|
PSRS valdības paziņojums
(ultimāts) Latvijas valdībai 1940.gada 16.junijā Uz Padomju valdības rīcība esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, Padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšas iesaistīt tajā arī Somiju. Līdz Padomju - Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939.gada rudenī Padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības bija pretrunā ar agrāk noslēgto PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktu. Bet pēc Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai. Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Taču Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti, kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939.gada decembrī un 1940.gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu; Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS; speciāla militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940.gada februārī - Revue Baltique, ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinnā un tamlīdzīgi. Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm (Līguma 4.pants).[1] Šī Padomju - Latvijas savstarpējās palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli izpildīdama visas Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta prasības. Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest. PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:
Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu. Padomju valdība gaidīs
Latvijas valdības atbildi līdz 16.jūnija plkst. 11 naktī. Latvijas
valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta
par atteikumu izpildīt augšminētas Padomju Savienības prasības. P.S. PSRS valdības ultimāta teksts 1940.gada 17.jūnijā kā TASS paziņojums tika publicēts laikrakstā Izvestija. Pēdējā ultimāta rindkopa netika publicēta. Pamatojoties uz Latvijas Telegrāfa aģentūra izplatīto Izvestija publikācijas tulkojumu ultimāta tekstu, 17.jūnijā publicēja arī Valdības Vēstnesī, arī izlaižot pēdējo rindkopu. |