Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

KO  MĒS  EDĀM, LAI  IZDZĪVOTU
Vladislavs Urtāns. No grāmatas "Via Dolorosa" I sēj., R.,1990

Laiks no 1941. gada 14. jūnija līdz 1946. gada 4. septembrim bija baigākais manas dzīves posms. Līdzīgs tas bija arī citiem no Latvijas izsūtītajiem, lai gan atšķirības bija. Man tas sākās ar apcietināšanu un aizvešanu lopu vagonā līdz Soļikamskas lēģerim, turpinājās citos lēģeros un cietumos Sibīrijā, beidzās ar mūžīgo nometinājumu Sibīrijā. Ja nu nemelo, tad beidzās ar izbēgšanu no izsūtījuma un slepenu atgriešanos Dzimtenē.

Mums visiem gribējās dzīvot un izdzīvot. Darījām, kā pratām. Nāve ātrāk pienāca tiem, kuri dzīvojuši labos apstākļos, kuri neatmeta pīpēšanu, un, man liekas, arī tiem, kuri vairījās no darba, kaut arī tas bija vissmagākais.

Liekas, ka mūsu nāvi izbijušie kriminālisti un apmātie staļinisti centās padarīt vēl šausmīgāku, izdomājot sātaniskas mokas. Izdevās arī. Briesmīgi, ja tevi nonāvē ienaidnieka lode, bet daudzkārt briesmīgāk, ja tu neapzinies savu vainu un tevi lēnā bada nāvē nomērdē it kā savs cilvēks.

Domas vienmēr bija par ēšanu. Ja esmu izturējis, tad tā ir sagadīšanās un tas, ka ēdu ne tikai iespējamo, bet arī to, kas aiz saprāta robežām. Bez tam jau nāves brīdī parādījās man mana Māmuļa un noteica, kas jādara. Reizēm parādījās vienkārša Meitene, kādu agrāk nebiju sastapis. Retāk, bet no nāves pasargāja Dzimtene ziedošas ābeles veidā, dažreiz es runāju pilnīgi reāli ar savu sen mirušo vectēvu, bet dažreiz, ticat vai neticat, mani uzraugi, bruņusargi un piķieri lika man visādi spītēties, domājot, cik naivi un nežēlīgi, Staļina apstulboti mīt ļaudis mums svešajā zemē. Kā vēsturnieks tagad es viņus sāku labāk saprast: ja hitlerieši izdarīja dažādas zvērības ar viņu piederīgajiem, ja Ļeņingradas blokādes laikā mira ļaudis badā un aukstumā, ko gan varēja gaidīt uz Sibīriju atgādātais «fašists», kura dēļ cēlies briesmīgais karš un kurš nogalinājis sibīriešu brāļus un māsas. Lūk, līdz ar to loģiska izturēšanās pret tevi. Man liekas, ka Hitlera un Staļina zvērību dēļ raud pat mana priede, kuras skujas Sibīrijā ēdu ar lielu piespiešanos.

Kādreiz jau rakstīju, ka pirmās trīs dienas vagonā es nemaz neēdu, jo man nebija nekā, ko ēst, bet lūgt citiem — kauns. Gulēju uz plikiem dēļiem pie parašas uz vēdera. Starp parašu un grīdu bija maza sprauga, pa to varēja ieelpot svaigāku gaisu. Protams, bija jāaizmirst, ka uz parašas nepārtraukti kāds izdara savas vajadzības. Pirmo dienu ēst negribējās, otrajā dienā gan gribējās, gan negribējās, bet sāka rādīties murgi, trešajā dienā likās, ka ēstgriba stingri mazinājusies. Tad arī saņēmu savu dalu no kopējā, pa durvju spraugu iegrūstā spaiņa.

Kad jau mūs aizveda uz Soļikamskas lēģeri, centos strādāt vissmagākos darbus, jo tur varēja kaut ko nopelnīt, arī uztura deva bija lielāka. Vajadzēja gādāt noplīsušo skrandu vietā kaut ko Sibīrijai piemērotāku, jo man nebija pat cepures un apavu. Lai gan vienam otram bija vairāk drēbju un dažiem zemniekiem pat no laukiem paņemtais speķis, neatceros, ka kāds par mani būtu iežēlojies. Tie, kuriem kādreiz ēdamā netrūka, stāstīja par brīnumēdieniem, ko viņi baudījuši, sadomāja pat jaunas receptes ēdieniem un dzērieniem. Sevišķi aktīvs šinī ziņā bija ķīmiķis Balodis, dūšīgs vīrs, kādas fabriciņas īpašnieks. Viņš, stāstot izdomāto ēdienu, noklakšķināja pat ar mēli.

Juhnovas lēģeri — sadales punktā — es par ēšanu nebēdāju. Karavīri katru dienu atveda lielus katlus ar garšīgu ēdamo. Bez tam deva tēju un maizi. Citi nebija raduši ēst tik taukainas zupas un atstāja tās nenoēstas, dažreiz pat ar tauku gabaliņiem. Te bija pat bļodiņas un karotes. Es iemanījos ātri izēst savu zupas bļodiņu, pēc tam skatījos, kur stāv bļodiņas ar nenoēsto zupu un sevišķi ar atstātajiem tauku gabaliņiem. Faktiski te es biju ne tikai paēdis, bet arī labi atkopies. Kļuvu mundrs. Darbi un cietās nāras mani nebiedēja. Toties, kad pēc daudzām dienām mūs aizveda uz Soļikamskas sadales punktu, ar ēdienu kļuva drūmāk. Viss bija sālīts. No sālītām zupām un ūdens daudzi uzpampa, un te vai drusku tālāk aiz lēģera samesti bedrēs guļ pirmie izsūtīšanas mocekļi: rēderis Grauds, namsaimnieks Kažoks, deputāts Višņa, Danenbergs, Liepiņš, Antons Dzenls, Staņislavs Ivbulis un citi. Kuri bija nomiruši, tos faktiski ieraka seklās bedrēs vai sniegā.

Nebūtu nozīmes mūsu pūles «paēst, lai izdzīvotu», salikt t. s. pa datumiem. Tāpēc es mēģināšu parādīt galvenokārt savu izdzīvošanas izmisumu, lai gan līdzīgi bija arī ar citiem. Kurš nevarēja ēst — bieži vien vispretīgāko —, tam bija jānomirst.

Visu laiku bijām badā. Par visu, ko redzējām, pirmām kārtām radās jautājums, vai tas nav ēdams. iedomas bija pat muļķīgas. Piemēram, gāžot taigas slaidās priedes un lapegles, pēkšņi redzi lidojam kādu vārnu, un tu domā: «Ja vārna lidotu zemāk un es ar pledi trāpītu viņai!» — vai arī: «Ja vārna aukstumā vairs nevarētu palidot!» — «Varētu būt vārna ieēdusi kādu indi un nokrist tepat tuvumā, tad nu gan būtu ēšana!» Un tā katru dienu par ikkatru lietu — «Ja to varētu ēst, paēst, noēst».

Bija arī citas lietas, par kurām tagad jājautā: «Ka es to varēju?» Kad viens pēc otra badā un slimībās mira un es viņus apraku, būdams bezspēkā un viss apklāts ar pūžņojošām vātīm, gribēju vairākkārt paskriet zem paša gāztajām eglēm, bet katru reizi atturēja Māmuļa, retāk vienkārši Meitene, ar kuru es nekad nebiju saticies, vēl retāk Dzimtene kādas ziedošas ābeles, neizpētīta pilskalna vai gaišās Aglonas baznīcas veidā.

Pieteicos pļaut sienu taigas izcirtumos. Te bija daudz aveņu. Bruņotie vīri ēst tās neļāva. Es tomēr pamanījos. Lamuvārdi mani vairs neuztrauca. Arī sitiens pa muguru ar šautenes laidi bija tāds sasteigts — sargs laikam baidījās, ka neizrauju tam šauteni no rokām. Es biju tā ietrenējies, ka arī starp kājām piesieto puslitra pudeli piepildīju ar avenēm. Daudzas no tām bija pazaļas, bet lēģerī tā bija bagātība. Mani nevienu reizi nepieķēra, arī ieejot lēģeri, kaut gan apčamdīts tiku bieži. Vajadzēja pat nolaist apakšbiksītes un parādīt sargam pakaļu un priekšu. Man bija Latvijas Universitātes sporta kluba zilās biksītes ar rāvējslēdzēju priekšā. Pudele man bija piesieta pie rāvējslēdzēja savelkamā riņķīša no iekšpuses. Es to droši rāvu uz leju un rādīju pietupies pakaļu, pēc tam arī pliko priekšu, tikai pieturēju pudeli nolaistajās sporta biksītēs. Mani nenoķēra, un tā es lēģerī iemainīju dzelzceļnieka brūno mēteli, panēsātus šņorzābakus un vēl šo un to, kas bija daudziem, sevišķi vecākiem vīriem, bet smagākajos darbos tie nevarēja iet, tāpēc tiem ēdiens bija pavisam trūcīgs. Jau toreiz es sapratu, ka aveņu krūzīte tiem bija liels, neredzēts dārgums.

Lai vēders būtu vismaz pilns, nežēlīgi ēdu zāli — čeremšu, kurai esot sīpola vai pat ķiploka īpašības un kura ārpus lēģera bija viegli atrodama. Kā tikai atpūta, tā tik jāskatās, kur aug šī zāle, ar kuru mūs baroja dienu no dienas, gadu no gada. Smirdošo zupas šķīvi daudzi nevarēja ieēst. Es gan, aizmirstot šīs zāles dvaku, ēdu to pat zaļu. Vienīgi neomulīgi kļuva, kad, izdarot lielās vajadzības ar sarga atļauju, tev viss tecēja laukā gļotaini zaļš, bet ēst joprojām gribējās. Tikai vēlāk sibīrieši apgalvoja, ka čeremšas ēdājam nepiemetas cinga un pelagra, ar ko bieži mira lāģernieki, neizkrītot pat zobi. Droši vien tā arī ir, jo šīs nelaimes man nepiemetās ne lēģeros, ne cietumos, ne izsūtījumā.

Maza viltība. Tur, kur čeremša, varde vai ogas, pēkšņi bija neatliekama vajadzība. Lai drošāk to sargam pierādītu, bija jātaisa mīmika un jālūdz, bikses pa pusei nolaižot, ģīmi sagriežot un krītot pie zemes. Lielāku vardi vai krupi nebija nemaz tik viegli piespiest. Un tā darba laikā — vienmēr mēģināju tikt pie «papildbarības». Pudeli vai burciņu ar «dabas dāvanām» nesu riskanti, bet droši starp kājām. Pudele bija daudz labāks trauks, jo no turienes vardei vai sienāzim izlēkt bija neiespējams. Darba laikā bija pusdienu pusstunda — gandrīz vienmēr ar ugunskuru. Tur tad arī es uzcepu un noēdu ieguvumus. Citi tā nevarēja. Varu apgalvot, ka ceptā varde man atgādināja īstu cāļa gaļu. Citi ieguvumi, ieskaitot sienāžus un zemmizas tārpus, man tā negāja pie sirds kā vardes. Lēģerī ienesto «gaļu» es izmainīju pret kādu kartupeļa mizu vai pat visu kartupeli. Lielākais manas «gaļas» noņēmējs bija pavisam klibais virtuves melno darbu darītājs, kādreizējais Latvijas čempions šķēpa mešanā jurists Pēteris Breikšs, dzejnieka Leonīda Breikša brālis. Bet, ja kādreiz gadījās peļu midzenis, tad jau droši, ka varēji dzīvot divas dienas badā un nespēkā, bet tomēr ar to sajūtu, ka esi ēdis.

Vienu reizi, kad pavasari mums vajadzēja Kamā saripināt uz tās krastiem palikušos neaizpludinātos baļķus, mums deva garus ķekšus, ar kuru palīdzību parasti baļķim katrā galā stāvēja pa vienam ziemu pārcietušam «bruņiniekam». Un tā daudzus kilometrus attīrījām Kramu no krastos aizķērušamies baļķiem. Bijām skrandaini un badā. No augšas mūs uzraudzīja viens būdīgs un otrs maziņš «Ivans ar štiku». Vienā pusdienlaikā Rīgas šoferis Grundmanis, kas perfekti runāja abās valodās, bet lamājās tikai vienā, kā lielu dārgumu rādīja nupat noķerto peli pie pagājušā gada siena kaudzes. Mēs noskatījāmies ar skaudību. Bet, tikko pamanīja būdīgais sargs, kādu «šašliku» cep pusdienām bijušais autobusa šoferis, sargam palika slikti. Viņš ar šautenes laidi dzina prom Grundmani no ugunskura, pēdējais vēl centās pusizcepto peli norīt, bet arī viņam palika slikti. Bet tas jau tikai uz īsu laiku. «Ivans» vēl nokliedza: «Inteligenščina!» — pieliekot parasto trīsstāvīgo, bet īpaši niansēto teikumu.

Vienreiz, ripinot no kraujām aizstrēgušos baļķus uz Kamu, nonācām pie vesela plosta daļas Kamas krastā. Ejot pa šiem baļķiem un turoties, lai neiekristu upes straujajos ūdeņos, pamanījām, ka pa baļķi skrien liela ūdensžurka. Mēs visi, nedomādami par noslīkšanu pavasara ūdeņiem bagātajā un straujajā Kamā, skrējām tai pakaļ. Man ar ķeksi izdevās pienaglot ūdensžurku, kura bija pa baļķi aizskrējusi līdz pašam plosta galam. Protams, es biju saimnieks ieguvumam un nelaidu to no rokas, lai gan citi lūdza dalīties, jo arī viņi skrējuši. Man nebija pusdienām nekā, nebiju vēl iegādājies arī visiem lāģerniekiem tik nepieciešamo katliņu. Ko darīt? Kad visi bija pārliecinājušies, ka es no ūdensžurkas nešķiršos, un atstājās no manis, pienāca jauns puisis, klasiskās filoloģijas pēdējā kursa (vismaz viņš man tā teica) students Vasariņš un klusā balsī lūdza, lai es palīdzot viņam, mūsu Universitātes studentam, kuram tā griboties dzīvot, bet liekas, ka tepat jau kaut kur viņa kauli balēs, par ko — nezinot. Man kļuva baigi, jo iedomājos, ka arī ar maniem kauliem būs tāpat.

Lēģerniekam Vasariņam bija lielas priekšrocības: viņam bija no slepeni noplēstās atejas trubas pagatavots katliņš, kurā varēja vārīt. Manu ceļu gājējam bija līdzi arī kādas kartupeļu mizas, un viņš apsolīja ūdensžurku tā izvārīt, ka mēs abi tanī dienā būsim paēduši tā kā vēl nekad lēģerī. Tā arī bija. Pilns katliņš ar taukainu zupu smaržoja jau no tālienes, kad visi gājām pie ugunskura pusdienas ēst. Taukainā, dzeltenīgā zupa ar maziem gaļas gabaliņiem un kartupeļu smaržu bija kaut kas nepieredzēts. Uz pusēm sadalīto viru (Vasariņam bija arī vēl kāda maizes garoziņa) noēdām drusku attālāk no lēģerniekiem, lai neradītu viņos vēl lielāku bada sajūtu. Arī tagad, kad esmu ēdis dažādas zupas, tā laika ūdensžurkas zupu iedomājoties, saskrien siekalas mutē un aizveras acis.

Man bija vēl kāda priekšrocība: miljardiem moskītu līda tev katrā vietā, sīca un koda. Nelīdzēja moskītu tīkliņi un smēres. Kad iekoda kāds malārijas moskīts, tad tevi kratīja malārija nepārtraukti. Lai tā nebūtu, es pieturējos pie veco sibīriešu tradīcijas: seju, galvu, rokas un faktiski visu miesu iesmērēju ar darvas šķidrumu. Moskīti mani neaiztika. Rokas bija brīvas darbam, viss bija normāli. Nelaime tikai tā, ka bija jāpārvar nepatīkamā dvaka. Citi lēģernieki to nevarēja, tādējādi saīsināja jau tā nolemto dzīvi Sibīrijā vēl ātrāk.

Vēl kāda viltībiņa. Kad vajadzēja gāzt mežus, vienmēr pakavējies ilgāk pie tā koka, ap kuru kaut kas ēdams. Arī savās vajadzībās ejot, izmeklēji tikai tādu vietu, kur varētu arī ko ēst. Ziemā, kad bija tikai priedes un lapegles, pēdējo mīkstās skujas tomēr kaut drusku iedabūji vēderā.

Bija daudz mīļu cilvēku, tikai bads un nepierastie apstākļi tos noveda necilvēku stāvoklī. Kanibālisma gadījumu mūsu lēģeros nebija. Atceros tikai divas jaunas, skaistas, vēl nepieaugušas meitenes no Ļeņingradas vai tās apkārtnes, kuras, būdamas badā, mēģināja ēst cilvēka gaļu. Par šādu rīcību tūlīt nošāva, bet šīm divām skaistām, vēl īsti nepieaugušām meitenēm bija izdevies tikt ar vieglāku sodu. Vieglāku? Gan jau turpat Soļikamskas apkārtnē balo arī viņu kauli.

Lai nolādēts lēģeris «Mogila» pie Soļikamskas! Uz šejieni vairākkārt «pa etapu» dzina sirmgalvjus un novārgušos mirt. Bet vēl no viņiem izspieda pēdējo: vajadzēja pīt vīzes, spēcīgākajiem iet meža darbos, tīrīt atejas un atutoties. Kādreiz, tīrot ateju, viens no mūsu māksliniekiem no sūdiem izgatavoja pieminekli Staļinam. Sūdi jau gan sākumā bija lipīgi un smirdoši, bet drīz tos sacementēja Sibīrijas sals. Tad nu gan bija apjukums visā sardzē, priekšniekos, viņu sievās un daudzajos bērnos. Kaut kas neiedomājams — pirmais piemineklis Josifam Visarionovičam Staļinam, mūsu skolotājam, tēvam un draugam. Kā rīkoties?

Ejot Sibīrijas ziemā meža darbos, apsaldēju visus pirkstus. Dr. Alks ar īpaši noasināto galda nazi nogrieza, kas vajadzīgs, un es turpināju darbus mežā. Manī bija izstrādājusies viena īpašība: es apēdu vienā reizē visas dienas vai pat divu dienu porciju. Vēlāk jau šausmīgi gribējās ēst, bet biju pasargāts no tā, ka man var kāds nozagt maizes kripatu vai zivs gabalu. Zagšanas jau sākās. Pirmais man zināmais paris simtu maizes gramu zadzējs no sava mirstošā biedra bija bijušais Latvijas valsts bankas direktors Ozoliņš.. Viņu pieķēra un tiesāja pēc lēģernieki likumiem. Vienam no biedra maizes zadzējiem - tas bija agrā rītā pirms došanās uz darbu — kāds ar pagali pa galvu tā iezvēla, ka zadzējs Vilciņš noskurināja galvu un zeltā stiklotās brilles meklēja, pa zemi rāpodams.

Ēdamo bļodiņu bija pavisam maz. Karotes gan visi bija izgrebuši. Mana pirmā grebtā karote bija pašķība un nebija augstas kvalitātes, bet noderēja visu apcietinājuma un izsūtījuma laiku. Tā kā uz darbu bruņotie sargi nemitīgi steidzināja, tad dažs ēda čeremšu no cepures, citam kausiņu ielēja saujā, bet vēl kādam neveiklākam vecītim kausu dvakojošās čeremšas uzlēja vienkārši uz galda. Ja gribēji būt pie dzīvības, tad iemācīties ēst zupu kā sunim vajadzēja. Daži vīrieši, kuri nespēja neko strādāt, staigāja gar galdu un uzlasīja it kā kādu drupatu, dažreiz nolaizīdami galda virsu. Pēc izskata un izturēšanās jutām, ka tie nekādi dzīvotāji nebūs. Un nepievīlāmies.

Kapracis drīkstēja vairākkārt atrasties ārpus lēģera, dzeloņstiepļu tuvumā. Tas bija izdevīgi, jo man vienam konvoju nelika klāt. Nebija ar/i vajadzības, jo manu kaprača darbu labi varēja vērot sargs no «viškas». Ejot garām kādai guļbaļķu pabrukušai celtnītei, ievēroju, ka tās logs aizsists ar dēļiem, bet zeme pie viena pakša kā ar nagiem nokasīta. Domādams, vai aiz dēļiem aizsistās stenderes nav kas ēdams, instinktīvi iebāzu roku. Nobijos, jo izvilku balles kurpīti no krokodila ādas. Bāzu roku otrreiz. Izvilku korseti. Trešajā reizē izvilku otru kurpi. Kādreiz kāds te bija paslēpis droši vien neziņa paņemtās sievas mantas un jau paspējis izlaist garu. Vatētajās biksēs labi ieslēptās mantas izdevās ienest lēģerī laimīgi. Mans vienaudzis Zukulis strādāja kurpnieku darbnīcā, kuras priekšnieks, Latvijas ebrejs, bija jau uzņēmis sakarus ar ārpuslēģera bruņoto sargu lielajām ģimenēm. Kā viss notika, nezinu. Tikai jau otrajā dienā kurpnieks Zukulis man atnesa kukuli jēlas maizes un divas vistu olas. Tā bija necerēta bagātība. Protams, savu daļu saņēma kurpnieks Zukulis un viņa šefs. Interesanti būtu redzēt, kura bruņotā sarga sieva greznojas korsetē un krokodilādas kurpēs ar augstiem papēdīšiem. Tagad man viņas drusku žēl, bet toreiz mana vienīgā doma — ko ēdamu es saņemšu?

Zelta bedre man bija paksis, kura pamatā redzēja izkasīto auzu drumslas. Vajadzēja tik pabāzt zem pakša roku vai kādu koku, un zemē bira auzas, kuras saēdos turpat uz vietas un ienesu nelegāli arī lēģerī. Žēl, ka tās te nevarēja ne grauzdēt, ne vārīt, «stukači» tūlīt par to paziņotu priekšniecībai un saņemtu mahorkas smēķi. Un tā es ēdu auzas kā zirgs kādas divas nedēļas, tikai nezinu, kāpēc man tās bija jāzog un jāēd kā zirgam.

Kad Jau arestantu vagonos, visādi mocīdami, aizveda mūs līdz Krasnojarskai, tad vienu laiku jutāmies pusbrīvi. Daži, kuriem bija vēl šādas tādas mantas, centās tās izmainīt pret maizi. No maizes pārēšanās mira ebrejs Beilins un divi latvieši.

Es atkal tūlīt iestājos darbā kaut uz laiku Krasnojarskas kara rūpnīcā. Te ņēma visus. Arī darbi bija dažādi, sākot ar mazās mājiņas iztīrīšanu un beidzot ar granātu gatavošanu. Atceros, ka vienu dienu noēdu kādi četri kilogrami maizes, vairākas porcijas zupas, bet tomēr gribējās ēst. Reizēm likās, ka zupa, sevišķi, ja saliecies, lien pa muti laukā, bet ēst gribas. To dienu man palīdzēja tik pamatīgi saēsties kāds pajauns brigadieris, kas vadīja vienu no nodaļām ieroču gatavošanā. Kur esi tagad Tu, mans Labvēli? Vai nav tikai tā, ka es vēl joprojām esmu virs zemes un cīnos par demokrātiju, bet Tevi jau sen zem zemes guldījis despots un viņa apstulbotie pakalpiņi? Bet varbūt Tevi ķērusi trakā iebrucēja lode? Nezinu pat Tavu vārdu, bet sūtu Tev latvisko paldies!

Tad mani aizveda kopā ar citiem vēl dzīvajiem vergiem uz Razdolinsku pazemē rakt antimonu, bet virszemē palaikam sagādāt pamatīgas priedes, ar kurām nostiprināt šahtas. Veda mūs baržās pa Jeņiseju un Angāru līdz Motigino ciematam, pēc tam smagajās mašīnās uz taigu. Bija Polijas ebreji — vakardienas karavīri (Augartens, Neigartens, Fišers, Svarcs un citi), bija igauņi (Risto, Leleps, Euns, Lange un citi), bija krievi — izbijušie kriminālisti un tāpat pa rokai gadījušies, netrūka pat Pievolgas vāciešu, tatāru, un bija pat francūzis Barels no Ļeņingradas. Visbēdīgāk bija ar Krimas tatāriem (mēs viņus saucām par grieķiem). Bērnu daudz, ir tikai sievietes, apģērbs dienvidniecisks. Vergu tirgotāji, noskatoties uz mums un pat pataustot muskuļus (sievietēm parasti citas vietas), solīja mums dziļajā taigā un šahtās labu un piemērotu darbu. Kā pierādījumu tam paris reizes mums iedeva pat pa desas gabalam. Iedeva katram arī sausās maltītes devu («suhoj pajok»). Bet, kad bijām baržās, ēdiens kļuva arvien trūcīgāks. Bet no baržas nekur nespruksi — apkārt plašie Sibīrijas ūdeņi. Sapratām, ka esam atkal piekrāpti.

Tie, kuri bija badā un bez īsta mitekļa, nomira. Dzīvie, iedzīti taigā īpašā barakā, bija spiesti strādāt līdz izmisumam, pat līdz nāvei. Igaunis Euns pakārās mežā. Pienāca ziņas par mūsu bērnu bada nāvi no dažādām Krasnojarskas apgabala vietām. Arvien vēl kriminālists bija vismaz vienu rangu augstāks par tevi un izrīkoja darbā, pats pa to laiku atrazdams siltāku vietiņu pie virtuves pavārēm vai kantorī ar mūžīgajām atskaitēm (par katru dienas darbu un plānu). Lai nu gan mūs pagaidām baroja tikpat slikti kā agrāk (galvenais ēdiens — čeremša), tomēr bija liela atšķirība. Nebija vairs «Ivana ar durkli», to bieži aizvietoja kāds kriminālists vai sens katordznieks. Bez tam tuvākais ciemats atradās apmēram septiņi kilometri no barakas. Pases visiem bija noņemtas, ik pa divām nedēļām bija jāreģistrē izsūtītajam (apcietinātajam) izsniegtā apliecība. Nu jau ēst ogas, čeremšu, ciedru riekstus varēja bez bailēm. Vienīgais noteikums: visos darbos norma bija jāaizpilda un jāpārsniedz. Atceros, igauņu pazīstamais sprinteris Risto bija kļuvis tik vājš, ka ziemā atnākt kādus septiņus kilometrus līdz barakai vairs nevarēja. Saklājis no egļu zariem pamatīgu gultu un pagriezies pret turpat degošo ugunskuru, viņš tā pavadīja vairākas naktis. Dienas ēdiena devu atnesām mēs, stiprākie. Tomēr Risto šādu gulēšanu Sibīrijas aukstuma nevarēja izturēt ilgi un pievienojās mums, skrandaiņiem, atkal. Tikai brīnums izglāba Risto no nāves. Viņš beidzot nokļuva pat savā Dzimtenē. Vairākkārt draudzīgi pārrunājām, par ko viņu īsti apcietināja. Nezināja. Laikam jau bijis vainīgs patriotisms.

Kara kombināta, kurā bija ap 1500 sieviešu un ap 50 vīru, strādāja gandrīz bez svētdienām. Ja neesi normu izpildījis, nelaida pat laukā no meža vai šahtas. Jāsaka, ka es, necerēdams sastapt savu jauko meiteni Dzimtenē (man bija likts pavadīt visu mūžu Sibīrija), sāku kalt plānus, kā izbēgt no šīs briesmīgās zemes. Lai nopelnītu kaut vai ēšanai, visu laiku riskēju ar dzīvību. Jau sen jānostiprina šahta, lai tā neiebrūk, bet es tik urbju ar 16,5 kg smago urbi antimona dzīslas un klausos, vai nesāk «pele skrubināt» (vecs Sibīrijas kalnraču teiciens), tas nozīmē, ka tūlīt tevi apbērs no augšas rūda. Tad nu manies skriet, cik tik spēka, atpakaļ, neaizmirsis savu urbjamo. Tā pazaudēšana ir tas pats, kas ieroča pazaudēšana frontē. Lai gan pārlauzu roku, dabūju plaušu karsoni un malāriju, pārcirtu labo roku un vairākkārt tiku šahtās aprakts, tomēr izdzīvoju, neatstādams pat savu darbu. Izrādījās, ka biju viens no labākiem reto metālu atradņu urbējiem Padomju Savienībā. Arī uzturs un apģērbs bija cits. Bet, tā kā pratu bezdievīgi lamāties un tanī pašā laikā pratu pat angļu valsi dejot un meitenei pēc dejas pateikties, tā kā mācīja mani Rīgā angļu ģimnāzijā deju stundās, ieguvu autoritāti. To pastiprināja vēl tas, ka kautiņā ar vietējo lielāko huligānu uzvarēju es. Bez tam es nesmēķēju un nedzēru. Vietējie dzērāji un smēķētāji gan teica, ka no manis dvešot «bābas smaka», bet bija arī manis slavētāji. Tomēr neviens nezināja, ka es gatavojos pamazām aizbēgt no šīs briesmīgās zemes. 1944. gada vēlā rudenī, ieslēpies nolādētā antimona ķieģeļos, ar smago mašīnu kratījos kādus 30 km no Razdoļinskas līdz Motigino, tad pēdējās baržās, kas gāja ar produkciju uz Krasnojarsku pa Angāru un Jeņiseju, noslēpos un pēc daudzām dienām nokļuvu Krasnojarskā, kur dzīvoju nelegāli pie 77 gadus vecas vecenītes. Grūti bija atrast tādu darbu, kurā būtu paēdis pats un vēl varētu atnest kaut ko labajai krievu Māmuļai. iekļuvu par krāvēju miltu un makaronu fabrikā. Atkopos. Darbinieki mani cienīja. Cienīja arī krāvēji, ar kuriem kopā zagām miltus un makaronus, lai izdzīvotu paši un tuvinieki. Noķertie «pa etapu» tika aizgādāti uz tām Sibīrijas vietām, kur cilvēks zaudē savu morālo stāju un kļūst par zvēru.

Vobla — zivs, ko visbiežāk deva cietumniekiem, izsūtītajiem karavīriem. Ja izsūtīto dzina «pa etapu» vai veda aizrestotajā vagonā, viņa «ēdiena kartē» bija sālītās voblas, cietas, cietas. Nevarēja saprast, ka īsti tās ēst. Es jau nu gan no man dotās voblas (tā ietilpa t.s. sausā ēdiena normā - «suhoj pajok») neatstāju ne asaku. Trakākais, ka pēc tam gribējās šausmīgi dzert, bet ūdeni bieži nedeva. Ja arī deva, tad tas bija Jāsaņem milzīgā ātrumā un pēc normas. Tā kā daudziem nebija nekādu trauku, tad grūti bija pie ūdens tikt. Tāpēc jau arī izsūtītā katliņam (no kā gan tos apcietinātie negatavoja!) bija milzu vērtība. Voblas vēl pēc daudziem gadiem rādījās sapņos — galvenokārt murgos -- šīs nolādētās zivs ēdājiem un īpašniekiem.

Voblu pat visbadīgākajos gados varēja viegli iemainīt pret visu ko, kam lēģerī nebija lielas vērtības.

Man visspilgtāk vobla (to nicinoši sauca arī par «jobla») palikusi atmiņā no ilgā brauciena aizrestotajā vagonā no Soļikamskas lēģeriem uz Krasnojarsku. Mūs vienā kupejā bez loga sagrūda ap 50 cilvēku. Ēst nebija ko. Es pēc vecas tradīcijas apriju visu līdzdoto sauso ēdienu gandrīz uz reizi, atstādams tikai cietās, sālītās voblas. Tās nezaga pat «urki» — kriminālisti. Vispār šie kriminālisti uzskatīja sevi par augstvērtīgākiem cilvēkiem, salīdzinot ar politiskajiem. Tādās pašās domās bija, arī mūsu bruņotie sargi, sevišķi lēģeru praktiskie vadītāji, kuri parasti bija kriminālisti.

Ceļš no Soļikamskas uz Krasnojarsku 1942. gada vasarā ilga vairākas dienas. Nedeva ne lāgā padzerties, ne ilgi sēdēt uz tualetes poda. Viss pēc normas un vienu reizi dienā. Gan bikses, gan visa kupeja smirdēja. Domājām, ka ved uz nošaušanu, bet kāpēc jāved vēl ar vilcienu? Būdams badā, apēdu arī savas voblas. Dzert gribējās nenormāli, bet sargi tik staigāja gar aizrestoto kupeju pa atstāto koridoru un uz lūgumiem vai jautājumiem atbildēja ar visizsmalcinātākiem krievu lamuvārdiem. Tie mums vairs nebija sveši un nepārsteidza.

Tad, kad aizrestotajā kupejā iegrūda ūdens spaini, visi kļuva par zvēriem: cits smēla ūdeni ar rokām, cits kā zirgs bāza galvu spainī, lai tikai padzertos, cits izmantoja cepuri, tikai retais, kuram bija cietumnieka katliņš vai kāds cits trauks, centās iesmelt ūdeni tajā. Bet netika redzēts, ka kāds cietumnieks, kurš piesmēlis pilnu katliņu un nevarēja to izdzert uz reizi, piedāvātu dzert citam.

Lai nolādētas šīs sālītās voblas -— gaļas un taukvielu aizvietotājas cietumniekam vai lēģerniekam! Vēl tagad es uz to skatos ar nepatiku, bet ēdis nu gan neesmu ne reizi.

Stāsta jau gan, ka vobla esot garšīga zivs, vajagot tikai to pienācīgi iztīrīt, izņemt rūgto žulti. Tai žults ir tik rūgta, ka mazs tās gabaliņš sabojā visu ēdienu.

Ai, Dieviņ! Pasargā mani no voblas!

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home