|
Ar trejžubura zīmi Viesturs Sprūde Runājot par Baltijas valstu vienotajām likteņgaitām, mēs parasti neiedomājamies, ka tepat netālu ir valsts, kuras vēstures epizodes šķiet pārsteidzoši līdzīgas: tā pati vēlme pēc pašnoteikšanās, cīņa ar okupētkārām varām un beidzot neatkarība. Tā ir Ukraina. Un par šīs valsts vēsturi sarunājos ar ukraiņu žurnālistu un kara vēsturnieku JAROSLAVU TINČENKO. Jaroslavs Tinčenko Rīgā nav pirmo reizi. Ar viņa gādību šovasar Kara muzejā varēja aplūkot izstādi "Par mūsu un jūsu brīvību", kuras temats bija Ukrainas armijas cīņa pret "sarkano" un "balto" Krieviju 1917. 1920. gadā". Tomēr saruna skāra daudz plašāku laika posmu. Ukraina bieži ir bijusi karadarbības zona, stāsta J. Tinčenko. Pilsoņu kara laikā tur sadūrās baltgvardu, sarkanās armijas, Polijas, Rumānijas un, protams, arī ukraiņu neatkarības cīnītāju intereses. Otrajā pasaules karā fronte šajā zemē virzījās šurpu turpu. Padomju laikā par to ir rakstīts daudz, taču tā nebija vēsture no ukraiņu viedokļa. Tāpēc Stepana Banderas vadītās Ukrainas sacelšanās armijas (UPA) un ukraiņu nacionālistu darbība kara laikā un pēc tam kopā ar 1917. 1920. gada Ukrainas Tautas Republikas laiku patlaban ir pētāmākie Ukrainas vēstures brīži. Bruņotas Ukrainas nacionālās neatkarības kustības sākumi jāmeklē vēl pēc 1917. gada, kad bijušās Krievijas impērijas daļas sāka pasludināt neatkarību. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tad paveicās, kamēr Ukrainai nācās "noskaidrot attiecības" reizē ar boļševikiem, Poliju un ģenerāli Deņikinu, kurš arī atteicās atzīt Ukrainu kā valsti. Galu galā Ukrainas armija 1920. gadā atkāpās Polijas teritorijā, taču vēlākajos gados tā zināmā mērā turpināja pastāvēt. Eksistēja Ukrainas armijas ģenerālštābs, jaunāko komandieru skolas, savukārt ukraiņu virsnieki dienēja citu valstu armijās. Tika izstrādāta ilgstoša partizānu kara taktika un metodes, bet Ukrainas rietumu un austrumu daļā izveidoja atbalstītāju tīklu. Tiesa, čekisti austrumdaļā to likvidēja, bet poļiem tas neizdevās, skaidro vēsturnieks no Kijevas. Ko Ukrainai nozīmēja Otrais pasaules karš? Pateicoties 20 gadus gatavotajai sistēmai, par kuru stāstīju, ukraiņu patrioti bija gatavi karam. Pirmās ukraiņu nacionālistu armijas vienības ieradās Padomju Ukrainā līdz ar vāciešiem. Tikai vēlāk radās domstarpības un kustība kļuva nelegāla. Otrais pasaules karš Ukrainai nepavisam nebija tas pats, kas Krievijai. Tas bija karš, kurā ukraiņiem nācās izvēlēties starp divām totalitārām sistēmām, turklāt padomju vara bija pārāk labi pazīstama, ukraiņi no tās cieta vairāk nekā visas Padomju Savienības tautas kopā. Pirms kara Ukrainā bija 1932./1933. gada bads, kas prasīja piecus miljonus dzīvību. Pēc 1927. gada tautas skaitīšanas datiem, Ukrainā dzīvoja 32 miljoni iedzīvotāju. Tas nozīmē vienas sestās iedzīvotāju daļas bojāeju bada nāvē. Saprotams, ka 1941. gada vasarā ukraiņi masveidā padevās gūstā vāciešiem un tas bija viens no iemesliem, kādēļ padomju armija tajā brīdī Ukrainā piedzīvoja ātru sagrāvi. Ja atceras, ka NKVD dažas dienas pirms atkāpšanās cietumos apšāva visus politieslodzītos, nav brīnums, ka pilsētās un ciemos vāciešus sagaidīja ar sālsmaizi. Naids pret padomju varu 1941. gadā bija ļoti liels. Vāciešus, iespējams, būtu atbalstījuši arī tālāk, ja vien tie to būtu vēlējušies un viņu politika būtu lojālāka pret slāvu tautām. Sarkano partizānu kustība Ukrainā bija vāja. Tās bija no frontes otras puses iesūtītās vienības. Ukraiņiem bija savi nacionālie partizāni banderieši, kas darbojās no Karpatu kalniem līdz Kijevai. Banderieši jeb UPA izveidojās 1943. gadā, lai cīnītos gan pret padomju karaspēku, gan nacistiem. Pagrīdnieki aktīvi darbojās visā Ukrainas teritorijā, bet situācija mainījās, 1944. gadā frontei aizvirzoties uz rietumiem. Banderieši, kas vācu aizmugurē rīkojās samērā brīvi, bija spiesti atkāpties līdz ar fronti. Tobrīd ukraiņu nacionālo militāro vienību priekšgalā jau atradās 1917. 1920. gada armijas virsnieki. Uzskata, ka UPA kaujinieku un to atbalstītāju kopējais skaits sasniedza 1,5 miljonu. Cīnītāju varētu būt aptuveni ceturtā daļa, pārējie baroja, slēpa, apgādāja šos kaujiniekus. Kā jebkurā partizānu kustībā, arī šeit daļa no kaujiniekiem dienā bija "mierīgi" zemnieki, bet naktī organizēja uzbrukumus. Pateicoties tādai shēmai, daudzus banderiešus padomju vara neatklāja. Unikāls ir gadījums ar vienu no Ukrainas pagrīdes vadītājiem, kurš tā arī nelegalizējās, līdz pat 1991. gadam pārvietojoties pa visu PSRS. Viņam nebija neviena Padomju Savienības dokumenta. Kāpēc banderiešiem 1944. gadā bija jāatkāpjas līdz ar fronti? Kad fronte sāka virzīties uz rietumiem, pāriet tās līniju kļuva problemātiski. No vācu puses to vēl varēja izdarīt, taču rezerves vienību piesātinātajā padomju pusē vairs ne. Dažām grupām gan izdevās izkliedēties un pēc tam atkal sanākt kopā jau aiz frontes līnijas, taču vēlāk tās vienalga samērā ātri iznīcināja. Banderiešu vairākuma taktika bija atkāpties līdz Karpatu kalniem un tur nogaidīt grūti kontrolējamos reģionos. Kad padomju armijas uzbrukuma vilnis bija pāri, partizāni atgriezās savās iepriekšējās dislokācijas vietās. Tur tos gaidīja sadursmes ar NKVD vienībām? Protams. Kas attiecas uz cīņām pret padomju spēkiem, Ukrainas sacelšanās armijas kontā īpaši minama Voroņežas frontes komandiera Vatutina nāvējoša ievainošana, smagi ievainots tika armijas ģenerālis Moskaļenko, bet 1947. gada martā Polijā banderieši no slēpņa uzbruka un nogalināja komunistu valdības aizsardzības ministra vietnieku ģenerāli Karolu Sverčevski. Lielās UPA daļas četrdesmito gadu beigās veica reidus pat uz Lietuvu un atsevišķas vienības nonāca Latvijā. To apliecina fakts, ka vairāki bruņoti banderieši tika sagūstīti un tiesāti Latvijas PSR 1947. gadā. Tālos reidus partizāni organizēja uz Polijai piešķirtajiem agrākās vācu teritorijas rajoniem Austrumprūsijā, kur ar Varšavas ziņu no padomju pierobežas bija izmitināti daudzi ukraiņi. Nemiernieki bija padzirdējuši, ka pret ukraiņiem poļi slikti izturas, un divas vienības tāpēc devās "pārbaudīt situāciju". Vienai no šīm vienībām vēlāk izdevās izlauzties uz Rietumiem, kamēr otru Austrumprūsijā vajāja, līdz tā izira. Jūs runājāt par nacionālo kaujinieku tālajiem reidiem. Lai tos veiktu, bija nepieciešama laba apgāde... Vietējie iedzīvotāji ne tikai Ukrainā, bet tāpat Baltkrievijā un Baltijā, banderiešus atbalstīja, tāds atbalsts 1947./1948. gadā ļāva vairākām kaujinieku grupām caur toreizējās Čehoslovākijas teritoriju nonākt Rietumu okupācijas zonā. Daļu no vienībām, kas mēģināja izlauzties, iznīcināja, bet sagūstītos tiesāja. Jau pirmajā tiesas sēdē Bratislavā apsūdzētie no UPA paziņoja, ka vēlas, lai tos tiesā nevis kā "bandītus", bet gan kā "karojošās puses pārstāvjus" ar tiesībām prāvas laikā nēsāt savas formas. Banderiešu atšķirības zīmes bija jostas sprādze ar Ukrainas trejžuburi, pogas ar to pašu simbolu un cepure ar kokardi. Čehoslovākijas tiesa prasības ņēma vērā un pret kaujiniekiem izturējās kā pret karagūstekņiem. Specdienestiem Padomju Savienībā droši vien bija izstrādātas savas metodes cīņai ar ukraiņu kaujiniekiem. Banderieši tika sakauti tādēļ, ka tiem trūka ārējā politiskā atbalsta. Ilgi noturēties pret visu padomju armiju nebija iespējams. Atšķirībā no Baltijas, kur nacionālo partizānu kustību grāva ar provokatoru palīdzību, Ukrainā tas "negāja cauri", jo UPA bija savs pretizlūkošanas dienests. Tas mēdza rīkoties visai nežēlīgi, vadoties pēc principa, ka labāk nonāvēt vairākus nevainīgos, ja zināms, ka starp tiem ir arī iesūtītais provokators. Kas banderiešiem lika turpināt cīņu pēckara situācijā, kad cerību uz neatkarīgas Ukrainas izveidi praktiski nebija? Ukrainas neatkarības cīnītāji gaidīja, ka drīz būs jauns karš starp ASV un PSRS un viņiem būs iespēja spēlēt zināmu lomu. Kad kļuva skaidrs, ka nekas tāds nenotiks, radās jautājums, ko darīt tālāk. Vieni devās uz Rietumiem, citi tomēr turpināja gaidīt kapitālistiskās un komunistiskās pasaules sadursmi. Banderiešu kustību par masveidīgu var uzskatīt līdz 1953. gadam, bet pēdējās vienības sagrāva piecdesmito gadu beigās. Pēdējā kauja, kurā cīņā pret nemierniekiem kritis NKVD karavīrs, reģistrēta Rietumukrainā 1958. gadā. Bet kā ar Vācijas pusē karojušo leģionu "Galīcija"? No 1941. gada Ukrainas sabiedrībā dominēja divi uzskatu virzieni: pirmais sadarboties ar vāciešiem; otrais meklēt savu ceļu, kas nozīmēja atbalstīt banderiešu kustību. Kad 1943. gadā Hitleram kļuva skaidrs, ka kara turpināšanai ar pašu spēkiem vien nepietiks, Rietumukrainā sākās ukraiņu SS divīzijas "Galīcija" formēšana. Kopumā vācu pusē karoja ap 300 000 ukraiņu. Divīziju 1944. gada vasarā kaujās pie Brodiem sagrāva, vairākums karavīru izklīda mežos vai izlauzās no aplenkuma un turpināja cīnīties vācu pusē, taču neliela daļa krita gūstā. Pēc kara faktiski visām ukraiņu daļām izdevās padoties Rietumu sabiedrotajiem Francijā, Austrijā, Itālijā. Ne mazums bijušo karavīru pakļāvās padomju aģitācijai gūstekņu nometnēs un piekrita braukt uz dzimteni, kur tos pretēji solījumiem gaidīja tiesa un 25 gadu cietumsods. Kāda ir attieksme pret banderiešiem un galīciešiem mūsdienu neatkarīgajā Ukrainā? Jāņem vērā, ka šobrīd mūsu valstī ir milzīgs sarkanajā armijā karojušo veterānu skaits, jo 1944. gadā padomju puse Ukrainā veica masveidīgu mobilizāciju. Kaut arī pie mums attieksme pret karu nav kā Krievijā, tomēr ar padomju pagātni nākas rēķināties. Tiem, kas krita divīzijas "Galīcija" sastāvā pie Brodiem, ir atjaunoti brāļu kapi, bet nekādas īpašās cita veida prasības šai vienībai piederošie, pārsvarā ārzemēs dzīvojošie veterāni, neizvirza. Grūtības ir banderiešiem, kuriem nav oficiāla sociālā statusa un kurus pat nevar no juridiskā viedokļa pienācīgi reabilitēt, kaut arī tie cīnījās par brīvu Ukrainu. Padomju lobija pretdarbības dēļ jautājums kavējas vairākus gadus. Pie mums tā ir liela problēma: no vienas puses, šos cilvēkus vajadzētu reabilitēt, bet, no otras puses, tas izraisīs spēcīgu ne tikai padomju lobija, bet arī kaimiņvalsts Baltkrievijas pretreakciju, kur banderiešiem tiek piedēvēti visi iespējamie grēki. Latvijas Avīze, 2004. gada 8. janvāris
|
