|
Budapeštas atbalsis Rīgā, Tallinā,
Viļņā Ritvars Jansons "Jāsaka tieši, ka ungāru notikumi sacēla daudz putekļus gan inteliģencē, gan jaunatnē. Viņi sākumā nesaprata, kas tie par notikumiem, un uzskatīja tos par revolūciju (..) Mūsu nacionālisti pacēla galvas pat tiktāl, ka draudēja: "Ja mums būs tāda situācija pakārsim, nošausim." Dažus bija jāpieliek pie vietas. Un tad daži mūsu biedri, paturot prātā ungāru notikumus un aizbildinoties, ka jāņem vērā visi faktori, sāka rūpēties, lai pie mums tādu asumu nebūtu. Tā arī tas sākās." Šos vārdus, apsūdzot savu vietnieku Eduardu Berklavu un viņa domubiedrus, PSRS Komunistiskās partijas (PSKP) centrālkomitejas (CK) prezidija sēdē 1959. gada 1. jūlijā sacīja Latvijas PSR valdības vadītājs Vilis Lācis. Neskatoties uz to, ka par 1956. gada oktobra sacelšanos Budapeštā klusēja gan Apvienoto Nāciju Organizācija, gan Rietumu demokrātijas un padomju propaganda tos rādīja greizā gaismā, okupētajā Baltijā Ungārijas notikumi atbalsojās diezgan plaši. Atgādināšu, ka Ungārijas sacelšanās bija vērsta pret tā saukto sociālistisko režīmu. Ungāri pieprasīja demokrātiju un PSRS armijas izvešanu no valsts. Par jauno valdības vadītāju kļuva Imre Nāģs, kurš 1. novembrī paziņoja par Ungārijas neitralitāti un izstāšanos no PSRS vadītās Varšavas līguma valstu militārās savienības. 4. novembrī pēc asiņainām kaujām, ungāriem zaudējot ap 20 000 cilvēku, Budapeštas ielās ieripoja PSRS tanki. Sacelšanās tika apspiesta. Baltieši par ungāriem Visskaļāk Ungārijas piemērs tika izkliegts Lietuvā. 1956. gada novembra sākumā laikā, kad katoļi kapos aizlūdz par mirušajiem, notika stihiskas demonstrācijas. Skanēja lozungi: "Brīvību Lietuvai!", "Sekosim Ungārijas piemēram!", "Nost komunistus!", "Krievi, vācieties ārā no Lietuvas!", tika dziedāta Lietuvas Republikas himna. Kauņā demonstrācijā piedalījās pat vairāk nekā 20 000 cilvēku "sociālisma" laikos tas bija milzīgs skaits visas PSRS mērogā. Aptuveni 150 demonstrantiem cauri milicijas ķēdēm izdevās izlauzties līdz pilsētas centram un ar Maskavai naidīgiem saucieniem noiet gar Valsts drošības komitejas (VDK) un kompartijas komitejas ēkām. Igaunijā visaktīvākie Ungārijas notikumu atbalstītāji bija studenti. 27. oktobrī studentu sarīkojumā Tallinas Politehniskajā institūtā studenti publiski izteica atbalstu Ungārijas revolūcijai. 26. oktobrī vairāki Tallinas Politehniskā institūta studenti nosūtīja vēstuli Tartu universitātes studentiem, aicinot uz līdz tam nedzirdētu pārdrošību: komunistiskās jaunatnes organizācijas vietā izveidot neatkarīgu studentu organizāciju. Idejai radās piekritēji ne tikai Tartu universitātē, bet arī Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijā. Sava pieeja komjaunatnes jautājumam bija arī Viļņas universitātes studentiem. Viņi 28. oktobra komjaunatnes konferencē aicināja augstskolā atcelt krievu valodas apmācību un protestēja pret tādu studentu grupu pastāvēšanu, kuriem studijas notiek vienīgi krievu valodā. Lai gan vairāk nekā 20 procenti universitātes komjauniešu bija cittautieši, tās komjaunatnes komitejā tika ievēlēti vienīgi lietuvieši. Rīgā atbalstu ungāriem atklāti izteica vairāku uzņēmumu strādnieki, kas pauda piekrišanu strādnieku prasībām Ungārijas valdībai un uzskatīja, ka tāpat jārīkojas arī Latvijā. 1956. gada novembra vidū Ventspils 1. vidusskolas 10. klasē politinformācijas nodarbībā par Ungārijas notikumiem viens no klases skolēniem atklāti stāstīja, visticamāk, no Rietumu radiopārraidēm iegūtas ziņas par PSRS armijas zvērībām Ungārijā. Klases audzinātāja ļāva puisim runāt. Jau oktobra vidū šīs skolas 11. klases skolēns Ābols savas klases vārdā bija uzrakstījis vēstuli PSRS vadītājam Ņikitam Hruščovam, aicinot viņu piešķirt neatkarību Latvijai. Stingrā kursa aizstāvji rīkojas Jau vēlāk 1959. gada 1. jūlijā , kad PSKP CK prezidija sēdē Latvijas PSR valdības vadītājs Lācis Maskavas līderiem stāstīja, cik slikts esot viņa vietnieks Eduards Berklavs, Lācis minēja, ka pēc Ungārijas norisēm Latvijā represēti daži "nacionālisti". Pagaidām nav ziņu, ka kāda politiska krimināllieta būtu ierosināta tūlīt pēc 1956. gada oktobra, novembra. Taču vēršanos pret tiem Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) biedriem, kuri mēģināja kaut nedaudz iestāties par latviešu interesēm, Maskava un vietējie kompartijas stingrā kursa aizstāvji sāka tūlīt pēc Ungārijas sacelšanās. 1956. gada 23. novembrī LKP vadītājs Jānis Kalnbērziņš parakstīja PSKP CK adresētu vēstuli ar sūdzību, ka LKP CK biroja 12. novembra sanāksmē E. Berklavs, kā arī Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš sazvērējušies un uzstājušies ar iepriekš sagatavotām politiski kļūdainām runām. Minētajā sanāksmē E. Berklavs, kurš tobrīd bija LKP Rīgas komitejas pirmais sekretārs, uzsvēris statistiku par latviešu mazākumu LKP un republikas pārvaldes institūcijās, kā arī arvien pieaugošo cittautiešu migrantu skaitu Latvijā, sevišķi Rīgā. Ozoliņš uztraucies par to, ka, LKP skaitlisko pārsvaru gūstot krieviem, partija nestrādā latviešu valodā un kļūst līdzīga sektai. Kalnbērziņš Maskavai sūdzējās arī par Berklava uzstāšanos 19. novembra LKP CK biroja sanāksmē, kurā Berklavs ierosinājis izvirzīt prasību republikas iestāžu vadītājiem iemācīties latviešu valodu divos gados. Pretējā gadījumā viņus atceltu no darba un piedāvātu aizbraukt no Latvijas. Tāpat Kalnbērziņa dusmas izpelnījās LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Krūmiņš, kurš paudis satraukumu par daļas LKP vadošu darbinieku vēlmi nepieļaut latviešu valodas lietošanu publiskajā telpā. Grēkoja arī Latvijas Valsts universitātes rektors Jānis Jurgens, atgādinot, ka "bauru valodā" ielauzījās pat vācu baroni, bet LKP rajonu sekretāri krievi latviski nemāk. Ar birojā notiekošo neapmierinātais LKP CK otrais sekretārs F. Kašņikovs steidza zvanīt uz Maskavu un ziņot, ka pēc 19. novembra sēdes vairāki augsta līmeņa republikas vadītāji latviešu valodas nepratēji viņam lūguši norīkojumus aizbraukšanai no Latvijas. 28. novembrī PSKP CK savienoto republiku partijas orgānu daļas vadītājs J. Gromovs vērsās pie PSKP vadības ar minētās daļas ziņojumu par nacionālistisku un pretpadomju izpausmju pastiprināšanos Baltijas republikās. Ziņojumā īpaši uzsvērts, ka Maskavai netīkamās izpausmes Baltijā pastiprinājušās pēc notikumiem Ungārijā. PSKP CK savienoto republiku partijas orgānu daļas ziņojumā Berklava, Krūmiņa un Jurgena izteikumi LKP CK biroja sanāksmēs tika nodēvēti daudz spēcīgāk nekā Kalnbērziņa 23. novembra ziņojumā uz Maskavu. Kalnbērziņš nacionālkomunistu izteikumus uzskatīja par politiski kļūdainiem, bet Maskavā tie tika atzīti par politiski kaitīgiem un nacionālistiskiem. Pēc Gromova domām, pieņēmumi, ka situāciju var uzlabot, vadošos amatos krievus nomainot ar vietējiem, jāatzīst par kļūdainiem: pretpadomju izpausmes Baltijā vietējie vadītāji neapkaro un pat nenovērtē! Tādēļ Baltijas republiku vadītāji uz Maskavu jāizsaucot pa vienam un tiem jānorāda, kā uzlabot organizatorisko un politisko darbu. Nocirst saknē Neskatoties uz Maskavas dusmām par vēršanos pret krievu un krievu valodas dominējošo stāvokli Latvijas PSR, 1956. gada 6. decembrī LKP CK birojs pēc Berklava un viņa atbalstītāju pūliņiem pieņēma lēmumu "Par valsts iestāžu un partijas darbinieku latviešu un krievu valodu apguvi". Lēmums paredzēja, ka partijas un valsts iestāžu darbiniekiem latviešu valoda jāapgūst divu gadu laikā, savukārt latviešu darbiniekiem jāprot krievu valoda. Taču PSKP vadība Maskavā nesnauda. Tajā pašā dienā, kad Rīgā lēma par valodu, PSKP CK prezidijs pieņēma lēmumus apstiprināt CK vēstuli visām partijas organizācijām par pretpadomju un naidīgu elementu izlēcienu novēršanu. 6. decembrī PSKP uzdeva PSRS Prokuratūrai, Augstākajai tiesai un VDK pastiprināti vērsties pret padomju valsts vājinātājiem. Vēstule brīdināja arī par "nacionālistisko elementu" valstij bīstamo darbību Baltijas republikās. Partijas biedriem gluži staļiniskā stilā tika atgādināts: "Attiecībā uz ienaidnieka pabirām nevar būt cita viedokļa, kā ar viņiem cīnīties. Proletariāta diktatūrai pret viņiem jāvēršas stingri un nesaudzīgi. (..) Mūsu svarīgākajam pienākumam jābūt boļševistiskā vērīguma paaugstināšanai, revolucionāras modrības pastiprināšanai. Ar proletariāta diktatūras visiem līdzekļiem jau saknē nocērtot noziedzīgas prettautiskas darbības." 1956. gada 19. decembrī PSKP CK prezidijs pieņēma jau nākamo vēstuli partijas organizācijām "Par partijas politiskā darba izvēršanu sabiedrībā un pretpadomju, naidīgu elementu izlēcienu novēršanu". Šī vēstule norādīja, ka 1956. gada oktobra, novembra notikumi Ungārijā bijusi kontrrevolūcija ar mēģinājumu sagraut proletariāta diktatūru. Starptautiskās kapitālistiskās reakcijas ietekmē nožēlojamas pretpadomju elementu paliekas vēl esot sastopamas arī PSRS. Tās izmantojot vairāku partijas organizāciju vadītāju mietpilsonisko labsirdību un savu rīcību maskējot ar vārdiem par kritiku un paškritiku, demokrātijas attīstīšanu. Minētajā PSKP CK vēstulē atrodami, domājams, Baltijas, varbūt pat īpaši Latvijas, virzienā vērsti vārdi: "Ir ne mazums piemēru, kad komunisti un partijas darbinieki izlēmīgi necīnās pret pretpadomju propagandu, ienaidnieka izlēcieniem un velkas notikumu astē. Vēl trakāk. Ir arī tādi "komunisti", kuri, maskējoties ar partijiskumu un izmantojot cīņas ar personības kultu lozungus, paši nostājas pretpartijiskās pozīcijās. (..) Bīstami un nepiedodami ir tas, ka partijas organizācijas ir pasīvas un (..) neizrāda ļeņinisko principialitāti (..), nedod organizētu pretsparu pretpartijiskām un demagoģiskām runām, izlēmīgi nevēršas pret pretpadomju, naidīgiem elementiem. Jāsaka tieši, ka partijas organizācijas vairākos gadījumos aizmirst, ka ar pretpadomju, naidīgiem elementiem partija vienmēr cīnījusies un cīnīsies nesamiernieciski un noteikti." Pēc 1956. gada PSKP un LKP vēršanās pret citādi domājošajiem pat partijas iekšienē, 1959. gada LKP CK 7. 8. jūlija plēnuma rezultāti vairs neizbrīna: Berklava un viņa domubiedru atcelšana no amatiem, latviešu valodas un latviešu kadru izvirzīšanas pārtraukšana. Hruščova uzskatu maiņu Latvijas jautājumā kardināli nevarēja ietekmēt partijas stingrā kursa piekritēju sūdzēšanās viņa vizītes laikā Latvijā 1959. gada 12. jūnijā. Ļoti ticams, ka tajā laikā Berklavam izteiktajiem Hruščova draudiem: "Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas!" sākums meklējams tūlīt pēc Ungārijas notikumiem.
|
27. janv., 2007