Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Divdesmitā gadsimta liecinieks
Gundega Bičevska

Šogad Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā 25. martā dokumentālā filma Ardievu, divdesmitais gadsimt! tika nodota skatītāju vērtējumam. Iespaidīgs ir ne tikai filmas aptvertais Latvijas vēstures posms aizgājušajā gadsimtā, bet arī tās tapšanas gaita vienpadsmit gadu garumā.

Pielicis punktu līdz šim apjomā vērienīgākajai dokumentālajai filmai par Latviju, Uldis Brauns harmoniski saimnieko Zalkšu ciema Upeskalnos.

...Braucam režisora žigulītī uz viņa mājām pa meža ceļu, kas aizvedīs līdz pašam Ventas krastam. Runājam par filmu, dzīvi prom no Rīgas un šādiem tādiem niekiem, kad aiz kokiem iznirst kino vecmeistara lauku saimniecība. Tā tik ir harmonija! Sētā kladzina vistas un gurkst tītari. Aiz mājas tekoša upe piedzīvo neparastu ziemu bez sala un ledus. Suns Čeris, dēļu spraugā pamanījis kādu zaglīgu dzīvību, nespēj rimties un savā valodā cenšas saimniekam izstāstīt, kas par lietu. “Jā, te ir arī vilki, jenoti, lapsas, āpši, vanagi...”

Šo pamesto māju režisors uzgāja, filmējot Motociklu vasaru. “Sākām interesēties, kam tā pieder, un, tā kā mājai nebija saimnieka, no ciema to atpirkām.”

Ulda kundze Dainuvīte ir izšmorējusi vistu, un saimnieks cienā ar pašbrūvētu alu un pēc sentēvu receptēm ceptu maizīti.

Tomēr šajā harmonijā kā melna ēna pie virtuves durvīm rēgojas plakāts — Ardievu, divdesmitais gadsimt!, kurā attēlota Latvijas karte. Krievu valodā rakstīti pilsētu nosaukumi, sarkanā krāsā iezīmēti maršruti, kaut kādi cipari. Izrādās, tā ir karte, kurā attēlota mūsu tautas liktenīgā traģēdija. Tas ir 1941. gada izsūtīšanas plāns. “Jā, to ir grūti aptvert,” nopūšanas režisors. Unikālajā vēstures liecībā parādīts, cik vagonu izvešanai būs nepieciešams, kurā stacijā notiks cilvēku iekraušana, un pat konvoja priekšnieku uzvārdi. “Nekur arhīvos tāda dokumenta nav,” paskaidro Uldis. Jautāju — bet kā jūs pie tā tikāt? “Nū-u, tā bija liela lūgšanās...”

Režisors Uldis Brauns ne tuvu nav vienīgā dzīvā leģenda filmas veidotāju komandā. Šis ir rets gadījums, kad pārsteidzoši spilgta ir visa radošā blice: scenārija autors Imants Ziedonis, teksta autors Alberts Bels, komponists Mārtiņš Brauns, skaņu režisors Aivars Znotiņš, operators Gvido Skulte, projekta vadītājs un producents Rolands Kalniņš.

Pēdējos vienpadsmit gados tika likta kopā aizvadītā gadsimta mozaīka. Meklējot gan lielās kopsakarības, gan pavisam sīkas detaļas.

“Nolēmām, ka ir jāstrādā tā, lai pie šiem materiāliem pēc tam nevienam nav jāatgriežas. Strādājot arhīvā vien, pagāja pusgads... Mēs, četru cilvēku grupa, atlasījām materiālus, tad vēl arhīva personāls — gandrīz desmit cilvēki, kuri visu laiku piegādāja materiālus.

Tas ir ļoti komplicēts un dārgs process. Lai iegūtu Krievijas arhīvu materiālu kopijas, mums vajadzēja dabūt speciālu atļauju. Par laimi, šajā ziņā ļoti palīdzēja Ārlietu ministrija.

Materiālu vākšana neaprobežojās tikai ar bildītēm, mēs gribējām, lai attiecīgo laiku raksturotu arī mūzika, to gadu hiti. Filmā pavisam skan sešas himnas, un tur nav ne mazākās ironijas. Toreiz tas bija ļoti nopietni.”

Kopumā autori ir izskatījuši 250 000 metru garu arhīva materiālu. Montāžai tika atlasīti un nokopēti 14 000 metru.

Trīs stundas garā filma ir visā pilnībā balstīta uz dokumentālajiem kinoarhīva materiāliem un atspoguļo Latvijas vēsturi no pirmajiem kinohronikas kadriem, kas tapuši 1910. gadā Jelgavā, līdz 1995. gadam. Tajā redzams gan valsts uzplaukums pirmās brīvvalsts laikā, gan cilvēku deportācijas un valsts degradācija padomju okupācijas laikā, gan pēdējās Atmodas cīņas. Cilvēki filmā atpazīs sevi, savus radiniekus, tuvos cilvēkus, vecākus, vecvecākus...

“Mums ir tikai viena robeža — divdesmitais gadsimts. Latvijas liktenis tika skatīts arī pasaules vēsturisko notikumu kontekstā. Taču galvenais, ko mēs arī deklarējām, jau sākot darbu, — filma nav domāta vienai dienai. Laiks skrien ļoti ātri, drīz vien pienāks 2099. gads, kad atkal mainīsies tūkstošgade, un tad cilvēki, noskatoties mūsu filmu, varēs salīdzināt, domāt un izvērtēt. Ir svarīgi, lai šis darbs paliktu kā vēstures liecība.”

Bet vai filmas veidošanas procesā radošā komanda izjuta arī kādu politisko spiedienu?

“Jā, tā gandrīz varētu teikt,” atklāj režisors. “Par laimi, komandas kodols bija tik apzinīgs un spēcīgs, ka spēja pārlaist šīs vētras. Tieši mums neviens nedraudēja, bet bija jūtams, ka ir centieni bremzēt filmas nonākšanu pie skatītajiem. Kaut vai ar to, ka filmas veidošanai nemitīgi atteica finansējumu. Tomēr es vienmēr esmu zinājis, ka mums tas ir jāizdara līdz uzvarošām beigām. Neraugoties ne uz ko. Pēc filmas parādīšanās uz ekrāniem krievu presē bija ļoti negatīvas atsauksmes. Bet arī tas nemazina gandarījumu par padarīto darbu.”

Vaicāju Dainuvītei, kā viņa šos garos gadus ir spējusi dzīvot līdzi... hm — Latvijas vēsturei, kas Ulda prātā atkal un atkal tika pārcilāta un izdzīvota? “Es jums pateikšu, kā tas bija. Viņš naktī pamodina mani un iesaucas — bet tu zini, ar ko Molotovs lidoja uz Berlīni?”

“Dabīgi, ka murgi rādās. Bet Molotovs jau nelidoja, Dainīt. Vispār Molotova vizīte Berlīnē tiek ļoti slēpta vēl līdz šim laikam. Krievi par katru cenu slēpj to, ka viņi ir sadarbojušies ar nacistiem.

Mēs izlasījām ļoti daudz grāmatu par to laiku, un izrādās, ka katrā grāmatiņā ir vismaz kādi trīs teikumi, kas noder filmai.”

Nobeigumā sirmajam kungam lūdzu komentēt viņa vīziju par Latvijas izredzēm, ieejot 21. gadsimtā.

“Viss atkarīgs no tā, kāda būs mūsu diplomātija. Par to, ka mēs turpināsim dzīvot, es nešaubos, bet, kādā virzienā pagriezīsies sabiedriskā iekārta, tas ir ļoti būtisks jautājums. Paredzu, ka tuvākajos gados būs sarežģīti.

Redziet, Krievija nekad nesamierināsies ar to, ka mēs bijām viņu pakļautībā, bet tagad esam izsprukuši no viņu rokām. Atliek tikai pavērot, kā šī situācija turpinās attīstīties. Viņi gribēja ar spēku, taču tas viņiem neizdevās. Tagad Bušs atklāti pasaka, ka neviens mūs vairs neokupēs. Nu paliek parlamentārā cīņa. Patlaban tā noris ļoti spēcīgi, turklāt ar lieliem panākumiem Krievijas pusei. Jābūt modriem, jo nekad nevaram būt droši, ka tie, kas izlemj Latvijas likteni, ir patiesi patrioti un par vienu dolāru nepārdos savu valsti. Un vēl — diemžēl pārāk bieži mēs paši padodamies...”

Republika.lv    29. decembris, 2006  

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home