziņoja: "Mūsu pienākums dot noteiktu pretsitienu provokatīvajām tenkām par lauku saimniecību kolektivizēšanu, ko padomju vara it kā spaidu kārtā gribot uzspiest zemniekiem." Vēl stingrāk bija sacīts deklarācijā: "Katrs mēģinājums aizskart zemnieku personīgo īpašumu vai darba zemniekiem pret viņu gribu uzspiest kolektīvās saimniecības, tiks stingri apkarots, jo tas nāk par ļaunu tautas un valsts interesēm."

Finansu ministrs K.Karlsons ziņoja par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Ne viņa runā, ne šajā jautājumā kā parasti vienbalsīgi pieņemtajā deklarācijā nebija dota atbilde uz jautājumu, kādi uzņēmumi uzskatāmi par lieliem . Deklarācijā bija vien teikts, ka "Tautas Saeima uzdod valdībai nekavējoties sastādīt un apstiprināt nacionalizējamo uzņēmumu un iestāžu sarakstu." (Tas tika izdarīts jau 25.jūlijā.)

Pseidoparlaments pēdējā, 23.jūlija, sēdē vēl noklausījās CVK ziņojumu par savu darbību un Saeimas vēlēšanu rezultātiem, kā arī ievēlēja 15 deputātu lielu Satversmes izstrādāšanas komisiju. Balsošanā par komisiju visi tās eventuālie locekļi atturējās. Tas bija vienīgais gadījums, kad Saeimas 1.sesijā izpalika vienbalsība. Nobeigumā deputāti izraudzīja 20 cilvēku lielu Saeimas pilnvaroto delegāciju braucienam uz Maskavu, uz PSRS Augstākās padomes sesiju.

Ž.Spures vadītajai Satversmes komisijai vajadzēja tikai vienu (!) nedēļu, lai izstrādātu Satversmes projektu. Kāds tur arī brīnums, ja A.Buševics kopā ar dažiem Tieslietu ministrijas juristiem šo dokumentu uzrakstīja pēc t.s. Staļina konstitūcijas ģīmja un līdzības. Palika vēl tāds "sīkums" kā vienbalsīga pieņemšana Tautas saeimas 2.sesijā 1940. gada 25.augustā jau LPSR Konstitūcijas veidolā.

 

Tūdaļ pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas parādījās sauklis, par ko iepriekš nebija bilsts ne vārda — par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. 1940.gada 18.jūlija pūļa sanākšanā pie Brīvības pieminekļa priekšplānā jau bija arī Staļina baismā ēna Pēc vēlēšanu farsa — jaunievēlētās Saeimas deputāti 21.jūlijā pie Nacionālā teātra

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pie Kremļa pils durvīm stāv Kirhenšteins bāls...

Tam lūgumraksts rokā pēc maizes un sāls... Tā, atceroties padomju Latvijas uzņemšanu 1940.gada 5.augustā Staļina dižvalsts sastāvā, vārsmojis kāds dzejdaris. Latvijas Saeimas delegācija, kuras vadītājs gan skaitījās P.Plēsums, uz Maskavu izbrauca ar vilcienu 30.jūlija pēcpusdienā. Taču no 20 ievēlētajiem lūdzējiem septiņi — J.Kalnbērziņš, V.Lācis, Ž.Spure, P.Briedis, J.Vanags, O.Krastiņš un R.Kļaviņš nedevās ceļā. Vilcienā iekāpa viņu vietā O.Auguste, P.Dergačs, A.Eizaks, J.Pabērzs, I.Paldiņa, P.Plēsums un K.Šics. Pēc vienas versijas, no Rīgas nevarēja izbraukt gandrīz visi valdības un LKP vadītāji, pēc citas — delegācijas sākumsastāvā bijis maz latgaliešu. Kā tas nebūtu arī bijis, cik zināms, izmaiņas oficiāli netika apstiprinātas.

Baltkrievijas stacijā Maskavā bija viss, kas pienācās pēc protokola: augsta ranga sagaidītāji un orķestris, runas un ziedi. Taču atbraucējiem trūka paša būtiskākā — latviešu tautas mandāta.

Tālāk sekoja jau ierastais diktāts. Delegātiem bija iedotas līdzi jau iepriekš sagatavotas runas latviešu un krievu valodā. A.Višinskim tās tomēr nepatika. Visvairāk cieta A.Kirhenšteins, kura priekšnesumam vajadzēja būt galvenajam. Viņa runu laboja un pārrakstīja septiņas (!) reizes un pēc tam no jauna pārtulkoja latviešu valodā.

1940.gada 1.augustā sākušās PSRS I sasaukuma Augstākās padomes 7.sesijas pamatuzdevums bija uzņemt jaunas satelītrepublikas totalitārajā impērijā. Teātris sākās jau ar garderobi. Latvijas delegātēm vajadzēja apģērbt... latviešu tautas tērpus. Rūdītā komuniste O.Auguste, J.Kalnbērziņa civilsieva, atteicās to darīt. Jārunā latviešiem sēdē bija dzimtajā valodā, citiem delegācijas locekļiem tulkojot sacīto krievu valodā.

Orators numur viens 5.augusta sēdē, protams, bija Latvijas Valsts prezidenta a.i. un Ministru prezidents A.Kirhenšteins. Viņa runa bija viena vienīga neatkarīgās Latvijas noliegšana un PSRS daudzināšana. Ja profesors šodien izlasītu savu uzstāšanos, viņš, piedodiet, apgrieztos zārkā otrādi. Tādā pašā toņkārtā runāja P.Plēsums, I.Paldiņa, J.Pabērzs un J.Lācis.

Sekoja Augstākās padomes deputāta uzbeka J.Ahunbabajeva ierosinājums pieņemt likumu par LPSR uzņemšanu PSR Savienībā. Saprotams, ka deputāti pieņēma šo priekšlikumu vienbalsīgi. Ar šo aktu bija pabeigta Latvijas inkorporācija diženajā "brāļu saimē". Mūsu valsts un tautas vēsturē sākās smags nebrīves posms, kas ilga 50 gadus.

Foto: Jānis Lerhs (no Sigizmunda Timšāna kolekcijas)

Nr.207
Formāli ierobežojumi izvirzīt alternatīvus sarakstus

1940.gada 7.jūlijā

No Centrālās vēlēšanu komisijas protokola nr.3

[..] Komisijas priekšsēdētājs A.Buševics ierosina jautājumu [..], ka komisijai vajadzētu prasīt no kandidātu sarakstu iesniedzējiem pievienot sarakstiem arī attiecīgu vēlēšanu platformu un pierādījumus, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai. Pēdējās dienās Centrālajā vēlēšanu komisijā atsevišķas personas — gan pazīstamas, gan nepazīstamas — nākušas un jautājušas, vai var uzstādīt tikai vienu kandidātu. Šāda apvaicāšanās pierāda, ka jautātāji vai nu neapzinās Saeimas vēlēšanu nopietnību, vai arī paši nav nopietni ņemami.

Citi jautātāji nāk, lai aiz bezpartijiskas maskas kopotu visus tos elementus, kas nav izpratuši, ka vecā, Latvijas demokrātijai naidīgā, politika sabrukusi un ka mēģinājums stāties lielajam atjaunošanas darbam ceļā un bojāt mūsu attiecības ar mūsu lielo austrumu kaimiņu netiks ciests. [..]

A.Leja atbalsta priekšsēdētāja A.Buševica priekšlikumu, un komisija vienprātīgi to pieņem. Komisijas papildziņojumu publicēs "Rītā" un "Valdības Vēstnesī" šādā redakcijā: [..]

Lai novērstu vēlēšanu izmantošanu savtīgos, personīgos un demokrātiskai Latvijai kaitīgos nolūkos, Centrālā vēlēšanu komisija, papildinot savu š.g. 6.jūlija paziņojumu, vienbalsīgi nolēma:

Pieprasīt kandidātu sarakstu iesniedzējiem pievienot minētiem sarakstiem attiecīgu vēlētāju grupas vai organizācijas vēlēšanu platformu ar pierādījumiem, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai1. [..]

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs: A.Buševics
Sekretārs: K.Gailis

LVVA, 1308.f., 9.apr., 800./1.l., 12.lp. Oriģināls. Mašīnraksts. Protokols pilnībā publicēts: Sociālistiskās revolūcijas uzvara Latvijā 1940.gadā: Dokumenti un materiāli, 218.—221.lpp.

1 Nākošajā dienā tika publicēts šāds iekšlietu ministra rīkojums: "Pamatojoties uz Preses likuma noteikumiem (42.pants Vald[ības] Vēstn[esī], 1938.g[ada] 36.num[urā], nosaka, ka visām drukātavām noliegts pieņemt iespiešanā jebkāda veida uz Saeimas vēlēšanām attiecošos iespieddarbus, kā arī izdot pasūtītājam jau iespiestos bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas.

Rīgā, 1940.gada 8.jūlijā 13732

Ministrs P.Blaus." (Valdības Vēstnesis, 1940, 9.jūl.)

Ministru kabineta 1938.gada 11.februārī pieņemtajā un Valsts Prezidenta K.Ulmaņa 14.februārī izsludinātajā Preses likumā gan nekas nebija teikts par šāda veida — ar vēlēšanām saistītiem iespieddarbiem.

Nr.209
Pilsoniskās grupas vēlēšanu platforma

Ne vēlāk par 1940.gada 8.jūliju

Demokrātisko latviešu aicinājums

Vēlētāji!

Pārdzīvojamais laiks ir ārkārtīgi nopietns. Vēlēšanās, kas notiks šī gada 14. un 15.jūlijā, izšķiras mūsu liktenis uz ilgiem laikiem. Katram ir jāsaprot, ka šo likteni nedrīkst izšķirt nejaušība, kūtrība vai pat bailība. Mēs griežamies pie visiem krietniem mūsu valsts pilsoņiem un viņiem sakām:

Mēs gribam saglabāt brīvo un neatkarīgo Latviju, mēs to negribam zaudēt.

Mēs gribam cieši un pastāvīgi sadarboties ar Padomju Savienību un tās tautām.

Mēs gribam lojāli sadarboties valsts saimnieciskās un kulturālās dzīves celšanā ar mūsu organizēto strādniecību.

Mēs gribam kārtību, kur visiem ir pavērts ceļš uz izglītību, kur visiem ir visas demokrātiskās brīvības, darbs un maize un kur katram pieder tas, ko viņš ar godīgu darbu ieguvis.

Tamdēļ mēs izejam Saeimas vēlēšanās šī gada 14. un 15.jūlijā ar savu vienotu kandidātu sarakstu uz šādas vēlēšanu platformas:

1. Brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā Latvija.

2. Ciešu, pastāvīgu sadarbību ar PSRS 1939.g. 5.oktobra savstarpējās palīdzības līguma mērķu sasniegšanai un tālākai izveidošanai.

3. Valsts iekšējā celtniecībā uz progresa un demokrātisma pamatiem, lojāli sadarbojoties ar Latvijas strādniecību un viņas organizācijām.

4. Valsts zemes fonda paplašināšana darba zemniecības apgādāšanai ar zemi.

5. Valsts saimnieciskās dzīves izveidošana un pārkārtošana, stādot pirmā vietā strādājošo intereses.

6. Privātā īpašuma rosības uzturēšana un aizsargāšana, ierobežojot kā vienu, tā otru, ja to prasa valsts intereses un tautas labklājība.

7. Latviešu nacionālās kultūras izkopšana, darot to pieejamu ikvienam Latvijas Republikas pilsonim, nodrošinot arī mazākuma tautībām viņu kulturālo vajadzību apmierināšanu. Izglītības, arī visaugstākās, nodrošināšana visiem mazturīgiem censoņiem.

8. Kulturālo un saimniecisko vērtību apmaiņas paplašināšana un attiecīgu sakaru padziļināšana ar PSRS un tās tautām.

9. Latvijas valsts dzīves izveidošana uz stingriem tiesiskiem pamatiem, nodrošinot ikvienam viņa personas un mantas neaizskaramību un demokrātiskās, t.i., vārda, sapulču, preses, ticības utt. brīvības.

Vēlētāji! Mums nav bijis daudz laika. Pilnīgus mūsu kandidātu sarakstus mēs jums izziņosim papildus.

Starp citiem mūsu sarakstos kandidēs: Atis Ķeniņš, ģen. J.Balodis1, V.Zāmuels2, K.Skalbe3, H.Celmiņš4, P.Berģis5.

Mūsu kandidātu vidū nav neviena, kas tīkotu pēc deputāta goda.

Mēs aicinām jūs balsot par mūsu sarakstu dziļā nopietnā apziņā, ka pārdzīvojamais laiks šādu rīcību no mums prasa.

Mūsu valsts un mūsu pašu likteņi prasa izšķiršanos. Neviens nevar un nedrīkst palikt malā6.

Demokrātisko latviešu vēlētāju M.Apiņa tipogrāfija Rīgā Saeimas vēlēšanu komisija

K.Barona ielā 16—18. Tel.32940

LVA, PA – 101.f., 1.apr., 34.l., 7.lp. Tipogrāfiski iespiests teksts.

1 Balodis Jānis (1881—1965) — ģenerālis, politiķis. No 1931.gada līdz 1940.gada aprīlim kara ministrs. Deportēts uz Sizraņu Krievijā 1940.gada 31.jūlijā, vēlāk apcietināts. 1956.g. atgriezies Latvijā.

2 Zāmuēls Valdemārs (1872—1948) — advokāts, politiķis. Zemkopības ministrs 1921.—1922.g., tieslietu ministrs un ministru prezidents 1924.g., 1944.gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju.

3 Skalbe Kārlis (1879—1945) — rakstnieks, politiķis. Saeimas deputāts (1922.—1925.g. un 1931.—1934.g.). 1944.gadā devies bēgļu gaitās uz Zviedriju.

4 Celmiņš Hugo (1877—1941) — agronoms, politiķis, diplomāts. Zemkopības ministrs 1920.g., izglītības ministrs 1923.—1924.g., ministru prezidents 1924.—1925.g. un 1928.—1931.g., Latvijas sūtnis Berlīnē 1935.—1938.g. Arestēts 1940.gada rudenī, vēlāk deportēts.

5 Berģis Pēteris — jurists, politiķis. Iekšlietu ministrs 1922. — 1923.gadā. 1941.g. deportēts.

6 Pret "Demokrātisko latviešu aicinājuma" autoriem nekavējoties tika izvērsta nikna kampaņa. To ievadīja LKP CK 2. sekretārs Ž.Spure, uzstādamies 1940.gada 7.jūlijā Rīgas Latviešu biedrības zālē notikušajā strādnieku komiteju un arodbiedrību pagaidu valžu pārstāvju sapulcē: "[..] Buržuāzijas bloks, tālāk teica runātājs, droši vien iziešot ar sauksmi pret Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Bet, kas gan esot uzstādījis šādu prasību? Partija tādu neesot uzstādījusi, un šis buržuāzijas bloka lozungs esot demagoģija. Darba ļaužu bloks stāv par brīvu demokrātisku Latviju. Pati tauta izlems, un ja tautas vairākums iestāsies par to, tad šī padomju republika būs latviska. [..]" (Brīvā Zeme, 1940.gada 8.jūl.) Pret alternatīvā kandidātu saraksta iniciatoriem un atbalstītājiem tika veiktas arī tiešas represijas (Skat. 213., 214.dok.).

Nr.211

Apmelojumi un draudi Demokrātisko latviešu vēlētāju saraksta organizētājiem un atbalstītājiem

1940.gada 10.jūlijā

Nepadodieties musinātājiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti.

Daži turīgo aprindu pilsoņi, aktīvie 1934.gada 15.maija fašistiskā apvērsuma dalībnieki ar ģenerāli Jāni Balodi priekšgalā Ata Ķeniņa vadībā sākuši organizēt Saeimas vēlēšanām savu — demokrātisko latviešu sarakstu, neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam. Šie politiķi savu pasākumu acīm redzot organizējuši, cerēdami, kā tas bija iespējams agrākos laikos, iegūt sev kādus labumus un taisīt politiku — pēdiņās. Viņi vākuši iedzīvotāju vidū parakstus, lai gan pats kandidātu saraksts nav sastādīts. Daži lētticīgi pilsoņi tā devuši savus parakstus.

Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru ir laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai. [..]

Jaunākās Ziņas, 1940, 10.jūl.

Nr.219

Vēlēšanu sarakstu pieņemšana un noraidīšana

1940.gada 10.jūlijā

Centrālās vēlēšanu komisijas sēdes protokols Nr.8

Sēdē piedalījās: A.Buševics, K.Gailis, J.Vecvagars, K.Šics, A.Leja, A.Maldups, O.Gulbis, vēlāk arī R.Alksnis.

Dienas kārtība: iesniegto sarakstu pieņemšana.

Bez jau 6.sēdē izlemtā1, vēl 16 kandidātu saraksti.

a) Jēzupa Korkla un citu š.g. 9.jūlijā pa pastu iesūtīts kandidātu saraksts ar Antonu Viļumu kā vienīgo kandidātu. Noraidīts, jo neatbilst 6.jūlija paziņojumam un 7.jūlija papildinājumiem.

b) To pašu iemeslu dēļ komisija noraida š.g. 9.jūlijā pa pastu saņemto kāda nesalasāma iesniedzēja sarakstu, kurā uzrādīts Broņislavs Kopāns.

c) To pašu iemeslu dēļ komisija noraidīja Silvestra Pudņika un citu pa pastu iesūtīto sarakstu ar Pēteri Siņiju kā vienīgo kandidātu.

d) To pašu iemeslu dēļ komisija noraida E.Pērkones un citu iesniegto sarakstu ar Edgaru Kauliņu kā vienīgo kandidātu.

e) To pašu iemeslu dēļ noraida M.Šteinberga un citu pa pastu iesūtīto sarakstu ar A.Galvanauski kā vienīgo kandidātu.

f) To pašu iemeslu dēļ noraida R.Brikina un citu iesniegto kandidātu sarakstu ar M.Leitieti kā vienīgo kandidātu.

g) To pašu iemeslu dēļ noraida J.Plotača un citu pa pastu iesūtīto sarakstu ar Antonu Akmeni kā vienīgo kandidātu.

h) Komisija, skatot cauri K.Lelis un S.Gureviča iesniegto sarakstu ar Mavriku Vulfsonu kā vienīgo kandidātu, to noraida, jo nav norādījumu, kādā vēlēšanu apgabalā kandidāts uzstādīts, kā arī nav pievienota vēlētāju grupas platforma, ko paredz š.g. 7.jūnija Centrālās vēlēšanu komisijas papildinājums paziņojumam par kandidātu sarakstu sastādīšanu un iesniegšanu.

i) Komisija noraida V.Poleiko un citu pa pastu saņemto sarakstu ar Staņislavu Kauru kā vienīgo kandidātu, jo neatbilst Centrālās vēlēšanu komisijas 6.jūlija paziņojumam un 7.jūlija papildinājumiem.

j) Komisija pieņem Rīgas vēlēšanu apgabalā "Latvijas darba tautas bloka" sarakstu. Pirmā parakstītāja Doude Rebeka.

k) Komisija pieņem Vidzemes vēlēšanu apgabalā "Latvijas darba tautas bloka" sarakstu. Iesniedza Ašmanis Augusts.

l) Komisija pieņem Kurzemes vēlēšanu apgabalā "Latvijas darba tautas bloka" sarakstu. Iesniedza Zihermanis Honons un Rūtiņš Pēteris.

m) Komisija pieņem Zemgales vēlēšanu apgabalā "Latvijas darba tautas bloka" sarakstu. Iesniedza Nemons Meiers2.

n) Komisija pieņem Latgales vēlēšanu apgabalā "Latvijas darba tautas bloka" sarakstu. Iesniedza Vecvagars Jēkabs3.

o) Komisija skata cauri S.Rimkeviča kā saraksta 3.parakstītāja iesniegto kandidātu sarakstu Rīgas vēlēšanu apgabalam ar nosaukumu "Bezpartijisko apvienības kandidātu saraksts". Sarakstā 8 kandidāti, un to parakstījušas 104 personas. Sarakstam pievienoti 8 kandidātu reversāli4 un vēlēšanu platformas 1 eksemplārs. Ņemot vērā, ka kandidātu saraksta iesniedzējs nevarēja iesniegt pierādījumus, ka vēlēšanu platforma darīta pieejama atklātībai, kā tas paredzēts Centrālās vēlēšanu komisijas (Valdības Vēstnesis, 1940.gada 151.numurs) publicētā papildu Paziņojumā par kandidātu sarakstu sastādīšanu un iesniegšanu Saeimas vēlēšanās 1940.gadā, nolēma sarakstu noraidīt.

p) Komisija skata cauri P.Mortukāna, dzīvojoša Bērzgales pagasta Veremu sarunu vietā kā pirmā parakstītāja kandidātu sarakstu Latgales vēlēšanu apgabalā ar nosaukumu "Latgales zemnieku, strādnieku un darba inteliģences kandidātu saraksts". Sarakstam 17 kandidāti, un to parakstījušas 104 personas. Klāt: 17 kandidātu reversali un kāds iespiests uzsaukums "Latgolas zemniki, strādniki un dųrba inteliģence!" Ņemot vērā, ka vairākiem parakstītājiem nav atzīmēti vārdi, kā arī nav pierādījumu, ka vēlēšanu platforma darīta pieejama atklātībai, sarakstu noraidīt.

(Paraksti)

LVVA, 1308.f., 9.apr., 3823.l., 68.–76.lp. Oriģināls. Rokraksts.
1 Sk. piezīmi pie 218.dokumenta.
2 Visi 142 saraksta parakstītāji dzīvoja Rīgā.
3 Sarakstu bija parakstījuši 13 rīdzinieki un 106 karavīri 5.Cēsu kājnieku pulkā.
4 Nodrošinājuma raksti, pienākumu apliecinājuma dokumenti — šai gadījumā piekrišana balotēties.

Nr. 252

ASV valsts sekretāra vietnieka S.Vellesa 1parakstītā deklarācija

Vašingtonā, 1940.gada 23.jūlijā

Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu — Igaunijas, Latvijas, Lietuvas — varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti.

Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas pirmo reizi ieguva savu pastāvību un demokrātisku valsts iekārtu, SavienotoValstu tauta ar dziļu un simpātisku interesi ir sekojusi to pastāvības apbrīnojam progresam.

Visai pasaulei ir zināma mūsu valdības politika. Savienoto valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.

Šie principi ir pamats, uz kura dibinās pastāvošās attiecības starp jaunās pasaules 21 suverēnu republiku.

Savienotās Valstis turpinās balstīties uz šiem principiem, jo Amerikas tauta ir pārliecināta, ka modernās civilizācijas pamatus nevar saglabāt, jo doktrīna, kurā šie principi — saprāta, taisnības un likumības normas — ir neatņemama sastāvdaļa, atkal nevaldīs tautu savstarpējās attiecībās.

S.Velless

U.S Department of State, Deparatment of State Bulletin III, nr.48 (1940, July 27). Publicējis Edgars Andersons: Latvijas vēsture. 1920—1940. Ārpolitika. II.[Stokholma]: Daugava, 1984, 505. lpp.

1 Velless (Welles) Samners (1892—1961)‚ — ASV valsts sekretāra vietnieks.

Nr.263

PSRS Augstākās Padomes likums par Latvijas PSR uzņemšanu PSR Savienībā

Maskavā, 1940.gada 5.augustā

Noklausījusies Latvijas Saeimas Pilnvarotās Komisijas deklerāciju, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākā Padome nolemj:

1) Izpildīt Latvijas Saeimas lūgumu uzņemt Latvijas Padomj un Sociālistisko Republiku Savienībā kā līdztiesīgu savienoto Padomju Sociālistisko Republiku.

2) Sarīkot saskaņā ar PSRS Konstitūcijas (Pamatlikuma) 34. un 35.pantu Savienotā Latvijas Padoju Sociālistiskā Republikā deputātu vēlēšanas PSRS Augstākai Padomei.

3) Uzdot PSRS Augstākās Padomes Prezidijam noteikt vēlēšanu dienu.

Maskavā, Kremlī, 1940.gada 5.augustā.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija Priekšsēdētājs M. Kaļiņins
PSRS Augstākās Padomes Prezidija Sekretārs
A. Gorkins

Valdības Vēstnesis, 1940, 12.aug.

© Latvijas Vēstnesis, 14.06.2000  Nr. 223/225 (2134/2136), 16.06.2000  Nr. 228/229 (2139/2140), 12.07.2000  Nr. 257/258 (2168/2169), 14.07.2000  Nr. 259/261 (2170/2172) 

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci