Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna ebreju kopienas ēkā,
Rīgā, 1997. gada 9, decembrī.
Holokaustu nedrīkst aizmirst.

Godātie ebreju kopienas locekļi!

1941. gada novembris, decembris - tas bija drūms laiks visā Eiropā. Karš, okupācijas, cilvēku bojāeja. Īpašs iznīcināšanas asmenis bija pavērsts pret ebreju tautu. Arī Latvija jau bija okupēta un kļuvusi par vienu no reģioniem, kurā tika realizēts Holokausts.
Pirms piecdesmit sešiem gadiem bojā gāja cilvēki viņu tautības dēļ. Tas ir noziegums pret cilvēcību. Tam nav noilguma, un ikvienai personai, kas vainojama šajos noziegumos, ir jāsaņem sods. Tā ir arī mana atbilde uz daudziem jautājumiem, par ko mēs bieži runājam, domājam, atceramies un lasām.
Šodien šajā zālē ir cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši Otro pasaules karu, pārdzīvojuši šo drausmīgo iznīcināšanas laiku.
Man patiešām šodien gribējās būt kopā ar Jums, lai izteiktu līdzjūtību, lai runātu par vēsturi, lai runātu par to, kā mēs varam veidot vēstures apziņu sabiedrībā, kura tikai kopš sešiem gadiem dzīvo savā neatkarīgā valstī. Es šovakar gribētu mazliet pieskarties jautājumam, kādu mēs gribētu redzēt savu nākotni.  Mūsu zemē ir palikušas daudzas rētas, ir palikušas daudzas rētas cilvēkos, kuri šeit dzīvo. Mūsu emocionālā apziņa ir pilna ar ciešanām, atmiņām par vajāšanu un apspiešanu. To es varētu teikt par daudziem cilvēkiem, par daudzām tautībām, arī par latviešiem. Smagais liktenis mūs ir novedis līdz kritiskai robežai. Tāpēc var arī saprast, ka daudzos latviešos ir tik dziļa izjūta par to, ka tauta ir upuris. To mēs sakām, piemēram, arī par vecticībniekiem, kuri kādreiz pameta tālus reģionus Krievijā, lai rastu sev mājvietu Baltijā.  Šīs cilvēciskās emocijas pazīst droši vien katrs Latvijas iedzīvotājs kaut vai no savas ģimenes vēstures. Es arī atceros savas ģimenes vēsturi.   Otrā pasaules kara laikā upuri bija visās tautās. Taču tikai ebreji bija upuri kā tauta kopumā.  Vēsturiska patiesība ir tāda, ka briesmīgs noziegums ir pastrādāts mūsu zemes teritorijā un ka ir bijuši tādi latvieši, kuri piedalījušies kā Holokausta īstenotāji. Lai arī Latvija kā valsts četrdesmitajos gados vairs nepastāvēja, tomēr
tādu latviešu kā Cukurs vai Arājs līdzdalība masveida noziegumā ir kauna pilna lappuse mūs vēsturē.
Padomju laikā mums bija izkropļota izpratne par pagātni un katras tautas ceļu. Tie, kuri toreiz noteica, kas ir pareizi un kas nav pareizi, filtrēja informāciju un pieeju vēstures materiāliem un arhīviem.
Šobrīd viss ir mainījies. Mums ir brīva valsts, brīva sabiedrība. Brīvība un neatkarība nozīmē arī apzinātu politiku, kuras rezultātā mēs nonāktu pie aizvien pilnākas ainas par notikušo Latvijā.
Zīmīgi, ka tieši šajā laikā - gadsimta beigās - visās Eiropas valstīs notiek vēstures izvērtēšana. Es nezinu, kā to izskaidrojat Jūs, bet es domāju, ka tikai pilnīga vēstures apziņa ir drošs pamats jaunajam gadsimtam.  Tas ir arī Latvijas sabiedrības interesēs. Mums nedrīkst būt nekādu aizliegtu vai neērtu tēmu vai jautājumu. Šajā gadsimtā cilvēki pārāk bieži sevi ir mānījuši vai arī runājuši puspatiesības. Tas bieži vien ir izraisījis savstarpēju neuzticēšanos. To vajadzētu atstāt šim gadsimtam.
Šobrīd pats svarīgākais ir atgriezties pie tiem cilvēkiem, kuri bijuši upuri vislielākajam noziegumam cilvēces vēsturē - Holokaustam.
Ļoti humāna ir to valstu rīcība, kuras ir uzsākušas darbu, lai izveidotu speciālu starptautisku fondu Holokausta upuriem. Tā ir humāna rīcība un žests, kurš liecina par to, ka beidzot tiek starptautiski atzīts, ka bijušajās komunisma valstīs - un arī Latvijā - Holokausta upuri nav saņēmuši pat nekādu materiālo palīdzību. Es saku pat materiālo palīdzību, jo ne ar kādu naudu nevar likt aizmirst Holokaustu.  Es vairāk nekā četrus gadus esmu Valsts prezidents, un, tiekoties ar dažādu valstu pārstāvjiem, es uzdodu jautājumu, kā lai vismaz daļēji kompensē tās pārestības, kas ir nodarītas cilvēkiem. Tie ir grūti jautājumi. Šos jautājumus arī Jūs man esiet uzdevuši, un arī man ir grūti atbildēt. Es ļoti ceru, ka tas, kas notika Londonā šajās dienās, ka tiek veidots kaut vai šis fonds, ir laba zīme, ka saprotam, ka vismaz daļēji jāatmaksā tiem cilvēkiem,
kuri ir cietuši.  Tikpat nozīmīgi man šķiet, ka vēlreiz darbā tiek aicināti vēsturnieki. Ir jāatrod slēptie un nezināmie arhīvu materiāli. Arhīvi var runāt par totalitāro politiku, un totalitārisms bija lielākā šī gadsimta slimība. Tas bija nacisms, tas bija komunisms.
Mums vēl pietrūkst zināšanu, kā uzrunāt pagātni, lai nenobaidītos no viņas sniegtās atbildes. Es par to esmu runājis arī agrāk un runāšu arī turpmāk. Mums vēl pietrūkst zināšanu, lai vēstures mācības ņemtu kā vielu tādām pārdomām, kuras paplašina nākotnes redzējumu un nevis sašaurina to. Mums vēl brīžam pietrūkst spēka ieskatīties pietiekami dziļi ne tikai vienam otra acīs, bet arī vēstures acīs, jo šajos sešos septiņos gados vēl neesam daudz ko sapratuši.
Taču viens ir skaidrs - mēs vairs nevēlamies radīt jaunus māņus par vēsturi. Godīga attieksme pret to ir godīga attieksme pret sevi, pret citiem un pret nākotni.
Jo pieaugušāki kļūstam, jo labāk izprotam, kāda bagātība ir tā, ka Latvijā saskatāms dažādu tautību cilvēku ieguldījums kultūrā zinātnē, mākslā, labklājībā. Arī tā ir patiesība, kuru mēs apgūstam tikai ar laiku.  Vēl pirms neilga laika mums gribējās uzsvērt tikai visu latvisko. Tas ir pareizi un neapšaubāmi, un tā ir liela vērtība. Tas bija Atmodas laiks, un tāda bija viena no Atmodas idejām. Šodien mēģinām aptvert, ka mūsu bagātība ir tik liela arī tāpēc, ka runa ir gan par latviešu ieguldījumu, gan arī visu citu tautību cilvēku ieguldījumu tanī, ko šodien saucam vārdā Latvija.
Latviešu, ebreju, baltvāciešu, krievu, poļu - visu šeit dzīvojušo un dzīvojošo tautību cilvēki ir ieguldījums Latvijā.
Tā ir mūsu valsts bagātība, tā ir mūsu visu bagātība. Kaut ko no tā visa aizmirstot, mēs atkal mēģinātu apzagt sevi.

Latvijā ir izzudusi baltvācu kopiena, jo totalitārisms tā izlēma. Mazskaitlīga palikusi ebreju kopiena. Taču es vēlētos, lai ebreju kopiena Latvijā saglabātu savu identitāti. Tie ir Latvijas un Rīgas ebreji ar savu dziļo un bagāto vēsturi. Ir patīkami dzirdēt, ka ebreju kopienai ir savas apvienības visos novados - Ventspilī, Liepājā, Rīga, Ludzā.
Es vakar biju Viļakā. Es iegāju Viļakas baznīcā, un man pastātīja, ka pirms kara tur dzīvoja astoņsimt ebreju. Tagad Viļakā ir grūti sastapt ebrejus. Tā ir vēstures traģēdija, tā ir jāzina mums katram un arī Valsts prezidentam. Cilvēki vakar Viļakā ar lielu satraukumu man stāstīja par ebreju likteni šajā pilsētā.
Es domāju, ka Latvijas valsts un sabiedrības interesēs ir tas, lai katras tautības kopiena koptu savas kultūras identitāti. Jo tā būs nemaldīga zīme tam, ka mums ir patiesi brīva sabiedrība. Harmoniska un draudzīga ir tā sabiedrība, kurā katrs zina, kas viņš ir.
Latvijas ebreji kļuvuši pazīstami gan Latvijā, gan citās pasaules zemēs. Es šodien muzeja telpās redzēju daudz pazīstamus uzvārdus, un man bija mazliet bēdīgi, ka mans gids mani tik ātri veda cauri tām divām mazajām telpām, un es nepaspēju visu tā kārtīgi apskatīties. Bet es ceru, ka kādreiz lielākās un plašākās telpās apskatīsim to visu daudz pamatīgāk.
Marks Lavri strādāja operas mākslā līdz 1930-to gadu vidum, vēlāk bija pazīstam Izraēlā. Viens no lielākajiem šī gadsimta filozofiem Isaja Berlins dzimis šeit, savu slavu guvis Oksfordā un visā pasaulē. Josifs Vunderbārs no Jelgavas lika pamatus Vidzemes un Kurzemes ebreju vēstures izpētei. Viņa darbu turpināja Isaaks Joffe, un Rīgā viņš publicēja pētījumus par Kurzemes un Vidzemes vēsturi. Tas bija vēl pirms Latvijas dibināšanas.  Īpaši vēlos nosaukt Lāčplēša ordeņa kavalierus, kuri tika apbalvoti par piedalīšanos cīņās par neatkarību. Tie bija Hiršs Brkovics, Jāzeps Hops, Zamuils Hops, Roberts Meļeckis.
Šī gada augustā es piedalījos konferencē ar nosaukumu "Ebreji mainīgajā pasaulē". Es toreiz runāju par varu un pārvaru. Es domāju, ka, esot Amerikā janvārī, man būs iespēja tikties ar ebrejiem no Amerikas. Tas būtu liels notikums gan Latvijas, gan arī ebreju pasaulē. Un arī tur es runāšu tieši par šiem jautājumiem, par ko es runāju šodien ar Jums.
Tāpēc arī tāpat kā augusta konferencē, es arī šodien pieskāros jautājumam par varu, kas šinī gadsimtā ir izraisījusi karus un nevainīgu cilvēku bojāeju un kura atstāj cilvēces vēsturē vārdu Holokausts. Un es runāju par pārvaru, kas vispirms saistās ar mūs spēju lūgt piedošanu savam tuvākajam, spēju cienīt cilvēku ciešanas. Es runāju par pārvaru, kas liek mums visiem būt cilvēcīgiem un darī otram tikai to, ko paši vēlamies sagaidīt.
Paldies.

Latvijas Republikas Valsts prezidenta kanceleja © '97

uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu