1949. gada 25. marts osteniecei Guntai Šteinei un muņeniekam Jānim Rebokam iesākās vienādi. Tumsa, rīts, apjukums, sveši karavīri un savējo pakalpiņi. Kājām gaisā sagriezta māja un visa dzīve. Ugāles stacijā Gunta nonāca 32. vagonā, Jānis - 44. Pavisam ešelonā bija 65 vagoni. Ugāles ešelonu izmitināja Omskas apgabala sādžās.

Toreiz viņi nepazina viens otru un nokļuva katrs savā Sibīrijas sādžā. Bet nu jau kopā aizvadīs mūžs - tepat dzimtajā pusē.  Pirms dažiem gadiem, skolotāja Kārļa Čodera rosināti, Jānis un Gunta uzrakstīja savu smago gadu atmiņas.

Bez izvēles 
No Jāņa Reboka atmiņām: 

"Esmu dzimis 1926. gadā. 1944. gada februārī saņēmu iesaukšanas pavēsti darba dienestā. Uz Vāciju braukt negribējās. Mēs, vairāki zēni, pieteicāmies leģionā. .. Aprīļa pēdējās dienās izbraucām uz fronti pie Veļikajas upes. Mūs iedalīja 15. divīzijas 32. jeb pulkveža Aperāta pulkā. .. Dienu pirms Jāņiem sākās krievu uzbrukums ar stundu garu artilērijas viesuļuguni. .. Kaujas ilga līdz 26. jūnijam, tad atkāpāmies. .. Jūlija pirmajās dienās sākās krievu uzbrukums. .. Uzzinājām, ka kritis mūsu pulka komandieris Aperāts. Gājām pa purviem un mežiem nemitīgās kaujās ar karaspēka daļām un partizāniem. Šķērsojot Zilupi, atklājās drausmīga aina. .. Aiz tilta lauks bija noklāts ar mūsu zēnu līķiem, gandrīz puse - sašķaidīti ar tanku kāpurķēdēm." Tad - 12 dienu atvaļinājums dzimtenē. "Citi zēni slēpās - zem grīdas vai kur. Bet kāds bija redzējis, un viņus saķēra. Vienu nošāva. Es braucu uz fronti atpakaļ. Vai briesmīga patriotisma dēļ? Bet ko darīt? Ja slēptos, pēc pāris dienām sāktu meklēt, večiem ķertos klāt. Ne paši friči, šucmaņi ķēra un šāva." Turpmākās kara gaitas - kopā ar vāciešiem. Kaujas, ievainojums plecā, ārstēšanās, kaujas, kapitulācija un filtrācijas nometne Grodņā. "Tur pratināja čekisti, kas prata latviski. Mani nosūtīja uz Tulas ogļraktuvēm. Spēku nebija! 1946. gada pavasarī palaida vaļā."

 No J. Reboka atmiņām. ".. 10.aprīlī bijām sasnieguši "apsolīto" zemi - stepi un salu. .. No sniega maz nespēja saglabāt. Es biju beidzis traktoristu kursus, strādāju par traktoristu un kombainieru un pelnīju 100 rubļu mēnesī. Tad jau varējām dzīvot."
Gunta : "Mums gan par nopelnīto algu lika pirkt obligācijas." Dzīves platība bija mazītiņa zemļanka četrpadsmit cilvēkiem.
Jānis: "Mēs ar māsas vīramāti gulējām tā - kājas pretī pamīšus salikuši, galva katram uz savu pusi." Maizi vietēji iedzīvotāji pēdējo reizi bija pirkuši pirms kara. 
Jānis: "Traktoristam vienīgajam deva garantēti 3 kg graudu par izstrādes dienu. Tos grūda piestā."
Gunta: "Bija tikai kvieši. Cepa baltmaizi bez ierauga, mīklai piejaucot raugu, reizēm pievienojot ķirbjus."
1956. gadā izsūtītie atgriezās. Sādžā, kur mitinājās Jānis ar saviem radiem, uz mūžu palika deviņi latvieši - lielākoties vecie  un slimie. Jānis. "Vēlāk daži no mūsējiem uz turieni ir aizbraukuši. Tās vietas ir stipri mainījušās. Nav vairs veco
iedzīvotāju, ar kuriem labi satikām. Kur bija apglabāti tuvinieki, tur tagad līdzena vieta." 
Gunta: "Mēs, Sibīrijas bērni, sazināmies. 25. martā aizejam pie Piemiņas akmens, citreiz esam braukuši uz Represēto biedrības pasākumiem Talsos." 

 "Ruki v verh, v ugol!" 

No J. Reboka atmiņām: "Pienāca 1949. gada 25. marts. Māsa bija tikko piecēlusies, mani "viesi" pārsteidza guļošu. Apsveicināšanās bija īsa : "Ruki v verh, v ugol! " Mums deva 20 minūtes. .. Māsa paspēja savākt kaut ko no drēbēm un saģērbt bērnus. Izrādījās, nav vienas no sarakstā minētajām māsas meitām, kas bija palikusi pie mūsu vecākiem... Vēl tagad atceros, kā mana māte tēva pagalmā lūdzās čekas virsnieku, lai atstāj viņiem, diviem vecīšiem, kaut vienu mazbērnu. To, protams, neatļāva."

 G. Šteine : "Ugāles stacijā iebraucām pēc pusnakts. Mašīnu piekāpināja pie vagona un mūs ar visām mantām iestūma vagonā. Aizvērās durvis, noklaudzēja atslēgas, un mēs atradāmies pilnīgā tumsā. .. Tā bija bezmiega un neziņas nakts. Visu nakti dūca mašīnas, kauca bremzes, raudāja bērni, vaimanāja sievietes. Veda klāt cilvēkus. Rītausmu ieraudzījām caur dēļu spraugām. Logi lopu vagonā bija no ārpuses aizsisti dēļiem, bet iekšpusē izsisti ar dzeloņdrātīm. Vagona vidū  bija dzelzs krāsniņa .. un spainis, abos galos - dēļu lāvas, kur saklājām segas, lai dienā varētu sēdēt un naktīs gulēt. .. Lielajā stacijā ešelons dienās stāvēja, bet naktīs joņoja ar mežonīgu sparu. Stacijās pēc noķēzītajām sliedēm varēja spriest, ka pirms mūsu ešelona ir aizgājuši daudzi." kupenām cēlās briesmīgi smirdīgi dūmi, kas radās, sadedzinot aitu mēslus. .. Mūsu rīcībā nodeva tīri izbalsinātu zemnīcu, ko varējām sakurināt siltu. Pēc garā ceļa jutāmies kā paradīzē. .. Otrā dienā bija jāparakstās, ka esam nometināti uz mūžu. .. No 20. maija sākās un līdz augusta vidum turpinājās tāds karstums, ka manis stādītie kartupeļi nemaz nesadīga. Daudzi tautieši vārīja balandas, mainīja drēbes pret kartupeļu spaini vai piena litru. Mums ar māsu par abiem iznāca 68 kilogrami graudu par vasaras darbu. "Lasot atmiņas, šķiet, ka izsūtītie tomēr spējuši samērā ātri atsperties. Jānis : "Pirmajā rudenī izglāba nauda. Dundagā mums kā kulakiem bija jāmaksā paaugstināti nodokļi, bet par pēdējo ceturksni nebijām paguvuši samaksāt. Pirkām no sādžiniekiem kartupeļus par 7 rubļiem spainī. No mājām nepārtraukti saņēmām paciņas. Nākamajā pavasarī nolija liels lietus. Manai zemļankai gan sakrita jumts, toties visiem izauga tik laba raža, ka vietējie visu ne 

Gunta Šteine: "Visi lauki bija pilni ar vērmelēm. Rudenī no stepes plūda rūgta dūmaka, un tāpat garšoja mūsu ceptie plāceņi."  "1957. gadā pirms Jāņiem atbraucu uz Latviju - vēl tikai paciemoties. Tantes cīnījās ar mani - neļāva tā siet lakatiņu, kā es pa krievu modei biju ieradinājusies. Jūlija beigās devos atpakaļ uz Sibīriju. Teicu: man jābrauc mājās. Vecāmamma, to dzirdot, raudāja."  

Kas kuram grūtības.

Ne Jānis, ne Gunta nesaprot pašreizējos čīkstētājus. Gunta skarbi saka: "Palaistu zemļankās dzīvot,
tad redzētu grūtības! Mēs strādājām kā zvēri. Govju mēslus pārstrādājām ķieģelīšos, kizjakā, tas bija kurināmais. Ja ziemā putenī kāds nomaldījās, tad pēc smakas vien aizgāja uz savu sādžu. Kas kolhoza laikos te bija stumjams un grūžams, tas tagad ir izskalots malā. Kas toreiz bija ziķeris, tas arī tagad dzīvo. Kā laukos var neturēt sakņu dārzu, cūciņu,  vistiņas? Krievu laiki samaitāja. Kā saka kopus kopta cūka nespirgst. Un jaunos pārāk tālu esam aizstūmuši. Jānis: - Dundaga pilna ar bezdarbniekiem. Bet autobuss vāc strādniekus no Talsiem, Ģibuļiem, Valdgales, Pūņām un ved uz Kolku. Vīri ver zivis un nesūdzas. Gunta un Jānis arī nesūdzas.

Alnis Auziņš 
"Dundadznieks"