Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Padomju terors Tukumā
Uldis Neiburgs

1944. gada augusta beigās ar vācu armijas pretuzbrukumu beidzās trīs nedēļas ilgušais padomju varas terors Tukumā un tā apkārtnē. Līdz šim mazāk zināma epizode ir sarkanās armijas izlaušanās līdz Rīgas līcim 1944. gada jūlijā — augustā, kas kļuva ne vien par abu karojošo pušu militāro spēku samēru pārbaudi, bet arī par smagu pārbaudījumu Tukuma un tā apkārtnes iedzīvotājiem. Padomju un vācu literatūrā līdz šim vairāk aprakstīti šo cīņu militārie aspekti, savukārt šajā rakstā izmantotas maz zināmas liecības par civiliedzīvotāju likteni pēc sarkanās armijas uzbrukuma.

Trieciens līdz Rīgas līcim

1944. gada 23. jūnijā sarkanā armija uzsāka masīvu uzbrukuma operāciju "Bagrations", gūstot straujus panākumus Vitebskas telpā un Kauņas, Šauļu, Jelgavas virzienā. 28. jūlijā augstākā virspavēlniecība uzdeva 1. Baltijas frontes karaspēkam ar spēcīgu triecienu izlauzties līdz Rīgai un pārgriezt vācu armiju grupas "Nord" sauszemes komunikācijas. Uzbrūkot no Lietuvas puses, sarkanās armijas spēki jūlija beigās sasniedza Jelgavu un Bausku, kur sastapās ar tās aizstāvju izmisīgu pretestību. Sarkanarmiešu panākumus atviegloja tas, ka šeit neatradās lielāki vērmahta formējumi un trūka nopietni izbūvētu nocietinājumu sistēmu. Redzot, ka kaujas Jelgavā aizkavē 3. gvardes mehanizētā korpusa galveno spēku virzīšanos uz ziemeļiem, daļu padomju karaspēka, apejot Jelgavu, novirzīja uz Baltijas jūru. 29. jūlija vakarā sākās sarkanās armijas vairāk nekā 100 kilometru dziļais reids pretinieka aizmugurē un padomju 51. armija 30. jūlijā ieņēma Tukumu, bet 8. gvardes mehanizētā brigāde tās pašas dienas vakarā pie Klapkalnciema sasniedza Rīgas līci. Vācu armijas grupa "Nord" bija atgriezta no tai dienvidos esošajām vienībām, turklāt tai draudēja sarkanās armijas tālāks uzbrukums Rīgas vai Ventspils — Liepājas virzienā. Lai mazinātu iedzīvotāju satraukumu un sekmētu vācu armijas kaujas spējas, Rīgas radio ziņoja, ka ap desmit nomaldījušies krievu tanki, nedaudzas automašīnas un kājnieki apjukumā esot nonākuši Tukumā, kur tos aplencot un iznīcinot vācu spēki. Pēc Tukuma ieņemšanas 8. brigāde saņēma korpusa komandiera pavēli: "Iesmelt 3 pudeles ar jūras ūdeni. Pudeles aizzīmogot, brigādes komandierim Krēmeram personīgi parakstīties uz tām, apliecinot, ka ūdens tiešām ņemts no Baltijas jūras. Pudeles ar ūdeni nosūtīt uz korpusa štābu." Tās nogādāja 1. Baltijas frontes pavēlniekam ģenerālim Bagramjanam, bet pēc tam uz Maskavu. Kārtējā Valsts ārkārtējās komitejas sēdē Staļins, norādīdams uz galda esošajām trīs pudelēm, esot teicis: "Lūk, jums lietišķs pierādījums, ka mūsu tankisti jau atrodas Baltijas jūras krastā. Uzaicinu iedzert šo ūdeni uz viņu veselību."

Terors

Ar Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas operatīvās grupas darbību Tukuma apkārtnē saistās ne viena vien baismīga epizode. 1944. gada 30. jūlijā aiz uzbrūkošajām padomju tanku vienībām gar Lielupes krastu Tukuma virzienā devās arī kāda smagā automašīna ar Tukuma milicijas priekšnieku gvardes vecāko leitnantu Artemiju Laukmani priekšgalā. Pēc viņa rīkojuma automašīnā kā ķīlniekus saķēra ceļmalā sastaptos 18 civiliedzīvotājus, kurus pēc tam vadāja līdzi kāda padomju armijas daļa. 20. augusta rītā Džūkstē līdz ar vācu armijas pretuzbrukuma sākumu nelaimīgos cilvēkus izveda mežmalā uz nošaušanu. Upuriem pavēlēja notupties uz ceļiem divās rindās un šāva uz viņiem ar automātiem. Vēl dzīvus palikušos nogalināja ar atsevišķiem šāvieniem. Bojā gājušo vidū bija virsmežzinis Augusts Ozols, kurinātājs Jānis Voldemārs Bērziņš, leģionārs Jānis Pētersons, lauksaimnieks Pēteris Katlaps, dārznieks Aleksandrs Gricus, sēravotu darbinieks Arnolds Ozols, Kristaps Ārends un citi. Otrā rindā tupošie Eņģe, Meijers un Stūrsteps sekundes desmitdaļas pirms šāviena bija nokrituši un, mirkstot citu upuru asinīs, palikuši dzīvi. Nošautos turklāt vēl aplaupīja. Laikraksts "Tēvija" 1944. gada 1. septembrī rakstīja: "Upuri šeit atradušies jau gandrīz nedēļu un tāpēc sākuši trūdēt. Kā brāļi viņi tur guļ, sakrustoti cits pār citu, gan ar seju pret zemi, gan atmugureniski. Kāds upuris nesis līdz nelielu groziņu. Tajā redzams sakaltis maizes gabals un sarkanas pīlādžu ogas." Divu nošauto līķi no traģēdijas vietas mīklainā kārtā bija pazuduši. Iedzīvotāju vidū bija paklīdušas baumas, ka visi nošautie ir no Ķemeriem, tāpēc 13 bojā gājušos steigā apglabāja Ķemeru kapos. Pēc Jaunpils atgūšanas Struteles pagasta Austrumos atrada aizsarga Aleksandra Šmeiļa, Kārļa Jauča, Kārļa Bušmaņa un skursteņslauķa Staņislava Arbidāna mirstīgās atliekas. Nošautos vēlāk apglabāja Meža kapos pie Rūjiņām.

Tukuma protokoli

Sarkanarmiešu pastrādātās laupīšanas, slepkavības un izvarošanas veicināja arī Tukuma spirta brūža "ieņemšana". Informāciju par notikumiem Tukumā sniedz 30. augusta ieraksts ģenerāļa Kureļa grupas dienasgrāmatā: "Sarkanarmieši paši izturējušies pasīvi pret civiliedzīvotājiem, bet nav iejaukušies, ja vietējie komunisti izdarījuši apšaušanas. Pēc ziņām, ko stāstīja Rīgas (patiesībā – Ilūkstes – aut.) apriņķa vecākais J. Mežaraups, no 18 saķertajiem aizsargiem Tukumā paspējuši nošaut 15, pārējie trīs izbēguši. Jaunpilī nošauti 10 aizsargi. (..) Lielāks vairums vīriešu arestēti un kājām dzīti prom, bet vairums izbēdzis (šajā grupā bija ap 150 personu). Tukšās mājas izlaupītas, it sevišķi nadzīgi bijuši evakuētie krievu gūstekņi. Tiešas varmācīgas aplaupīšanas gadījumi bijuši samērā bieži: ar varu atņemti pulksteņi, gredzeni, arī bikses; mājās atņemti sivēni, teļi un pārtikas produkti (..) Ļoti daudz individuālās izvarošanas gadījumi, ko cietušās pašas arī dažkārt mēģina noslēpt. Konstatēti vairāki kolektīvās izvarošanas gadījumi.”

Pēc sarkanarmiešu padzīšanas no Tukuma kurelieši sastādīja t. s. Tukuma protokolus, kuros dokumentēja komunistu zvērības pret civiliedzīvotājiem. Pēc Latvijas Centrālās padomes aktīvista Leonīda Siliņa sniegtajām ziņām, šīs liecības esot nosūtītas uz ārzemēm, kur iesniegtas Rietumu valstu valdībām un Apvienoto Nāciju Organizācijai.

Notikušo apstiprina arī līdz mūsdienām saglabājušies vācu drošības iestāžu dokumenti, kuros fiksēti vairāki sarkanarmiešu vardarbības gadījumi Tukumā. 16 gadus vecais Alfrēds Krauce ir izteicies šādi: "Dienā pēc Tukuma pilsētas ieņemšanas no boļševikiem redzēju Kuldīgas ielā, ka četri padomju karavīri aizturēja apmēram 30 gadus vecu latvieti. (..) Padomju karavīrs viņai iesita ar dūri sejā tā, ka viņai mute asiņoja. Sieviete iesāka raudāt un vaidēt. Kareivis nelikās traucēties un iebāza savus pirkstus viņas mutē, lai izvilktu zelta zobus. Sieviete mēģināja pretoties, bet saņēma vēl vienu sitienu. Tad sarkanarmietis iesmējās, iebāza asiņainos zobus kabatā un, piedraudēdams sievietei vēlreiz ar dūri, gāja tālāk. (..) Netālu no pienotavas es ieraudzīju, ka tika aizvesti trīs latviešu SS leģionāri un viens no policijas bataljona. Gūstekņu rokas bija ar dzeloņstieplēm sasietas uz muguras un asiņoja. Varēja redzēt, ka gūstekņi aiz sāpēm pilnīgi zaudējuši spēkus, sejas bija bālas un varēja skaidri redzēt, ka viņi iepriekš sisti."

Vācu armijas pretuzbrukums

Padomju iebrukuma novēršanai 1944. gada 25. jūlijā par Vācijas armiju grupas "Nord" komandieri iecēla ģenerālpulkvedi Šerneru. No 10 tankiem un 15 triecienlielgabaliem sastādīja tanku grupējumu ar ģenerālmajoru Štrahvicu priekšgalā. Izmantojot padomju spēku daļas pārdislocēšanu no Tukuma uz Jelgavu, kur 5. — 6. augustā turpinājās cīņas par pilsētu, vācu karaspēks mēģināja atgūt Tukumu. "SS tanku brigāde Gross" ar vācu 81. divīzijas un dažu latviešu vienību atbalstu devās triecienā pilsētai. Vācu spēkiem 8. augustā izdevās sasniegt Klapkalnciemu un ieņemt Tukuma ziemeļu un rietumu daļu. Tomēr sarkanarmiešu pretošanos salauzt neizdevās. Neveiksmi cieta arī vācu mēģinājums apvienoties ar ģenerāļa Kleffela kaujas grupu austrumos. Vācu karaspēku pakļāva ģenerālmajora Štrahvica sevišķu uzdevumu spēkiem, lai veidotu jaunu pretuzbrukumu. 20. augustā vācu karavīri ar strauju triecienu no rietumiem un no Kalnciema puses, izcēluši Ragaciemā jūras desantu, ieņēma Tukumu un Ķemerus. Daļa sarkanās armijas tanku apakšvienību tad jau bija atvilktas uz citu frontes iecirkni Žagares apkārtnē. Atbalstu no Rīgas līča sniedza arī smagais vācu kreiseris "Prinz Eugen". Svarīga loma izlūkošanā un sakaru nodrošināšanā bija kapteiņa Leonīda Uijerta komandētajām latviešu policijas un aizsargu vienībām. Padomju spēkus atspieda līnijā Jelgava – Dobele – Auce. 1944. gada 20. augusta pretuzbrukums neļāva grupai "Nord" sašķelties un jau vēlāk ļāva Igaunijā un Vidzemē ieslēgtajām vācu 16. un 18. armijai atkāpties uz Kurzemi

Latvijas Avīze 2003. gada 29. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home