Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvieši Staļina impērijas urāna raktuvēs
Bonifācijs Daukšts

"Es visu atceros..."

Var likties savādi, bet visvairāk spilgtu atmiņu stāstu par latviešu likteņiem Staļina urāna raktuvju nebrīvē esmu dzirdējis savās dzimtajās Brīvnieku mājās. Dažs fakts ir iespiedies prātā, arī klausoties bijušo likteņa un laikabiedru sarunās, kad viņi vēl ik gadus satikās lielajos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos 15. augustā Aglonas baznīcas vecajā laukumā "pie krustiņa".

Apstiprinājumu un plašākas vēsturiskas izpratnes ietvaru visam toreiz dzirdētajam (vai tikai nojaustajam), sākot ar pagājušā gadsimta 60. gadiem, līdzēja rast caur radioslāpētāju "zāģiem" izlauzušies "Amerikas balss", "Vācu viļņa" un "Brīvības" raidījumi.

Urāna atradņu vietas Padomju Savienībā līdz 1990. gadam bija pilnīgi "aizslepenotas". Raktuvēs ieslodzītie, komunistu lielvalsts noslēpumiem nepielaistie nedrīkstēja zināt, kas ir un kādam nolūkam kalpos tehniskajā dokumentācijā par "specrūdu" dēvētā dzeltenīgā matērija, ko viņi izcēla zemes virspusē. Par spīti slepenībai bijušo lēģernieku vidū tomēr bija izplatīta pārliecība, ka veselā virknē objektu, kuros viņi pēc kara kā "specnometņu speckontingents" raka "specrūdu", Staļins ir izmantojis viņu vergu darbu tieši pirmās padomju atombumbas projekta īstenošanai.

Detalizētākas, dokumentāli pamatotas informācijas graudi par atomgulaga vēsturi tādā vai citādā veidā sāka nonākt Latvijā 80. gadu sākumā. Toreiz pasaulē autoritatīvākais jaunlaiku gulaga sistēmas pētnieks Ābrahams Šifrins Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī VFR un Šveicē publicēja apjomīgo, sociālistiskajās valstīs cenzūras aizliegto "Ceļvedi pa Padomju Savienības koncentrācijas nometnēm, cietumiem un psihiatriskās ietekmēšanas iestādēm". Ā. Šifrina vadītais pētniecības centrs ("Research Centre for Prisons, Psyhprisons and Forced—Labor Concentration Camps of the USSR") vairākos izdevumos publicēja karti ar apmēram 40 urāna ieguves un bagātināšanas vietu norādēm, kurās vēl līdz pat 80. gadiem turpinājās īpašās iznīcināšanas nometnēs ieslodzīto piespiedu darba izmantošana. Vairākums no šīm nometnēm bija izveidotas jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara.

Ā. Šifrina pētījumu uzmanības centrā bija padomju režīma izrēķināšanās sistēma ar politiskajiem pretiniekiem, t. s. disidentiem, jaunākajos, "Brežņeva — Andropova laikos". Tie veiksmīgi turpināja un papildināja tās tēmas, kas bija aizsāktas, piemēram, M. de Santēra 1960. gadā Minhenē PSRS pētījumu institūtā publicētajā ziņojumā "Padomju pēckara koncentrācijas nometnes un to iemītnieki" (krievu valodā).

No mūsdienu Krievijas zinātniekiem atomgulaga izpētei (galvenokārt Sibīrijā, Kolimā) pievērsušies S. Sigačovs, D. Raizmans, A. Jaropoļskis, J. Smirnovs, N. Bindemans u.c. Īpaši saturīgi ir Sibīrijas laikrakstos "Reģion" un "Jakutija" 1999. — 2000. g. publicētie brāļu Žoresa un Roja Medvedevu raksti, kas tapuši viņu grāmatas par Staļinu un atombumbu sagatavošanas periodā.

Latviešu ieslodzīto likteņu izzināšanai Vidusāzijas urāna raktuvju nometnēs īpaši noderīgi varētu būt Sorosa Atklātās sabiedrības institūta filiāles Tadžikistānā savāktie un daļēji publicētie materiāli. Diemžēl Latvijas vēsturnieki tēmu par politiski represētajiem latviešiem PSRS urāna raktuvēs un spaidu darba lēģeros līdz šim būtībā nemaz nav pētījuši. Pēdējais laiks sākt.

Atomgulaga valstība

1945. gada 20. augustā Staļins, kuram pēc ASV atomvarenības demonstrējuma karā pret Japānu savas padomju atombumbas izgatavošanas projekts bija kļuvis par īpašu un absolūtu valstisku prioritāti, parakstīja Valsts aizsardzības komitejas direktīvu nr. 9887. Tā noteica jaunas, daudz efektīvākas jau 1943. gadā aizsāktā atomprojekta vadības struktūras izveidi. Saskaņā ar direktīvu izveidoja speciālo komiteju ar ārkārtīgām pilnvarām. Tā bija direktīvs orgāns, sava veida "Atompolitbirojs", par kura priekšsēdi iecēla valsts drošības ģenerālkomisāru Lavrentiju Beriju. Lai īstenotu šīs speckomitejas uzdevumus (no urāna atrašanas un ieguves līdz sekmīgai atombumbas izmēģināšanai), pie PSRS Tautkomisāru padomes (valdības) izveidoja arī izpildu orgānu. Tā bija Pirmā galvenā pārvalde (PGP) ar munīcijas tautkomisāru B. Vaņņikovu priekšgalā. Pārvaldes rīcībā nodeva daudzas zinātnes, konstruktoru, celtniecības un rūpniecības iestādes un uzņēmumus, to skaitā arī PSRS Zinātņu akadēmijas Kurčatova atompētījumu centru. PGP pakļautībā atradās arī speciāla izlūkošanas zinātniski tehniskā nodaļa. Būtībā PGP bija milzīgs slepens supertautkomisariāts (ministrija).

Šī supertautkomisariāta rīcībā bija nodota īpaša lēģeru sistēma, kurā vismaz trešo daļu no ieslodzītajiem veidoja t. s. speckontingents. "NKVD speckontingenta" termina saturs un nozīme Otrā pasaules kara laikā izmainījās. Sākotnēji tie bija galvenokārt sarkanarmijas bijušie karavīri, kuri bija izkļuvuši vai atbrīvoti no gūsta vai vācu ielenkuma. Staļina režīma apstākļos viņus kā aizdomās turamos un nodevējus ievietoja NKVD specnometnēs. Tur viņus pārbaudīja jeb, čekas žargonā runājot, "filtrēja" Aizsardzības tautkomisariāta pretizlūkošanas — SMERŠ (nāvi spiegiem) — nodaļu darbinieki. SMERŠ faktiski pildīja arī karalauka tiesas funkcijas.

1945. gada janvāra sākumā NKVD specnometnēs jeb filtrācijas nometnēs (pilns nosaukums — pārbaudes-filtrācijas lēģeri — PFL), pēc gulaga statistikas pētnieka V. Zemskova datiem, atradās arī vismaz 2589 leģionāri. "Filtrācijā" nonāca ne tikai frontē karojušie, tā aptvēra visai plašu vācu okupētajās teritorijās pabijušu cilvēku plūsmu. Viņus visus padomju represīvo iestāžu acīs vienoja kopēja pazīme — tās bija "personas, kas atgriežas PSRS no ārzemēm". Būtībā šo "ārzemju" robeža virzījās uz rietumiem reizē ar kara fronti un vairākums pārbaudāmo latviešu "atgriezās" PSRS no Kurzemes. Laikā no 1944. līdz 1947. gadam latviešu kopējais skaits gulagā palielinājās 2,9 reizes.

Kaut gan jau 1945. gada novembrī stājās spēkā NKVD direktīva par smagi slimo un sakropļoto speckontingenta lēģeros ieslodzīto ierindas kareivju atbrīvošanu, tomēr uz leģionāriem to neattiecināja. Tā saucamā Dienvidu loka urāna nometnēs (kas atradās teritorijās no Stavropoles novada un Ziemeļkaukāza līdz Kirgizstānai), pēc mūsu rīcībā esošām ziņām, latviešu atbrīvošanu no ieslodzījuma atlika vai pārtrauca vairākas reizes.

V. Molotova nomaiņa ar L. Beriju atomlietu projekta vadībā izpaudās momentāni. Tieši pēc Berijas ierosinājuma un ar Staļina akceptu atomprojekta īstenošanā kā pamata darbaspēku sāka izmantot gulaga ieslodzītos. Spaidu darba sistēmā nolēma iekļaut veselas filtrācijas nometnes, kurās atradās būtībā beztiesisks, jebkādai patvaļai un izmantošanai pakļauts darbaspēks. Šis lēmums izšķīra arī daudzu, vairākumā gadījumu tikai 18 — 23 gadus nodzīvojušu, latviešu un citu Latvijas tautību jaunekļu likteni.

Laikrakstā "Moskovskije novosti" (1989, nr. 41) bija publicēta prof. Golovina intervija, kurā viņš atzīst, ka padomju zinātnieki tajos pēckara gados nemēdza aizdomāties par to, ka urāna projektā tiek plaši un necilvēcīgā režīmā izmantots vergu darbs. "Mūsu domas bija aizņemtas tikai ar vienu — pēc iespējas drīzāk radīt atombumbu… Jauna, atomu, kara bailes aizēnoja visu pārējo." No akadēmiķa A. Saharova publicētajām atmiņām savukārt izriet, ka pēckara atomprojekts Padomju Savienībā īstenībā bija trīsvienīga supermodernu zinātniski pētniecisku institūtu, izmēģinājumu rūpnīcu un milzīga lēģera simbioze. Ieslodzītajiem, kuri nonāca īpaši slepenajās "atomgradās", praktiski nebija nekādu izredžu kādreiz izkļūt brīvībā. Pēc izmantošanas tos pilnīgi prettiesiskā veidā nosūtīja uz "hermētisku" mūža nometinājumu Magadanā vai citās "aizmirstuvēs", kur tie jau vairs neko "lieku" nevienam nevarēja izstāstīt.

Arhīvu dokumenti un atmiņas liecina, ka simtiem latviešu jaunekļu urāna nometņu ceļš ir vedis galvenokārt pa maršrutu no Kurzemes uz Piemaskavu, Kolomnu, kā arī Saratovas — Maskavas gāzes vada rakšanas nometnēm, pēc tam epizodiski — uz Stavropoles novadu, Pjatigorsku (Ļermontova stacija). Tiešā urāna nometņu zona sākās ar šiem Ziemeļkaukāza lēģerpunktiem un aizsniedzās tālāk Vidusāzijā, kur koncentrējās ap pilsētu, kuru Maķedonijas Aleksandrs kādreiz bija nosaucis par Galējo Aleksandriju. Tagad tadžiki to sauc par Hudžandu, bet padomju laikā tā bija Ļeņinabada.

Groznijas specnometne

SMERŠ veikto nopratināšanu protokoli liecina, ka vairākums no pārbaudes — filtrācijas lēģera nr. 0322 un citām nometnēm uz Grozniju atsūtītajiem no Latvijas nākušajiem ieslodzītajiem bijuši piederīgi savrupai militārai vienībai — Latvijas leģionam (latvijskij leģion). Zīmīgi, ka Groznijas specnometnē latviešu leģionārus ieskaitīja to personu kategorijā, kas dienējušas baltajās vai citās kontrrevolucionārajās armijās (līdzīgi kā, piemēram, baltsomus). Ja atmetam revolucionāro frazeoloģiju, līdz ar to būtībā it kā tika atzīts, ka leģionāri — "baltlatvieši" — ir cīnījušies tieši par savas "baltās Latvijas" neatkarību no sarkanās PSRS.

1946. gada martā Groznijas apgabala NKVD pārvaldes priekšnieks, milicijas III ranga komisārs ar draudīgo uzvārdu Karaibogs (Dievs sodi) apstiprināja palielu SMERŠ leitnanta Sevastjanova izskatīto pārbaudes — filtrācijas lietu kopu un ar apgabala SMERŠ priekšnieka majora Poļakova piekrišanu nosūtīja latviešu grupu pa etapu uz NKVD PFL nr. 0333 Ļeņinabadā. Šīs grupas pārvietošana balstījās uz PSRS NKVD 1946. gada 27. februāra pavēli nr. 00164. (Vēsturnieks Ž. Medvedevs uzsver, ka pēc toreiz pastāvējušās NKVD pavēļu kodētās klasifikācijas divas nulles pirms pavēles cipara nozīmēja, ka pavēle izdota, balstoties uz Staļina personīgas direktīvas vai rezolūcijas pamata.)

Daudzu "baltlatviešu kontrrevolucionāru" tālākais sāpju ceļš tā sākuma posmā faktiski gāja pa prezidenta Kārļa Ulmaņa 1942. gada etapa pēdām pāri Kaspijas jūrai uz Krasnovodsku Turkmenistānā. Pēc tam — cauri Vidusāzijas tuksnešiem uz Ferganas ieleju un Mogol —Tau grēdas priekškalnēm.

Galvenais "tēvzemes urāna" ieguves lēģeris Padomijā

"NKVD kombinātu nr. 6" — superslepenu uzņēmumu urāna rūdu ieguvei un pārstrādei — organizēja ar NKVD pavēli nr. 00103, ko izdeva zīmīgajā datumā — 1945. gada 23. februārī — padomju armijas svētku dienā. Sākotnēji kombināta celtniecībai masveidā norīkoja specnometinātos Krimas tatārus no Volgostroja, kā arī speciāli atlasītus kvalificētus strādniekus — mehāniķus, enerģētiķus, kalnračus, ķīmiķus, ģeologus — no daudzām citām nometnēm. Vēsturnieks Hulkars Jusupovs uzsver: "Tas bija pirmais pašu valsts (padomju. — B. D.) uzņēmums, kurš ieguva izejvielu atomrūpniecībai. Kombināta celtniecībai bija nepieciešams darbaspēks, elektrība un tehnika. Tāpat kā citās tālaika lielajās celtnēs šīs problēmas tika risinātas ar bēdīgi pazīstamās gulaga sistēmas palīdzību. Ar represēto padomju cilvēku spēkiem īsā laikā tuksnešainā klajumā tika uzcelts PFL — pārbaudes filtrācijas lēģeris, kurā ievietoja gandrīz 5000 no fašistu gūsta atbrīvotus padomju kareivjus un virsniekus, kā arī pilsoņus, kuri bija pabijuši Vācijas okupācijā. Nedaudz vēlāk ieradās ešeloni ar padomju vāciešiem no Komi, uz kurieni tie agrāk bija izvesti no Pievolgas."

Ar 1946. gada 31. oktobri datētajā NKVD pavēlē, kurā uzskaitītas labošanas darbu nometņu (ITL) dislokācijas vietas, urāna raktuvju nometne Ļeņinabadā figurē kā "NKVD PFL nr. 0333 kombināts nr. 6". Lēģeris nr. 0333 pastāvēja no 1945. gada 11. augusta līdz 1947. gada 23. decembrim, kad to pārveidoja par celtniecības pārvaldes nr. 896 pārbaudes — filtrācijas nodaļu.

Kombināta nr. 6 jeb Ļeņinabadas (Ferganas) kalnu — ķīmiskā kombināta un NKVD PFL nr. 0333 aizšifrētā adrese bija: Tadžikijas PSR, Ļeņinabada, 275. pastkastīte (p/k). 1947. gada sākumā Ļeņinabadas "filtrā" un šahtās tā faktiskajās filiālēs Tabošaras, Mailisajas, Adrasmanas, Tjujamujunas un Uiguru lēģerpunktos īpašā režīmā vergoja vairāk nekā 7200 ieslodzītie. Paralēli "filtram" kādu laiku pastāvēja arī "parasta" labošanas darbu nometne — ITL. Kombināta arhīvs, vismaz fragmentāri, esot saglabājies.

Latviešu vergošana Ļeņinabadas "filtra" urāna šahtās un bagātināšanas kombinātā sakrita ar laiku, kas bija īpaši zīmīgs ar mežonīgi forsētu (piecdesmitkārtīgu!) pirmā "tēvzemes" urāna ieguves pieaugumu (no 2 tonnām bagātinātā urāna 1944. gadā līdz 103 tonnām 1948. gadā). Ieslodzīto ekspluatācijas režīms kalnu šahtās bija tāds, ka bijušais lēģernieks, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks Edgars Skreija saka: "Faktiski uz turieni mēs bijām aizvesti, lai mūs iznīcinātu." ("LA", 25.09.2003.)

No pētnieku rīcībā bijušajiem un citiem dokumentiem redzams, ka kombinātā nr. 6 ieslodzītos latviešus juridiski kvalificēja kā apsūdzētos, bet daudzu nodarbošanās ailē nopratināšanas protokolos bija rakstīts: "melnstrādnieki no Sociālistiskās pilsētiņas". Atspoguļojot militarizēto piespiedu darba organizāciju, ir norādīts attiecīgais bataljons un rota vai vads. Pēc M. T. atmiņām, viņš kopā ar dažiem desmitiem latviešu, bija "2. bataljona 5. vada melnstrādnieks". Pēckara gados bijušās filtrācijas nometnes vietā izauga "slēgtā pilsēta Čkalovska" ar ļoti iespaidīgu stratēģisku nozīmi.

1946. gada jūnijā lēģera nr. 0333 operatīvi čekistiskās nodaļas priekšnieks kapteinis Čugujevs kārtējo reizi parakstīja "filtra" pieprasījumu dokumentu kopu. Viņš lūdza PSRS MVD I specnodaļas priekšniekam Maskavā pārbaudīt "kompromata" (kompromitējoša materiāla) esamību par latviešu grupu. Pēc mēneša viņš saņēma atbildi, kurā bija teikts, ka pārbaudāmie centralizētajos "kompromata" sarakstos nav iekļauti.

Tā kā augšminētā "valsts pārbaude" un nopratināšanu materiāli nebija snieguši citas kompromitējošas ziņas, izņemot tikai "atrašanos aiz PSRS robežas un dienestu Latvijas leģionā", lielāko daļu latviešu, kas atradās Ļeņinabadas filtrācijas lēģerī, jau 1946. gadā varēja uzskatīt par pārbaudītiem. Balstoties uz MVD 1946. gada 19. aprīļa instrukciju nr. 00336, šos ieslodzītos nometnes administrācija drīkstēja nosūtīt pēc piederības — "izmantošanai Latvijas PSR rūpniecībā".

Formāli it kā pavērtais ceļš atpakaļ uz okupēto dzimteni īstenībā tomēr izrādījās slēgts. Pat tie, kuri 1946. gada vasarā jau atradās dzelzceļa stacijās, bija spiesti atgriezties lēģerī, raktuvēs. Pēc M. T. atmiņām, atsevišķi ieslodzītie mēģināja bēgt, bet tas bija bezcerīgi. Nometnē esošos vēlreiz "filtrēja", pārbaudot, vai viņu personības nav fiksētas arī NKGB (Valsts drošības tautkomisariāta) 2. pārvaldes un pretizlūkošanas galvenās pārvaldes SMERŠ t. s. "alfabēta sarakstos". 1946. gada 10. septembrī NKVD GULAG specnometnes vecākais operatīvais pilnvarotais T. Kostins pilnīgi slepenā izziņā konstatēja, ka latviešu vidū šādu personu nav.

Ā. Šifrina "Ceļvedī" liecinieks I. M., kurš pēc daudziem gadiem dzīvojis un strādājis urāna lēģeru tuvumā pie Sirdarjas upes, ziņo: "Aiz Ļeņinabadas pilsētas atrodas Socgoroda. Tā ir pilnīgi īpaša noslēgta zona, kurā var iekļūt tikai ar caurlaidi — tur iegūst urānu. Šo darbu veic ieslodzītie no lēģera, kurā ir ap 3000 cilvēku. Tur viņi rok urānu, strādā tā bagātināšanas objektos un būvē mājas. Mirstība ieslodzīto vidū ir augsta.

1975. gadā varas iestādes, cenšoties pievilināt darbaspēku no brīvajiem civiliedzīvotājiem, paziņoja, ka katrs, kas piekritīs strādāt Socgorodā, bez maksas saņems ķieģeļus un cementu dzīvojamo māju celšanai. Šāds darba līgums likās vilinošs, un daudzi "brīvi nolīgtie" uzbūvēja savām ģimenēm skaistus namus. Drīz pēc tam izrādījās, ka māju pamatu būvei izmantots urāna rūdas pārstrādes materiāls, un visi šo māju iemītnieki guva smagus apstarojumus, saslima un tos nācās ievietot speciālās slimnīcās, no kurām liela daļa dzīvē vairs neatgriezās." Par tiem Latvijas jaunekļiem, kuri pēc kara uz mūžiem palika dusēt čečenu kalnos un Vidusāzijas urāna zonā, precīzu ziņu ir maz. Iespējams, ka vēsturnieki ar laiku atradīs avotus to papildināšanai un precizēšanai.

Kombināts nr.7

Dokumenti, kā arī bijušo "Dienvidu loka" urāna raktuvju ieslodzīto atmiņas liecina, ka viņu "urāna epopeja" Ļeņinabadā un citos Vidusāzijas objektos vēl nebeidzās. Tā turpinājās jaunajos urāna ieguves un pārstrādes uzņēmumos Narvas reģionā — kombinātā nr.7, kura izveides iniciators bija L. Berija. Slepenā vēstulē Staļinam viņš ziņoja, ka "1945. — 1946. g. Igaunijas PSR un Ļeņingradas apgabalā ģeoloģiskā izlūkošana atklājusi virkni slānekļu atradņu, kas satur no 0,016 līdz 0,03% urāna. (..) urāna ģeoloģiskie krājumi Baltijas slānekļos ir ap 17 500 tonnu lieli, no tiem ar saturu 0,025 — 0,03% (Toilas — Sillamē rajonā) — ap 5000 tonnu..." 1946. gada vasarā šeit jau pilnā sparā sāka darboties jauns kompleksa rakstura slepenais uzņēmums nr. 7, kurš sāka iegūt urāna rūdu ar šifrētu nosaukumu "A—9", ko jau pēc divām dienām "pārkrustīja" par "S—9".

Latviešu etapu no Ļeņinabadas lēģera uz Narvu "pārmeta" 1946. gada beigās.

Latvijas Avīze, 2004. gada 30. janvāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home