Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Valsts prezidenta uzruna pie Brīvības pieminekļa 1998.g. 25. martā.

Godātie Latvijas iedzīvotāji, tautieši !

Katru austošu dienu mēs iesākam - "Dievs, svētī Latviju !" Šī ir diena, kad gribas un vajag teikt vairāk. Svētī tos, kuru gars un darbs ļāva Latvijai dzimt. Svētī tos, kuri tās dēļ zaudēja tuvāko - mīlestību, brīvību, dzīvību, kā arī tos, kuri Latvijas vārdu ierakstīs nākamo gadsimtu annālēs.

Akmenī iekalti vārdi - "Tēvzemei un Brīvībai". Tie dara šķietami neiespējamo - paceļ pagātnes pazemojumos, nespēkā un neticībā atstātās sirdis. Bet vienlaikus iedvesmo uz nākotni vērstos prātus un darbus. Un tad mēs spējam domāt un runāt ne tikai par pretrunu pilno šodienu, tautai traģisko vakardienu, bet arī par mūsu un mūsu bērnu rītdienu.

Palūkosimies šodien kaut uz mirkli vēsturē. Baltijas tautas bieži ir bijušas pakļautas iznīcības briesmām. Tomēr nedz kari, nedz mēris nav spējuši tās iznīdēt. Pat gadsimtiem ilgas apspiestības apstākļos neesam ļāvuši nodzist mūsu brīvības alkām. Gan tautai, gan katrai ģimenei neizmērojamu postu atnesa Otrais Pasaules karš. Tam izdevās sagraut valsti, cilvēku dzīves, sēt naida un neuzticības sēklu cilvēku sirdīs. Taču no šīm sēklām dzītie asni nebija mūs nomākuši. Akls naids nebūtu devis mums iespēju šodien atrasties šajā vietā, lai godinātu tā radīto upuru svēto piemiņu.

Gadsimta satricinājumu sekas nevar izprast, ja nevēlas saskatīt šo satricinājumu cēloņus un izvērtēt tos vēstures sakarībās. Molotova - Ribentropa pakts savā noziedzībā pret Latvijas tautu līdz pat šim brīdim ietekmē mūsu ikdienu. Diemžēl tas kādu laiku ietekmēs arī mūsu nākotni.

Šodien paiet četrdesmit deviņi gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām. Tobrīd Latvijas valsts trešo reizi nepilnas desmitgades laikā bija okupācijas varas nomākta. Taču nacionālā pretošanās vēl nebija salauzta. Latvijas vēsturē lielākās deportācijas tika plānotas ar nodomu iznīcināt nacionālos partizānu atbalstītājus, īstenot latvieša zemnieka pārliecībai svešo kolektivizāciju. Dziļākais iemesls šim noziegumam pret latviešu tautu bija tautas brīvības alku iznīcināšana un iekšējās pretestības salaušana. 1949. gada janvārī okupācijas režīma īstenotāja - PSRS Ministru padome - pieņēma slepenu lēmumu, kas noteica izsūtīšanai pakļautos iedzīvotājus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas - tie bija tā sauktie "kulaki" un viņu ģimenes, tā sauktie nacionālisti un viņu atbalstītāji. Smeldzīgas sāpes sirdī ienes šim režīmam padevīgās - Latvijas PSR Ministru padomes nedaudz vēlāk pieņemtais slepenais lēmums par savas tautas Golgāta ceļa nākamo posmu.

Četru marta dienu laikā uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem no Latvijas devās 33 nāves ešaloni. Tajos iznīcības varai tika nodoti vairāk nekā 42 tūkstoši okupētās Latvijas valsts pilsoņu. Vairums no tiem bija latvieši, bija arī citu tautību cilvēki. Nāve tautas nešķiro. Tā cilvēkus nešķiro arī pēc vecuma, sociālās piederības, aroda vai izglītības. Lopu vagonos uz Sibīriju tika aizsūtīti vairāk nekā trīs tūkstoši pirmsskolas vecuma bērnu, vairāk nekā septiņi tūkstoši skolnieku, simtiem studentu. Tie ir skaitļi, kas runā paši par sevi.

Šodien pieminētās Latvijas iedzīvotāju deportācijas nebija tikai fiziska lielas tautas daļas nosūtīšana uz nekurieni. Tas bija mēģinājums iznīcināt latviešu tautas nākotni. Ikvienam domājošam cilvēkam šie baigie skaitļi ļauj saprast , kāpēc Latvijai un īpaši tās laukiem dotais trieciens nav ļāvis atkopties un sadziedēt brūces līdz pat šai dienai.

Nav aprēķināms zaudējums, kas Latvijai tika nodarīts pēckara okupācijas gados. Tas sekmēja gadsimtos krātu tautas vērtību izlaupīšanu un nesaprātīgu saimniekošanas veidu. Neviens nevar izskaitīt, cik daudz ģimeņu ir izpostījis un vēl izpostīs alkoholisms un nerēķināšanās ar kristietības ētiskajām vērtībām. Tika pārtrauktas mācības, dažādi ierobežojumi pēc atgriešanās liedza inteliģencei darbā īstenot savas spējas. Kopumā Otrajā Pasaules karā Latvija zaudēja vienu trešo daļu no tās iedzīvotājiem. Šiem noziegumiem pret tautu nav noilguma.

Kaut arī deportāciju mērķis bija sagraut tautu, morāli iznīcināt darba tikumu, tradīcijas, nacionālo pašcieņu, arī svešumā nonākot, savu attieksmi pret darbu un zemi latviešu vecākā paaudze saglabāja. Izsūtītajiem bija jāparakstās, ka viņi atrodas mūža izsūtījumā bez tiesībām atgriezties Latvijā. Tas bija ass un nežēlīgs morāls pazemojums. Tomēr Dievs, cerība, ticība un spīts palīdzēja pārvarēt bezcerību un postu. Arī cilvēka pašcieņu pazemojošos apstākļos mūsu tautieši spēja piešķirt darbam jēgu.
Apbrīnas vērts ir tas, ka daudzos cauri visam padomju okupācijas laikam dzīvoja ticība un cerība par nākotni, ne tikai jau oficiālās propogandas sludināto, bet uz patiesības pamatiem celto. Cerību nesot sirdī, diemžēl padomju represijas piedzīvojušajām paaudzēm tika liegta iespēja sekot straujo pārmaiņu vilnim, kas pēc kara bija pārņēmis aiz "dzelzs priekškara" esošo brīvo pasauli. Šai pasaulei bija svešs ideoloģiskais dogmātisms un saimnieciskā pašiznīcināšanās.

Līdz ar tautas atmodas laiku pirms desmit gadiem un okupācijas važu nokratīšanu Latvijā dzīvojošo ikdiena mainījās tik strauji un bieži vien neprognozējami, ka daudziem jaunā situācija radīja iekšēju vilšanos par atšķirību starp sirdī glabāto un ikdienas īstenību.

Diemžēl gan 1949.gadā, gan citos gados represētajiem Latvijas iedzīvotājiem šis laiks nav viegls. Lielās gadu nastas un slimību dēļ visvairāk šajos piecdesmit gados cietušie nespēj bieži vien nedz sevi aizstāvēt, nedz piedalīties sabiedriski politiskajā dzīvē.

Es vienlaikus gribu uzsvērt, ka nepiekrītu viedoklim par to, ka it kā šobrīd sabiedriski aktīvo paaudžu daļai vienaldzīgs ir to Latvijas iedzīvotāju liktenis, kuri šīsdienas brīvības vārdā ir bijuši spiesti ziedot savu brīvību un savas iespējas. Mums vienmēr ir jāatceras un jāgodina tie, kuri ir spējuši, neskatoties uz pārciesto, savā sirdī paturēt brīvības alkas un nodot tās nākamajām paaudzēm. Represētās paaudzes augstākais uzdevums bija, liktenim spītējot saglabāt cilvēcisko pašcieņu. Nākamo paaudžu uzdevums ir radīt gan sev, gan iepriekšējai paaudzei cilvēka cienīgu dzīvi. Represēto paaudze jaunajiem ir saite ar pagātni. Jaunie ir represēto paaudzes saite ar nākotni. To atcerēsimies šodien un vienmēr!

Represēto paaudze nostaigājusi bezgala smagu dzīves ceļu un neatkarību atguvušai Latvijai tā spēj dot vienreizēju savas dzīves un arī izdzīvošanas pieredzi. Tā ir ne ar ko neaizstājama vērtība. Tieši šīs paaudzes un pasaulē izklīdināto latviešu atbalsta dēļ Latvijā šodien ir Okupācijas muzejs. Dažu gadu laikā tas ir kļuvis par svētnīcu un pārdomu vietu. Tādēļ ir svarīgi, lai tajā iegrieztos skolnieki, skolotāji, politiķi, ārvalstu diplomāti. Bet īpaši gribu aicināt to Latvijas iedzīvotāju daļu, kas Latviju par savām mājām ir izvēlējusies pēc Otrā Pasaules kara.

Šai zemei ir sava vēsture, savi varoņi un savi mocekļi. Tai ir arī sava nākotne. Tā pati no sevis netaps. Harmonisku to varēsim veidot vien tad, ja spēsim palūkoties uz pagātni ar naida neaptumšotām acīm. Cilvēka vārdam cienīgu nākotni nav iespējams izveidot, par atskaites punktu ņemot vienīgi savas pagātnes sāpes, lai cik lielas tās arī nebūtu. Sirds nav jāpārvērš par sāpju un ciešanu nomāktu cietoksni. Gluži otrādi. Tā jāatver un jāmeklē reāli ceļi, kurus ejot, būtu iespējams izvairīties no pagātnes ciešanu cēloņiem.
Mana Latvija ! Šo vārdu dziļākā būtība sevī ietver mūsu solījumu savu dzīvi un nākotni veidot pēc principiem, kuri Tēvzemi darīs dižu, bet Brīvību mūžīgu. Pieminekļa reljefi runā par pagātni, bet tā gars ir cieši iepīts Latvijas tautas nākotnes pavedienos. Tas nozīmē katra individuālu sevis meklēšanu šīs valsts šodienā un nākotnē. Sava "es" meklēšanu, kas neiznīcina pārējo individuālo, bet kopā veido uz divdesmit pirmā gadsimta sliekšņa stāvošās neatkarīgas un vienotas Latvijas pamatu. Okupācijas gados latviešu tautas pašsaglabāšanās instinkta uzcelto nocietinājumu laiks ir pagājis. Ir pienācis laiks atmest pagātnes ciešanu radīto naidu un atvērt savus prātus un sirdis Latvijas un Eiropas jaunā gadsimta pārmaiņu vējiem. 25. marta atceres diena lai paliek vienmēr mūsu sirdīs un stiprina mūsu prātus un garu Tēvzemei un Brīvībai!

Dievs, svētī Latviju !

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home