Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ulda Kurzemnieka noslēpums
Uldis Neiburgs 

14. aprīlī Austrālijas TV rādīja 2003. gadā uzņemto dokumentālo filmu "Talismans" ("The Mascot"). Tas ir sensacionāls stāsts par kāda zēna likteni Otrā pasaules kara laikā un noslēpumu, kuru viņš atklāja tikai pēc 50 gadiem. Filmas galvenais varonis ir Austrālijā dzīvojošais Alex Kurzem (Uldis Kurzemnieks), un viņa stāsts vistiešākā veidā ir saistīts ar Latviju un latviešiem.

Tikai 1996. gadā viņš atklāja savai ģimenei, ka nav krievu zēns, kurš kara laikā pazaudējis vecākus un pēc kara kopā ar audžuģimeni ieceļojis Austrālijā. Patiesībā viņš ir ebrejs, kura vecāki gājuši bojā holokaustā un viņam pašam tikai brīnumainā kārtā izdevies glābt dzīvību. Mazo zēnu 1942. gada vasarā izglāba 18. (Kurzemes) latviešu policijas bataljona karavīri. Paradokss, bet tieši šā bataljona piederīgos 1961. gadā Latvijas PSR Augstākā tiesa notiesāja par ebreju iznīcināšanu Baltkrievijas pilsētā Slonimā. Piecus no viņiem nošāva, bet četrus sodīja ar 15 gadiem ieslodzījumā. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis vairākkārt uzsvēris, ka prāva bija čekas safabricēta. Turpretī dažādos Rietumu masu medijos pēc filmas parādīšanās ir uzsvērts, ka tās varoni izglābuši tie, kuri nogalinājuši viņa ģimeni un jebkurā brīdī varējuši nogalināt viņu pašu. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas precīzāk noskaidrot gan Ulda Kurzemnieka, gan 18. policijas bataljona gaitas Otrajā pasaules karā.

Koidanova, 1941. gada oktobris

Līdz pat 90. gadu beigām Uldim Kurzemniekam nebija ne jausmas par savu izcelsmi. Viņa atmiņā bija dziļi iespiedušies vienīgi vārdi — Koidanova un Panoks, jo tos viņš klusībā bija atkārtojis laikā, kad kā mazs zēns pazaudēja savu ģimeni. 1996. gadā viņš izstāstīja savam dēlam Markam (filmas "Talismans" scenārija autoram un producentam), ka tad, kad viņam bijuši aptuveni pieci gadi, pilsētiņā, kurā viņš dzīvoja, iebrukuši karavīri. Kādā vakarā māte teikusi, ka viņi visi nākamajā dienā mirs, tāpēc viņam jābūt drošsirdīgam. Naktī viņš pamodies, apģērbies, noskūpstījis guļošo māti, izgājis no mājas un izzadzies pa kādu caurumu žogā. Saullēktā zēns pamodies, jo dzirdējis, ka šauj. Viņš redzējis, kā nogalina viņa māti, jaunāko māsu un brāli. Ieskrējis mežā un ilgi tajā blandījies. Pārticis no tā, ko varējis atrast. Visbriesmīgākie bijuši vilki, un viņš bijis laimīgs, ka, būdams pavisam maziņš, bija iemācījies kāpt kokos. Pirms iemigšanas piesējis sevi pie koku zariem. Laiku pa laikam laimējies sarunāt naktsmājas kādās zemnieku mājās. Kara, stresa un bada apstākļos zēns aizmirsis pat savu vārdu un nav atcerējies, no kurienes nāk.

Šodien mēs zinām, ka ar ebreju, komunistu un citu "kaitīgu elementu" iznīcināšanu Baltkrievijā nodarbojās vācu drošības policijas un SD operatīvā grupa (Einsatzgruppe) "B". Koidanovas ebreju kopienu iznīcināja 1941. gada 21. oktobrī, dažu stundu laikā nogalinot 1920 cilvēku. Šajā laikā tur darbojās 11. vācu rezerves policijas bataljons majora Lehthallera vadībā. Tam pakļauts bija arī 2. (vēlāk — 12.) lietuviešu palīgpolicijas bataljons, kuru komandēja kapteinis Impuļāvičus. Baltkrievu holokausta literatūrā tieši lietuvieši ir minēti kā tie, kuri veikuši masu slepkavības Koidanovā. Pēc citām ziņām gan lielākā daļa Koidanovas ebreju jau 1941. gada vasaras beigās nonāca Minskas geto. Turpat 1941. gada rudenī atradās arī virsleitnanta Rūdolfa Turka komandētā latviešu SD rota. Nav izslēdzams, ka zēns tomēr izmuka no Minskas geto 1943. gada pavasarī, jo diezgan apšaubāma liekas varbūtība, ka viņš būtu spējis izdzīvot vairākus mēnešus mežā bargajos ziemas apstākļos.

Negaidītais atradums

Zēnu izglāba latviešu karavīri. Kara laika preses izdevumi par to sniedz dažādas versijas. Pirmoreiz par viņa atrašanu rakstīts frontes laikrakstā "Daugavas Vanagi" 1942. gada 20. novembrī. Kādas latviešu vienības karavīri, bruņoti ar šautenēm un mašīnpistolēm, piecās kravas automašīnās 30 kilometru attālumā no sava novietojuma sasnieguši kādu sādžu, kuras iedzīvotājus esot nogalinājuši padomju partizāni. Sādžā izdevies sastapt tikai divas večiņas un līdz nāvei pārbaidītu, skrandās tērptu zēnu. Karavīri esot nolēmuši viņu paturēt pie sevis kā audžudēlu. Zēns atbilstoši jūdaisma tradīcijām esot bijis apgraizīts, taču nav izskatījies pēc ebreja. Viņš atklājis, ka ir krievs, kura tēvs izsūtīts uz Sibīriju, bet māte otrreiz apprecējusies ar ebreju. Pēc zēna lūguma viņu saukuši par Mišu, viņam pašūts piemērota lieluma formastērps. Viņa audžutēvs kaprālis P. esot apsolījis — ja viņš ātri iemācīšoties runāt latviski, tad Ziemassvētkos braukšot atvaļinājumā uz Rīgu.

1943. gada 30. jūlijā laikraksts vēstīja, ka zēns jau atrodas kādā Latviešu leģiona pulkā (komandieris — pulkvedis Kārlis Lobe). Tērpts leģionāra formastērpā, viņš lepni sakot: "Esmu latvietis, un man patīk Latvija." Drīz zēns braukšot uz Latviju atvaļinājumā līdzi seržantam C., bet rudenī iešot skolā Rīgā. Citur varam lasīt, ka puikas pirmais vārds bijis Stasis, māte viņu maziņu nodevusi bērnunamā Minskā, bet 1941. gadā viņš nosūtīts uz S. sādžu par ganu. Pēc cīņām ar partizāniem viņš atrasts pamestajā sādžā un ar prieku pievienojies latviešu karavīriem. Zēns sniedzis vērtīgas ziņas par krievu partizāniem. Tā kā nav bijis zināms precīzs viņa dzimšanas laiks, esot pieņemts, ka viņš dzimis 1933. gada 18. novembrī.

Zēnu atceras arī bijušais 18. bataljona 3. rotas dižkareivis Roberts Vainovskis. kurš U. Kurzemnieku redzējis divas reizes bataljona štābā. Citi karavīri esot teikuši, ka viņu atraduši bez tēva un bez mātes. Zēns gan neesot izskatījies pēc ebreja. Pirmoreiz viņš vēl nepratis latviešu valodu un bijis tērpies civilā apģērbā, bet, satikts pēc ilgāka laika, jau runājis latviski un staigājis latviešu karavīra formā. To apstiprina arī kāda fotogrāfija, kas acīmredzot tapusi 1942./1943. gada ziemā, ar Uldi pie Ziemassvētku eglītes, tērptu speciāli mazajam zēnam šūtā Latvijas armijas formastērpā.

Marks Kurzems min — pretēji tēva ilgus gadus stāstītajam, ka viņu atraduši karavīri, kuri mežā meklējuši partizānus, īstenība bijusi citāda. Kāds baltkrievu zemnieks mežā zēnu bija ieraudzījis un noturējis par ebreju. Viņš puisēnu brutāli piekāvis, pēc tam aizvilcis uz kādu ciematu, kur nodevis karavīriem, kuri iznīcinājuši ebrejus un partizānus. To sarunā ar raksta autoru apstiprināja arī pats Uldis Kurzemnieks, ar kuru izdevās sazināties Melburnā. Viņš apgalvoja, ka tad, kad viņu atraduši, viņš vēl nav pratis latviešu valodu un nav zinājis, ka ir tāda zeme — Latvija. Kad viņš bijis Baltkrievijā, tad parasti novietojumā atradušies vairāki bataljoni, ne tikai latvieši, bet arī vācieši, ukraiņi, ungāri, baltkrievi, lietuvieši un citi. Kurzemnieks stāsta: "Kuri šāva cilvēkus, es precīzi nevaru pateikt. Tā bija, ka to darīja arī latvieši, taču es domāju, ka tur šāva partizānus, ne ebrejus." Par mazo zēnu parūpējies latviešu karavīrs Jēkabs Kūlis, kurš viņu aizvedis uz netālo skolas ēku un piekodinājis, lai nesaka nevienam, ka ir ebrejs, tā izglābdams viņa dzīvību.

Mūsdienās pieejamie 18. bataljona kara laika dokumenti liecina, ka Jēkabs Kūlis pievienojās bataljonam 1942. gada 7. jūlijā. Tas varētu būt datums, ar kuru sākot Uldis Kurzemnieks varēja nonākt pie latviešu karavīriem.

18. policijas bataljons Baltkrievijā

18. policijas bataljonu (komandieris — kapteinis Fridrihs Rubenis) izveidoja 1942. gada 5. janvārī Rīgā. 4. maijā bataljons 429 vīru sastāvā aizbrauca uz Minsku, bet 4. jūnijā devās uz Stolbciem, kur pildīja sardžu dienestu un piedalījās cīņās pret partizāniem. 15. augustā tas atgriezās Stolbcos, bet 19. augustā ieradās Slonimā, kur uzturējās līdz 22. augustam. Tās apkārtnē bataljons kopā ar baltkrievu pašaizsardzības vienībām cīnījās pret padomju partizāniem, no kuriem daļa bija ebreju formējumi.

18. bataljons bija iesaistīts partizānu apkarošanas akcijā "Purva drudzis" (Sumpffieber), kura norisinājās no 1942. gada 22. augusta līdz 21. septembrim. Tās laikā 18. bataljons darbojās kopā ar vācu 1. SS kājnieku brigādi. Mūsdienās pieejamie dokumenti liecina, ka vismaz vienā gadījumā bataljons ir bijis klāt, kad 1. SS kājnieku brigāde nodedzināja vienu sādžu un nošāva tās iedzīvotājus. Vēsturnieks Kārlis Kangeris par šīm pret partizāniem vērstajām akcijām raksta: "1942. gadā visumā pārgāja uz kolektīvo sodīšanu. Tas būtībā nozīmēja nāves spriedumu visiem, kurus vācieši sagūstīja vai kuri gadījās lielo partizānu apkarošanas akciju laikā pārbaudītajos ciemos. [..] Vēlāk tika noteikts, ka jānonāvē tikai partizāni, viņu tiešie atbalstītāji, ebreji un darbam nespējīgas personas, bet pārējās savācamas kā darbaspēks un galvenokārt nosūtāmas uz Vāciju." Viņš uzsver, ka, balstoties uz šobrīd pieejamo arhīvu materiālu, nekādi speciāli noziegumi latviešu bataljonam nav pierakstāmi. To, ko darīja vācieši un kas bija jādara latviešiem, iespējams, mums var palīdzēt noskaidrot karavīra Kārļa Zirņa angļu gūstā 1945. gada 14. augustā rakstītās rindas: "Mežu tīrīšanas enzaces turpinājās, tika mums sūtītas līdzi vācu uzticības komandas SD vīri, kuri sodīja nepaklausīgās sādžas, pielietojot dažādus paņēmienus. [..] Vispārīgi sāka rasties neapmierinātība pret vācu rīcību, pret kuru mēs nekā nespējām iesākt. Rubenis bija nobīdīts pie malas kā kaitīgs virsnieks vācu lietai, un mēs bijām padoti tieši tagad majoram Ercumam, Baltijas vācietim, caur kura rīcību redzējām to, ko nevēlējāmies redzēt un kas mūsu acīm nebija jāredz." Varam tikai minēt, cik daudz no tā bija jāredz arī mazajam Uldim Kurzemniekam.

1943. gada maija sākumā 18. bataljons atgriezās Rīgā un apmetās Krusta baznīcas kazarmās. 1943. gada 1. jūnijā bataljonu iekļāva Latviešu leģionā, kura 2. (43.) kājnieku pulka sastāvā tas piedalījās frontes cīņās no Volhovas purviem līdz pat Kurzemes ielenkumam. U. Kurzemnieks atceras, ka ar latviešu karavīriem viņš bijis kopā Baltkrievijā, pēc bataljona iekļaušanas leģionā — apmācībās Veļikije Lukos un arī Volhovā, bet 1944. gada beigās, kad sākās atkāpšanās kaujas, viņu nosūtījuši uz Latviju. Pārspīlēti gan šķiet Marka Kurzema britu laikrakstā "The Observer Review" šā gada 29. februārī publicētie apgalvojumi, ka viņš nekad nesapratīšot, kāpēc karavīri izvēlējušies atstāt zēnu dzīvu. Marks izsekojis Lobes un citu Kurzemes bataljona karavīru gaitām (Lobe nebija kopā ar 18. bataljonu Baltkrievijā) un uzzinājis vairāk par viņu netīrajiem darbiem. Lobe arī esot apsūdzēts par to, ka bijis saistīts ar Rumbulas slaktiņa organizēšanu (tā nav taisnība!), kur nogalināti ap 30 000 ebreju. Pats Uldis Kurzemnieks toties atceras, ka pulkvedi Lobi viņš saticis Volhovā. Uldis stāsta: "Neko sliktu par viņu es nevaru teikt. Savulaik es parakstīju un nosūtīju uz Stokholmu apliecinājumu, ka Lobe ir bijis labs cilvēks."

Uldis Kurzemnieks Latvijā

Ulda Kurzemnieka tālākās gaitas Latvijā aprakstītas 1965. gadā Stokholmā izdotajā grāmatā "Pulkvedis Kārlis Lobe 70–gadnieks": "Tikai uz rudens pusi ar lielu pierunāšanu un visādām viltībām izdodas zēnu aizvest uz Rīgu. Viņu uzņem pie sevis "Laimas" fabrikas direktors Jēkabs Dzenis. [..] Tikai Dzeņa kundzei ar šo Kurzemes bataljona "kapralu" sākumā iet grūti: viņš neparko negrib šķirties no sava formas tērpa, prasa, lai visi viņu (atbilstoši dienesta pakāpei!) sveicina, un viņš — neieredz sievietes. Jo tādas viņš pulkā, savā "ģimenē" nekad nav redzējis. Tur viņam mātes vietā bija virsseržants. Bet vēl ilgi Uldis Rīgas ielās acīgi vēro karavīrus un priecīgs skrej klāt sasveicināties, pamanījis kādu no "sava" pulka."

Kapteinis Jēkabs Dzenis (1893 — 1979) pats bija cīnījies Pirmajā pasaules karā un atbrīvošanās cīņās. 1922. gadā viņu apbalvoja ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Vācu laikā viņš bija konfekšu fabrikas "Laima" direktors. Tieši "Laima" bija tā, kuras aprūpē nonāca 18. policijas bataljons (vēlāk — viss Latviešu leģiona 2. (43.) pulks). Pastāvēja tradīcija, ka lielākie uzņēmumi ņēma savā aprūpē kādu latviešu karavīru vienību, gatavojot paciņas un rūpējoties par karavīru piederīgajiem.

Ar 1943. gada 2. oktobri datētajā kinožurnāla "Ausland Woche" fragmentā redzami latviešu leģionāru bērni kādā atpūtas namā Rīgas Jūrmalā. Kopā ar viņiem rotaļājas Uldis Kurzemnieks, tērpies stilizētā ieroču—SS formastērpā ar sarkanbaltsarkano vairodziņu un dižkareivja dienesta pakāpi. Arī laikraksta "Zemgale" 1943. gada 24. augusta publikācijā teikts, ka "Laimas" atpūtas namā uzturas 18 bērni, to skaitā karavīru atvases: "Zēnu un meiteņu vidū atrodas arī kāds apmēram 10 gadus vecs puišelis spridzīgām acīm, īstā karavīra — SS leģionāra — formas tērpā." Jēkaba Dzeņa meita Ausma stāsta, ka viņa Uldi dažas reizes redzējusi sava tēva dzīvoklī Rīgā un mājā Carnikavā 1944. gada vasarā. Būdama 14 gadus veca meitene, viņa par Uldi daudz nav interesējusies, tomēr atceras, ka viņš bijis diezgan bravūrīgs un vienmēr teicis, ka ir latvietis. 1944. gada aprīlī ar Uldi kādu laiku kopā pavadīja arī tolaik 10 gadus vecais Jānis Kasparsons. Šodien viņš atceras, kā abi zēni kopā spēlējušies, arī to, ka Uldis lepni staigājis Carnikavas dzelzceļa stacijā, tērpies leģionāra uniformā. 1944. gada oktobrī, kad sarkanā armija tuvojās Rīgai, Dzeņu ģimene ar Uldi devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara vairākus gadus viņi pavadīja pārvietoto personu nometnē Hamburgas apkārtnē, bet 1949. gadā izmantoja iespēju izceļot uz Austrāliju.

Dzimtās saknes meklējot

Pēc ierašanās Austrālijā Uldis kopā ar Dzeņu ģimeni sākotnēji nonāca Bonegillas imigrantu nometnē, kādu laiku strādāja par ziloņu kopēju ceļojošā cirkā, tad uz dzelzceļa, bet vēlāk par elektriķi. Viņš apprecējās ar austrālieti Patrīciju, un viņu ģimenē pasaulē nāca trīs dēli.

Pēc ilgās klusēšanas pirmoreiz 1998. gadā viņš kopā ar dēlu Marku devās patiesības meklējumos uz Baltkrieviju. Viņiem izdevās noskaidrot, ka Koidanova ir ciematiņš Baltkrievijā, ko tagad sauc par Dzeržinsku. Viņi atrada arī vietu, kur 1941. gada 21. oktobrī iznīcināja pilsētas iedzīvotājus. Uldis satika kādu Ēriku Galperinu, kurš vēlāk izrādījās viņa pusbrālis, jo viņu tēvam tomēr bija izdevies pārdzīvot holokaustu. Ēriks aizveda Uldi uz māju, kas izskatījās tieši tāda, kādu zēns to bija paturējis prātā bērnības atmiņās. Uldis skatījās Ērika ģimenes fotogrāfijas un redzēja sejas, kuras bija ļoti līdzīgas viņam pašam. Pēc šā ceļojuma Uldis ir pārliecināts, ka viņa īstais vārds bija Iļja, Solomona un Hannas Galperinu, kuri dzīvoja Koidanovā, dēls. Tajā dienā viņš nolika ziedus uz masu kapa, jo ticēja, ka tur dus viņa māte un citi ģimenes locekļi.

Pēc savas pagātnes atklāšanas un filmas "Talismans" uzņemšanas Uldim ir nācies izjust visdažādāko reakciju. No viņa ir attālinājusies daļa draugu, un viņa stāstu dažādi ir uztvērusi arī vietējā latviešu sabiedrība. Kad viņš sniedza liecības Holokausta centrā Melburnā, daudzi pat pārmetuši — ja šis stāsts ir patiess, viņam vajadzētu klusēt un nokaunēties, jo viņš esot pieteicies SS bataljonā piecu gadu vecumā un ir līdzvainīgs sešu miljonu ebreju noslepkavošanā. Šodien Uldis Kurzemnieks, atbildot uz jautājumu, vai viņam vajadzētu ienīst nacistus, saka: "Naids man nepalīdzēs. Es esmu tas, kas esmu." Runājot par filmu "Talismans", Uldis atzīst, ka tās veidotāji pāris vietās notikumus nav attēlojuši tā, kā patiesībā bijis, jo "austrāliešiem nekas daudz nebija zināms par Otro pasaules karu Eiropā". Uldis uzsver, ka viņš ir pateicīgs latviešiem par savu izglābšanu: "Man nav nekas pret latviešiem, bet te daudzi saka, ka latvieši ir slikti. Taču es varu atbildēt, ka pret mani viņi vienmēr izturējās labi. Viņi man bija tēva un mātes vietā."

Latvijas Avīze  2004. gada 7. maijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home