Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna 
pie Brīvības pieminekļa 1998.gada 14.jūnijā


Mīļie tautieši, visi, kas šodien atceras, piemin un jūt šo dienu pirms 57 gadiem!
Kā vienmēr, nedēļas nogalē, ieskatījos klusā, taču stiprā savā ticībā – avīzē Svētdienas rīts. Un tur es ieraudzīju vārdus, kas izraisa pārdomas. Mācītājs Guntis Kalme saka: Pēc šīs dienas Latvijas tauta, zeme un valsts nekad vairs nebūs iepriekšējā. Brūce, kas tika cirsta tik dziļi, asiņos vēl ilgi līdz aprētos. Bet arī tad – rēta paliks un tai ir jāpaliek, jo šī diena mums nozīmē pārāk daudz, lai to vienkārši aizmirstu. Tas bija cirtiens pašā saknē, lai pakļautu, apspiestu, iebaidītu, demoralizētu visu tautu.
Piemiņas diena pie Latvijas svētvietas, ir laiks, kad mēs vēlamies skaidri vēl un vēlreiz atcerēties, izprast un pārliecināties – piemiņas diena ir laiks, kad smeļamies spēku arī savai nākotnei.
Mēs atceramies, kā mūs izveda, mēs atceramies visus tos, kurus noziedzīgi izveda, kuri atgriezās un atceramies tos, kuri palika Sibīrijas drūmajos plašumos. Šīs atmiņas dzīvo katrā latviešu ģimenē. Tās ir daļa no mums. Un tās cieši saistās ar okupācijas varas pāridarījumiem un pazemojumiem. Mums toreiz bija sava zeme, sava taisnība, savas tiesības un sava brīvības pārliecība. Totalitārisms to visu sabradāja ciniski un nežēlīgi.
Līdz šai dienai pārdomājam un pieminam visu, kas mums nodarīts ilgajā padomju okupācijas laikā. Šos garos 50 gadus mēs to darījām klusi un bieži vien tikai ģimenē. Jo pat atcerēties mums nebija ļauts. Tāpat kā nebija ļauts runāt par cilvēcību un patiesību, tiesībām un taisnību.
Šodien runājam, strādājam un atceramies. Un katram no mums, arī paaudzei, kura deportācijas zina tikai no atmiņu stāstiem un mācību grāmatām, ir pilna sirds, lai ieskatītos pagātnei acīs.
Arī es esmu izgājis visu šo garo ciešanu ceļu. To pazīst mana ģimene, tāpat kā katra latviešu ģimene. Un tur ir mūsu pieredze, mūsu spēks un mūsu nākotnes dzīves sāls.
Es atceros tās klusās dienas padomju okupācijas gados, kad atcerējāmies tālajā Sibīrijā pavadīto laiku un tos, kuri neatgriezās kopā ar mani. Brīžiem šķita, ka viss ir izpostīts, ka draud iznīcība un, ka nav vairs iespēju iet uz priekšu. Brīžiem šķita, ka dzīvei zudusi jēga. Brīžiem šķita, ka naids pret netaisno pagātni ir visa manas dzīves jēga. Tajos brīžos es meklēju labo un gaišo, es meklēju ceļu uz rītdienu, es meklēju tās vērtības, kuras radīja man šo rītdienu. Es tādas vērtības atradu savā ģimenē, savos bērnos, savā darbā, savas tautas garīgajā kultūrā un pieredzē. Šodien es saprotu, ka šīs vērtības ļāva saglabāt zemi, tautu, ļāva saglabāt katram sevi. Es mācījos šīs vērtības kopt, mācījos saprast, ka mana tauta vienmēr ir spējusi atjaunoties. Es turēju to kā pavedienu, kurš ved uz rītdienu.
Rītdiena pienāca, un Latvija atkal kļuva brīva un neatkarīga. Tautā nebija iznīcināta dvēsele, nebija iznīcinātas gaišās gara spējas. Tiesības un taisnība uzvarēja totalitārismu. Mūsu tiesības un taisnība uzvarēja svešu ideoloģiju, kas gribēja mūs pakļaut tieši tāpat kā vēl vai puspasauli.
Šodien neatkarība man nozīmē to, ka totalitārisma ideoloģija palikusi pagātnē - dziļā, tumšā, bet pārvarētā. Neatkarība man nozīmē arī to, ka esam atguvuši iespēju runāt brīvi, domāt tā, kā vēlamies, atcerēties un pieminēt tos cilvēkus, kuri gāja bojā okupācijas laikā.
Neatkarība man nozīmē darbu atjaunotnei. Šķiet dziļi simboliski par to runāt tieši pie Brīvības pieminekļa. Brīvības pieminekļa, kas simbolizē abas vērtības – gan ciešanas un upurus, gan spēju atjaunoties.
Tagad rītdienu redzu katru dienu. Gan kopā ar tiem, kuri mani atbalsta, gan arī tiem, kuri mani kritizē. Rītdiena – tā ir neatkarība. Rītdiena – tas ir ikdienas darbs, savai tautai, savai zemei un sev. Rītdiena – tie ir draugi pasaulē. Tikai tas, kurš apjauš savu brīvību un neatkarību būs stiprs arī rītdien. Būs stiprs savai ģimenei, savai tautai, savai zemei. Tā ir dzīves jēga. Tā ir skaistas dzīves jēga. Man tāda ir. Esmu pārliecināts, ka mums visiem tāda ir.
Šodien es uzdodu sev jautājumu, vai mana attieksme pret pagātni ir tāda pati, kā padomju okupācijas gados. Es atbildu sev, ka tā ir mainījusies. Esmu sapratis sava izlīguma formulu ar pagātni. Es negrasos neko aizmirst, esmu paņēmis no pagātnes visu, ko tā varēja sniegt. Mana izlīguma formula ietver sevī vairākas pārliecības.
Te ir piemiņa cilvēciskajiem upuriem un ciešanām. Te ir atbildība par savu zemi, tautu, par manām pamatvērtībām. Te ir tiesības un taisnība, kuras esam atguvuši un, kuras mums pašiem jānosargā. Te ir nepārtrauktas domas un rūpes, kas būs rīt, kas jādara, lai pagātne neatkārtotos. Šos jautājumus, mēs, pirmām kārtām, attiecinām uz Latvijas bērniem. Par tiem atbildīga tagad ir šī valsts. Mūsu attieksme pret viņiem ir simbols mūsu ticībai tam, ka šai valstij ir droša nākotne.
Mans izlīgums ar pagātni ir mani darījis stiprāku un es atbildu, kas ir mans latviskums - tā ir pārliecība par Latvijas rītdienu. Ar tādām domām es šeit nāku šodien un ar tādām aiziešu – vēl stiprāks, domājot un atceroties pagātni, bet strādājot nākotnei.
Es savu uzrunu sāku ar vārdiem, ka tā valsts, ko izcīnīja 40 -tajā gadā, vairāk nebūs. Jā, dzīve un tirāni ir uzspieduši mums traģisku likteni. Bet mēs esam tam pāri, mēs veidojam izlīguma tiltu no pagātnes uz nākotni, mēs veidojam savai tautai valsti garā stipru, draugu atbalstītu, drošu ar visu sirdsdegsmi, kas dzīvoja toreiz un ar to Latvijas cilvēku uzņēmību un atbildību, kuri dzīvo un strādā šodien.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home